— Kā iegūt imunitāti pret poludu?

Par Oksanas Zabužko grāmatu Visgarākais ceļojums (Latvijas Laikmetīgās mākslas centrs, 2023)

 

“Ukraiņu valodā ir netulkojams jēdziens poluda. Poludas uzlikšana kādam uz acīm ir kas tāds, ko mūsu tautas pasakās patīk darīt ļaunajiem gariem; vispār var teikt, ka mūsu pasakas ir lielisks ceļvedis informācijas kara tehnoloģijās.” (97. lpp.) Tā ukraiņu rakstniece Oksana Zabužko vēsta savā eseju krājumā Visgarākais ceļojums, ar poludu apzīmēdama Krievijas veidoto un gadiem ilgi pielietoto propagandu, kas laika gaitā neticami veiksmīgi darbojusies divos virzienos: gan nozombējot daļu Krievijas sabiedrības un pakāpeniski pārdodot tai ideju par kara nepieciešamību, gan tajā pašā laikā radot iluzoru pārliecību Rietumos, ka Krievijas militārais apdraudējums nav nekas tāds, par ko vajadzētu pārlieku satraukties. Tieši kolektīvie Rietumi arī ir šīs grāmatas centrālā mērķauditorija, kam autore skaidro Ukrainas un Krievijas sarežģītās attiecības, izvērsti aplūkojot gan 2014. gada kara un Krimas aneksijas apstākļus, kā arī toreizējās starptautiskās sabiedrības reakcijas, gan lūkojoties daudz tālākā pagātnē, šķetinot un apgāžot dažādus vēsturiskus mītus un izvērsti skaidrojot, kādi politiski, ideoloģiski un kultūrsociāli procesi ir noveduši līdz šobrīd notiekošajam pilna mēroga iebrukumam.

Lai gan autoru personiskās pieredzes ir ļoti atšķirīgas, par Visgarāko ceļojumu varu teikt līdzīgus vārdus tiem, kādus Justīne Vernera 2022. gadā Satori publicētajā recenzijā veltījusi Staņislava Asejeva grāmatai Gaišais ceļš – autobiogrāfiskam vēstījumam par pieredzētajām šausmām, divarpus gadus pavadot Izolācijā, slepenā krievu armijas cietumā Doneckā; proti, recenziju rakstīšana par šādām grāmatām ir bezjēdzīga; šīm akūtajām vēstures liecībām ir vienkārši jātop uzrakstītām, un nekas nevar mazināt to vērtību un vispārējo morālo nepieciešamību pēc tām. Tāpēc nolēmu, ka šajā tekstā lietderīgāk varētu būt dalīties ar dažiem pārdomu tematiem, kurus Visgarākā ceļojuma izlasīšana man ir no jauna aktualizējusi.

Sākoties Krievijas iebrukumam Ukrainā, mani piemeklēja visnotaļ sarežģīta apziņa, ka laikam tomēr caurcaurēm neesmu pacifiste, kā man bija šķitis līdz tam. Protams, ka es aizvien ļoti vēlos dzīvot pasaulē, kurā karu un ieroču nebūtu vispār, taču apzinos, ka šobrīd globālā sabiedrība vēl nav sasniegusi attīstības līmeni, kurā tas būtu iespējams. Uzskatu, ka vīzija par pilnībā nevardarbīgu līdzāspastāvēšanu uz šīs planētas būtu jāpatur prātā kā ilgtermiņa mērķis. Tomēr pašlaik ir jārisina situācija, kurā notiek netaisns un pretlikumīgs militārs iebrukums un mēģinājumi okupēt neatkarīgu valsti, tādējādi pārkāpjot tās pašnoteikšanās tiesības. Taču nepieciešamība savā personiskajā pasaules koncepcijā atteikties no pilnībā nevardarbīga skatījuma konfliktu risināšanā ir atstājusi dziļu eksistenciālu nemieru, kā arī daudzus atvērtus jautājumus un šaubas par lietu kārtību.

Arī pret nacionālisma idejām, kas kara laikā neizbēgami plaukst un zeļ, mana attieksme aizvien ir, maigi izsakoties, rezervēta. Militāra apdraudējuma ēnā nacionālisma naratīvos balstītā kopības izjūta sniedz mierinājumu un pašpārliecību, arī cīnīties pret skaitlisku militāru pārspēku bez emocionālā pacēluma, ko rada nacionālistisku vēstījumu ģenerētie emocionālie afekti, būtu ārkārtīgi grūti vai neiespējami. Bet tas neizslēdz faktu, ka vēsturiski nacionālisma vārdā ir ticis pastrādāts neiedomājami daudz bezjēdzīgas vardarbības, un tā pieņemšanās spēkā politiskos un sabiedriskos procesos gan Latvijā, gan citviet mani dara bažīgu. Taču, kā plašākā sabiedriskā līmenī virzīties prom no nacionālisma idejām kara un okupācijas draudu situācijā, man, godīgi sakot, nav ne jausmas – jo pati kara atnākšana liecina, ka izmaiņas sabiedrībā notiek pārāk gausi.

Tāpat kā Oksana Zabužko es nebiju pārsteigta par Putina iebrukumu Ukrainā. Mani drīzāk pārsteidza, ka tas nāca kā pārsteigums tik daudziem citiem. Man ir radies iespaids, ka cilvēki mēdz pārrēķināties, kalkulēdami diktatoru un slepkavu rīcības – balstoties tajā, ko paši dēvē par racionalitāti un loģiku. Piemēram, 2022. gada sākumā es vairākkārt sastapos ar spriedumu, ka kara nebūs, jo Putinam tas nebūtu finansiāli izdevīgi, it kā kara uzsākšana būtu ekstravagants biznesa manevrs, ko ekonomisti tomēr neiesaka. Rakstnieki, kā norāda Zabužko, spēj kaut daļēji izsekot visu varoņu, arī psihopātu, loģikai, un tādējādi vēstures aina mums reizēm izgaismojas nedaudz citādi, vai, precīzāk, tas mēdz notikt agrāk, nekā to pieredz pārējā sabiedrība.

No grāmatā apkopotajiem tekstiem vislielāko iespaidu uz mani atstāja esejas Karam ir sievietes seja un No lielā blefa mācībām, kurās izgaismoti jautājumi, par ko Ukrainas kara kontekstā, manuprāt, tiek runāts un domāts nepietiekami.

Esejā Karam ir sievietes seja iztirzāti vēsturiski Krievijas armijai raksturīgie seksuālie noziegumi pret sievietēm. Zabužko velk paralēles starp divām laika līnijām, kas atklājas divu autoru sieviešu vēstījumos. Viens no tiem ir vācu žurnālistes Martas Hillersas dienasgrāmta, otrs – ukraiņu tulkotājas, kura pēc Krievijas iebrukuma 2014. gadā kļuva par armijas brīvprātīgo palīdzi, ar pseidonīmu Tamāra Horiha Zerņa sarakstītais, uz patiesiem notikumiem balstītais romāns Meitiņa (2020).

Marta Hillersa 1945. gada pavasarī okupētajā Berlīnē, kad divu mēnešu laikā Krievijas armija izvaroja simtiem tūkstošus sieviešu, rakstīja dienasgrāmatu un dokumentēja notiekošo reāllaikā. Savukārt Tamāra Horiha Zerņa romānā Meitiņa vēsta par notikumiem Doneckā 2014. gada pavasarī un vasarā, tostarp aprakstot arī tādu eksistenciāli šausminošu un vārdos grūti ietveramu pieredzi kā būšanu spiestai pieredzēt ne vien savu, bet arī savas pusaugu meitas izvarošanu. Hillersas dienasgrāmata Vācijā pirmoreiz tika publicēta piecdesmito gadu pašās beigās. Vācijas sabiedrība to uzņēma ar neizpratni un nosodījumu. Arī vēlāk, kad pēc autores nāves tā tika atkārtoti publicēta un Hillersa tika identificēta kā autore, izskanēja pārmetumi: ja viņa ko tādu tiešām būtu pieredzējusi, tad nespētu par to uzrakstīt, kur nu vēl uzrakstīt labi un pārliecinoši. Šī attieksme kārtējo reizi apstiprina, ka neticēt upurim vai to diskreditēt var pilnīgi vienmēr neatkarīgi no tā, kā upuris rīkojas, kad un kā vēsta par pieredzēto vardarbību. Un diemžēl upura diskreditēšana aizvien ir lielas daļas sabiedrības pirmā reakcija. Upuris noteikti melo, jo sācis runāt tikai pēc daudziem gadiem, upuris noteikti melo, jo nerunā pietiekami pārliecinoši, upuris noteikti melo, jo ir izdzīvojis un par pieredzēto runā pārliecinoši. Kā precīzi norāda Zabužko: “Nekas sabiedrību tik ļoti nekaitina kā sieviete, kas nav ļāvusi sevi iznīcināt un atklāti par to runā.” (135. lpp.)

Okupantu armiju veiktās izvarošanas nav nejaušība vai atsevišķs gadījums, Krievijas armija ir bēdīgi slavena ar pastrādāto seksuālo noziegumu mērogu un brutalitāti, taču izvarošana militāru konfliktu laikā ir plaši izplatīts kara noziegums, ko okupantu karaspēks izmanto, ne tikai lai pazemotu, iebiedētu un sodītu okupētās teritorijas iedzīvotājas, bet arī lai uz vietējo sabiedrību atstātu ilgtermiņa ietekmi, kas ierobežo pakļauto spēju pretoties, rada savstarpēju neuzticēšanos un atsvešināšanos tuvinieku vidū. Izvarošanas, ko Otrā pasaules kara laikā Berlīnē un Austrumeiropā piedzīvoja miljoniem sieviešu un par ko tika klusēts gadiem ilgi, ir kolektīva trauma, kas ietekmējusi arī turpmākās paaudzes un veidojusi sabiedrību, kas nespēj atklāti runāt par seksuālas vardarbības pieredzi; un diemžēl universālie principi, kas darbojas tiklab psiholoģijā kā ģeopolitikā, ir nepielūdzami – traumatiskām un destruktīvām parādībām, par ko mēs neesam spējuši atklāti runāt, izšķetinot tās no kauna, vainas sajūtas un bailēm un tādējādi izprotot to patieso ietekmi un sekas uz mūsu dzīvēm, ir baisa tendence atkārtoties.

Zabužko izdara satricinošu un ļoti būtisku secinājumu: ja vēstures grāmatās un stundās, runājot par Otro pasaules karu, daudz vairāk būtu tikusi izcelta padomju armijā pastāvošā izvarošanas kultūra, iespējams, tas pats nebūtu atkārtojies Ukrainā 2014. un 2023. gadā vai būtu atkārtojies mazākā mērogā – jo sievietes laicīgi apzinātos, ar ko tieši riskē: “[..] varbūt viņas būtu paspējušas izbēgt un glābt savas Aņas? Slēpt, nelaist laukā no mājas, apsmērēt kvēpiem, ietīt šallē, stingri pavēlēt iegaumēt līdz kaulu smadzenēm – nekad, nekad netuvoties vietai, kur dzīro iereibusī Maskavas orda!” (138. lpp.) Šajā gadījumā tā nav upura vainošana, ka laikus nepamanīja briesmas un sevi nepasargāja, tā drīzāk ir sabiedrības konfrontēšana par pastāvošo kolektīvo bezatbildību pret sievietēm, kuras kara un okupācijas apstākļos ir pakļautas specifiskām vardarbības formām un no tām izrietošajiem riskiem un ilgtermiņa sekām. Lasīju Visgarāko ceļojumu, pēcāk arī noklausījos Latvijas PEN ierakstīto sarunu ar autori un ar zināmu atvieglojumu nodomāju: beidzot kāda to pasaka! Svarīgi gan atzīmēt, ka Zabužko izvarošanas izdzīvojušās sievietes nebūt netēlo kā pasīvus upurus, vēl vairāk spēju izdzīvot šādu necilvēcīgu ienaidnieka uzbrukumu, turpināt dzīvot un cīnīties viņa redz kā pretošanās stratēģiju: “Pieaugušajam 21. gadsimtā būtu jāzina, ka tas arī ir karš, patiesībā tā būtība, atkailināta līdz plikai enerģijai – kad nogalina bez ieročiem un dziedina bez medicīnas centra ar tradicionālās sieviešu “mājas maģijas” palīdzību.” (136. lpp.)

Lai gan intelektuāli es ļoti labi saprotu, ko tas nozīmē, jūtu visaptverošu ķermenisku, viscerālu pretestību nepieciešamībai akceptēt, ka sieviešu izvarošana arī ir daļa no kara, un tur neko nevar darīt, ar to jāsamierinās. Manuprāt, tā ir cena, kas ir par augstu; pat cīņai par brīvību un neatkarību. Bet, šo rakstīdama, es ļoti labi apzinos savu privileģēto situāciju, kurā man aizvien ir salīdzinoši daudz izvēļu, kādu nav tām sievietēm, kuras piedzīvo karu savā valstī.

Doma par seksuālu vardarbību, kam sievietes neizbēgami būs pakļautas, bija viena no pašām pirmajām, kas man ienāca prātā, kad 2022. gada sākumā kara draudi kļuva pavisam neizbēgami. Arī, kad domāju par potenciālu Krievijas iebrukumu Latvijā, kas diemžēl vairs nav nekas nereāls un maz ticams, es vispirms iztēlojos nevis tankus, kas brauc pa Rīgas ielām, vai varonīgu pretošanos, bet gan man atmiņā ataust ainas no Agates Nesaules Sievietes dzintarā. Es domāju par Zabužko aktualizēto faktu, ka izvarošanas laikā sieviete var salauzt mugurkaulu vai tikt sakropļota, vai sajukt prātā. Nonākšana krievu armijas “pagrabā” mani biedē daudzkārt vairāk nekā atomkara draudi, par ko pēdējos pāris gadus tik daudz runājam, – gan tāpēc, ka pirmais scenārijs ir daudz reālāks, gan tāpēc, ka tūlītēja nāve, manuprāt, ne tuvu nav sliktākais, kas ar cilvēku var notikt. Varbūt šīs manas bailes un secinājumi nozīmē, ka neesmu pietiekami liela savas valsts patriote, bet tikpat iespējams vienkārši ir tā, ka par sieviešu karā pieredzēto vardarbību mēs publiskajā telpā nerunājam pietiekami un salīdzinājumā ar citām “kara sekām” neuzskatām to par gana būtisku, tāpēc rakstīšana par to aizvien liek justies neērti.

Eseju Karam ir sievietes seja vajadzētu pārpublicēt visur, kur vien iespējams, lai to izlasa arī tie, kas nelasīs pārējo grāmatu. Ja kaut kas ir pamatoti saucams par obligāto literatūru, tad nudien tādi teksti kā šis.

Visgarāko ceļojumu noslēdz eseja No lielā blefa mācībām, kurā autore reflektē par Rietumu kultūrtelpā reizēm sastopamo visnotaļ nekritisko sajūsmu, kādu bauda krievu literatūra, kas taču it kā ir būtiska daļa no visa Rietumu klasikas mantojuma. Pēc pilna mēroga iebrukuma sākšanās jautājums par to, kā mums vajadzētu attiekties pret krievu kultūru, raisījis dziļu šķelšanos. Zabužko visai kritiski izsakās par krievu literatūrā iekodētajām vērtībām, kas aicina mūs žēlot slepkavas un just tiem līdzi tā vietā, lai apzinātos, ka viņu nodarītais ir amorāls un pelna gan nosodījumu, gan sodu: “Visi atceras, ka Anna Kareņina metās zem vilciena, bet tikai retais atminas, ka viņas mīļotais ar salauztu sirdi devās karot Kaukāzā, t. i., darīt ar tur dzīvojošajām tautām to pašu, ko Putina virsnieki dara ar ukraiņiem šodien. Lasītāji, protams, simpatizē Vronskim, nevis kaukāziešiem, ar kuriem viņš dodas karot. Šī “selektīvās empātijas” optika ir neatņemama krievu imperiālisma – līdz ar to arī krievu literatūras, kas vienmēr guvusi no tā labumu, – iezīme.” (149. lpp.)

Man kā cilvēkam, kas nav lasījis neko no krievu klasikas darbiem, un arī krievu valodas nepratējai, droši vien labāk būtu atturēties no izvērstiem komentāriem par krievu literatūras amorālajām tendencēm. Sliecos gan domāt, ka amorālu rīcību un vardarbības cildināšanu vai romantizēšanu (īpaši karadarbības vai vardarbības pret sievietēm) mēs varam atrast arī daudzos Rietumeiropas un amerikāņu klasikas darbos. Taču jebkurā gadījumā ļoti būtisks man šķiet autores aicinājums atcerēties, ka neviena literatūra nav un nevar būt nošķirta no politiskajiem procesiem un sabiedrības, kuras ietvarā tā veidojusies. Turēšanās pie šāda nošķīruma mākslas uztverē ir labākajā gadījumā grandioza apmēra naivuma izpausme. Raugoties no malas, man bieži ir bijusi un aizvien mēdz būt sajūta, ka krievu literatūru klāj tāds kā neaizskaramības plīvurs – to nedrīkst kritizēt vai apšaubīt neko no tai piemītošās vērtības. Šāda absolutizējoši nekritiska pieeja nav veselīga nekad, kur nu vēl, ņemot vērā šī brīža notikumus un Krievijas vēsturisko pagātni, kas attiecībā pret reģiona valstīm nav klasisificējama nekā citādi kā vien noziegumu un okupāciju rinda, vismaz nelielas pretestības jušana vai veselīgi rezervēts skatījums pret šādas valsts kultūras klasikas vērtībām, manuprāt, nebūtu par daudz prasīts. Taču, ja Krieviju par kaut ko baisā veidā var apbrīnot, tad par to līdzatkarības situāciju, kādā tai veiksmīgi izdevies ievietot un ilgstoši noturēt tās vēsturiski okupētās teritorijas, radot pārliecību, ka bez krievu valodas, bez krievu literatūras tāpat kā bez Krievijas gāzes mēs nespēsim pilnvērtīgi eksistēt.

Šo laiku raksturo savdabīgs un baiss fenomens: dažādos formātos tiek fiksētas liecības par kara noziegumiem, sistemātisku vardarbību pret civiliedzīvotājiem un neatkarīgu teritoriju okupāciju. Tāpat top un citās valodās tiek iztulkoti teorētiski pārspriedumi, kas par pašlaik notiekošo karu reflektē plašākā intelektuāli filozofiskā kontekstā. Tikmēr karš aizvien turpina notikt. Par spīti iespējām pārraidīt kara šausmas tiešraidē, savākt un apkopot pierādījumus, iesniegt prasības starptautiskās tiesās, militāra vardarbība turpinās.

Tomēr liecināšanas procesam piemīt vismaz dziedinošs un terapeitisks efekts, zināmos apstākļos tam noteikti ir potenciāls palīdzēt saglabāt veselo saprātu vai pat izglābt dzīvību. Atvērtu atstāšu jautājumu, vai liecināšana par kara šausmām nes arī globālas izmaiņas, jo man pēdējā laikā par to mēdz rasties šaubas. Tomēr vismaz lasošajai un rakstošajai sabiedrības daļai nav un nevar būt nekāda attaisnojuma dzīvot ilūzijās par realitāti vai ļauties iemidzinošiem propagandas valgiem, kas cenšas mūs pārliecināt, ka neesam briesmās.