— Baltkrievija un baismās karadraudzes rēgi

Andrejs Hadanovičs (Андрэй Хадановіч, 1973) ir baltkrievu dzejnieks, viens no būtiskākajiem savā paaudzē. Audzis rusofonā ģimenē, uz baltkrievu valoda pārgāja pusaudža gados, izlasījis Uladzimira Karatkeviča romānu Vārpas zem tava sirpja, tomēr rakstīja viņš iesākumā krieviski. Neparastā kārtā viņa pirmais krājums (Листи з-під ковдри) vispirms iznāca ukrainiski S. Žadana, Dz. Matijašas u. c. dzejnieku atdzejā (2002).

2021. gadā, kad Hadanovičs uz dažām nedēļām bija devies uz Poliju ar jaunrades stipendiju, Baltkrievijas valsts, kā viņš pats saka, pilnībā sagrāva kultūras jomu – Rakstnieku savienību, Baltkrievijas PEN, Baltkrievu valodas biedrību. Tajās visās Hadanovičs bija valdes loceklis; šīm organizācijām tika izvirzītas gandrīz desmit apsūdzības kriminālnoziegumos: sākot ar spiegošanu un beidzot ar pastāvošās valsts iekārtas graušanu. Hadanovičs izmeta atceļa biļeti un palika Polijā, kur dzīvo joprojām: atdzejo ukraiņu autorus un sapņo reiz atgriezties Baltkrievijā. Viņam ir YouTube kanāls, kā viņš pats raksta: “Par literatūru, kas kļuvusi aktuāla mūsu laikos, par literatūru, kurā mēs ar jums tagad dzīvojam. Situācijā, kurā nokļuvusi Baltkrievija, situācijā, kad no universitātēm atlaisti vislabākie pasniedzēji un atskaitīti studenti, mēs paši radām savu kultūru, mēs paši pārtopam institūcijās. Mēs paši esam mūsu universitātes, bibliotēkas un skolas.” Brīdī, kad rakstu šos ievadvārdus, jaunākais Hadanoviča video ir Kas nav lāgā ar Bulgakovu? Romāna Meistars un Margarita analīze: staļinisms, krievu impērija un ļaunuma spēki.

Tulkotāja

Kādēļ mūsdienu Baltkrievijā tiek aizliegtas grāmatas un tikšanās ar to autoriem, mākslas izstādes un mūzikas koncerti? Kādēļ vārda meistari atkal un atkal nokļūst aiz restēm un ievērojama daļa mūsu tagadējās literatūras – starp citu, tāpat kā pirms simt gadiem tapusī klasika – ir cietuma literatūra? Kādēļ baltkrievu valoda tiek diskriminēta, marginalizēta un galu galā iznīcināta vēl niknāk nekā padomju laikos – un tas notiek valstī, kuru pagaidām vēl sauc par Baltkrieviju?

Vieni atbildēs: tādēļ, ka pie mums notiek mūžīgs un nežēlīgs kultūru karš un viena no tām, sevi uzskatīdama par labāku un augstāku, cenšas uzkundzēties otrai un to iznīcināt. Otri sacīs, ka runa drīzāk ir par karu, kurā kultūru nīcina kaut kas tāds, kam pašam nekādas kultūras vispār nav. Es nemēģināšu izteikt galīgos secinājumus. Aprobežošos ar to, ka šeit izklāstīšu divus sižetus. Vienu par to, līdz kam var nonākt bailēs no kultūras un naidā pret grāmatām. Otru par to, uz ko šī kultūra un šīs grāmatas palaikam ir spējīgas.

1. Kalibanisms

Apakšvirsraksts nav drukas kļūda.

Man vienmēr ir šķitis skaists, tomēr pārlieku paradoksāli pārspīlēts Oskara Vailda aforisms par to, ka māksla ir spogulis, kurā redzama nevis dzīve, bet tas, kurš tajā lūkojas. Mākslinieks šo būtni pat nosauc vārdā, stāstīdams, kā niknojas Šekspīra Kalibans, kurš spogulī redz (vai neredz) savu spoguļattēlu.

Tagad esmu sapratis, ka paradoksu karalis nav pārspīlējis. Jo šogad baltkrievi paši savām acīm ieraudzīja tādu Kalibanu un pat ne vienu vien, bet veselu fenomenu – valsts kalibanismu. Jā, kalibaniem stāvgrūdām pilna ir Menskas¹ pilsētas prokuratūra, kas augustā notiesāja virkni literāru darbu, tos atzīstot par “ekstrēmistiskiem”.

Sarakstā iekļuvuši gan mūsu laikabiedri, gan arī 20. un pat 19. gadsimta klasiķi. Tas retais gadījums, kad tiesāti tiek sen miruši autori – kā, piemēram, ievērojamais dramaturgs Vincents Duņins-Marcinkevičs (1808–1884), kura vārdā pie mums ir nosauktas ielas un kura pieminekļi atrodas pilsētu centrā. Līdz pieminekļu novākšanai un ielu pārdēvēšanai viss pagaidām nav nonācis, jo atrasts “elegantāks” risinājums.

Par noziegumu var atzīt nevis visu grāmatu, bet tikai tās fragmentu. Divus dzejoļus no dramaturga darbu sējumiņa – un vēl arī mūsdienu literatūrzinātnieka sarakstīto priekšvārdu. Gandrīz kā Mirušo dzejnieku biedrībā: un tagad, mīļie skolēni, mēs visi reizē izplēsīsim no grāmatas šī priekšvārda lapas, plēsiet droši, nekautrējieties, un arī tos divus dzejoļus neaizmirstiet, plēsiet nu ārā!

Reizēm režīma naidam pret autoriem ir viegli saskatāms motīvs. Teiksim, mūsu laikabiedrs Uladzimirs Ņakļajevs ir ne tikai plaši pazīstams dzejnieks, bet arī persona, kas aizgājusi politikā un kandidējusi 2010. gada prezidenta vēlēšanās. Pašā vēlēšanu dienā viņam uzbruka pārģērbušies specdienestu līdzstrādnieki, dzejnieks tika aizvests uz reanimāciju, no kurienes viņu pēc tam nolaupīja un tuvinieki vairākas dienas nezināja, vai viņš maz ir dzīvs. Ņakļajevu izdevās uziet KGB cietumā, kur viņš nosēdēja 40 dienas un pēc tam vēl vairākus mēnešus pavadīja mājas arestā. 2020. gada vēlēšanu kampaņā dzejnieks tieši nepiedalījās, taču viņu vazāja uz pratināšanām un faktiski piespieda doties prom no Baltkrievijas. Dzejnieks jau divus gadus (turklāt ne pirmoreiz savā biogrāfijā) dzīvo ārzemēs. Skaidra lieta, ekstrēmists!

Tāpat par ekstrēmistisku atzīta Larisas Heņiušas (1910–1983) grāmata. Heņiuša ir dzejniece, kuru pēc Otrā pasaules kara ar varu atveda no Čehijas uz PSRS un piesprieda 25 gadus lēģeros. Astoņarpus no tiem viņa lēģeros patiešām pavadīja – taču nesalūza. Larisa Heņiuša rakstīja dzeju, lai atbalstītu citus ieslodzītos, un tie viņas dzejoļus salīdzināja ar glikozi: tik liels atspaids tas bija. Pēc izlaišanas no lēģera Heņiuša tā arī nepieņēma PSRS pilsonību un līdz mūža galam atradās specdienestu uzraudzībā. Viņa vēl joprojām nav reabilitēta, vienīgais, kas izdarīts – soda izciešanas laiks oficiāli samazināts līdz tiem astoņarpus gadiem, kurus viņa faktiski nosēdēja. Ekstrēmiste, šaubu nav!

Vai trimdas dzejnieces Nataļļas Arseņņevas (1903–1997) grāmata. Viņas patriotiskā lūgšana – dzejolis Stiprais Dievs (Магутны Божа) kļuvis par dažādu paaudžu baltkrievu opozīcijas neoficiālo himnu, taču savas slavas apogeju sasniedzis 2020. gada ielu maršos Baltkrievijā. Šo dziesmu ļaužu pilnās vietās atskaņoja maskas uzlikuši mūziķi un dziedātāji, kas vēlāk kļuva par slaveno Brīvo kori (Вольны хор). Skaidrs, ka šā ik notī ekstrēmistiskā opusa autore arī pati vienkārši nevar nebūt ekstrēmiste!

Ar šiem būtu tikuši skaidrībā, taču tagad sākas visinteresantākais, jo prokuratūras Kalibans pieiet pie spoguļa. Kā piekto šajā ekstrēmistiskās literatūras sarakstā viņi iekļāvuši it kā taču režīmam pilnīgi nekaitīgo rakstnieces Lidzijas Arabejas (1925–2015) krājumu. Izlasījis par to ziņās, es gandrīz no krēsla nokritu, jo esmu uzaudzis ar viņas rakstītajām bērnu grāmatām un nespēju tajās saskatīt nu pilnīgi neko piedauzīgu. Pēc dažām dienām man izdevās sadabūt šo “notiesāto” grāmatu, es sāku to uzmanīgi šķirstīt – un gandrīz nokritu no krēsla vēlreiz: biju uzdūries stāstam, kura nosaukums ir Baltais špics.

Te laikam vajadzīga neliela atkāpe kinoloģijas jomā. Ir tā, ka baltais špics mūsdienās ieņem, šķiet, trešo vietu Baltkrievijas slavenāko mēmju un anekdošu sarakstā – uzreiz pēc neleģitīmā prezidenta un viņa ārlaulības dēla. Lukašenkas mājas mīlulis un, kā rādās, vienīgais uzticamais draugs baltais špics Umka Baltkrievijas ziņās sāka parādīties 2020. gada pavasarī. Dažus mēnešus pirms kārtējām falsificētajām vēlēšanām, protestu un represiju eksplozijas. Pandēmijas kulminācijā.

2020. gada aprīlī diktators – politiķu pasaulē viens no nedaudzajiem, kas klaji noliedza kovida esamību, – TV kameru priekšā vienā mierā stādīja priedes, un turpat groziņā viņam sēdēja balts sunītis. Uzreiz atradās konspirologi, kas apgalvoja, ka šie abi – sunītis un saimnieks – tādējādi novērš baltkrievu uzmanību no epidemioloģiskām problēmām.

Citā TV sižetā Lukašenka skaldīja malku un turpat blakus skraidīja un rēja baltais špics. Pēc tam tas (špics, nevis Lukašenka) kundziski sēdēja uz krēsla un mielojās no šķīvjiem, bet tā draugs tikmēr sniedza interviju ārzemju žurnālistei. Ūdens svētīšanas dienā politiķis pat piedāvāja šunelim kopā ar viņu padzerties svēto ūdeni, taču, ak žēlums, baltais špics atteicās. Īsi sakot, Baltkrievijā bija radusies trešā – pēc “Koļas papiņa” un paša Koļas – visur redzamā medijzvaigzne…

Un te pēkšņi – Lidzijas Arabejas stāsts. Mēģināsim iztēloties prokuratūras kalibanu reakciju. Viņi redz grāmatas satura rādītājā šausmīgo nosaukumu, atšķir grāmatu attiecīgajā lappusē un pārliecinās, ka tā nav halucinācija un stāsts patiešām sākas ar vārdiem Baltais špics, turklāt beidzas vēl šaušalīgāk – ar vārdiem “Kaut tu nosprāgtu.” Tas, ka novēlējums nav adresēts ne špicam, ne tā saimniekam, vairs nevienu neinteresē…

Jo patiesībā stāsts sarakstīts 1975. gadā, un tajā aprakstīta Menskas ziema 1943. gadā, nacistu okupācijas laikā, bads – un melnais tirgus kā vienīgā iespēja palikt dzīvam. Sieviete atnesusi tirgot pilnu katlu ar siltām, apetītlīgām kartupeļu pankūkām jeb draņikiem… Te baltkrievu cenzoru sirds sāk līksmi pukstēt, viņi gandrīz nomierinās, taču diemžēl parādās sasodītais baltais špics, turklāt ir rakstīts, ka tas… pazaudējis saimnieku.

Kā – “pazaudējis saimnieku”? Tad taču arī viņi, valsts ierēdņi, kas prot tikai meklēt jebko neatļautu un to aizliegt, ir palikuši bez darba devēja? Ko tad viņi iesāks? Viņu empātija pret stāsta varoni maksimāli pieaug, bet pats špics šajā brīdī… Labāk citēšu “ekstrēmisti” Lidziju Arabeju:

“Tad suns pagriezās pret sievieti, pret draņiku saimnieci, un, it kā kaut ko atcerēdamies, nostājās uz pakaļkājām.

Uz pakaļkājām viņš stāvēja ilgi un centīgi, šķiet, pats gandarīts par to, ka prot tik ilgi noturēties pagalam neērtā pozā, viņa acis lūkojās atdevīgi un sirsnīgi, ar prieku un cerību…

Viņa ķepiņas karājās kā lupatiņas un drebēja, drebēja rozā mēle, no kuras tecēja siekalas, suns pūlējās noturēties, viss viņa izskats it kā pauda: skatieties, kā es jūsu dēļ cenšos, kā es vēlos jums izpatikt, vai tiešām par to neesmu pelnījis apbalvojumu?

– Vācies prom, – beidzot neizturēja sieviete un pavicināja uz viņa pusi dakšiņu…”

Ko te var teikt, nākotne rādās šausminoša. Uz ātrāko aizliegt! Bet tad valstiskie lasītāji ierauga finālu. Sunītim ir jūtas, kas spēcīgākas par badu. Tas pēkšņi pamana garāmejošu okupantu un sāk to pilnā rīklē apriet. Tik nikni, ka cilvēks ārzemju armijas formastērpā iztrūkstas un kāpjas prom. Tirgū sanākušie baltkrievi ir tādā sajūsmā, ka sunītis saņem negaidītu (bet tik ilgi gaidītu!) apbalvojumu:

“[..] Suns vēl ilgi stāvēja un rēja viņam nopakaļ, rēja ar visu savu suņa niknumu, līdz aizsmakumam, līdz izmisumam. Kad bija mazliet nomierinājies, tas aizmugurē izdzirdēja nepazīstamu balsi:

– Sunīt, sunīt, še…

Un tam priekšā sniegā nokrita siltas, smaržīgas pankūkas gabaliņš.

Un šī pati balss vēl piebilda:

– Kaut tu nosprāgtu, kāds gudrs suns…”

Iespējams, nopietni Lidzijas Arabejas pētnieki man iebildīs un piedāvās citu viņas “ekstrēmisma” izskaidrojumu. Atgādinās, ka grāmatā ir stāsti par staļinisma un represiju laiku, par “tautas ienaidnieku” notiesāšanu un ģimeņu izšķiršanu, jo bērniem vai nu tiek likts atteikties no “noziedzīgajiem” vecākiem, vai arī viņiem iedod jaunus vārdus un likteņus, un tādēļ vecāki pat pēc reabilitācijas nevar viņus atrast. Atgādinās par viņas stāstu Aukstais maijs, kurā parādīts specdienestu darbs – kā viņi piespiež cilvēkus izspiegot savus tuvākos un stučīt par tiem. Es piekritīšu un no savas puses piebildīšu, ka tagadējie diktatora režīma pakalpiņi pie mums jūtas kā Staļina laiku benžu pēcteči, kā to darba turpinātāji, tādēļ represijas atkal ir kļuvušas par tabu tēmu.

Tomēr man vairāk patīk domāt, ka mūsu kalibaniem skatiens aizķēries tieši pie stāsta par balto špicu, pie domas, ka saimnieki nepielūdzami nomirst un to sulaiņi paliek tukšā, ka viņu vingrošana uz pakaļkājām var beigties ar uzbļāvienu: “Vācies prom!” Un jau sen laiks izvēlēties, vingrot tāpat uz priekšu vai jau sākt apriet okupantu. Manuprāt, tieši par to domādami, viņi pārskaitās uz rakstnieci. Tikai šī doma gan viņiem vairs nekur nepazudīs.

2. Cerības vēstules

Vismīļākais rakstnieks baltkrieviem ir Uladzimirs Karatkevičs (1930–1984). Viņa grāmatas uz sārta vēl nededzina, neslēpj bibliotēku īpašajās nodaļās un pagaidām pat nav atzinuši par ekstrēmistiskām. Tomēr viņa galvenais romāns Vārpas zem tava sirpja (Каласы пад сярпом тваім) šogad pēkšņi nozuda no skolas programmas. Iespējams, tādēļ, ka tā spogulī baltkrievu valstskalibani nepielūdzami atpazina sevi un saskatīja briesmas. Jo romāns stāsta par to, kā garīgi un intelektuāli rūdījās baltkrievu elite, jaunā paaudze, kas sacēlās pret krieviem 1863. gadā. Impērijas armija nežēlīgi apspieda šo sacelšanos, tās vadoņi – viņu vidū arī Kastuss Kaļinouskis, kuru rakstnieks parādījis romānā, – tika likvidēti. Iespējams, tādēļ Karatkevičs, uzrakstījis divus pirmos sējumus, darbu nepabeidza, neaizvadīja notikumus līdz savu iemīļoto varoņu noslepkavošanai.

Vārpas, tāpat kā citi rakstnieka darbi, kļuva par kulta romānu, un sovjetu laikos Baltkrievijā pēc katras jaunas Karatkeviča grāmatas cilvēki stāvēja rindā. (“Rakstīt vajag tā,” pats autors ir teicis, “lai tavas grāmatas zagtu no bibliotēkām. Manējās – zog.”) Viņa grāmatas atstāja tik spēcīgu iespaidu uz lasītājiem un lasītājām, sevišķi pusaudžiem, ka tie sāka interesēties par baltkrievu vēsturi un kultūru un nereti – arī tādi, kas auga rusofonās ģimenēs, – pārgāja uz baltkrievu valodu.

2020. gadā, pirms falsificētajām vēlēšanām, masu protestiem un nesaudzīgajām represijām, baltkrievu internetlietotāji īpaši bieži citēja vienu konkrētu romāna fragmentu. Tajā raksturots krievijas impēriskās reakcijas laikmets 19. gadsimta vidū:

“Tas bija baigs un grūts laiks.

Visa neizmērojamā impērija pamira un sastinga šausmīgajā politiskajā salā, kas nu jau divdesmit sešus gadus turējās un pluskaini grozījās virs tās plašumiem. Katrs, kas mēģināja elpot ar pilnu krūti, apsaldēja plaušas…

[..] Sveikā neizspruka neviens.

Viss tika upurēts valsts varas elkutēlam.”

Atslēgvārdi šeit ir “jau divdesmit sešus gadus” – jo tieši tik ilgi tajā brīdī Baltkrieviju vadīja neleģitīmais prezidents. Un pēc kārtējās vēlēšanu falsificēšanas, pēc tam, kad režīms nosmacēja mūsu sacelšanās mēģinājumus 2020. gadā, represijas turpinājās nepieredzētā apjomā un spēkā, pēdējās tiesiskuma paliekas pilnībā pārstāja funkcionēt un krievijas impēriskā klātbūtne Baltkrievijā kļuva daudz labāk redzama. Putina uzsāktais karš pret Ukrainu parādīja, ka politiski neatkarīgas Baltkrievijas vairs nav un marionetei diktatoram, kurš gandrīz pilnībā atrodas krievijas agresora kontrolē, brīvība atvēlēta tikai vienam nolūkam – lai viņš neierobežoti terorizētu savu tautu. Tūkstošiem sirdsapziņas gūstekņu, no kuriem vairāki nomiruši cietumos un nenoskaidrotos apstākļos. Simttūkstošiem baltkrievu spiesti doties prom no savas valsts, pārējie dzīvo iekšējās emigrācijas apstākļos. Ne vieni, ne otri nejaudā apturēt raķetes, kas lido uz Ukrainas pusi. Un arvien biežāk var dzirdēt metaforu: Baltkrievijā plosās “baismā karadraudze”.

Metafora atkal aizved pie Karatkeviča un viņa vēsturiskā šausmu stāsta Karaļa Staha baismā karadraudze. Var bezgalilgi strīdēties, kā izskaidrojama tāda literatūras un realitātes satuvināšanās. Cik daudz tajā ir rakstnieka gaišredzības vai mākas formulēt universālas un tādējādi vienmēr būtiskas lietas. Un cik tajā ir no pašas vēstures, kas riņķo pa apli un neļauj mums izrauties no mūžīgā murga. Šā vai tā, katrs baltkrievs, būdams pie pilna prāta, jūt, kā no jauna pieaugusi šī Karatkeviča stāsta aktualitāte. Tas ir par koloniālo spiedienu. Par to, cik degradējusies ir “elite”, kas, kalpodama svešiem kungiem, apspiež pati savu tautu. Par baiļu mehānismiem, par to, kā bailes paralizē un paverdzina. Taču arī par lomu, kāda kultūrā ir intelektuāļiem – viņi palīdz mums atgūt atmiņu, kuru jau gandrīz izdzēsuši agresori un okupanti. Par spēku, kāds piemīt nespēcīgajiem, un par nevardarbīgo pretošanos, ar kuru vienā brīdī var izrādīties par maz un tad nav citas izejas, kā atbildēt uz varmācību ar varmācību. Par draudzības un mīlestības “maigo varu”, kas pat visbaigākajā tumsā ļauj nezaudēt ticību. Par solidaritāti un atbalstu, kuru cits citam sniedz tie, kam draud kopīgs ienaidnieks. Karatkeviča garstāstā, tieši tāpat kā mūsu laikā, runa ir par baltkrieviem un ukraiņiem.

Agrā jaunībā baltkrievs Karatkevičs nokļuva Tarasa Ševčenko vārdā nodēvētajā Kijivas universitātē, kur draugu, ar ukraiņu kultūru dziļi aizrāvušos Kijivas intelektuāļu ietekmē vairāk ieinteresējās par baltkrievu kultūru – un galu galā sāka rakstīt savu romānu, kā vienu no motīviem ievijot tajā baltkrievu un ukraiņu vienotības ideju un radot kaut kādā mērā autobiogrāfisko jaunā intelektuāļa, Kijivas universitātes bijušā studenta Andreja Sveciloviča tēlu. Lūk, viņa dialogs ar galveno varoni Andreju Belarecki:

“– Par ko jūs izslēdza, Sveciloviča kungs?

– Viss sākās ar Ševčenko piemiņas godināšanu. Studenti, protams, bija vieni no pirmajiem. Mums piedraudēja, ka universitātē ievedīšot policiju. – Viņš pat piesārta. – Tā nu mēs sacēlām troksni. Bet es kliedzu, ka tad, ja vien viņi uzdrīkstēsies apgānīt mūsu svētās sienas, negodu no tām mēs nomazgāsim ar asinīm. Un pirmā lode tiks tam, kurš tādu pavēli dos. Pēc tam mēs atstājām māju, sākās jandāliņš, un mani sagrāba ciet. Kad policija jautāja, kāda ir mana tautība, es atbildēju: “Raksti – ukrainis.”

– Labi teikts.

– Es zinu, tas ir ļoti nepārdomāti attiecībā pret tiem, kas cēlās cīnīties.

– Nē, tas arī priekš viņiem ir labi. Viena šāda atbilde ir desmit ložu vērta. Un tas nozīmē, ka pret kopīgu ienaidnieku stājas visi. Un nav nekādas atšķirības starp baltkrievu un ukraini, ja aiz muguras stāv ar paceltu pātagu.” ²

Karatkeviču pilnīgi noteikti bija lasījuši baltkrievu jaunieši, kuri, ukraiņu Maidana iedvesmoti, 2006. gadā uzcēla teltis Oktobra laukumā un nodēvēja to par Kaļinouska laukumu. Tāpat kā viņu ir lasījuši arī tie, kas tagad karo par Ukrainu Kaļinouska pulkā.

Savukārt mūsu rakstnieka pētnieks un tulkotājs ukraiņu valodā, dzejnieks Vjačeslavs Levickis, kad sākās uz kara fona pilnībā saprotamais ielu pārdēvēšanas process, nāca klajā ar iniciatīvu un galu galā panāca to, ka Dobroļubova iela Kijivā tika pārdēvēta par Karatkeviča ielu. “Ceru,” viņš rakstīja, “ka šāda toponīma parādīšanās kaut daļēji izlīdzina nesaprašanos starp ukraiņiem un baltkrieviem, kas pretojas diktatūrai. Vēlos, lai šī pārdēvēšana kļūst par cieņas un pateicības apliecinājumu Kastusa Kaļinouska pulkam, baltkrievu partizāniem un visiem garā brīvajiem baltkrieviem, kas atrod iespēju palīdzēt ukraiņiem.” Sirsnīgi pateicos Vjačeslavam un tiem visiem Ukrainā, kas balsoja par šo projektu! Starp citu, Menskā Uladzimira Karatkeviča ielas nav. Vai maz jāpaskaidro, kādēļ?

Toties tagad pēc Karatkeviča garstāsta Karaļa Staha baismā karadraudze motīviem ir veselas divas operas. Pirmajai mūziku komponējis Uladzimirs Soltans. Pirmizrāde Menskas operteātrī notika jau 1989. gadā. Uz skatuves opera atgriezās 2021. gadā, izmantojot komponista arhīva materiālus, paplašināta ar jaunām dekorācijām un specefektiem gotiskā garā. Tomēr galveno specefektu sagādāja pati dzīve, kad operas iestudējums sastapās ar kalibanisma cenzūru.

Proti, no operas darbības pazuda centrālā frāze: kad baismās karadraudzes jātnieki biedē pils saimnieci ar kliedzieniem: “Raman divdesmitajā paaudzē, nāc ārā!” Iespējams, tādēļ, ka 2020. gada 12. novembrī, pašā pagalmu protestu kustības karstumā, “nezināmie” nogalināja Ramanu Bandarenku, kurš bija izgājis savas mājas pagalmā, pirms tam Telegram čatā ierakstījis: “Es eju ārā!” Viņa maskotie slepkavas uzkrītoši atgādināja antivaroņus no Karatkeviča grāmatas. 

Otra operas versija radās 2023. gadā, un šo rindu autoram bija tā laime strādāt pie libreta. Mūziku sarakstīja Volha Padhaiska, režisori bija Mikalajs Halezins un Nataļļa Kaļada, diriģēja Vitaļs Aļeksjajonaks. Iestudējums tika veidots uz Londonas mākslas centra Barbican skatuves, un būtu grūti iztēloties mūslaikiem vēl atbilstošāku dalībnieku pulku: baltkrievu aktieri un aktrises no Brīvā teātra, kas eksistē piespiedu emigrācijā, – un operdziedātāji un dziedātājas no Ukrainas.

Baltkrievi tekstu runāja kā dramatiskā teātra aktieri, ukraiņi dziedāja. Dziedāja baltkrieviski. Pārbaudījumu, traumu, pāridarījumu un mākslīgu nošķīrumu laikā baltkrieviem bija ļoti svarīgi to dzirdēt. Tāpat kā ukraiņiem, man šķiet, – par to, ka baltkrievu iemīļotajam rakstniekam tik svarīga bijusi Ukraina.

Libreta autoram bija tas gods un prieks kopā ar ukraiņiem strādāt pie baltkrievu vārdu izrunas. Mūsu valodas leksiski ir ļoti līdzīgas, taču fonētiski – absolūti atšķirīgas, un ir ļoti viegli noprast, kad runā ārzemnieks. Taču ukraiņu mākslinieku muzikālā dzirde darīja brīnumus – un, kad viņi dziedāja uz skatuves, viņu izrunu apskaustu daudzi Baltkrievijas pilsoņi.

Nezinu, cik daudz te bija izcilās komponistes nopelnu un cik paveica spožās dziedātājas Tamara Kaļinkina un Olena Arbuzova, bet operas Nadzeja Janouska izskatījās stiprāka, emancipētāka un spilgtāka nekā diezgan pasīvais varones tēls grāmatā. Tieši viņai ir visspēcīgākās, katrā ziņā manai pieticīgajai gaumei, un atmiņā paliekošākās partijas. Iespējams, pēc 2020. gada baltkrievu protestiem un sieviešu lomas tajos citādi vienkārši nebūtu iespējams. 

Uz pirmizrādi saradās daudz baltkrievu no dažādām pilsētām, valstīm un pat kontinentiem, ieradās Londonas baltkrievi un ukraiņi, tomēr lielāko daļu publikas tik un tā veidoja briti. Četras izrādes – un visas izpārdotas. Pēc katras – saucieni: “Slava Ukrainai!” un: “Lai dzīvo Baltkrievija!” Un, protams, atbildes: “Varoņiem slava!” un “Lai mūžam dzīvo!” Dažas reizes tika pieminēts arī kādas valsts karakuģis.

Katrā krēslā skatītājus gaidīja “Cerības vēstule”³ – organizētāju sagatavota aploksne ar pastkarti, ko bija uzrakstījuši un uzzīmējuši no kara cietuši ukraiņu bērni. Vienam vairs nebija dzimto māju, otram frontē kritis tēvs, vēl citam apšaudē nogalināti abi vecāki. Taču vēstulēs nebija sūdzēšanās un sāpju – tajās bija vēlme atbalstīt tos, kuri tās lasīs: varbūt arī viņiem ir grūti. Bija mīlestības vēstules, dažkārt pat cenšanās pajokot. 

“Reizēm ir kaut kas jāzaudē, lai atrastu kaut ko jaunu,” rakstīja Levs, 14 gadu.

“Neuztraucies, tev vienmēr blakus būšu es!” tā Saša.

“Dari labu, un tas pie tevis atgriezīsies,” 9 gadus vecā Vaļika vārdi.

Un Artems no Hersonas apgabala savā pastkartē raksta tā: “Nekad nepadodies. Novērtē to, ka tev ir tuvinieki. Ja tu tā nedarīsi, es atnākšu un nokodīšu tev ausi.”

Barbican zālē ir 1500 vietu, kopā – ja ir četras izrādes – 6000 vēstuļu. Man ir šīs četras, un es tās glabāšu.

No baltkrievu valodas tulkojusi Māra Poļakova, publicēts ar autora piekrišanu

1. Andrejs Hadanovičs lieto t. s. klasisko pareizrakstību, kuras pamatus 1918. gadā izstrādāja Braņislavs Taraškevičs. 1933. gadā ar Baltkrievijas Komunistiskās partijas Politiskās komisijas lēmumu tika veikta pareizrakstības reforma, mākslīgi tuvinot baltkrievu valodas normu krievu valodai. No mūsdienu oficiālās rusificētās pareizrakstības (“narkamaukas”) krasi atšķirīgo klasisko ortogrāfiju tulkojumā nemēģināšu parādīt, tomēr vismaz galvaspilsētas nosaukumu rakstīšu tā, kāds tas bija pirms 1939. gada, kad nosaukums baltkrievu valodā Менск tika pielīdzināts tās nosaukumam krievu valodā. 1991. gadā galvaspilsētas deputātu padome iesniedza Augstākajā padomē lūgumu atjaunot vēsturisko nosaukumu; lai to izdarītu, bija vajadzīgas 173 balsis “par”, taču 31 balss pietrūka. (Tulk. piez.)   (atpakaļ uz rakstu)
2. Karatkevičs U. Karaļa Staha baismā karadraudze. No baltkrievu valodas tulkojis Talrids Rullis. Rīga: Liesma, 1985.  (atpakaļ uz rakstu)
3. Ліст Надзеі. Karatkeviča varones vārds nozīmē “cerība”. (Tulk. piez.)   (atpakaļ uz rakstu)