— Mīlestības vēstule mīlestības vēstulēm

Londonā strādājot lietoto grāmatu veikalos, es bieži centos iekārtoties pie šķirošanas galda. Bija patīkami gandrīz kā meditējot vienu divas stundas pārcilāt grāmatas, lielāko daļu iesviežot utilizācijai paredzētajos maisos, bet dažas atliekot jau tā pārpilnajos plauktos. Un reizi pa reizei varēja uzdurties arī kādam dārgumam – piemēram, brošūrai Homeopātija zirgiem, divsimttūkstoš vārdu krājumam krustvārdu mīklu minētājiem vai Bila Klintona parakstu apkopojumam. Tā es tiku pie nelielas grāmatzīmju kolekcijas, bet netrūka arī pastkartīšu, vecu čeku, vizītkaršu un vēstuļu. Reizēm mēģināju tās izlasīt, taču tinte gadu gaitā lielākoties bija izbalējusi un steigā uzskricelētās rindiņas jebkurā gadījumā bieži bija neatšifrējamas. Bet reiz vienā grāmatā atradu aploksni ar vēstuli, kas uzreiz piesaistīja uzmanību – vārdi tajā bija rakstīti rūpīgi, pat eleganti, acīmredzami piedomājot pie katra pildspalvas vilciena.

“Dārgais Džonstona kungs, vēlējos izteikt jums visdziļāko pateicību par sirsnīgo vēstuli, ko man adresējāt pagājušonedēļ. Tā mani pārsteidza un izraisīja nopietnas pārdomas, tomēr Jūsu bildinājumu man nākas noraidīt. Pieņemu, Jūs pats saprotat apstākļus, kas man liek šādi rīkoties. Lūdzu, turpmāk vairs nemēģiniet ar mani sazināties. Jūsu…”

Konkrētie vārdi, iespējams, bija citi, taču tonis un vēstījums ir neizdzēšami iespiedies atmiņā. Pat nezinu, vai mani vairāk pārsteidza izsmalcinātā rakstība (nebiju gaidījis, ka septiņdesmitajos gados cilvēki vēl rakstīja tādā veidā) vai fakts, ka saņēmējs šo vēstuli bija ne vien saglabājis, bet arī izmantojis par grāmatzīmi, lasot Pola Terū ceļojumu grāmatu. Diezin vai tā varēja būt nonākusi kāda cita īpašumā – vēstuli bijām saņēmuši līdz ar vairākām kastēm vecu grāmatu, kas lielākoties nozīmēja īpašnieka nāvi vai pārcelšanos uz pansionātu.

Lasot šo vēstuli, nespēju saprast, vai saņēmējs bija paturējis to kā siltu piemiņu par dedzīgas, pat ja nelaimīgas mīlestības laiku vai drīzāk saglabājis kā apliecinājumu savai izaugsmei – kā Stīvens Kings bija pienaglojis istabas sienai no izdevējiem saņemtās atraidījuma vēstules. Tagad prātā nāk vēl trešā iespēja – varbūt Džonstona kungs tomēr neatlaidās, beigu beigās viņiem izvērtās laimīga kopdzīve un šis atraidījums kļuva par silti ironisku suvenīru. Vismaz tā man gribas ticēt.

 

Nesen, kārtējo reizi pārceļoties un iztukšojot skapjus, es izcēlu gaismā arī savus veco vēstuļu un pastkartīšu slāņus. Tur ir līdzīgas liecības no senākām attiecībām, par kurām ikdienā reti nākas atcerēties – un reizēm nemaz arī negribas. Tomēr no šiem mīlestības apliecinājumiem un vienkārši sirsnīgām zīmītēm ir grūti atbrīvoties. Lai cik sāpīgas atmiņas tās reizēm uzjundītu, liekas, ka to izmešana nozīmētu nodot toreizējās sajūtas un līdz ar to arī sevi pašu. Pagātni vienalga nav iespējams izmest miskastē, pat ja dažkārt nākas mēģināt. Bet tad paiet gadi un izrādās, ka agrākās sāpes tomēr ir sadzijušas un pastkartīte, kas savulaik tika nolikta malā, lai par tām neatgādinātu, tagad atkal ir skaista piemiņa.

Tieši rakņājoties cauri šiem pagātnes brīžiem, es atcerējos par grāmatveikalā atrasto vēstuli un arī pamēģināju vienu īpaši skaistu kartiņu izmantot par grāmatzīmi. Tomēr drīz vien sapratu, ka labākajā gadījumā tā ir vienkārša pozēšana, bet sliktākajā – necieņa pret kādreizējām jūtām un cilvēku, kas man tās bija paudis.

Citādi ir ar paša rakstītajām vēstulēm, sevišķi no sarežģītu attiecību sākumposma, kad līdzās mīlestības apliecinājumiem ir jāšķetina problēmas un jāmēģina apliecināt – kā sev, tā otram –, ka tās tomēr ir pārvaramas, ka, par spīti visam, ir vērts censties būt kopā. Ikkatra ziņa tad ir kā vēl viena kauja ieilgušā, neuzvaramā karā.

Arī šādus vēstījumus no pagātnes man nesen sanāca pārlasīt, jo kādai esejai vajadzēja precizēt dažas detaļas. Lai gan šīs vēstules biju nosūtījis es pats un joprojām atpazinu gan domas, gan teikumus, starplaikā aizritējušie gadi ne tikai bija izmainījuši jūtas, bet arī neglābjami attālinājuši mani no cilvēka, kas to visu bija rakstījis. Lasot jutu ko līdzīgu sveškaunam par sevi – vai patiešām es neapzinājos, cik patētiski ir šie vārdi, cik muļķīgi mani aicinājumi? Nē, protams, es to zināju, taču brīdī, kad prāts kvēlo drudžainā karstumā, ir grūti domāt loģiski un rakstīt rūpīgi izsvērtiem teikumiem. Un varbūt tieši pašreizējā laimīgā kopdzīve, ne gadu vienaldzīgais plūdums ir galvenais, kas mani atšķir no vēstuļu autora.

 

Šādas vēstules gan nemaz arī nav paredzētas pārlasīšanai laikā, kad kaislības ir pierimušas un cilvēki ir mainījušies, pārcēlušies, kārtējo reizi uzsākuši jaunu dzīvi. Bet, par laimi vai nelaimi, viss bija e-pastos, tātad viegli atrodams, pat ja lasot nepameta sajūta, ka esmu atvēris kāda svešinieka atvilktni un bez atļaujas iedziļinos viņa intīmākajās pārdomās.

Iespējams, tas bija vēl viens iemesls, kāpēc šī sarakste šķita kā liecība no kāda agrāka laikmeta. Arī mīlestības vēstules ir mainījušās līdz ar pārējo pasauli. Sākotnējā saziņa notiek soctīklos, WhatsApp un Snapchat, kļūstot aizvien efemerāka, vēlākos gados aizvien grūtāk pieejama un pārskatāma, nemaz nerunājot par automātiski izdzēstajām ziņām vai balss ierakstiem, kuru atkārtota klausīšanās drīzāk līdzinās izsmalcinātam moku paņēmienam. Savā ziņā tā ir atgriešanās pirmsrakstības laikmeta jūtu apliecinājumos, virtuālajai sarakstei tik vien kā iznīcinot telpas ierobežojumus un apliecinot, ka patiesībā mīlestības vārdi vienmēr eksistē tikai vienā konkrētā brīdī, tikai visšaurākajam cilvēku lokam un viņu atmiņām.

Šī mūsdienu saziņa šķiet ļoti tāla no Džonstona kunga vēstulēm, kuras varbūt ir atradis kāda cita grāmatveikala darbinieka kādā citā pasaulē un tāpat mēģina atšķetināt viņa attiecības savā slejā. Virtuālā sarakste jau pēc definīcijas nav fizisks, ikdienā redzams jūtu apliecinājums – ja nu vienīgi par tādu neuzskatām otra cilvēka vārdu un profila bildi, kas liek pasmaidīt vai sāpēs savilkt seju, kad ieraugām to kontaktpersonu sarakstā. Tomēr šī pati nematerialitāte tad arī piešķir sevišķu svaru dāvanām – tai pašai pastkartītei, kādai īpaši nozīmīgai grāmatai vai rotaslietai, pat iepriekšējo gadsimtu romānos tik iecienītajām matu cirtām. Kad kopdzīve nav iespējama, ir vajadzīga kāda cita klātbūtne, un šīs piemiņlietas vienlaikus ir arī simboli, ar otra cilvēka jūtām piesātinātas zīmes, kas notver skatienu un atgādina – patiesībā tu neesi viens, pat ja ikdienā mājvieta šķiet tikpat tukša kā iepriekš.

Un tā mēs atgriežamies pie zīmītēm, ar roku rakstītām vēstulēm kā vizuāliem un materiāliem enkuriem, kas apliecina mīlestības klātesamību un nezūdamību. Jo patiesi – pietiek tiem uzmest vienu vienīgu skatienu, lai viegla sirds iesmelgšanās atgādinātu par reiz bijušo un nebijušo. Tas nav atgādinājums tikai par mīlestību vien, bet arī par to, ka tā paliek, lai kā mēs mēģinātu pacelties tai pāri, – kaut vai kā šī pati sirds ietrīsēšanās, atbalss visām iepriekšējām reizēm. Nav pat svarīgi, kā viss ir beidzies vai turpinās, nav svarīgi, ka reiz mēs bijām citi un vēlāk varbūt atkal vairs neatpazīsim pašreizējo sevi. Jo mīlestība jau nebeidzas.