literatūra

— Mēness ir zirga galvaskauss

Federiko Garsija Lorka

07/03/2024

Pūlis aizvēra durvis, un lietus lija pār ielām, apņēmies noslīcināt sirdi...

 

Leģendāras spāņu dzejnieks un dramaturgs Federiko Garsija Lorka ieradās Ņujorkā 1929. gada jūnijā, 31 gadu vecumā. Pirms gada bija noslēdzies viņa romāns ar kādu jaunāku spāņu tēlnieku, kurš bija pametis dzejnieku ar salauztu sirdi. Viņa tobrīd jaunākais dzejas krājums Čigānu romanču grāmata (1927) bija atnesis slavu un atpazīstamību, tomēr publikas acīs radījis maldīgu priekšstatu par tā autora personību. Lorka to apzinājās un smagi pārdzīvoja, turklāt viņa nu jau kādreizējie draugi Salvadors Dali un Luiss Bunjuels bija atsevišķās vēstulēs viņam pārmetuši krājuma tradicionālismu un sentimentālismu, bet dažus mēnešus pirms Lorkas došanās uz jauno pasauli izsmējuši viņu filmā Andalūzijas suns. Šo kinodarbu viņš noskatījās daudz vēlāk, tomēr bija informēts par tā saturu un nolūku.

Ņujorka dzejnieku satrieca un rokrokā ar nupat minētajiem apstākļiem lika radikāli mainīt poētisko stilu, “iztēles’ dzejas vietā pievēršoties “iedvesmas” dzejai, ja lietojam viņa paša formulējumus. Dzejoļi, kas tapa dažu ASV pavadīto mēnešu laikā, šķiet, pat mulsināja autoru pašu un viņa dzīves laikā tā arī neiznāca vienotā krājumā, savukārt to publiskos lasījumus viņš vienmēr papildināja ar eseju, kurā skaidroja to poētiku, it kā baidīdamies, ka bez autora ceļavārdiem šie fantasmagoriskie iztēles klejojumi varētu šķist pārlieku nesakarīgi un haotiski. Amerikas dzejoļi, apkopoti krājumā Dzejnieks Ņujorkā (Poeta en Nueva York), dienasgaismu ieraudzīja 1940. gadā Meksikā, bet paredzamā nākotnē šo grāmatu plānots laist klajā latviešu atdzejojumā izdevniecībā Neputns.

Atdzejotājs

 

Dzejoļi no krājuma Dzejnieks Ņujorkā

 

Atgriežoties no pastaigas

 

Debesu noslaktēts.
Starp formām, kas kustas pretī čūskai,
un formām, kas meklē pēc kristāla,
es audzēšu garus matus.

Ar apcirstu koku, kas nedzied,
un bērnu, kam sejas vietā ir balta ola.

Ar dzīvnieciņiem pāršķeltām galvām
un skrandainu ūdeni sausām pēdām.

Ar visu, ko māc kurlmēms gurdums,
un taureni, noslīkušu tintnīcā.

Paklupis aiz savas sejas, kas mainās ik dienu.
Debesu noslaktēts!

 

Fabula un riņķa dancis ap trim draugiem

Enrike,
Emilio,
Lorenso.
Tie bija trīs sasalušie:
Enrike gultu pasaulē,
Emilio acu un uzplēstu roku pasaulē,
Lorenso bezjumtu universitāšu pasaulē.

Lorenso,
Emilio,
Enrike.
Tie bija trīs sadegušie:
Lorenso lapu un biljarda bumbu pasaulē,
Emilio asins un baltu saspraužu pasaulē,
Enrike miroņu un pamestu laikrakstu pasaulē.

Lorenso,
Emilio,
Enrike.
Tie bija trīs apbedītie:
Lorenso Floras krūtīs,
Emilio stīvā džinā, kas aizmirsts glāzē,
Enrike skudrā, jūrā un putnu tukšajās acīs.

Lorenso,
Emilio,
Enrike.
Tie bija manas rokās
trīs ķīniešu kalni,
trīs zirgu ēnas,
trīs sniegotas ainavas un liliju namiņš
pie baložu būdām, kur mēness guļ, izplājies zem gaiļa.

Viens
un viens,
un viens.
Tie bija trīs mumificētie,
ar ziemas mušām,
ar tintnīcām, ko čurā suns un nicina lidpūka,
ar vējpūtu, kas stindzina katras mātes sirdi,
pie kritušā Jupitera baltā vraka, kur dzērāji notiesā nāvi.

Trīs
un divi,
un viens.
Es redzēju tos apmaldījušos raudam un dziedam
vistas olā,
naktī, kas izrādīja savu tabakas skeletu,
manās sāpēs, pilnās seju un mēness dzelošo šķembu,
manā priekā, kas ir izroboti riteņi un pātagas,
manās krūtīs, dūju iztraucētās,
manā pamestajā nāvē ar vienvienīgu maldīgu garāmgājēju.

Es biju nogalējis piekto mēnesi,
un vēdekļi un aplausi dzēra ūdeni no strūklakām.
Siltais piens, iesprostots jaunajās mātēs,
bikstīja rozes ar baltu, garu sāpi.

Enrike,
Emilio,
Lorenso.
Diāna ir skarba,
bet reizēm viņas krūtis sedz mākoņi.
Baltais akmens var pukstēt brieža asinīs
un briedis var sapņot ar zirga acīm.

Kad tīrās formas noslīka
zem pīpeņu čiepstiem,
es zināju, ka mani noslaktējuši.
Mani meklēja kafejnīcas un kapsētās, un baznīcās.
Viņi atvēra mucas un skapjus.
Izbārstīja trīs skeletus, raudami tiem zelta zobus.
Taču mani neatrada.
Vai mani atrada?
Nē. Mani neatrada.
Bet viņi atklāja, ka sestais mēness aizbēdzis pa straumi
un jūra – pēkšņi! – atcerējusies
visu savu slīkoņu vārdus.

 

Nāve

Kā gan nopūlas,
kā gan nopūlas zirgs,
lai būtu suns,
kā nopūlas suns, lai būtu bezdelīga,
kā nopūlas bezdelīga, lai būtu bite,
kā nopūlas bite, lai būtu zirgs.
Un zirgs –
kā tas izspiež no rozes asu bultu!
Kas par pelēku rozi ceļas no tā lūpas!
Un roze –
kas par gaismu un gaudu baru
iesiets tās stiebra dzīvajā cukurā;
un cukurs –
kas par dunčiem rādās tam nomoda sapņos!
Un šie sīkie duncīši –
kādu mēnesi bez staļļiem, kādus kailos,
kādu mūžīgu, sārtu ādu tie meklē klīzdami!
Un es, uz dzegas –
kas tas par liesmu zēravu, ko es meklēju un kas esmu!
Taču apmesta arka –
cik milzīga, cik neredzama, cik sīciņa!
Un bez mazākās piepūles!

 

Gruveši

Svešs pats sev.
Ceļotājs pats pār savu balto rumpi.
Tā ieradās gaiss!

Drīz tapa skaidrs, ka mēness
ir zirga galvaskauss
un gaiss – tumšs ābols.

Otrpus logam
pletnes un gaismas lika sajust
smilšu un ūdens cīniņu.

Es redzēju ierodamies zāles
un pasviedu blējošu jēriņu
to zobiņu un lancešu priekšā.

Pirmā dūja,
dūnu un celuloīda čaulā slēgta,
lidoja pilienā.

Zāles nāk, dēliņ.
Tukšajās debesīs jau atbalsojas
to slienu zobeni

Manu roku, mīļais. Zāle!
Pār mājas sadauzītajiem stikliem
asins atraisīja savus matus.

Esam palikuši tikai tu un es.
Sagatavo savu skeletu gaisam.
Esam palikuši tikai es un tu.

Sagatavo savu skeletu.
Aši, mīļais, aši jo aši mums jāmeklē
mūsu bezmiega profils.

 

Mīlnieku pāris, ko noslaktēja irbe

– Viņi abi to gribēja, – man sacīja viņa māte. – Abi.
– Tā nevar būt, kundze, – teicu es, – jūs esat pārlieku jūtelīga, un jūsu gados jau būtu jāzina, kāpēc rasas adatiņas krīt zemē.
– Klusu, Lusiāno, klusu… Nē, nē, Lusiāno, nē.
– Lai paciestu šo vārdu, man sevī jāapvalda sāpīgas atmiņas. Un jums liekas, ka šie sīkie zobiņi un bērna rociņa, aizmirsta viļņa iekšienē, spēs apvaldīt šīs skumjas?
– Viņi abi to gribēja, — man sacīja viņa māsīca. – Abi.
Es nodevos jūras vērošanai un sapratu visu.
Vai tiešām iespējams, ka šīs nežēlīgās, ar ziloņa sirdi dzimušās dūjas knābis radītu pienākošā okeāna lainera mēnessbālo vaigu?
– Atceros, ka man vairākkārt nācās likt lietā karoti, lai aizstāvētos no vilkiem. Es nebiju tam pie vainas, kā jūs zināt. Ak Kungs! Es raudu.
– Viņi abi to gribēja, – es teicu. – Abi. Ābols allaž būs mīlētājs, bet mīlētājs nekad nespēs būt ābols.
Tādēļ viņi nomira, tādēļ. Ar divdesmit upēm un vienvienīgu saplosītu ziemu.
– Tas bija ļoti vienkārši. Viņi mīlējās virs visiem muzejiem.
Labā roka
ar kreiso roku.
Kreisā roka
ar labo roku.
Labā pēda
ar labo pēdu.
Kreisā pēda
ar mākoni.
Mati
ar pēdas pamatni.
Pēdas pamatne
ar kreiso vaigu.
– O, kreisais vaigs! O, ziemeļrietumu laiviņas un dzīvsudraba skudras…! Padod man mutautiņu, Genoveva; es raudāšu… Es raudāšu, līdz no manām acīm izbridīs salmeņu pūlis… Viņi likās gulēt.
Nebija maigāka skata par to…

Vai mani dzirdēji?
Viņi likās gulēt.
Kreisā ciska
ar kreiso apakšdelmu.
Aizvērtas acis
ar atvērtām.
Viduklis – ar skaustu
un pludmali.
Un četras mazās austiņas bija četri eņģeļi sniega būdiņā. Tie mīlēja viens otru. Tie mīlējās. Par spīti gravitācijas likumam. Atšķirība starp rozes ērkšķi un zvaigzni ir gaužām vienkārša.
To apjēguši, viņi devās uz laukiem.
Ak Kungs! Viņi mīlējās ķīmiķu acu priekšā.
Es redzēju viņu vaigus trīcam, kad Universitātes profesori viņiem atnesa sīku sūklīti, piesūcinātu ar medu un etiķi. Daudzreiz nācās atgaiņāt suņus, kas kauca gultas baltajās efejās. Bet viņi mīlējās.
Tie bija vīrietis un sieviete
jeb
vīrietis
un zemes kukurznītis,
zilonis
un bērns,
bērns un meldrs.
Tie bija divi noģībuši jaunekļi
un viena niķelēta kāja.
Tie bija laivinieki!
Jā.
Tie bija Gvadjanas šaušalīgie laivinieki, kuru airi sašķaida visas pasaules rozes.
Vecais jūrnieks izspļāva tabaku un iebļāvās, lai aizbaidītu kaijas. Bet bija pārāk vēls.
Kad Gubernatora namā ieradās sērotājas, viņš klusiņām ēda zaļas mandeles un aukstas zivis no smalka zelta šķīvja. Būtu bijis labāk ar viņu nerunāt.
Azoru salās.
Teju vai nespēju paraudāt.
Es nosūtīju divas telegrammas, bet diemžēl bija par vēlu.
Par vēlu.
Varu jums vien pateikt, ka divi bērni, iedami gar mežmalu, ieraudzīja irbi, kurai no knābja stīgoja sīks asins pavediens.
Tas, manu dārgo kapteini, ir manas savādās melanholijas iemesls.

 

Krustāsišana

Mēness varēja stāt pie zirgu baltbaltā liekuma.
Varmācīgas gaismas stars, izbēdzis no brūces,
projicēja debesīs miruša bērna apgraizīšanas skatu.

Asins plūda lejā no kalna, eņģeļu meklēta,
taču biķeri bija no vēja un beigu beigās pielaistīja kurpes.
Klibi suņi kūpināja pīpes, un karstas ādas smarža
darīja pelēkas uz stūriem vemjošo apaļās lūpas.
Un no sausās nakts dienvidiem ieradās lielie kaucieni.
Tas bija mēness, kas svilināja ar savām svecēm zirga fallu.

Drēbnieks, purpura pazinējs,
bija ieslēdzis mājā trīs svētas sievietes
un rādīja tām galvaskausu pie loga stikliem.
Priekšpilsētu bērni meta lokus ap baltu kamieli,
kas raudāja izbīlī, jo ausmā
tam bija jāiziet pa adatas aci.
Ak, krusts! Ak, naglas! Ak, ērkšķis!
Ak, ērkšķis, iedzīts kaulā, līdz planētas rūsē!
Neviens nepagrieza galvu, un debess varēja izģērbties.
Vēlāk dzirdēja lielo balsi un farizejus sakām:
“Šai nolādētajai govij pupi ir pilni piena.”

Pūlis aizvēra durvis,
un lietus lija pār ielām, apņēmies noslīcināt sirdi,
kamēr pēcpusdiena aizmiglojās ar sirdspukstiem un mežcirtējiem,
un tumšā pilsēta agonizēja zem namdaru āmura.
“Šai nolādētajai govij
pupi ir pilni skrošu,”
teica farizeji.
Bet asins slapināja to pēdas, un nešķīstie gari
trieca ampulas ar dīķūdeni pret tempļa sienām.
Tika precīzi noskaidrots mūsu pestīšanas brīdis,
jo mēness mazgāja ar ūdeni
zirgu apdegumus,
nevis pirmo, smilšu apklusināto dzīvi.
Pēc tam iznāca vēsumi, skandēdami vēsumu dziesmas,
un vardes iededza savas ugunis upes dubultkrastā.
“Šī nolādētā govs, nolādētā, nolādētā
neļauj mums gulēt,” teica farizeji
un atkāpās savās mājās caur ielas nemieriem,
grūzdami sānis dzērājus un spļaudami upursāli,
kamēr asinis sekoja tiem kā blējošs jēriņš.

Tā tas notika,
un zeme pamodās, mezdama trīsošas kožu upes.

 

No spāņu valodas atdzejojis Arvis Viguls