kritika

— Jandāliņš nāvei, raizēm un ilgām

Linda Gabarajeva

06/02/2024

Ja iepriekšējos Vērdiņa dzejas krājumos bērniem es skaļi un pārliecinoši saklausīju bērna balsi, tad šajā krājumā es dzirdu vecāka balsi.

 

Par Kārļa Vērdiņa dzejoļu krājumu Jandāliņš (Liels un mazs, 2023)

 

Slepus ieskatīšanās pa mazām durtiņām un lodziņiem ir nevainīga blēņa, kas atgādina citas, daudz nopietnākas un šaušalīgākas blēņas. Ik grāmatas vāki ir tādas mazas durtiņas, bet Jandāliņa vāki ir durtiņu durtiņas un patīkamo satraukumu par jaunu kambaru atklāšanu vairākkārt pastiprina nekaunīgā ieskatīšanās, uz kuru pamudina vākā izgrieztie caurumiņi. Nesen gāju gar jūru Eiropas dienvidos un skatījos, kā viļņi triecas pret jūrā izkaisītajām klinšu saliņām un domāju, cik skaisti, cik neiedomājami aizraujoši būtu sēdēt uz kādas no nepieejamām klintīm un skatīties tālumā. Un es iedomājos par ilgām, par to, ka man vienmēr paticis ilgoties. Ielūkoties tikai nedaudz un pārējo piedomāt klāt pašai, radot vietas un cilvēkus, kuru nemaz nav. Raugoties pa Jandāliņa lūramcaurumiņiem, es nojaušu, ka mani sagaida kas liels un sargājošs, bet ne tāds, kas nomāc un pavēl, drīzāk tāds miers, kurš tieši sava pamatīguma dēļ aicina uz visādu ālēšanos. Miers, no kura izaug jandāliņš:

“nāciet iekšā klusu klusu
nemodiniet Dariusu
kas uz segas mazs un sārts
lielā gultā atpūšas”

(34. lpp.)

Dzejolis par Dariusu un pats Dariuss – arī citu bēbīšu personā vai kā vispārināmais bēbītis – ir viens no “Jandāliņa” centriem, ap kuru tekalē, kuru apbrīno un par kuru rūpējas sanākušie. Dzejolis par Dariusu, tituldzejoli Jandāliņš (6. lpp), dzejolis Rausis (“saki lūdzu mīļo rausi / vai tu sevi auklēt ļausi?” (38.lpp)) un daudzi citi ritma, atskaņu un tiem piemītošā iekšējā jandāliņa dēļ atrodas kaut kur starp dziesmu un skaitāmpantu. Iedomājos par nursey rhymes žanru, ko es tulkotu kā “šūpuļpanti” – dzejoļi vai dziesmas, ko izsenis dziedājuši un runājuši pašiem mazākajiem bērniem. Bieži vien tajos parādās kas šķietami neatbilstošs mazulim: populārajā šūpuļpantā Rock-a-bye-baby bērniņa šūpulis iekārts kokā, to aijā vējš, bet zars vējā lūst un šūpulis ar bērniņu nokrīt. Viktorijas laika šūpuļpantos bieži vien iezogas nāve, līdzīgi arī spāņu šūpuļdziesmās, par kurām Lorka rakstījis: “Spānija savus visskumjākos meldiņus un vissērīgākos vārdus velta savu jaundzimušo pirmā sapnīša iekrāsošanai”.1 Šūpuļa dziesmas un panti ļauj lielāku valodas brīvību, jo tās dziedātas cilvēkiem, kuri vēl nesaprot vārdu nozīmi – viņi dzird vecāku balsi un sajūt tuvību, bet vecāki var izteikt un izdziedāt savu sāpi un grūtumu, nogurumu un bailes, vienlaikus rūpējoties par mazuli:

“Mans mazulītis aizmiga,
                Kas zin, vai modīsies,
Dus dienām ilgi, nedēļām,
                Bet tad viņš modīsies,
Un piemīlīgs viņš šurpu nāks
                Un Mammai buču sniegs.”

(Kristīnas Roseti šūpuļpantiņš manā atdzejojumā.)

Lorka savās lekcijās sniedz arī šādu šūpuļdziesmas piemēru no Navijas ciema Astūrijā:

“Šis bērniņš, ar kuru nu staigāt man lemts,
No dārgā Vitorio mīlas ir man;
Ja Dievs to man deva – lai to arī ņem,
Lai nav ar Vitorio jāstaigā man.”2

Arī Vērdiņa pantos pašiem mazākajiem bērniem piezogas nāve. Pavisam citādi, bet tā ir klātesoša. Es atceros laiku, kad mans dēls bija pavisam mazs, un es pirmoreiz tik spēcīgi sajutu, ka nāve pastāv. Es atceros baisos vārdus – zīdaiņu pēkšņās nāves sindroms, es atceros, kā ikreiz, kad viņš gulēja, es vairākkārt noliecos pie viņa, lai pārbaudītu, vai viņš joprojām elpo. Lai gan kopš Roseti rakstītajām un Lorkas ievāktajām šūpuļdziesmām medicīnas, zināšanu un higiēnas attīstības dēļ mazuļu nāve vairs nav norma, nāve joprojām stāv blakus šūpulim.

Interesējoties par to, kā “senos laikos” domājuši un jutušies vecāki, zinot, ka vismaz kāds no viņu mazuļiem nomirs, es sāku lasīt dienasgrāmatas un meklēju pētījumus, kuros ieskanētos senlaiku vecāku pārdzīvotais. Grāmatā Representations of Childhood Death, kurā apkopoti pētījumi par mazuļu nāves atainojumu literāros, folkloras un dienasgrāmatu tekstos, tomēr izdarīts secinājums, ka mazuļa nāves gadījumā vecāki lielākoties izjutuši dziļas sēras.3Un Vērdiņa allaž modrajam Tētim – helikopteram visticamāk nav taisnība, sakot:

“no mātes klēpja senos laikos
kā zirņi bērni ārā bira
vienalga toreiz visiem bija
kurš ilgi dzīvoja kurš mira”

(54. lpp.)

Tas ir kas tāds, ko tiešām varētu pateikt ikviens vecāks – helikopters, jo šim vecākam vienīgais īstais un patiesais bērns ir viņa bērns, bet pārējie, it īpaši dažus gadus vecākie, nes vien briesmas un slimības. Bet arī šim visai neciešamajam tipam piemīt cilvēciskums – izrādās, viņš vienkārši ir ļoti nobijies:

“es lidoju ap bērnu riņķos
un iedrošinu to ar smaidu
lai neredz viņš ka patiesībā
es visu laiku ļoti baidos”

(53. lpp.)

Viens no vecāku uzdevumiem ir iztulkot ciešanas bērnam panesamā veidā. Atceros laiku, kad uz Okupācijas muzeju balstošajām kolonnām bija izveidota izstāde par Holodomoru. Mēs ar dēlu katru rītu gājām tai cauri, un viņš pētīja gleznu reprodukcijas ar badā mirstošiem bērniem un līķu ratiem. Un katru rītu no jauna viņš man jautāja, kāpēc cilvēkiem atņēma visu ēdienu. Bet pavisam kas cits ir piedzīvot nāvi tuvumā – kā skaidrot to, ko mēs paši nesaprotam? To maigi un gudri paveic dzejolis Omīte debesīs:

““omīte
omīte debesīs”
viņa māk dziedāt jau pati
“nekrīti
paliec jel debesīs”

bet omīte sēž uz zvaigznītes
staram valdziņu uzmetīs
sudraba zeķītes noadīs
ber lejā nomest tās nevarēs”

(18. lpp.)

Jandāliņā spēcīgi ieskanas vecāku pieredze, un to savā recenzijā par krājumu izcēlis arī Krišjānis Zeļģis: “Labākajos brīžos krājums spēj tikt galā ar diviem zaķiem vienlaicīgi – gan ar vecākiem domāto emocionālo vēstījumu, gan bērniem domāto prieku par vārdu spēlēm un stāstu.” Ja iepriekšējos Vērdiņa dzejas krājumos bērniem es skaļi un pārliecinoši saklausīju bērna balsi, tad šajā krājumā es dzirdu vecāka balsi. Bet tas nav garlaicīgs vecāks. Viņš ir kārtīgs un labs, bet arī drusku bērna prātā – kā citādi lai rakstītu bērnu dzejoļus?

Lasot dzejoli Palīgs (66. lpp.), kurā precīzi attēlotas bažas par bērna trauslumu, es atceros, kā mana mamma vienmēr no taciņas zālītē ielika gliemežus. Pēc lietus gliemežu bija ļoti daudz, bet tas nekas, viņa pacietīgi cēla vienu pēc otra. Daudzus gadus vēlāk kāda ezoteriska draudzene man teica, ka tā nevajag darīt, tā ir jaukšanās citu darīšanās, iespējams, pat spītēšana karmas likumiem. Bet man tik un tā liekas labi un pareizi ielikt zālītē gliemezi. Tā ir izmisīga un neauglīga nodarbe, bet tas ir vienīgais, kas šķiet jēdzīgi, kad tavs bērniņš ir mazs un nevarīgs – ielikt viņu siltā un drošā vietiņā, zinot, ka pasaulē tādu vietu nav daudz. Šai vecāku bezpalīdzības pilnajai mīlestībai kā atbilde man prātā skan Annas Auziņas dzejolis Dēlam no krājuma Annas pūra govs:

“tu esi svētība šajās nevīžīgajās mājās

un vienīgais veids, kā to nepakāst
tagad, kad vēl kādu laiku
tev stāvēšu līdzas uz sliekšņa
ir teikt “ej”
ir vienmēr teikt “ej”

vienkārši pateikt “ej”
kad tevi atkal vilinās rītausmas balsis”4

Šis dzejolis par bērna pieaugšanu skan kā iedrošinājums no nākotnes, kā gādīgs sitiens uz pleca un atgādinājums, ka, tāpat kā bērnība, arī jaunā vecāka stindzinošās bailes pāries. Bet varbūt nepāries, tikai mēs ar laiku iemācīsimies tām atbildēt ar lielāku drosmi.

Bet Jandāliņā vecāku pieredze jaušama ne tikai kā bailes par mazuli, bet arī ilgas pēc laikiem, kad vecāki vēl bija mīlnieki, nevis mazuļa gūstā saņemti ķīlnieki (10. lpp.), mammas skumjas dušā (24. lpp.), nebeidzamas raizes, kuras uzvarēt var tikai virtuālajā vidē (26. lpp.), un dienišķais, nepārvaramais grūtums rūpēties vienā no skumjākajiem dzejoļiem – Garoziņa, kas rakstīts bērna balsī un bez kādiem pārmetumiem vai žēlabām stāsta par mammu, kura strādā trīs darbos, lai nopelnītu bērnam maizīti:

“vēlu ienāk virtuvē viņa
šķīvī uz galda
trīs garoziņas”

(41. lpp.)

Bērns pastāsta par savu mammu, kura visu dienu ir prom, un ļauj mums pašiem izlemt, ko par to domāt. Tieši izvairīšanās dzejoli paspilgtināt ar asarām un ilgām to padara tik iedarbīgu. Tie, kuru vecāki daudz strādāja un kuru bērnība pagāja pie omēm un auklēm, atpazīst sevi – vēlo baltmaižu ēdāju, kas rūpīgi sargā mammas dotās drupačiņas. Un arī tie, kuri paši pārguruši un bēdīgi atnāk mājās vēlu, kad bērni jau guļ:

“pa radio klusi
skan vēlās ziņas
un mamma lēni grauž garoziņas”

(42. lpp.)

Es atceros Jāņa Rokpeļņa rakstīto par Mairas Asares dzejoļiem krājumā Ceļš uz Tūju, kas negaidīti ir arī precīzākais, ko varu teikt par Jandāliņa skumjākajiem pantiem: “dzeja, kur visus smagumus, visus rūgtumus pārvar šis neuzmācīgi siltais un mūžīgais glāsts.” Un ne tikai Vērdiņa valodas meistarīgie triki, bet arī ilustratores Lotes Vilmas Vītiņas zīmējumi, kuru vienkāršībā jaušamas gan ilgas rūpes, izkopjot savu rokrakstu, gan bērnišķīgs prieks un vieglums. Tieši dzejoļa Garoziņas ilustrācijas ietiecas visdziļāk un ar šķietami minimāliem līdzekļiem vienlaikus liek just līdzi un pasargā. Mamma-Saule ir tēls, kas ieskanas tieši mākslinieces balsī, auklīte vai omīte ar lakatiņu un mazais bērns, kas iet viņai nopakaļus, ir kas tik skumīgs un pazīstams, ka tekstu liek izjust vēl pilnīgāk. Un vēl Saule, kas viena pati liela un apaļa iet pa ielu vēlu vakarā, bet tumsas nav, jo viņa ir Saule, un pēc tam viena pati virtuvē ēd garoziņas jau sarāvusies, jau cilvēka lielumā. Drupačiņas blakus Mēnesim liek domāt par zvaigznēm, kas neko daudz nevar palīdzēt tādam mazam un vientuļam bērnam, bet tomēr piemiedz ar aci.

Ilustrācijās viscaur grāmatā ir jūtams jandāliņš. Gan zīmējumu dinamika, gan to izkārtojums vedina domāt par ālēšanos. Vietām mani tas nedaudz satrauc, it īpaši atvērumos, kuri ir melnbalti, jo šķiet, ka kaut kā pietrūkst, ka aizmirsies izkrāsot bildes – bet to var lasīt arī kā jandāliņam piederīgu triku, vienošanos, ka visam nav jābūt tik kārtīgām vai, kā manā laikā patika teikt bērnudārza auklītēm, – akurātam.

Ilustrāciju valdzinājums rodams arī apmānā – man ir viegli noticēt, ka māksliniece zīmējusi uzreiz grāmatā, ka viņa patiesībā ir burvju māksliniece, kura spējusi uzzīmēt tūkstošiem, varbūt pat miljoniem zīmējumu! Šo ilūziju gan nedaudz nojauc ilustrācija dzejolim Tētis – helikopters, jo var nojaust, ka tā pēc uzzīmēšanas ir digitāli samazināta. Pieķeroties vienam līniju biezumam un zīmēšanas mērogam, acij ir tīkamāk to redzēt it visur grāmatā.

Aizverot Jandāliņu, es attopos pie otrā vāka, kurā palicis viens pats caurumiņš, pa kuru atskatīties. Tas nebija jandāliņš, kādu var piedzīvot bērnu ballītēs, skanot visu pirmsskolnieku mīļākajai dziesmai Ballējam, neguļam (kas allaž liek man iedomāties, vai dziesmas autori un izpildītāji nojauta, ka viņu galvenā auditorija būs bērnudārznieki). Tas nebija jandāliņš, kurā ir piepūšamās atrakcijas, piepūšamais policists, piepūšamais saldējums, piepūšamais ūdens, piepūšamā pica, piepūšamā ar pulti vadāmā mašīna. Tas nebija jandāliņš, kura rīkotājs ir bērns, kura iekārtojums ir bērna prāta veidots un pakļauts bērnības loģikai. Tas bija jandāliņš, kurš negaidīti pārvērš mājas no patvēruma par izaicinājumu, kurā piedzīvot rūpes un bailes, dusmas un nogurumu, pašiem savu dzīvi, bet blakus maza cilvēka dzīvei, ne mazākai par mūsējo.

  1. Lorka F. G. Lekcijas. Tulkojis Edvīns Raups. Rīga: Neputns, 2013, 39. lpp.  (atpakaļ uz rakstu)
  2. Ibid., 43. lpp.  (atpakaļ uz rakstu)
  3. Avery G,. Reynolds K. Representations of Childhood Death. New York: St. Martin’s Press, 2000, p. 2.  (atpakaļ uz rakstu)
  4. Auziņa A. Annas pūra govs. Rīga: Neputns, 2017, 40. lpp.  (atpakaļ uz rakstu)