kritika

— Dzīve ir skaista

Jūlija Dibovska

13/03/2024

Kā šķiet, tas ir romāns par to, ka dzīve ir skaista. Bet ne uzreiz.

Par Lauras Vinogradovas romānu Vārnas (Zvaigzne ABC, 2024)

 

Ja man tiešām kādreiz nāktos apmeklēt psihoterapeitu, es ar viņu runātu par grāmatām, ko esmu izlasījusi. Ne ar kuru katru var par grāmatām parunāt, īpaši par tik dažādām un tik labi domātām, bet reizēm kaitinošām, pārsteidzošām un atpestīšanu sološām. Tādām, kas rezonē, kas izdotas, pamanītas, mīlētas un nīstas vienā nesenā laika strēķītī. Es teiktu – nu paskaties, psihoterapeit, kā te var nesajukt prātā: vienā romānā bērni galina kaķēnus (Kristīne Ulberga, Zem kupola), citā romānā valis ir gudrāks par cilvēku (Nora Ikstena, Jōna), vēl ir tāds, kurā sieviete tik ļoti apjūk, ka kļūst par rakstnieci (Daina Tabūna, Raganas). Nobrieduši autori šobrīd ir gana gatavi, lai tiektos dzīvei piedāvāt risinājumus jeb, kā noburkšķētu Rolanda Virka stāstu varonis, recepšu grāmatas gatavās. Un tie ir tikai tādi romāni, kas svaigi atmiņā palikuši… Tagad pirms lasīšanas jāprāto, ko piedāvās Lauras Vinogradovas Vārnas. Viņa taču ir Janas Egles tumšā reālisma un Regīnas Ezeras romantikas pēctece, vai ne? Bet psihoterapeits tikai saprotoši mātu ar galvu, jo, būdams pēc pirmās izglītības nabaga filologs, jau ir izlasījis Vārnas un zina, cik dzīve ir skaista.

Ļāvos neirozei un apskatīju literatūru skaitļos: vārds “dzīve” romāna Vārnas apmēram 160 lapaspusēs ir sastopams 35 reizes. Tas lielākoties ir saistīts ar kādu vispārinošu atziņu vai sadzīvisku izteicienu, kas nebūt nav slikti, ja runa ir par tādām eksistenciālām vienībām kā jaunība. Protams, vairākas reizes noskan teikums: “Dzīve ir skaista.” Sakni “čigān-” sastapu tikpat bieži un pat vairāk. Vārnas tēls parādās 36 reizes. Par ko tas liecina? Ka romāns varētu būt par čigānu jeb romu dzīvi (bet nav). Ka tas ir romāns par romu diskrimināciju? (Daļēji.) Vārnas šeit ir skaistas un gudras, bet simboliskums netiek padziļināts, vārna kā totēms arī nedarbojas. Vārnas te ir sociāla kategorija, bet izceltas romāna nosaukuma mākslinieciskajām vajadzībām.

Tāpēc, kā šķiet, tas ir romāns par to, ka dzīve ir skaista. Bet ne uzreiz. Par to, ka reiz kādā Latvijas bērnunamā dzīvoja meitene, vārdā Sanna, kuras ikdiena līdz kādai laimīgai dienai ir visai drūma un pat destruktīva. Bērnunama vide ir nepārprotami stingra un badīga, bet līdzās izmisušai paļāvībai (ja aicina ciemos, nedrīkst atteikties, jo pabaros; ja pacienās, tad jāņem, ko dod), tajā ir vieta arī lepnumam. Autore šo paradoksu attēlo ļoti tieši: ““Mums neko no jums nevajag!” reiz mēs kliedzām vienai tantei, kura atbrauca ar veselu maisu vilnas zeķu.” Tas notiek situācijā, kad bērnunamā visa trūkst, pat apģērba, laikam arī zeķu, taču tās nevar ēst un tās nav stilīgas. Bet, Sanna, ja nu tantei ar vilnas zeķēm ir līdzi arī končas?

Bērnunama vides attēlojums ir daudzsološs, bet drīz kļūst paredzams, jo netiecas dziļumā, nerāda visus zobus. Piemēram, runājot par iemītnieku attiecībām ar telpu un privātajām mantām. Tāpat, šķiet, noklusēta arī vardarbība, kas varētu būs daļa no ikdienas bērnunamā. Bet varbūt skarbā realitāte skars Sannu pieaugušo dzīvē un viss vēl tikai priekšā?

Sanna nokļūst tehnikuma kopmītnē, un viņas labākais psihoterapeits ir cigaretes un alkohols. Tā, protams, nav nekāda skaistā dzīve, tāpēc asinskārais lasītājs jau varētu justies cerīgāk. Taču visu sabojā kāds Andrejs no bērnunama laikiem, kurš uzrodas kā deus ex machina un paņem Sannu pie sevis… Pārsteidz, ka pat tumšākajos dzēruma bezfilmas dzīves brīžos Sannai līdz šim nav gadījies nekas vardarbīgs un it kā likumsakarīgs tādiem nelaimes putniem. Jaunajā dzīvē viņa ieiet dzīves apgrauzta, tomēr savā ziņā bez vainas un nesmukumiem.

Iezīmējas romantiska problēma – Sannas glābējs Andrejs ir roms. Lai šo niansi nepalaistu garām, autore atgādina (vismaz četras izvērstas reizes) par viņa brūno ādas toni: “Viņš izskatās, kā nupat atbraucis no siltajām zemēm, tik nepieļaujami Latvijai viņa brūnā āda kontrastē ar balto sniegu.” Tajā, ka Andrejs ārēji nedaudz atšķiras no citiem (pat no sniega), varētu būt kāda puserotiskas apbrīnas nots, bet es neesmu pārliecināta, ka tas nav vienkārši tēla rases marķieris. Nu, ja jau Andreja izcelsme ir tik eksotiska, tad sarežģījumi vēl priekšā. Varbūt būs tā – pat ja Andrejs ir labs un strādīgs, Sannas jaunajai ģimenei noteikti vajadzētu saskarties ar likuma, sabiedrības un draudzeņu problēmām. Lasītāja gaidas un stereotipi negūst piepildījumu, tā vietā tiek būvēta atsvaidzināta romu tautības pārstāvja identitāte – strādīgs ģimenes cilvēks. No romu diskriminācijas tēmas atstāta vien apsaukāšanos skolā un dažas maznozīmīgākas epizodes. Tekstā lielākoties izmantots vārds “čigāni”, ko var interpretēt kā ieraduma spēku.

Bērnunama bērni izveido ģimeni. Kas notiek tālāk? Stāsts turpinās par abu meitu Liu, un šajā stāstā vairs nav vietas pamatīgām skumjām, tikai augšupejai.

Dakter, ko gan citu tā literatūra dara, ja ne mūžīgi imitē psihoterapiju? Man gan trūkst informācijas, kā psihoterapijas ietvaros var sarakstīt tekstu, kas kalpotu par izlādi autoram, bet nekļūtu par slogu lasītājam. Labs piemērs ir Ingas Žoludes romāni, kas apvieno skaisto ar baiso, atstājot lasītāju uz pauzes, bet viņa neaizmirst attēlot to, ka vispār jau pasaule ir arī riebīga un neērta un valoda ir pieejama pat tādas attēlošanai.

Vinogradova Vārnās ir nolēmusi apliecināt, ka kopumā pasaule ir diezgan ērta vieta, ja vien neiejaucas nepārvaramais – nāve. Viss cits ir pārvarams, lai gan nešķiet, ka varoņiem ir daudz ko pārvarēt, viņiem veicas pat ar to, ka autore ne vienmēr atklāj, kāds ir tēla pārticības un labā noskaņojuma noslēpums, arī ja rodas aizdomas, ka ne viss ir gludi un skaisti. Sajūta, ka nav pateikts nekas tāds, kas būtu sāpīgi jāšķetina, ļaujot vaļu spēcīgai sižeta līnijai. Un vāju sižeta līniju labāk nelikt vispār.

Nav kur dzīvot? Nopērc dzīvokli. Nav naudas? Strādā kaut kur, var pat nepaskaidrot, kur. Nav iespējas strādāt, bet vajag jaunu dzīvesvietu? Pajautā ģimenei! Esi vientuļš? Nāksies ar laiku saprast, ka katram ir savs tabors, ko paciest un no kā smelties spēkus turpmākajai dzīvei. Galvenais ir to atrast. Centrālā traģēdija romānā iezīmē galveno personāžu maiņu un sapurina lasītāju tīri pragmatiski, jo lielas bēdas te vietu neiegūst. Lai cik sadomazohistiski tas skanētu, diemžēl gludi un skaisti tēlota dzīve, manuprāt, neļauj piedzīvot metamorfozes ne romānā raksturiem, ne lasītāja dvēselei. Pozitīvais ir tas, ka te nav dzīves recepšu, bet gan dzīves veiksme, uz kuru katrs vien var cerēt, gluži kā senos laikos romu tabors pārceļojumā.

Lauras Vinogradovas rakstīšanas maniere ir kļuvusi patiešām meistarīga: kopš stāstu krājuma Izelpas (2018) viņas valoda plūst vēl raitāk, pat rindkopa mēdz sniegt nopulētas frāzes iespaidu. Viņa joprojām runā par sev svarīgām sociālām tēmām. Ir skarba romantiķe – ne velti Upe (2020) ir valdzinājusi tik daudzus. Bet vai vārnu simbolisms ir pietiekams? Vai Vinogradovas vārnas kādreiz var pacelties līdz Ulbergas zaļajai vārnai, piemēram? Vai kaut kas būtiski mainītos, ja Andrejs nebūtu roms, bet, piemēram, krievs vai latgalietis? Ar raibajiem, teju eksotiskajiem romu tautas dekoriem fonā Vārnas pārvēršas par feelgood-ish romānu. Bet, Laura, kā tad mēs (es un mans psihoterapeits)? Mēs gribam lasīt par neērto pasauli, kurā ir problēmas un asprātīgi risinājumi, mēs gribam gūt apliecinājumu, ka problēmas ir arī citiem, ne tikai mums. To feelgood-ish var atstāt grafomāniem.