Foto: no personiskā arhīva

literatūra

— Yāga

Emija Grigorjeva

08/03/2024

Kad tieku līdz durvīm, Pauļus mani noskūpsta. Viņa glumā, saltā mēle nolizgā gar manām aukslējām kā slienains kailgliemezis gar raupju sienu.

– Nu, jā, nav nekas īpašs, – Pauļus nosaka, iebāzdams kabatā mašīnas atslēgu, un parausta plecus.

Sētai nav žoga, zāle zaļo, lai gan ir novembris, grozos pie mājas guļ sarkani āboli.

– Tur ir mazmājiņa, rādu tev, kamēr vēl gaišs, – viņš pamet ar galvu uz zaļas būdiņas pusi ābeļdārza tālakajā stūrī.

– Čurāšu zālē, – atbildu un sekoju viņam uz māju.

Māja kaut kāda iemesla dēļ liek man apstāties. Tā šķiet karājamies gaisā. It kā to pie zemes turētu tikai trauslas, patrunējušas āra kāpnes, pa kurām Pauļus nevilcinoties dodas augšup uz vienīgajām ieejas durvīm. Otrais stāvs ir krietni platāks, karas pāri pirmajam ar spārniem un krūtiņu, drīzāk atgādinādams liela putna rumpi.

– Nu, tu nāc?

Gar mājas pamatiem viļņojas krēsla kā tumšpelēks ūdens, un nav iespējams saskatīt, uz kā dīvainā būve turas. Mudināta turpinu kāpt. Aiz izļurkātām koka durvīm paveras plaša istaba. Gar sienām visā telpas perimetrā izkārtotas gultas, uz lielākās uzklāta vilnas sega un palags, istabas vidū – sarkans ķieģeļu kamīns. Uz dzegas ar dzintara gabaliņiem rotātas glezniņas un fotogrāfijas, no kurām dažas apgrieztas otrādi, ar attēlu pret sienu. Pa labi no kamīna mazs galdiņš, uz tā cepumi, vīnogas bez kauliņiem, čipsu paka, pa kreisi – liels, apaļš ēdamgalds ar pleķainu vaskadrānu un padegušu sveci vidū. Uz tā divas vīna pudeles un divas atšķirīgas glāzes.

– Tu te jau biji iegriezies, – pārsteigta saku, noguldīdama mēteli pāri krēsla atzveltnei. Pauļus pieliecas pie kamīna, lai piešķiltu uguni slieteniski sastutētām pagalēm.

– Jā, mazliet piekārtoju, cik nu iespējams.

Ugunij aizsviļoties, viņš pienāk pie galda un pasmaida, vienā rokā paceldams balta, otrā – sarkana vīna pudeli.

– Ko dzersi?

Norādu uz sarkano un paņemu glītāko no abām glāzēm. Tumīgajam šķidrumam veļoties pār kakliņu, vīna pudeles klunkšķi atbalsojas kā alā.

– Labs ir, – Pauļus saberzē plaukstas, – drīz iesils, un es beidzot varēšu tev kaut ko nospēlēt. 

Skatos liesmās, kas šaudās kamīnā. Pielieku glāzi pie lūpām.

Kā tu tiksi no šejienes prom? Tu vispār zini, kur atrodies? Cik stilīgs tagad ir tavs podziņu telefons? Tu jau vari uzstāt, lai tevi aizved mājās, bet jūs taču tikko atbraucāt. Un kas tu tāda esi, lai neļautu viņam dzert? Un ja nu viņš sadusmojas? Vai tad tu neparedzēji, ka tas beigsies šādi?

Pauļus uzmet liesmām vēl vienu pagali un iesprauž ģitāras vadu melnā kastē, kas laikam ir skaņas pastiprinātājs.

– Kur jāmet ziedojumi? – jokojot prasu.

– Ko, – viņš drīzāk nopūšas nekā pārjautā, rūpīgi kārtodams mediatorus rindā pēc izmēra, no lielākā uz mazāko.

Tad viņš spēlē. To es varu pateikt pēc pirkstu kustībām pa stīgām, kad man nav kauns skatīties, jo mūziku es patiesībā nedzirdu – gaidu brīdi, kad iestāsies klusums, jo tad tas atkal būs kaut kā jāaizpilda.

Kad viņš beidz spēlēt, pieeju pie kamīna dzegas un sāku griezt otrādi pret sienu pavērstās bildes.

– Piedod, – saku, – tās droši vien ir ierāmētas, lai uz tām skatītos, nevis pagrieztu pret sienu.

Pauļus nepatikā saviebjas, pieceļas un atstutē ģitāru pret krēslu. Varbūt izrādīju pārāk maz sajūsmas par priekšnesumu?

– Tas bija brīnišķīgi! Izskatījās tiešām ļoti profesionāli…

Viņš ieslēdz radio. Kamīns stipri kuras, un mēs tam dāsni piemetam malku. Laukā jau ir gandrīz pavisam tumšs, liekas, ka visa gaisma ir sasūkusies spuldzē virs lielākās no gultām. Pauļus pienāk klāt un izlupina fotorāmi no mana stingrā tvēriena – tur viņš ir bērnībā kopā ar vēl vienu puiku pie upes, abiem gari mati gandrīz līdz pleciem, sarkani apaļi vaigi, rokās makšķeres, stāv smaidīgi, viens otru apķēruši, – un paņem manu labo roku savā kreisajā, otru uzlikdams uz muguras. Man savajagas čurāt.

Zāle ir norasojusi. Klemzēju pāri sakritušajiem āboliem, jūtu, kā daži zem zolēm sašķīst.

Čurāt ir neiedomājams atvieglojums. Tek ilgi. Gribas, lai nekad nebeidz tecēt. Skatos debesīs caur ābeļu zariem, kas izplešas virs manas galvas sargājošos ielokos. Viss apvārsnis ir zvaigžņu pilns. Mēs atrodamies tālu no gaismas piesārņojuma, un es pirmo reizi ieraugu Piena ceļu – mirdzošu joslu pāri tumšajam debesjumam. Noslaukos ābeles lapā un uzvelku atpakaļ biksītes. Pastāvu. Izplešu rokas, it kā es pati būtu ābele. Aizveru acis. Viss ir kārtībā.

Pēc laiciņa Pauļus iznāk ārā.

– Es neskatos, – viņš sauc, – tev viss kārtībā?

Ieslēdzis gaismu, viņš vēro mani lēni nākam atpakaļ uz māju. Auksts vējš velk no mājapakšas, it kā tur būtu pavisam klajš, un man sametas neomulīgi. Kad tieku līdz durvīm, Pauļus mani noskūpsta. Viņa glumā, saltā mēle nolizgā gar manām aukslējām kā slienains kailgliemezis gar raupju sienu. Izliekos, ka man kaut kur mugurā pēkšņi saniezas, un it kā pret savu gribu atraujos.

– Tūlīt nākšu. Man arī jānoslapina.

Apsēžos un pieleju sev pilnu glāzi. Tagad tu vairs nedrīksti čurāt. Tad uzbudinājums būs lielāks, jūs ātrāk to nodarīsiet, un tevi atvedīs mājās. Vai man tiešām tas jādara? Nu, kā tad citādi? Es varbūt varētu palūgt, lai… Pirmkārt, viņš tevi nekur nevar aizvest, viņš ir dzēris, otrkārt, kāpēc tu vispār esi šeit? Tā ir tava vaina!

– Nav gan!

– Kas nav? – Pauļus bija atgriezies. 

– Mums vairs nav vīna.

– Ir vēl baltais.

– …

– Un ir konjaks.

Viņš izvelk pudeli no maisa, ko iepriekš nebiju pamanījusi.

– Es gan neesmu nekāds baigais dzērājs, bet…

– Es nemaz tā nedomāju, – pārtraucu viņu, nolikdama tukšo glāzi uz galda. Tagad tajā noklunkšķ konjaks. 

Pauļus apsēžas man pretim.

– Zini, – pēc brītiņa saku, knibinādama vaskadrānas malu, – nesaprotu, kāpēc vienmēr attopos ar čaļiem, kurus man žēl.

– Žēl… Kā žēl? – viņš izskatās apjucis.

– Nu tā, nu! Vienkārši žēl!

– Gribi padejot? – Pauļus noliek savu vēl pilno glāzi un pieceļas kājās.

– Nē… Es negribu… Es čista negribu padejot! Ko tu domā par to, ko es teicu? Kāpēc tā notiek?

– Es nezinu, ko tu gribi, lai es saku.

Pauļus piesūcas glāzes malai kā dēle, apakšlūpa piekļaujas stiklam, ļuma un jēla. Nespēju noticēt, ka tikko tā pieskārās manai mutei. Mēs dejojam. Izlokos no viņa skūpstiem un pārāk ciešajiem satvērieniem ar kustībām, kas droši vien nolasās kā pavedināšana, bet tās tur mani piesardzīgā attālumā no paredzamā. Pie ātrākiem ritmiem paklājs šļūkā mums līdzi, šķiet, tūlīt ielūzīs grīda, cauri mūzikai var saklausīt, kā rīb trauslās būdas logu rūtis. Pieeju pie galda un izleju glāzē pēdējās konjaka pilītes.

– Tur divas vāveres baigi dragā pa priedi! – Pauļus pēkšņi iesaucas.

– Ko? – caur mūziku šķiet, ka esmu pārklausījusies. 

– Nāc! – viņš steigšus atrauj vaļā durvis, un mēs basām kājām izskrienam mitrajā zālē.

– Re! Rekur, šitajā priedē dzīvo divas vāveres! – viņš rāda uz ābeli savā sētā. – Redzi! Viena tikko noskrēja gar stumbru!

– Pauļu, tu pieduries. 

– Kas tu stulba esi? Nu paskaties taču!

Un tiešām. Tā nemaz nav ābele, bet gan priede, un pa to straumēm augšup plūst vāveres. Vesela vāveru kolonija. Mazas, brūnas, kuplām astēm tās šaujas augšup tā, ka varētu domāt – pats koka stumbrs ir pūkains un viļņojas.

– Ejam prom, – saku, jau grasīdamās likt kāju uz pirmā pakāpiena, kad māja pēkšņi sakustas. Nevar būt. Mēģinu vēlreiz, bet kāpnes no manis atkāpjas. Zibinoties apgaismojumam virs ārdurvīm, izdodas saskatīt kaut ko kustīgu mājas pamatos… Māja ir uzcelta uz vistas kājas! Stilbs mazliet sakrunkojies un ķetna ar nagiem stipri ieķērusies zemē!

– Pauļu, tas tiešām ir konjaks, ko mēs dzērām?

– Kāds konjaks?

– Eu, nu, nepisies, lūdzu. 

– KĀDS DIRSĀ KONJAKS! – viņš izkliedz un sagrābj mani aiz pleciem.

– Es nesaprotu! – iesaucos un, notupusies zālē, sāku raudāt. – Es gribu mājās! Es vienkārši gribu mājās! – ķērcu pilnā rīklē. Asaras straumēm rit lejup pa kaklu, un, kleitai mirkstot, es jūtu, kā no aukstuma piebriest krūtsgaliņi, divu ābolu kauslapu paliekas. Izskatās, ka Pauļus mēģina noķert dejojošo māju. Tās nagi ir aptvēruši vairākas lielas saknes, kas pamazām plīst ārā no zemes. Jo vairāk Pauļus mēģina māju sagūstīt, jo stiprāk tā zvalstās, kā gribēdama iebēgt dārzā, kas rāmi turpina pūdēt augļus sev pie kājām un neliekas ne zinis par notiekošo. Ievilkusi dziļu elpu, saku:

– Pauļu, uzmet mani uz kāpnēm!

Viņš mirkli nopēta mani, it kā apsvērdams domu, tad pamāj ar galvu un pienāk klāt.

– Davai, es tevi metu, un tu mēģini uzreiz pieķerties pie margas.

Pauļus nav pārāk liels un stiprs. Mirkli šaubos, vai viņš maz spēs mani pacelt. Bet te pēkšņi es lidoju. Es lidoju pāri Nemunai. Manu vēderu kutina Kadiķu ielejas priežu gali, garām pašaujas kaija. Te man virsū skrien mākonis, te es pati esmu mākonis, te mākonis nopakaļ māj ardievas, te acu priekšā parādās koka kāpnes, tās nāk tuvāk un tuvāk… Marga! Ieķeros tik stipri, ka tā nobrakšķ. Šķiet, ka māja uz vistas kājas norimstas. Apsēžos uz kāpnēm un nopūšos. Pauļus pienāk man klāt un arī apsēžas. Sāk kļūt mazliet gaišāks. Piena ceļš vairs nav saskatāms, bet dažas zvaigznes vēl pamazām dilst, kā negribēdamas atlaist. Lieli sarkani āboli guļ norasojušajā zālē, un rītausma izgaismo visu, kas būtu varējis nenotikt.