kritika

— Valodas Pigmalions

Ilze Jansone

19/03/2024

Mīlestība pret cilvēku un valodu var izaugt tik liela, ka saplūst neuzvaramā kaislībā, kurai piemīt – un kāpēc gan ne? – visaugstākais mūžības potenciāls.

Par Marjus Ivaškeviča romānu Tomass Mūrs (no lietuviešu valodas tulkojusi Dace Meiere; Jāņa Rozes apgāds, 2024)

 

Lietuviešu rakstnieks Marjus Ivaškevičs romānu Tomass Mūrs grodi darinājis daudzslāņainu, tajā apspēlēdams vairākas ne tikai radošam cilvēkam vien būtiskas tēmas. Būtiski, ka galvenais varonis it kā ir, tomēr arī nav viņš pats – Tomass Mūrs ir aizsegs, kāda lietuviešu rakstnieka pieņemts labskanīgs vārds. Kā jau pirmajās lappusēs pauž galvenais varonis, bez šā vārda viņš būtu palicis nezināms: “Tavs vecais uzvārds būtu tevi noslīcinājis – tas jūsu dzimtas krusts, kas parazītiski auga un pletās katru reizi, kad tie lupatlaši, tavi senči, klīzdami pa puspasauli, pārcēlās uz jaunu vietu (atkal pievienodami jaunu izskaņu), līdz tas kļuva tik sarežģīts, ka cilvēkus pārņēma nogurums, to izdzirdot vien.” (7. lpp.)

Taču pseidonīms un romāns Izlaušanās ir palīdzējis Tomasam Mūram izlauzties no rakstniecības pelēkās zonas un nonākt starp tiem izredzētajiem, kuru dzīvi apmaksā – un līdz ar to arī organizē – radošās rezidences. Pat vēl vairāk – tieši rezidenču modes vilnis nosaka, vai radošās profesijas pārstāvis vispār ir publiski atpazīstams, vai tomēr nav. Faktiski romāna vēstījumā būt atpazīstamam rakstniekam nozīmē vienu – kalpošanu literatūrai vispārākajā tās izpausmē, gadu no gada pavadot rezidencēs, kur rakstnieku, mākslinieku un komponistu radošo darbu brauc aplūkot tūristu grupas. Tādējādi Ivaškevičs uzbūvē tādu kā totalitārā patēriņa pasauli, kurā cilvēks nonācis absurda situācijā – būdams vienlaikus klauns, lelle un tīģeris zvērudārza būrī, indivīds vairs nav viens savā radošajā darbā, jo klāt ir kāds nemitīgs vērotājs un, protams, rezidences noteikumi.

Šāds antiutopisks teksta uzstādījums vienlaikus kalpo arī par mūsdienīgu (vai visdrīzāk jau sirmmūžīgu) alūziju – rakstnieks bez publikas, bez lasītājiem, bez darba tālākdzīvošanas kāda prātā ir nulle, būtībā nekas. Apgalvojums, kuram var piekrist vai nepiekrist – tas atkarīgs no lasītāja – un kura labumam arī romāna tekstā skaidrs attaisnojums neparādās. Drīzāk šīs rezidences tiek tēlotas kā atsevišķa pilsētvalsts, republika, kur valda rezidences vadības noteikumi un iedzīvotāji nododas mākslinieciskai bohēmai. Tādējādi Ivaškevičam varētu pārmest stereotipu (rakstnieks dzērājs, rakstnieks bohēmists, rakstnieks mūžīgais bērns, rakstnieks slavas alkstošs cilvēks, rakstnieks-kurš-pamet-ģimeni utt.) atražošanu, tomēr nedz Tomass Mūrs, nedz arī citi rezidences iemītnieki nav tik plakani tēli un šie motīvi romānā ir izstrādāti rūpīgi. Turklāt galvenais varonis ir nonācis neapskaužamā eksistenciālā stāvoklī – pārslēdzoties rezidenču režīmā, viņš ir zaudējis jebko, kas indivīda dzīvē būtu apzīmējums par “privātu” – piemēram, iespēju doties brīvā pastaigā pa netālo pilsētu, par cilvēciskām attiecībām nemaz nerunājot. Lasītājam ļauj noprast, ka dzīvi rezidencēs Mūrs daļēji izvēlējies arī tāpēc, lai aizmirstu mīlestību, taču aizmiršana ne sevišķi sekmējas, turklāt šajos apstākļos arī jēdzīgi rakstīt Tomass Mūrs nespēj, tāpēc var teikt, ka persona, kuru lasītājs sastop pirmajos desmitos romāna lappušu, ir izmisumā.

Starp citu, neizbēgami uzmācas arī jautājums – kas Ivaškeviča romāna galveno varoni saista ar, iespējams, slavenāko īru vārdabrāli? Tomasā Mūrā nejaušību nav, taču nav arī skaidru, nepārprotamu norāžu, tāpēc lasītāja ziņā tiek atstāta ilgstošā bauda, ko sagādā dažādas spekulācijas. Nu, teiksim, manas, iespējams, paviršās spekulācijas būtu kopskaitā trīs – Tomasa Mūra (tā, kurš 18.–19. gadsimta īru dzejnieks) slavenākais dzejolis Minstrel Boy neizceļas ar optimistisku nākotnes redzējumu, un nekādu nākotni neredz arī šā romāna galvenais varonis; Tomass Mūrs esot saukts arī par Anakreontu Mūru, vīna un erotikas apdziedātāju, un ar šādām dziesmām, vīnu gan drīzāk aizstājot ar Hennesy, visai intensīvi nodarbojas arī Ivaškeviča varonis. Un visbeidzot, Tomass Mūrs tiek uzskatīts par nosacītu “robežstabu”, kas iezīmē īru kultūras pāreju no īru valodas uz angļu (pie valodas jautājuma vēl atgriezīšos recenzijas noslēgumā), tātad – jautājumu par mazas valodas izdzīvošanu iepretim lielajām lingua franca.

Tomasu Mūru var lasīt arī kā romānu par t. s. “rakstnieka bloku” – kad pēc uzrakstīta un izdota ievērojama darba autors nespēj pieķerties nekam jaunam, jo stāv priekšā pats sev. Neko īsti jēdzīgu uzrakstīt vairs nevar, tāpēc laiks tiek notriekts sarunās ar citiem rezidences iemītniekiem, izrādoties tūristiem un, protams, gremdējoties atmiņās, kas lasītājam mazliet tuvāk palīdz iepazīt šķietami cinisko rakstnieka tēlu. Paralēli – un visai pašsaprotami – varonis cenšas strādāt pie pasakas par Cilvēku, Kurš Apmaldījās Mežā, šo analoģiju apspēlējot galvenokārt izmisuma kontekstā. Vēstījums par “rakstnieka bloku” nekādā ziņā neapspēlē tikai nespēju rakstīt – tas iedziļinās arī tekstā, valodā, rakstīšanā kā tādā. Te grūti nepieminēt savā precizitātē izcilo rakstnieka dēmonu klasifikāciju, kurā Ivaškevičs izdala pavisam konkrētus rakstīttraucētājus – grupu ritma dēmonu un virkni solistu, Klišeju Mednieku, Pareizo Uzsvaru Licēju un patiesi briesmīgo Žāvātājies (106.–108. lpp.). Nezinu – man šķiet, ka šis konkrētais citāts no Tomasa Mūra varētu kļūt par būtisku papildinājumu ikvienas radošās rezidences koptelpās. Lai atgādinātu, biedētu, bet arī mierinātu – sak, tu neesi vienīgais, kura prātā visa šī raibā kompānija iemitinājusies.

Mūra izmisumu lielā mērā diktē ilgas pēc Annas, sievietes, kuru viņš nolēmis izslēgt no savas dzīves, taču, kā izrādās, nevar. Tādējādi romānā “rakstnieka bloks” plūdeni savijas ar dažādām gana dziļām un pašironiskām interpretācijām par vīrieša seksualitāti. Tās atspoguļojas šķietamajos rezidences notikumos (kas faktiski ir nenotikumi – kā jums pateiktu ikviens prozas meistardarbnīcas vadītājs, lielākā prasme ir interesanti aprakstīt banālo ikdienu), neīstenotā sakarā ar rezidencē nejauši ieklīdušu sievieti, bet lielākoties un galvenokārt – tieši atmiņās par Mūra liktenīgo sievieti Annu. Šīs atmiņas Ivaškeviča tekstu papildina ar vidējas intensitātes erotismu, vairāk pašmērķīgu nekā ar rakstīšanu saistītu.

Protams, kā jebkura veida erotisms, arī šis atklāj grāmatas galveno varoni kā, no vienas puses, tīri fizioloģiskiem procesiem pakļautu radījumu, bet no otras – kā ļoti jūtīgu vīrieti, kurš  radis emocijas noslēpt un “apēst” (precīzāk droši vien būtu “izdzert”). Taču tieši Annas klātbūtne tekstā pievērš uzmanību, manuprāt, diviem būtiskākajiem Tomasa Mūra lasījumiem. Viens no tiem ir kopš Kipras Pigmaliona laikiem cilvēces vēsturei pazīstamais stāsts par tēlnieku (vai rakstnieku, visviens) un viņa mūzu. Te, protams, lasītājs varētu iebilst, ka Annas tēlam maz sakara ar Kalliopi, Erato vai Melpomeni, taču tieši tāpēc atsaucos uz Kipras Pigmalionu – savu mūzu viņš radīja pats, turklāt mīlēja to tik ļoti, ka lūdza dievus šo tēlu atdzīvināt. Līdzīgā situācijā ir nonācis arī Tomass Mūrs – tiesa gan, viņš diemžēl atrodas pasaulē, kur nav tik sadarbīgu dievu (iespējams, tādu nav vispār), tāpēc atdzīvināt mūzu ir tikai viņa paša spēkos, turklāt vienīgi izmantojot rakstnieka dievišķo instrumentu, proti, valodu.

Un, lūk, te arī otrs Tomasa Mūra lasījums – tas ir romāns par rakstnieka un valodas mīlestības pilnajām attiecībām. Viņš plātīgi apgalvo, ka cilvēkam varētu pietikt arī ar ķermeņa valodu, un pauž īsti rakstnieka cienīgu vilšanos tieši valodā: “Nīče, pirms iemaucās ar galvu tai nolādētajā spuldzes stiklā, domāja, ka vārdi ir tilts uz jaunu pārcilvēku sugu. Atbalstījis pret Dievu trepes un valdot pār vārdu, cilvēks var tur uzrāpties. Bet tās trepes stāv specializētas grāmatnīciņas stūrī, lai pārdevēja, pa tām pakāpusies, varētu aizsniegt augstāko plauktu, ja nu piepeši kādam grāmattārpam ievajadzētos tur noputējušos sējumus.” (230.–231. lpp.) Tomēr, atšķirībā no literārajiem darbiem, kuriem it kā būtu jātop datorā, ar pseidonīmu un visiem saprotamā lingua franca, Tomass Mūrs visu dzīvestelpu aizpilda ar vēstījumu mūzai Annai, arī piezīmes par to rakstīdams valodā, par kuru ir pārliecināts – neviens to nesaprot. Runa ir par valodu, kurā runā maza tauta, kas ir Tomasa Mūra dzimtā, bet vienlaikus arī mīlestības un koda valoda. Tas arī laikam ir visskaistākais šajā romānā, neskaitot pavērsienu beigās, kuru paskaidrot nav iespējams, nenolaupot kādam romāna lasīšanas prieku. Taču Tomass Mūrs, spītējot it kā ironiskajai un pat ciniskajai vēstījuma čaulai, iekšpusē slēpj maigu kodolu, par kuru varētu teikt apmēram tā: mīlestība pret cilvēku un valodu var izaugt tik liela, ka saplūst neuzvaramā kaislībā, kurai piemīt – un kāpēc gan ne? – visaugstākais mūžības potenciāls.