Fotogrāfs nezināms. Avots: Rakstniecības un mūzikas muzejs.

raksti

— Kāda paklāja ceļš

Ilze Jansone

20/02/2024

Tā ir – tu esi savācies informācijas kalnus, ielaidis autora balsi savā prātā, izskatījis visas iespējamās bildītes, bet tekstam vēl aizvien ir bail; teksts nelaužas uz papīra un tielējas tikt uzrakstāms.

Šķiet, 2018. gada agrā pavasarī – vēl strādāju interneta portālā LSM.lv par kultūras redaktori – saņēmu lakonisku e-pastu no Gundegas Repšes. Viņa interesējās, vai es būtu ar mieru uzrakstīt romānu par eksila rakstnieci Ilzi Šķipsnu.

Nekavējoties metos gūglē. Neko nezināju par tādu autori, bet, izlasījusi viņas stāstu Prērijā, kas bija publicēts žurnāla Jaunā Gaita 45/46 numurā 1964. gadā, tātad astoņpadsmit gadus pirms manas dzimšanas, sajutos tā, it kā būtu palaidusi garām lielu un nozīmīgu mūža draudzību. Viņas valoda. Viņas asais, caururbjošais skatiens pasaulē. “Cik žēl, ka es ar viņu nevaru parunāties,” es tolaik nodomāju un, protams, piekritu Gundegas piedāvājumam – tikai viena stāsta dēļ.

Pēc tam sākās.

iBook.lv sapirkos visas iespējamās Šķipsnas grāmatas, sarunās ar draugiem un rakstniekiem ātri vien nokaunējos, ka neesmu vēl lasījusi teju par klasiku uzskatīto Aiz septītā tilta, un ķēros tai klāt. Pastarpām kaut kur un kaut kā, visticamāk, jau bārā Bolderāja, sarunā ar (tolaik) jauno izdevēju un grāmatu tirgotāju Valteru Dakšu uzzināju par grāmatu Ilzes pasaulē, kuru Valters man iedāvināja, tā teikt, uz izdošanos. Tā ir brīnišķīga grāmata, kur Ilze Šķipsna atklājas laikabiedru atmiņās, līdz tam tikai periodikā publicētos darbos un dzejoļu kopā Vājuma brīži. Tā ir grāmata, kas jālasa ar baltu kafiju un cigareti dzīvokļa terasē brīdī, kad esi aizgājis no darba.

Pavisam drīz uzaicināju LSM priekšnieci Martu uz sarunu pie Daugavas. Sarunu pie Daugavas vajadzēja tāpēc, lai Martai pateiktu, ka ziņās vairs nestrādāšu, jo man ir jālasa Ilze Šķipsna. Es nespēju atrauties no viņas tekstiem; ja vienu dienu nebiju tos lasījusi, man sākās abstinence – zinieties, tā sajūta, ka esi dienu nodeldējis sīkumos un palaidis neizrunātu īstu un dziļu sarunu ar kādu, kurš ir absolūti tavs.

Un tā es aizgāju no darba, lai lasītu Šķipsnu. Tie, iespējams, bija skaistākie mēneši manā mūžā – es “sēdēju” uz bezdarbnieka pabalsta un lasīju bez jelkādiem uzstādījumiem, bez jelkādām gaidām, lasīju visu, kas nāca priekšā, uzsūcu viņas tekstu sevī un nerimos domāt, cik ļoti man ar Ilzi gribētos sarakstīties, ja viņa nebūtu nomirusi gadu pirms manas dzimšanas. Vispirms lasīju stāstus un romānus, tad arī vēstules, tad ceļojumu dienasgrāmatu skopās druskas. Ceļojumi Šķipsnai, šķiet, bija ļoti svarīgi, par tiem viņa diezgan daudz stāsta arī vēstulēs – tostarp arī par dažādiem ieinteresēta tūrista pirkumiem; nu, piemēram, turku paklāju, kuru atvedusi no ceļojuma uz Turciju. Draugiem un radiem viņa stāsta arī par ikdienu, kas lielākoties sastāv no darba pārslodzes dienā un rakstīšanas naktī, kā arī nerimtīgas sociālās dzīves. Gan par “latviešu lietām”, gan savu suni Ilze raksta viegli, kā rotaļājoties, neaizmirstot arī pasmīkņāt par sevi.

Palaikam bezmiega naktīs es prātā rakstīju Ilzei vēstules, tielējos par literatūras svarīgumu, apbrīnoju viņas bagāto valodu un manī nobrieda dziļa cieņa pret viņas izvēli – un milzīgo risku – dzīvojot štatos, tomēr rakstīt latviski. Viļājot ideju versijas un spriežot, ko gan es varētu saprast no trimdas rakstnieces dzīves, ilgu laiku centrālais bija tieši šis – drosme rakstīt dzimtajā valodā. Taču pakāpeniski skatienam atklājās arī daudz cita, kas vēlāk krietni palīdzēja veidot Laika rēķina formu un motīvus. Nu, kaut vai apstāklis, kas vieno Jansoni un Šķipsnu, – abas esam lēnrakstītājas. Abas labprātāk laiku vadām vienatnē, tomēr nevaram iztikt bez sava bariņa. Un tā tālāk.

Ar rakstīšanu man negāja viegli. Tā ir – tu esi savācies informācijas kalnus, ielaidis autora balsi savā prātā, izskatījis visas iespējamās bildītes, tostarp tiešsaistes ekskursijā paklejojis arīdzan pa Kimbela mākslas muzeju, kura bibliotēka bija Ilzes darbavieta, bet tekstam vēl aizvien ir bail; teksts nelaužas uz papīra un tielējas tikt uzrakstāms. Galvenokārt jau tāpēc, ka šāda avantūra man bija pirmoreiz, galvenokārt jau tāpēc, ka bija bail uzrakstīt kaut ko ne tā; kaut kur netrāpīt; būt par dzeltenu vai, gluži otrādi, par sausu tik dzīvam cilvēkam.

Reti esmu fiksējusi mirkļus, kad teksts ierodas, bet Laika rēķina atnākšanu atceros – biju atbraukusi uz rakstnieku māju Dubultos tieši ar šādu nolūku, proti, atvērt vārtus tekstam. Tolaik vēl rakstīju naktīs, staigāju pa pagalmu, klausījos, kā aiz kāpām šalc jūra, vēroju retos putneļus un, iekšā iegājusi, uzrakstīju nodaļu Vēja stabules. Man nav īstas atbildes, kā tas notiek. Tu ilgi mokies, strādā, labo, dzēs visu uzrakstīto un tad piepeši teksts tevi ielaiž, un viss.

Jā, rakstot Laika rēķinu, apzināti izvēlējos nekontaktēties ar Ilzes draugiem un radiem, jo man vienkārši bija bail, ka es tomēr pievilšu Ilzi un tādējādi piesmiešu viņas mantojumu. Un ko tad teiks viņas draugi un radi? Kā varēšu viņiem ar prieku paziņot, ka, lūk, romāns beidzot ir iznācis? Protams, bailes nebija vienīgā motivācija – mani bija pārņēmusi apsēstība noskaidrot, cik daudz par cilvēku var uzzināt no teksta vien, cik labi cilvēku var iepazīt tekstā. Jo kas gan cits paliek pēc cilvēka?

Lai tiktu pie dziļākas, cilvēciskākas informācijas, Ilzes pētniece Olga, kuras pieeja atšķirībā no manējās ir akadēmiska, ieteica sazināties ar Ilzes brāļa Alvja meita Leldi, Gundega Repše – ar Ilzes draudzeni Lalitu, bet es spītējos un par varītēm centos dīvainā klātneesamības veidā būt par Ilzes draudzeni bez starpniekiem, mēģināt sadzirdēt viņas balsi un pie viena apiet viņas laikabiedrus.

Tad romāns tika pabeigts un izdots.

Jau pēc Laika rēķina nākšanas tautās bija divas epizodes, kuras šķiet svarīgas Es esmu… sērijas kontekstā. Vispirms kādā publiskā pasākumā man klāt pienāca Ilzes draudzene Lalita un teicās romānā dzirdējusi viņas balsi. Un tad Lelde man feisbukā atrakstīja, ka romāns ir ļoti labs. Arī viņa tajā ir viena no varonēm, un viņai būtu visas tiesības mani apstrīdēt – tu uzrakstīji nekorekti par Ilzi, tu šķībi nointerpretēji manas kāzas. Viņa varētu apstrīdēt jebko, un jebkur viņai būtu taisnība.

Taču tā vietā viņa man uzdāvināja Ilzei svarīgo turku (starp citu, kā vēlāk izrādījās, varbūt tomēr irāņu – tā esot teicis paklāja tīrītājs) paklāju, kas bija viņas darbistabā pie sienas.

Vārdsakot, kādudien Lelde man atsūtīja e-pastu: “Man stāv šis turku tepiķītis, kas karājās reiz sen pie sienas Ilzei tur, kur viņa rakstīja. Priecātos Jums nogādāt, ja pieņemat!” Un pielika dažas bildes ar paklāju, par kuru biju lasījusi Ilzes vēstulēs.

Leldei neatbildēju vairākas dienas. Cīnījos ar sevi – kādas tieši man tiesības pieņemt Ilzei būtisku lietu un novietot to savā darbistabā, nevis, teiksim, Rakstniecības un mūzikas muzejā? Es taču esmu romānu pabeigusi un noslēgusi savas attiecības ar šo brīnišķīgo un talantīgo latvieti.

Vai tiešām?

Tad, sievas pierunāta, es Leldei uzrakstīju, lai sūta paklāju šurp, kaut gan mūsu dzīvoklī tobrīd norisa remonts un nebija nekādas iespējas skaisto paklāju nolikt, iespējams, īstajā vietā – manā darbistabā.

Septembra sākumā pēc ievadlekcijas kursā par Bībeli un literatūru izstiepos remontējamajā dzīvoklī uz vēl nekrāsotās grīdas izvilktajā matracī un saklikšķināju muitas veidlapā visu, kas tur bija prasīts. Laikam jau veiksmīgi, jo nākamajā dienā, nupat nolasījusi lekciju par reliģijas psiholoģiju un bioloģiju, domās jau pie nākamā, ar Ilzi nesaistītā romāna un fiziski autobusā uz Kuldīgu, saņēmu īsziņu, ka viņas paklājs ir izņemams tādā un tādā pasta nodaļā.

Savādi, ka man prātā ienāca tikai viens cilvēks, kurš varētu saprast, kas tam paklājam ir par vērtību. Sagadīšanās pēc šis cilvēks ir arī dzejnieks un arī dzīvo tāpat kā mēs ar Ilzi – ar atvērtu trauslumu valodai, kas tevi sadragās. Šim cilvēkam, protams, ir vārds – Toms.

Viņš atsaucās, izņēma manu pasta sūtījumu un glabāja to pie sevis darbā mēnešiem ilgi – cik vien ievilkās remonts mūsu dzīvoklī. Starp citu, te mēs atkal nonākam pie ziņu portāla, jo draugs un dzejnieks Toms Treibergs strādā TVNET.

Taču viss, pat remonts, reiz beidzas, un kādā ceturtdienas rītā es devos pēc paklāja, pa ceļam nokārtojot šādas un tādas darīšanas, kādas jau parasti jākārto cilvēkiem, kuriem dzīvoklī nule kā beidzies – bet varbūt nekad nebeigsies – remonts.

Diemžēl manam sābiņam priekšā bija pielicies volvo, un tas nebija izvedams no daudzdzīvokļu nama pagalma bez savstarpējām metālu traumām. Nolēmu būt drosmīga un braukt ar trolejbusu. Starp citu, pa ceļam uz transportu satiku ij kādu draugu, kurš atzina, ka viņam mani ir grūti izturēt, nosauca mani par prāta cilvēku un ieteica dzīvokli atklāt ar “likšu grīdai putēt” ballīti, ij rakstnieci, kura bija atvērta sarunai kā par jaunākajiem skandāliem literatūrā (tādi aizvien ir, es zvēru), tā arī par skarbu kritiku, ko nesen biju veltījusi kādai citai autorei.

Galu galā viss izgāja labi. Toms atdeva man kasti ar paklāju, ar trolejbusu nogādāju to mājās un drīz vien atradu vietu priekšmetam, kurš bijis kluss liecinieks Ilzes Šķipsnas darbistabā.

Tas tagad stāv manā darbistabā, netālu no datora un Fridrihsona gleznas, lai abi, glezna un paklājs, varētu atgādināt par būtisko – nu, teiksim, par izvēli veidot pašai savu dzimtās valodas telpu. Tiklab – par mirkļiem, kuru katrā laika rēķinā ir tik, cik nu ir. Lai arī mirkļu skaitu mēs nezinām – un nav nekādas vajadzības to zināt –, tomēr tikai no paša atkarīgs, kā tie tiks iztērēti. 

Starp citu, Andri, Māri, Sven, Laima, Inga, Osvald, Inga, Andri, Arno – kā jums gāja ar rakstīšanu? Vai kāds paklājs atceļojis arī pie jums?