— Lokālspecifiskā spēle

 

Par Semjona Haņina dzejoļu krājumu 2/2 (Orbīta, 2023)

 

Atmiņā palikusi kāda, iespējams, pandēmijas izolācijas laikā negausīgi patērētajās jūtūba lekcijās dzirdēta doma par mūzikas universālo un valodas (jeb literatūras) ontoloģiski provinciālo dabu. Tas, kurš to teica, piebilda, ka tāpēc Visumā reizē ar kosmosa zondēm daudz prātīgāk esot raidīt, piemēram, Baha mūziku, nevis sveicienus dažādās pasaules valodās vai literatūras pieminekļu fragmentus – mūzikas fizikālās īpašības esot tādas pašas jebkurā Visuma punktā, kurpretim valoda vienmēr ir lokāla parādība.

Semjona Haņina māksla (un es speciāli nesaku – dzeja) mani arvien atgriež pie šīs domas. Parasti ar skepsi – jā, iespējams, elitisku – uzlūkoju to, “kas der vai ir saprotams visiem” un jebkādas pretenzijas uz “universālo patiesību”. Toties vienmēr aizķer un apbur svešādais jeb tas, kas neļaujas kategorizācijai vai vispārināšanai. Lūk, tieši specifiski lokālais, jo tas pieprasa klātbūtni, atšķirībā no t. s. universālā, kas var būt izsmērēts pa visu laiku un telpu un tāpēc neprasa tūlītēju uzmanību; to var atlikt, jo tas tāpat tur vienmēr būs. Lokālo var pamanīt tikai tad, ja tam pievērš uzmanību, tāpēc arī “tagad” ir telpiska vienība – visur vienlaicīgi būt nevar, ir jāizvēlas, kur būt. Un man ir mazliet žēl, ka četrus mēnešus ilgušajam “tagad” ar 2/2 krājumu vienmēr pa rokai jāpieliek punkts šī raksta formā. (Grāmatas atvēršanas pasākumā pērnā gada novembrī labticīga lasītāja entuziasmā solīju autoram kaut ko par to pateikt, tā tikdams pie bezmaksas eksemplāra.)

Haņins ir apburoši lokālspecifisks, ar to viņš pievelk, bet rokās tomēr uzreiz nedodas. Vēl vairāk – jo dziļāk viņa piedāvātajā spēlē iesaistās, jo sarežģītāki kļūst tās noteikumi: “tā iecerēts, taču jo šaubīgākas ir detaļas / jo vairāk ieciklējies uz tām / būvē visnedrošākās versijas / jo reālistiskāks viss / jo dziļāki ir tavi maldi / gluži kā mēģinot atcerēties savus dežavū.” (23. lpp.)

To dažādās formās teikuši arī visi tie dzejas profesionāļi un lasītāji, kas gan paši viņu atdzejojuši, gan pirms manis komentējuši Haņina bilingvālos krājumus, tāpēc es apzināti izvairos no abu pušu, oriģināla un atdzejas versiju, salīdzināšanas. Jo, pirmkārt, nejūtos kompetents, un, otrkārt, kā, kādā sarunā minēja autors, atdzejotāji katrs parasti nodarbojas ar citiem uzdevumiem, kam var nebūt tieša sakara ar to “par ko ir dzejolis”.

Pilnībā saprotu, par ko pirms 11 gadiem runāja Inese Zandere, Rīgas Laikā komentēdama krājumu Peldus: “Biju apņēmusies bilingvas otru pusi atraut no magnēta un vispār ignorēt, jo man jau tā lasot (ne tikai Haņinu) bieži sanāk tāda kā dubultlasīšana, visu laiku meklējot izlasītajam formu latviešu valodā (un, ja tas ir kāds tulkojums, tad vēl trakāk, teiksim, lasu krieviski un visu laiku par to vien domāju, kā varētu būt bijis oriģinālā un kā būtu latviski).” Šajā krājumā ir arī viens viņas atdzejojums: “pateiktu tev cik daudz vēl mel / bet izlād nolādētais tel.” (33. lpp.) Un man uzreiz ir jādomā par to, ko viņa savas valodas sakarā stāstīja kādā nesenā intervijā – par aso nepatiku pret pieturzīmēm, pēdiņām un, pasargdievs, apostrofiem. Tātad jādomā par to, kas nodarbinājis tieši viņu, un tad vēl 17 citus autorus, kas piedalījušies šī krājuma latviskotajā pusē. Tas mani vedina prom no Haņina paša radītās telpas ievelkošās pievilcības, atpakaļ ārā, plašajā visas Latvijas dzejas laukā ar prasību šķirot, pretnostatīt un kategorizēt. Un tur iet es vēl negribu. “Varbūt pārceļam hipnozes seansu uz otrdienu, tur brīvs līdz pusdienlaikam / varēsiet? visi tiek? / neredzu rokas, viena, divas. tātad, pārceļam.” (11. lpp.)

Tomēr to, ko dara atdzejotāji un Haņins pats, pilnībā nodalīt nav iespējams. Un tas veido eksotisko lokālās parādības sajūtu, un tāpēc es drīzāk runāju par viņa mākslu, nevis dzeju vien. Viņš mūs ir ievilinājis nepieciešamībā strīdēties ar viņa tekstiem. Man, piemēram, Haņins ir izteikts Rīgas dzejnieks, bet tādas Rīgas, kura gan citas valodas, gan citas telpas pieredzes dēļ vienmēr bijusi svešāda un pat biedējoša. Zanderes minētā dubultlasīšana man nozīmē viņa valodas un dzīves īstenības pielaikošanu savējai telpā, kas mums taču it kā ir kopīga. Tā rada kņudošu neērtības sajūtu brīžos, kad Haņina aprakstītās reālijas kļūst pārāk pazīstamas, turklāt vietās, no kurām kolektīvā morāle jeb dažādo rīdzinieku pašizvēlētā segregācija pieprasa norobežoties. Bet Haņins nemoralizē, viņš savu pieredzi neabsolutizē un nepieprasa to asimilēt kādā šķietami universālā normālībā, bet aicina sev līdzi iepazīties ar to: “vēl vienas durvis / tās ir redzamas, ieejot nedaudz pa labi un dziļāk / ja pie tām pieklauvē, vienlaikus pagriežot rokturi un uzspiežot ar plecu/ tiksi iekšā, tikai jāatceras, ka tūlīt aiz aizkariem seko pakāpieni lejup” (32. lpp.) Un tur lejā ir Haņins pats, kontrabasa pavadījumā zumot pārvērsdams savu dzeju ievelkoši hipnotiskā noizā.

Jo runa galīgi nav par loģiku un pārliecināšanas kvalitāti. Jo vēl tā paredz konsekvenci, nevis kaut kādu tur privātu spriedumu evolūciju. Kurpretim dzīve tāda nav, nedz loģiska, nedz konsekventa. Un visi, kas tajā piedalās, ievieš tajā korekcijas. Galīgi ne betoncietas, loģiskas un argumentētas. Likumu grozāmība ir to labākā īpašība, tāpat kā literatūras interpretējamība. Bet tās abas, gan likumi, gan literatūra, vienmēr būs tikai īstenības bāls tuvinājums. Un vienmēr lokāli specifisks.

Pat 2/2 krājuma iekārtojums daudz vairāk nekā visi iepriekšējie Haņina bilingvālie izdevumi uzsver šo pretrunīgo elementu neatdalāmo kopāpastāvēšanu, abpusējo atkarību. Ja Peldus abas puses mierīgi var atkabināt un nolikt dažādos plauktos, tad ar 2/2 tas vairs nav iespējams. Neērtais, bet rotaļīgais iesējums ir paša autora ideja Esteres Betijas Grāveres izpildījumā, un mani kā arhitektu vēl vairāk iejūsmina grāmatas arī kā fiziska artefakta spēja būt atjautīgai visa augstākminētā metaforai – lokālspecifikai, ko veido šķietami nesavienojamu parādību neatdalāmība.