— Kam no Kirī kundzes bail?

 

Rakstu sērijā Piemirstās grāmatas par Evas Kirī grāmatu Kirī kundze (no franču valodas tulkojusi Lizete Skalbe; Valters un Rapa, 1938)

 

Marija Sklodovska Kirī ir pirmā sieviete, kas saņēmusi Nobela prēmiju (un viņa to izdarīja pat divreiz). Kopā ar vīru Pjēru viņi atklāja rādiju un dzīvi veltīja radioaktivitātes pētniecībai. Marija Kirī nav aizmirsta. Atsauces uz zinātnieces vārdu nav jāmeklē ilgi, tās sastopamas gan feministu esejās un rakstos, gan kodolīgos Simpsonu jokos. Tomēr pāra jaunākās meitas Evas Kirī īsi pēc mātes nāves izdotā biogrāfija Kirī kundze pēdējoreiz plaši pārspriesta periodikā latviešu valodā, šķiet, pirms vesela gadsimta.

Grāmatu Kirī kundze saņēmu dāvanā no brīvprātīgā darba projektā Sarunas ar senioriem iepazītas draudzenes, kura tobrīd nodarbojās ar mirušās vecmāmiņas grāmatu plaukta pārskatīšanu. 1938. gadā Lizetes Skalbes tulkojumā Valtera un Rapas izdoto vairāk nekā 400 lappušu garo biogrāfiju pavisam īsi var aprakstīt kā Annas Auziņas debijas romāna Mājoklis pirmgaitnieci, kurā seksualitātes izzināšanu aizstāj rādija izzināšana, bet dienasgrāmatas formu – meitas izvēlēti dzīves cikli trešās personas skatpunktā, kurā blīvi iespraucas mātes vēstuļu fragmenti. Iedzeltenā grāmata ir sašūta īpatnējā veidā, kur nelīdzenas lapu apakšas maina savu atrašanās augstumu pret citām lapām. Plānie vāki ir mīlīgi saliekušies ilgās lietošanas dēļ.

“Lielo cilvēku saruna ir tik garlaicīga. “Ivanovs… policija… cars… izsūtīšana… dumpis… Sibīrija…” Ik dienas, kamēr viņa ir pasaulē, Maņa dzird tos pašus vārdus, kuriem tā neapzinīgi piešķir nozīmi. Un instinktīvi viņa cenšas attālināt brīdi, kad viņai vajadzēs tos saprast.” (23. lpp.)

Marija Kirī piedzimst 1867. gadā Polijā. Lai arī lielāko dzīves daļu viņa nodzīvo Francijā, pirmās grāmatas daļas iezīmē poliskās identitātes meklējumus Marijas Sklodovskas bērnībā Krievijas impērijā. Viņa satraucas, kad pārbaudēs jārunā krieviski, spļauj pieminekļiem kopā ar klasesbiedrenēm un mierina Leoniju Kuņicku, kuras brāli pakar. Viņas dzīves izvēles jau pašā sākumā ievirza lielāki vēstures notikumi.

Jau pirmajās nodaļās tiek pieteikta vēl viena lielā grāmatas tēma – nāve. Marijas māsa Zosja pēkšņi nomirst ar tīfu, vēlāk tuberkulozes dēļ mirst arī mamma. Bērnības laiks grāmatā iezīmē Austrumeiropas ģimeņu kultūrā populāru ķermenisku vēsumu, kurā Marija ilgojas pēc mammas skūpsta, bet šī vēsuma iemesls ir pavisam praktisks. Tā ir mammas slimība, nevis ģimenes nespēja izrādīt mīlestību.

“Maņa jau agri mācās saprast, ka dzīve ir nežēlīga. Nežēlīga pret tautām, nežēlīga pret atsevišķiem cilvēkiem.” (37. lpp.)

Protams, arī šai grāmatai noderētu pārstrādāts izdevums, jo valodas lietojums vietām ir novecojis kā piens. Poliskā patriotisma aprakstos iezogas neveikli izteikumi par “labajām, gaišajām polietēm”, bet gramatiski tizla frāze “viņš atrod, ka jūs izskatāties ļoti labi” novērš uzmanību vienā no pirmajām Pjēra Kirī mīlestības vēstulēm.

Vīra ienākšana Marijas dzīvē notiek studiju laikā. Abi šie notikumi attālina zinātnieci no pazīstamās dzīves Polijā. Viņa iemīlas pamatīgi, īsti un paliek uz dzīvi Francijā, kur viņi sajūsminās viens par otru un radioaktivitāti.

“Viņai izdodas atdalīt vienu decigramu tīra rādija, un viņa  pirmo reizi izdara jaunās substances atomsvara noteikšanu, kas ir 225.
Neticīgajiem ķīmiķiem – tādu vēl bija atlikuši daži – atliek tikai noliekties faktu un kādas sievietes pārcilvēcīgās neatlaidības priekšā.
Rādijs tagad pastāv oficiāli.” (202.–203. lpp.)

Pēc vīra satikšanas grāmata pievēršas Marijas un Pjēra pētījumiem, kuru laikā abi saprot, ka jābūt kādai nepieredzēti radioaktīvai vielai, lai iegūtie mērījumi būtu loģiski. Biogrāfija izklāsta zinātnei absolūti nepiemērotos apstākļus angārā, kurā abi ierīko savu darbnīcu, neskaitāmās reizes, kad kaut kas sagājis grīstē, un pāris ārkārtīgi svarīgas uzvaras rādija atdalīšanas stāstā.

Jauno zinātnieku pārņemtība ar savu atklājumu pierādās tieši pēc rādija oficiālās atklāšanas  Viņi vairāk nekā četrus gadus ir strādājuši blakus darbus, lai vakaros varētu nākt uz angāru, kur tīrās vielas sabojā nepiemērotā temperatūra, mitrums un citi apstākļi, saņēmuši laboratoriju atraidījumus, paralēli audzinājuši bērnu. Un vakarā, kad beidzot drīkst atpūsties, Kirī pāris noliek gulēt meitu un aizlavās atpakaļ uz angāru. Tumsā viņi pirmoreiz ierauga tīru rādiju, kam piemīt luminiscence. Abi visu nakti sēž, glāsta viens otru un noskatās rādijā kā jāņtārpiņos.

“Kad grūtniecība tuvojas beigām, viņas pagurums ir ārkārtīgs. Ir tā, it kā, izņemot savu vīru, kura veselība viņu nomoka, tā vairs nekā nemīlētu: ne dzīvi, ne zinātni, ne bērnu, kurš piedzims.” (258. lpp.)

Marijas Kirī zinātniskie atklājumi un darba dzīve turpinās līdz pat nāvei, viņa nekad tā pavisam nepārstāj strādāt. Bet pēc rādija atklāšanas grāmatā ienāk arī citas lielas tēmas. Eva Kirī apraksta mātes pārdzīvojumu pēc bērna zaudēšanas grūtniecības laikā un ar nākamo grūtniecību saistītu depresijas stāvokli.

Kirī pāris to nezina, bet radiācija ir kritiski ietekmējusi abu veselību. Bez vīra veselības rūpju nastas Marijas Kirī dzīvē trūkst arī atbalsta viņas mammas lomas pienākumos. Pjērs grāmatā šķiet ļoti mīlošs, bet greizsirdīgs vīrs, kurš Marijas uzmanību labprātāk saņem pats nekā dala ar bērniem, pēcdzemdību depresijas diagnozi Marija nezina, arī grūtniecības pārtrūkšanu faktiski sieviete pārdzīvo viena.

Šo izolētības sajūtu pastiprina arī Marijas ģenialitāte. Kopš sākās darbs pie radioaktivitātes pētīšanas, Marija vairākkārt atzīst, ka pavisam viņu tagad saprot tikai vīrs, jo citiem nav ne jausmas, par ko zinātniece runā. Marija norobežojas no līdzcilvēkiem. Šaurais paziņu loks, informācijas trūkums un nesamērīgas ekspektācijas, ka Marijai pietiks spēka gan mājas, gan darba pienākumiem, atstāj sievieti pavisam iztukšotu.

Pjērs nomirst, kad viņu otrais bērns ir pavisam mazs. Tiešums, ar kādu grāmatā aprakstīta katra svarīgā nāve, ir pārsteidzošs. Pjērs nomirst asiņainā negadījumā, kur viņam pārstaigā zirgi ar ratiem. Ne tikai Pjēra, bet arī Marijas mātes un citas nāves grāmatā apraksta neitrālā un rāmā tonī. Autore Eva Kirī nerunā par nāvi tikai caur palicēju sērām, bet neraksturīgi padara to par paša mirēja dzīves svarīgu notikumu. Pjēra Kirī miršanu autore ir aprakstījusi konstatējošā veidā, pēc kura nav nojaušams, ka runa ir par viņas tēvu. Stāstošā balss gan fantazē, ko Pjērs Kirī tobrīd domā, kam izklaidīgi pieskaras, gan atstāsta, kā Pjēra nāve izskatās no malas, kas tobrīd notiek blakus uz ielas. Marija Kirī nekad pavisam neizsēroja vīra nāvi. Viņa nerunāja par Pjēru Kirī pat ar meitām, ja varēja no tā izvairīties, neapprecējās vēlreiz, viņa vienkārši turpināja strādāt. Vīra nāves apraksta līdzība sīkumainiem Marijas angāra eksperimentu pārstāstiem gan satricina, gan mulsina.

“Bet milzīgs vezums ar savu sešu tonnu lielo svaru vēl pavirzās dažus metrus uz priekšu. Kreisais pakaļējais ritenis atduras pret kādu niecīgu šķērsli, kuru tas sadragā garāmveldamies. Tā ir piere, cilvēka galva. Galvas kauss sadrūp, sarkana lipīga viela izšķīst uz visām pusēm dubļos: Pjēra Kirī smadzenes.” (279.–280. lpp.)

Pjēra zaudējums iezīmē arī pavisam negaidītu, praktisku vientulības veidu. Marijas dzīvē vairs nav cilvēka, kas pavisam saprot Marijas zinātnieces dabu. Pēc Pjēra nāves grāmatā svarīgs kļūst jautājums: “Ko iesākt ar cilvēkiem, pēc kuru nāvēm visu atlikušo dzīvi būs par viņiem jārunā?”

Pēc Pjēra nāves Marija Kirī ieņem viņa amatu Parīzes Universitātes dabas zinātņu fakultātē un kļūst par pirmo sievieti lektori Francijā. Viņas dienas aizpilda pētījumu turpinājumi, izvairīšanās no žurnālistiem un meitu audzināšana. Pirmā pasaules kara laikā zinātniece pārvērš automašīnas pārvadājamās radioloģijas operāciju telpās. Šīs automašīnas iesauc par “mazajiem Kirī”. Viņa mirst no radiācijas radītas saslimšanas 1934. gadā.

Es sevi pieskaitu pie paaudzes, kuras spēju noturēt uzmanību neatgriezeniski izpostījis burvīgais, intensīvais video saturs, bet 430 lappuses Kirī kundzes gadījumā nav pārāk daudz. Grāmatā centrālais zinātnieces Marijas Kirī stāsts ir retais feminisma vēstures gardarbs, kas latviski bijis pieejams gandrīz uzreiz. Lai arī lielāko grāmatas daļu veido precīzs vēstures konteksta pārstāsts, kas ietver pat datumus, vietu un dokumentu nosaukumus, interesi un rūpju sajūtu visas grāmatas garumā saglabāt liek tieši Marijas Kirī spilgtā personība. Rādija pētniecība angārā iedzīvina rotaļīgu vēlmi iztaujāt ikdienā sastopamus objektus: “Kas tevi radīja?” (Telekomunikāciju tehnoloģijas, piemēram, radīja Širlija Džeksone, pirmā melnādainā sieviete, kas ieguva doktora grādu Masačūsetsas Tehnoloģiju institūtā.)

Papildus bijībai, ko grāmata ievieš pret zinātnieci Mariju Kirī, tas ir arī 19. un 20. gadsimta mijas sievietes dzīvesstāsts. Pirms studijām viņa strādā parastu darbu Polijā. Marija pirmoreiz iemīlas, bet mīļotā vīrieša vecākiem viņa nešķiet gana laba, šīs laulības nenotiek. Viņa to pārdzīvo un aizbrauc. Viņa caurām naktīm lasa un studē. Viņu negrib uzņemt dažādās zinātnes organizācijās, jo viņa ir sieviete. Viņa kopj dārzu un vīra tēvu. Viņa taisa savām meitām brokastis. Viņa pabeidz vēstuli tēvam, kurā stāsta par pirmo iegūto Nobela prēmiju, ar rindu “es jūs visus mīļi apkampju un lūdzu mani neaizmirst”.