— Mātbūšana, matricentriskais feminisms un literatūra

Andrea O’Reilija (Andrea O’Reilly) ir starptautiski atzīta kā mātbūšanas pētniecības (2006) un tās apakšnozares mātbūšanas teorijas (2007) dibinātāja, kā arī matricentriskā feminisma: feminisma mātēm un par mātēm (2016) un matrikritikas: literatūras teorijas un prakses, kas vērsta uz tekstiem, kuros galvenā uzmanība pievērsta mātēm (2024), autore. O’Reilija ir profesore Jorkas Universitātē Toronto, Kanādā, akadēmiskā žurnāla Journal of the Motherhood Initiative dibinātāja un galvenā redaktore un izdevniecības Demeter Press izdevēja. Viņa ir līdzredaktore/redaktore vairāk nekā trīsdesmit grāmatām par dažādām mātbūšanas tēmām. Viņas sastādītais krājums Maternālā teorija: būtiskākie teksti (Maternal Theory: Essential Readings 2007, 2021) izmantots universitāšu kursos visā pasaulē un tiek uzskatīts par pamattekstu mātbūšanas studijās. Šobrīd viņa strādā pie monogrāfijas Matrikritika: Lasot maternitāti sieviešu daiļliteratūrā pēc 2010. gada (Matricritics: Reading the Maternal in Post-2010 Women’s Fiction). Ar O’Reiliju tikāmies mātbūšanai veltītā konferencē Domājot par mātbūšanu: attēli, pieredzes un stāsti cauri laikiem (Thinking through Motherhood: Images, Experiences and Narratives Across Time), kas notika Viļņā šī gada janvārī. Pēc konferences vēlreiz tikāmies Rīgā, lai parunātu par mātbūšanu un literatūru.

Zita Kārkla

 

Kā jūs nonācāt pie mātbūšanas studijām? Vai tas bija saistīts ar personīgās dzīves aspektiem, profesionālo karjeru vai kādiem notikumiem pasaulē?

Manuprāt, feminisma lozungs “personiskais ir politisks” pilnībā atbild uz šo jautājumu. 1983. gadā, kad studēju Jorkas Universitātē Toronto, Kanādā, specializējoties sieviešu studijās un angļu literatūrā, ceturtajā kursā es paliku stāvoklī. Noteikti neplānoti! Man bija 22 gadi, es tikos ar kādu puisi, un pēkšņi attapos, ka gaidu bērnu. Šogad, 2024. gadā, manam dēlam būs 40 gadi, un es joprojām esmu kopā ar to pašu vīrieti, viņa tēvu. Vēlāk mums piedzima vēl divi bērni – 1986. un 1989. gadā. Bet brīdis, kad kļuvu par māti, bija radikāls pagrieziens manā dzīvē daudzējādā ziņā. Lai arī es specializējos sieviešu studijās, līdz kamēr man pašai piedzima bērns, nebiju pamanījusi, cik neredzama ir mātbūšana. Es biju apguvusi vismaz 20 sieviešu studiju kursus: Sievietes un veselība, Sievietes un darbs, Sievietes kino, Sievietes literatūrā, Sievietes antropoloģijā, Sievietes socioloģijā, u.c., un varētu domāt, ka visos šajos studiju kursos es būtu saskārusies ar mātbūšanu, tomēr tā nebija. Dažās reizēs, kad ar to saskāros, tas bija ļoti negatīvs skatījums: mātbūšana ir nomācoša, īstas feministes nekļūst par mātēm. Kad paliku stāvoklī, šķita, ka saņemu vairāk līdzjūtības vārdu nekā apsveikumu. Man teica: tu esi pārgājusi pretējā pusē, tu esi nodevusi lietu. Varbūt ne gluži tādos vārdos, bet pietiekami tuvu. Atceros, kādā sapulcē kolēģe pienāca pie ratiņiem un jautāja: “Vai tu tagad esi māte?” Es atbildēju: “Jā, tas ir mans dēls.” Un viņa teica: “Tu tagad tērēsi savu laiku, audzinādama vīrieti!” Es turpināju studijas maģistrantūrā, pēc tam doktorantūrā, un, jo vairāk kursu es apguvu, jo vairāk apzinājos, cik ļoti neredzama un nomelnota ir mātbūšana akadēmiskajā vidē. Tādēļ 1990. gadā es izstrādāju Ziemeļamerikā pirmo studiju kursu par mātbūšanu, kuru pasniedzu nu jau vairāk nekā 30 gadus. Padarīt mātbūšanu redzamu bija nepieciešamība, kas kļuva par manu aicinājumu, manu kaislību, manu dzīves mērķi. 1997. gadā es nodibināju MIRCI – Mātes iniciatīva pētniecībai un sabiedrības iesaistei (Motherhood Initiative for Research and Community Involvement) – pētniecības centru, kuru vadīju vairāk nekā 20 gadus. 1999. gadā es izveidoju pirmo feministisko zinātnisko recenzēto žurnālu mātbūšanas studijās (Journal of the Motherhood Initiative), kam šogad aprit 25 gadi. Un 2006. gadā es uzsāku Demeter Press, kas ir pirmā un joprojām vienīgā feministiskā izdevniecība, kas specializējas darbu par mātbūšanu izdošanā. To motivēja nepieciešamība pētīt mātbūšanu ar cieņu, rūpību un uzmanību un virzīja arī mans izmisums. Man vajadzēja, lai mātbūšana tiktu pētīta, man vajadzēja kopienu – lai man blakus būtu citas mātbūšanas pētnieces.

 

“Mātes un mātbūšana ir feminisma nepabeigtais darbs,” jūs rakstāt savā grāmatā Matricentriskais feminisms: teorija, aktīvisms un prakse, kas pirmoreiz tika publicēta 2016. gadā. Vai šobrīd matricentriskais feminisms ir ticis iekļauts akadēmiskajā feminismā? Vai feministu kopiena to ir pieņēmusi?

Nē. 2006. gadā es definēju jēdzienu ‘mātbūšanas studijas’ (motherhood studies) – starpdisciplināru nozari, kuras centrā ir mātbūšanas pētniecība no antropoloģijas līdz zooloģijai, ja tā var teikt. 2007. gadā es publicēju apjomīgo krājumu Maternālā teorija: būtiskākie teksti (Maternal Theory: Essential Readings), kurā apkopoju 50 svarīgākos šīs jomas teorētiskos tekstus. Jēdziens ‘matricentriskais feminisms’ radās nedaudz vēlāk. Es arvien vairāk apzinājos, ka mātbūšana ir feminisma nomale. Es to sapratu, kad studēju, bet vēlāk to pašu dzirdēju arī no kolēģēm, mātbūšanas pētniecēm, kuras dalījās savos stāstos par to, kā citas akadēmiskās feministes ir ignorējušas, noraidījušas, noniecinājušas vai trivializējušas viņu darbu. Tāpēc 2016. gadā es veicu pētījumu kopā ar asistenti, kurā mēs aplūkojām mātbūšanas atspoguļojumu piecos galvenajos sieviešu studiju žurnālos: Signs, Frontiers, Feminist Studies u.c., kā arī Nacionālās Sieviešu studiju asociācijas konferencēs, kas ir liela nacionāla mēroga konference, uz kuru katru gadu dodas ap 1000 cilvēku, vēl arī 50 sieviešu studiju kursu ievados Kanādā un ASV un 10 dzimtes un sieviešu studiju mācību grāmatās. Skaitļi, kurus ieguvām, bija šokējoši zemi. Piemēram, referāti par mātbūšanu veidoja mazāk nekā 3 procentus no kopējā referātu skaita, arī raksti par mātbūšanu akadēmiskajos žurnālos vidēji veidoja vien 3.9 procentus, bet sieviešu studiju mācību grāmatās mātbūšanas satura īpatsvars bija vēl mazāks. 2016. gadā es pierādīju, ka mātbūšana patiešām tiek marginalizēta mācību programmās, publikācijās un sieviešu studiju konferencēs. Es nupat saņēmu nelielu stipendiju no Jorkas universitātes, lai 2024. gadā atkārtotu šo pētījumu. Es vēlos noskaidrot, vai situācija kopš 2016. gada ir uzlabojusies. Man šķiet, ka atbilde ir “nē”. Patiesībā situācija varētu būt pasliktinājusies. Bet es gribu, lai man būtu pieejami atjaunināti dati.

 

Tātad matricentriskais feminisms joprojām tiek uzskatīts par akadēmiskā feminisma perifēriju?

Šobrīd tas ir intuitīvi un neapstiprināti, bet esmu runājusi ar daudzām mātbūšanas pētniecēm, un viņas visas stāsta to pašu – par grūtībām publicēt rakstus par mātbūšanu. Žurnālā Signs uz vienas rokas pirkstiem var saskaitīt, cik daudz rakstu par mātbūšanu viņi ir publicējuši pēdējo 10 gadu laikā. Starp citu, divas kolēģes man nupat atrakstīja un pastāstīja, ka iesniegušas savus rakstus par mātbūšanu lielajiem feminisma žurnāliem, un abi tikuši noraidīti. Es pazīstu abas zinātnieces, un viņas ir ļoti spēcīgas pētnieces. Turklāt šajos žurnālos netiek arī recenzētas grāmatas par mātbūšanu. Es nezinu, vai tas tā ir Eiropā, es runāju no Ziemeļamerikas perspektīvas. Situācija ir drūma, mātbūšana feminisma teorijas jomā joprojām ir ļoti perifēra.

 

Runājot par matricentrisko feminismu, jūs izmantojat matrifokālā stāstījuma jēdzienu – stāstītājas ir mātes, atspoguļojot mātes identitāti un pieredzi no subjektīvām perspektīvām. Kāpēc, jūsuprāt, ir svarīgi literatūrā pievērst uzmanību mātēm un mātbūšanai?

Mans doktora grāds ir angļu literatūrā. Ilgu laiku es biju attālinājies no savas akadēmiskās izglītības. Es kļuvu par socioloģi un teorētiķi. Taču mana kaislība vienmēr ir bijusi literatūra. Pandēmijas laikā es biju akadēmiskajā atvaļinājumā, bija paredzēts veikt lielu pētījumu par jaunajām mātēm [Jaunās mātes Kanādā un Kovid-19 ietekme uz mātēm/Young Mothers in Canada and The Impact of Covid-19 on Mothers] un ceļot pa Kanādu, viņas intervējot. Pandēmijas dēļ tas nenotika. Tāpēc es atgriezos pie savas pirmās mīlestības. Tagad es strādāju pie grāmatas, kurā aplūkoju matrifokālos stāstījumus romānos, kas izdoti pēc 2010. gada un kuru centrā ir mātbūšana. Es pievēršos tam, kā ar literatūras starpniecību mēs varam izjautāt normatīvo, institucionalizēto mātbūšanu. Kā literatūrā iespējams atklāt veidus, kādos normatīvā mātbūšana ir nomācoša, ko tā dara ar sievietēm un kā mātes tai pretojas vai varbūt nepretojas, kā viņas dzīvo pret vai saskaņā ar to. Šobrīd ir tik daudz literatūras, kas ir vērsta uz māti. Kad man 80. gados dzima bērni, uz māti orientētus tekstus varēja saskaitīt uz vienas rokas pirkstiem. Tagad gandrīz katru otro nedēļu es lasu grāmatu recenzijas un pamanu – atkal jauna grāmata, kura man būtu jāizlasa. Kopš 2010. gada ir pamanāma matrifokālo stāstījumu pārpilnība. Esmu jau publicējusi nodaļu par mātēm psiholoģiskajos trilleros un nodaļu par auklīšu romāniem. Tikko pabeidzu nodaļu par mātēm, kas aiziet, kas pamet mātbūšanu, un apsveru, vai un kā viņu aiziešana kalpo patriarhālās mātbūšanas kritikai.

 

Kā jūs izvēlaties pētāmās tēmas?

Tas ir ļoti labs jautājums. Es nevaru to izskaidrot, teksts mani vienkārši uzrunā. Es paņemu grāmatu, sāku to lasīt un zinu: es par to rakstīšu. Šajā tekstā kaut kas notiek, un man tas ir jānoskaidro, man ir jāizpēta, kas tur notiek. Mans mērķis ir daudzveidīga mātes pieredzes atspoguļošana. Līdz šim esmu iekļāvusi romānus, ko sarakstījušas Āzijas amerikāņu rakstnieces, afroamerikāņu, kubiešu, jamaikiešu un pamatiedzīvotāju rakstnieces; man ir Kanādas, Īrijas, Japānas, Austrālijas, ASV, Lielbritānijas rakstnieču teksti un tagad, cerams, arī Latvijas ar romāns Mātes piens varēs pievienoties šai sarunai.

 

Ir tik daudz tekstu, ko varētu iekļaut šādā pētījumā, kur jūs novelkat robežu?

Pirmkārt, valodas ierobežojumi. Diemžēl es lasu tikai angļu valodā, par ko man ir ļoti neērti. Lielākā daļa kanādiešu ārpus mūsu franču provinces Kvebekas mēdz būt vienvalodīgi, atšķirībā no Eiropas, kur daudzi runā vairākās valodās. Es savā darbā negrasos pretendēt uz universālismu, bet es gribu, lai tie nebūtu tikai Ziemeļamerikas stāsti. Viss ir tik ļoti balstīts uz ASV, pat Kanāda tiek marginalizēta. Es patiešām gribēju pret to iestāties, vērsties pret šo briesmīgo zinātnes pārņemtību ar ASV. Domāju, ka ir svarīgi rakstīt arī par citām rakstniecēm. Visi ir rakstījuši par Toniju Morisoni. Es domāju, ka mums vienkārši jāsāk rakstīt par citām grāmatām.

 

Savā referātā MotherNet konferencē jūs aplūkojāt Sāras Bleikas klimata pārmaiņu romānu Tīrs gaiss (Clean Air, 2007), secinot, ka normatīvā mātes loma arī postapokaliptiskajā pasaulē rādīta kā dabiska un neizbēgama. Kāpēc analīzei izvēlējāties tieši fantāzijas romānu?

Tā kā mani interesēja matrifokālie stāstījumi, es lasīju daudz dažādu žanru darbus. Es, protams, lasīju memuārus, bet arī psiholoģiskos trillerus, maģisko reālismu, fantastiku. Manā grāmatā būs pārstāvēti apmēram 10 dažādi žanri. Es daudz lasu arī populāro daiļliteratūru. Mani ļoti interesē, kas notiek populārajā literatūrā, kuru lasa vidusmēra sievietes, jo, manuprāt, “augstās literatūras” problēma – un es uzskatu, kas šis jēdziens ir problemātisks – ir tā, ka to nelasa vidusmēra cilvēki. Mana disertācija bija par Toniju Morisonu, bet es nedomāju, ka vidusmēra sieviete lasa Toniju Morisonu. Viņu ir ļoti sarežģīti lasīt. Tāpēc mani interesē romāni, kas ir pieejamāki un kā tajos tiek aplūkota mātbūšana, jo tās ir grāmatas, ko sievietes patiešām lasa.

 

Tātad šīm grāmatām varētu būt ietekme uz sieviešu dzīvēm?

Jā, es tā domāju. Es labprāt par to veiktu pētījumu, intervējot sievietes, kuras ir lasījušas kādu no šīm grāmatām, lai noskaidrotu, vai tas ir mainījis viņu skatījumu uz mātbūšanu. Tas būtu aizraujošs pētījums. Pašlaik es to nevaru izdarīt, bet varbūt es vai kāds cits varētu to uzņemties nākotnē, jo es domāju, ka šīs grāmatas atstāj iespaidu. Cilvēki šīs grāmatas lasa un apspriež, un tajos paustie jautājumi par mātbūšanu ir diezgan radikāli. Šie ļoti populārie, sižetā balstīti darbi, ne pārāk blīvi un bagāti tekstuāli, ir ārkārtīgi subversīvi un iztaujā mātbūšanu veidos, kas nav sastopami tā sauktajā “augstajā daiļliteratūrā”. Man tas šķiet fascinējoši, ka mātes loma ir ļoti svarīga daudzos populārās literatūras darbos. Es nedomāju, ka šobrīd man ir atbilde uz to, kāpēc tā, taču esmu pārliecināta, ka mums vajadzētu domāt par to, cik nozīmīgi ir šie romāni, nevis vienkārši tos noraidīt. Mēs par to runājām [MotherNet] konferences noslēguma sesijā – par to, ka akadēmiskajā vidē par populārās literatūras darbiem nerunā vai runā ļoti maz un gandrīz neviens par šīm grāmatām neraksta. Līdz ar to lielākajai daļai šo romānu nav zinātniska diskursa. Taču tos ir vērts lasīt, par tiem ir vērts domāt un rakstīt. Vai Mātes piens tiek uzskatīts par tā saucamās “augstās literatūras” darbu?

 

Jā, tomēr tajā pašā laikā tas ir plaši lasīts romāns.

Jūs minējāt, ka tajā ir abas balsis – gan mātes, gan meitas. Vēl nesen lielākā daļa tekstu bija orientēti uz meitu, vēstot par to, ko nozīmē būt meitai. Un daudzi no tiem bija tik ļoti māti apsūdzoši, ka tas kļuva nomācoši. Vairums romānu, kurus aplūkoju, ir centrēti uz mātes skatījumu un tikai dažos mātes un meitas skatījumi mijas, tāpēc mani ļoti interesē, cik izteikta ir mātes balss Mātes pienā.

 

Matrifokālais stāstījums jūsu analīzē ir cieši saistīts ar mātbūšanas atmaskošanu (unmasking motherhood). Vai pastāv viena vai dažādas mātes maskas?

Tas ir ļoti labs jautājums. Tas nav mans termins, bet Sūzanas Mušartas, taču es domāju, ka tieši to dara matrifokālie stāstījumi. Man ir teorija, ko es saucu par matrikritiku (matricritics), tā ir vērsta uz to, kā lasīt matricentriskus tekstus. Pirmkārt, šādiem tekstiem jābūt orientētiem uz māti, tie nevar būt orientēti uz bērnu. Un, otrkārt, tiem ir jāatmasko mātbūšana. Un atmaskojot mēs redzam visu to raupjumu un jucekli, ko sievietes izjūt, kad tiek atmaskota mātbūšana. Manuprāt, vispārējā maska ir viena un tā pati – ka tu mīli mātbūšanu, ka tā ir perfekta, ka tu nekad neesi dusmīga, ka tā ir visa tavas dzīves jēga, tavs aicinājums un mērķis un ka tu intuitīvi zini, kā to darīt. Bet, es domāju, ka jums ir taisnība un atkarībā no konteksta dažādās kultūrās varētu būt dažādas maskas. Mātes maskas Latvijā varētu būt citādākas nekā Kanādā, Nigērijā vai Austrālijā. Tas ir patiešām labs jautājums. Neesmu par to iepriekš domājusi, jo lielākā daļa darbu, ko es lasu, tomēr ir no Rietumiem. Man patika tas, ko konferencē minēja Eglė Kačkutė, ka patriarhāts nav viens un tas pats, ir Rietumu patriarhāts ar vardarbīgo vai klāt neesošo patriarhu, bet ir arī citi patriarhi. Es domāju, ka atkarībā no tā, ar kāda veida patriarhālo mātbūšanu sievietes saskaras, varētu būt arī dažādas maskas.

 

Vēl viens svarīgs jēdziens, kas parādās jūsu darbā, ir mātes līnijas (motherlines). Ko šis jēdziens ļauj mums saskatīt? Kādus jautājumus tas palīdz mums uzdot? Kādas problēmas tas izgaismo?

Tas ir Naomi Rutas Lovinskas jēdziens. Viņa 1992. gadā sarakstīja grāmatu Mātes līnija (The Motherline: Every Woman’s Journey to Find Her Female Roots), kas tātad jau ir novecojusi, bet grāmatā viņa apgalvo, ka daudzas sievietes ir pazaudējušas savu mātes līniju jeb matrilineārās paaudžu saites, jo mums jādzīvo pasaulē gandrīz kā vīriešiem: mums ir jāmācās tēvu valoda, lai izdzīvotu, iegūtu izglītību, iegūtu labu darbu utt. Viņa apgalvo, ka ir ļoti svarīgi zināt savu mātes līniju, lai mums kā sievietēm būtu spēcīga pašapziņa. 2018. gadā es kopā ar savu meitu Keisiju O’Reiliju-Konlinu (uzrakstīju rakstu par to, cik grūti ir atrast savu mātes līniju, jo mēs nepazīstam savas mātes. Mūsu uzvārdi ir mūsu tēvu, un mātes ir pazudušas vēsturē daudz vairāk nekā tēvi. Mēs devāmies dieviešu ceļojumā pa Īriju, un šis ceļojums bija patiešām spēcinošs, jo mēs atradām stāstus, leģendas, vēsturi un attēlus par laikiem, kad sievietes bija cienītas un vienlīdzīgas. Man šķiet, ka svarīga ir saikne ne tikai ar individualizēto mātes līniju, bet arī ar neolīta laika dieviešu kultūras mātes līniju, pasauli pirms patriarhāta. Mums ir vajadzīgi šie stāsti, lai mēs kā sievietes iegūtu spēku caur savu sievišķību. Bet problēma, protams, ir tajā, ka šāds skatījums kļūst savā ziņā izslēdzošs. Grāmatā Revolucionizējot māteslīnijas (Revolutionizing Motherlines), pie kuras šobrīd strādājam kopā ar Fionu Grīnu, kura daudz pievēršas transpersonu un nebināro personu jautājumiem, mēs meklējam veidus, kā saglabāt mātes līniju sākotnējo nozīmi – es joprojām uzskatu, ka tā ir svarīga – atrast savu sievišķo izcelsmi un tādējādi gūt spēku un identitāti, taču arī apzināties, ka tā var būt izslēdzoša. Es nezinu, kā šī grāmata izvērsīsies, bet es domāju, ka joprojām ir svarīgi pētīt un izprast mātes līnijas, bet arī tās problematizēt.

 

Saprotot, ka jēdziens ‘spēcinoša mātbūšana’ (empowered motherhood) pats par sevi ir ticis pakļauts kritikai, jo nav vienas stratēģijas, kas būtu piemērota dažādiem laikiem un kultūras kontekstiem, kā šodien izskatās daudzveidīgas spēcinošas mātbūšanas ainavas literatūrā?

Kad es sāku savu pētījumu, es, protams, sāku ar Adrianu Riču – patriarhāli institucionalizētā mātbūšana ir apspiedoša, taču konkrēta mātes pieredze sniedz iespēju tikt spēcinātām vai vismaz pretoties un nebūt apspiestām. Ir daudz rakstīts par to, kā mēs iedomājamies māti ārpus normatīvās, institucionalizētās mātbūšanas. Arī es pirms 20 gadiem izstrādāju piecas stratēģijas, kas raksturo spēcinošu mātbūšanu: rīcībspēks (aģence), autentiskums, autoritāte, autonomija un aktīvisms. Taču es nedomāju, ka tas ir tik vienkārši. Savā pašreizējā pētījumā es aplūkoju, kā mātes romānos cenšas panākt spēcinošu mātbūšanu – kā viņas atmasko un kritizē normatīvo mātbūšanu un kā šīs darbības noved pie pilntiesīgas, spēcinošas mātbūšanas. Tomēr kopumā šķiet, ka lielākā daļa līdz šim izlasīto romānu nebeidzas ar pārliecinošu mātes pilnvarošanu. Tas ir interesanti. Lielākā daļa romānu beidzas ar apziņu, ka normatīvā mātbūšana ir slikta, bet mēs neredzam daudz spēcinošas mātbūšanas piemēru. Mēs bieži vien varam tikai iztēloties, kā varētu izskatīties spēcinoša mātbūšana, jo mūsu patriarhālajā kultūrā mums ir maz šādu modeļu, ja vispār tādi ir. Romānos, ko esmu lasījusi, var būt kaut kāds priekšstats par spēcinošu mātbūšanu, bet tie bieži vien beidzas ar normatīvās mātbūšanas kritiku, nepārejot uz nākamo posmu, kas būtu pilnvarota mātbūšana. Atcerieties 19. gadsimta sieviešu romānu, kur varone stāstījuma noslēgumā saka: “Lasītāj, es viņu apprecēju”, bet jūs nekad neredzat viņu laulību. Ar spēcinošo mātbūšanu ir līdzīgi – romāna beigās mātes uz to tiecas, bet mēs neredzam, kā viņas to patiešām dara.

 

Cildinot spēku, tiecoties pēc jaudas un ietekmes, mēs cenšamies padarīt sievietes it kā neievainojamas. Vai mēs joprojām baidāmies no visa, kas ir vājš? Natālija Anna Michna, atsaucoties uz rakstnieci Olgu Tokarčuku, ierosina jēdzienu maiguma pilna saskaņošanās (tender attunement) ar pasauli, piedāvājot to kā feministiskās aprūpes ētikas turpinājumu un paplašinājumu, kas ietvertu ne tikai mātes un bērna attiecības, bet arī attiecības ar citām dzīvām būtnēm un objektiem. Cik svarīgi ir maiguma un rūpju jēdzieni matricentriskajā feminismā un matrifokālajos stāstījumos?

Tie ir ārkārtīgi svarīgi. Sāra Rudika bija viena no pirmajām, kas par to rakstīja mātbūšanas pētījumos. Diemžēl es nezinu poļu domātāju, bet viņas argumentācija šķiet ļoti līdzīga Rudikas mātišķās domāšanas (maternal thinking) koncepcijai. Rudika apgalvo, ka, politizējot mātišķo domāšanu – saudzēšanu, kopšanu un audzināšanu, – mēs nonāktu pie miera politikas. Ja mēs no feministiskās perspektīvas pārņemtu empātiju, vērīgu mīlestību, kas raksturīga mātes domāšanai, un pārceltu to uz publisko sfēru, mēs varētu iegūt atšķirīgu veidu, kā būt pasaulē, kas padarītu karu mazāk iespējamu. Viņa to rakstīja 1989. gadā, un acīmredzot tas nav noticis.

Man ir studente, kura izstrādāja disertāciju par neaizsargātību un jaunajām mātēm. Jaunajām mātēm jābūt izturīgām, viņām jābūt spēcīgām, lai iekļautos pasaulē, taču viņa apgalvoja, ka šīm sievietēm ir nepieciešama iespēja būt neaizsargātām, ievainojamām. Ievainojamībā nav nekā slikta. Tā ir cilvēka daba. Mēs visi savā dzīvē esam bijuši neaizsargāti. Mēs visi esam bijuši atkarīgi un, ļoti iespējams, visi atkal būsim atkarīgi. Manuprāt, daļa no problēmas ir tā, ka starp rūpju ētiku un mātbūšanas studijām līdz šim nav notikusi savstarpēja bagātināšanās. Daļēji tas ir tāpēc, ka runāt par neaizsargātību, par rūpēm neoliberālajā maskulīnajā pasaulē ir tabu, jo sievietēm ir jāpierāda, ka viņas var izturēt, ka viņas var būt tādas pašas kā vīrieši, ka viņas ir neoliberālas. Neaizsargātības atzīšana tiek uzskatīta par trūkumu. Džūlija Stīvensa ir izstrādājusi postmaternālās domāšanas (postmaternal thinking) koncepciju, viņa uzskata, ka kopš neoliberālisma uzplaukuma dominē postmaternālā domāšana, kas ir pret rūpju ētiku. Tā kā mēs esam uzauguši ar mērķi spēt izturēt, mēs nevēlamies atzīt savu neaizsargātību, ievainojamību. Es nezinu, kādam vajadzētu būt nākamajam solim mātbūšanas studijās, bet es uzskatu, ka mums ir vairāk jārunā par rūpēm, saudzību un mīlestību. Mūsdienās, šķiet, ir atļauts kritizēt mātbūšanu un teikt, ka tā ir nomācoša, bet – un par to runā Rudika – nav valodas vai atļaujas runāt par mātes prieku. Ja jūs to darāt, jūs tiekat noraidīta kā sentimentāla. Varbūt to var darīt dzejā, varbūt literatūrā. Bet kopumā ir maz atļaujas runāt autentiski par mīlestību pret mūsu bērniem. Ir maz atļaujas runāt par mātbūšanas skaistumu. Tagad mums varbūt ir atļauja runāt par mātes dusmām, mātes nožēlu un mātbūšanas ambivalenci, bet vai mums ir atļauja runāt par mātes svētlaimi, mātes vēlmi? Runāt par mīlestību pret saviem bērniem joprojām ir liels tabu. Taču arī šie stāsti ir jāstāsta un jāuzraksta.