literatūra

— Vēdera vīruss

Dārta Andersone

04/04/2024

Jā, man bija vēdera vīruss. Pārgāja. Tagad jau plosās.

Todien uz skolu negāju. Vēdera vīruss. Atkal. Vismaz tā mamma pa telefonu teica audzinātājai. Tagad jau plosās, jā. Paldies, paldies, ārstēsimies.

Biju daudz par vecu, lai ar mammu sēdētu mājās. Bet viņa palika. Par spīti manai klusēšanai. Es arī neiebildu. Kāpēc gan? Pat neatcerējos pēdējo reizi, kad viņa būtu man taisījusi ķīseli ar vaniļas klimpām. Meloju. Vienu reizi atceros. Tas gan bija jau labi sen. Arī todien abas sēdējām viena otrai blakus uz dīvāna un klusēdamas ēdām no smukajiem šķīvjiem. Nekādu svētku nebija. Ciemiņu arī ne. Parastie šķīvji bija miskastē. Lauskās. Sasisti pret virtuves sienām. Kad viņš bija iznesies pa durvīm, mamma raudāja tualetē. Neskaitāmas reizes nolaida podā ūdeni un pēc tam uzvārīja ķīseli. Ar vaniļas klimpām.

Kaut arī viņa neko nestāstīja, es visu sapratu. Es visu dzirdēju. Es visu redzēju. Arī zilos pleķus, kas ziedēja uz mīkstās ādas, kamēr viņa pārģērbās aiz skapja durvīm. Viņa vienmēr vilka kreklus ar garām piedurknēm. Pat vakaros uz gultu, kad pārgurusi mēģināja lasīt man priekšā. Beigu beigās nekāda lasīšana nesanāca. Vārdi pinās, un vieglāk bija nodungot kādu vienkāršu melodiju. Par circenīti aizkrāsnē. Vai kumeliņu, kas pazuda miglā. Kamēr pati aizmiga man līdzās. Es vēl ilgi paliku nomodā un klausījos, vai durvīs neskrapstēs atslēga. Tumša nakte, zaļa zāle.

Skolā neko nestāstīju. Man bija kauns. Viņi nesaprastu. Pat ja gribētu.

Vienreiz klases stundā vajadzēja prezentēt dzimtas koku. Tās stundas jau tā bija drausmīgas. Īpaši tā viena gada sākumā, kad visām meitenēm bija jāceļas un kopā jāiet uz māsiņas kabinetu. Parasti ieņēmu vietu rindas beigās un cerēju, ka neviena nedzirdēs manu skaitli. Cik tu sver? A tu? Nepietika jau ar to, ka sporta stundās biju pirmā rindā. Garāka pat par puišiem. Turklāt mūžīgi nācās piepasēt kreklu, lai tas pārāk nepiespiežas vēdera krokām. Arī bez jebkādas svēršanās zināju, ka esmu resna. Kā cūka uz kaušanu.

Tajā klases stundā es izdomāju, ka manu tēti sauc Jānis. Jāņu taču daudz. Turklāt vienreiz lielajā skapī starp drēbēm atradu savu dzimšanas apliecību. Tēva lauciņš bija tukšs. Tas nozīmē, ka oficiāli tēva man nemaz nav. Audzinātāja toreiz tā jocīgi noskatījās. Bet neko neteica. Viņa labi zināja, ka manu tēti nesauc Jānis.

Vēl to zināja tikai Sintija. Ar viņas tēti bija līdzīgi. Katru otrdienu un trešdienu Sintija pēc skolas brauca pie omammas, lai izvairītos no viņa satikšanas. Viņas omamma dzīvoja augšstāva dzīvoklītī virs mums. Tā mēs iepazināmies. Pāris reizes tur biju aizgājusi. Dzīvoklī mūždien jocīgi oda. Sintija tur ēda ābolu sacepumu, citreiz uzspēlēja klavieres un dārzā gaidīja mani. Un es gaidīju viņu.

Pārsvarā mēs nebijām divatā. Nāca arī Artūrs. Viņš dzīvoja dzīvoklī tieši pretī mūsējam. Bieži dzirdēju viņa tēta balsi. Kliedzošu. Vienu pēcpusdienu Sintija, plati smaidīdama, mūs abus aizveda uz dārza būdu, ko kaimiņi rudenī izmantoja ābolu glabāšanai. Tur viņa pacēla kreklu un atklāja mazu kristāliņu, kas mirdzēja mazliet virs nabas. Kā Britnijai Spīrsai. Mēs sākām būdā tikties gandrīz katru nedēļu. Neviens no mums neizrādīja pretenzijas ne pret pelējuma smaku, ne mazo dīvāniņu, kas mūždien bija tāds kā mikls. Tā kā biju stipri jaunāka, man sēdvietai bija atvēlēta tukša kaste pa labi no durvīm. Mēs spēlējāmies kopā, taču pāris aktivitātēs man bija jānoraugās no rezervistu soliņa. Parādi, tad parādīšu es. Nē, Māru liec mierā. Viņa vēl maza. Sintija savam vecumam bija ļoti pārliecināta, skaļa. Viņas krūtis jau tolaik bija pilnīgi attīstījušās. Man skauda. Ne jau viņas krūtis, bet tas, ka Artūrs to visu dabūja redzēt. Un par ko? Par to mazo kunkuli biksēs?

Kādu dienu, kad Artūrs vēl bija skolā, mēs ar Sintiju spēlējām Pāros. Es biju sieviete, viņa bija vīrietis. Citādi jau nevarēja būt. Viņa taču bija galvastiesu garāka. Agra rudens pēcpusdiena. Gaisma. Vēl pietiekami silts, lai skraidītu apkārt džinsa jaciņā. Būdas durvīm piebīdījām manu ābolu kasti, logiem priekšā aizvilkām viegli iedzeltenos mežģīņu aizkarus. Neko aizliegtu jau nedarījām, tomēr ķermenī biezēja satraukums. Brūnajām acīm dzirkstot, viņa man piespiedās pavisam tuvu. Mitras, mīkstas lūpas nobrauca gar kaklu un aizķērās aiz auss ļipiņas. Es melotu, ja teiktu, ka klēpī nesajutu siltu kņudināšanu.

Tajās brīvdienās mēs ar mammu braucām uz Daugavgrīvu. Bija viena no pēdējām karstajām atvasaras dienām. Caur autobusa stiklu saule sildīja ciskas. Turpat, kur iepriekšējā dienā bija sildījušas Sintijas plaukstas. Mammai es neko neteicu. Viņa bija neierasti labā garastāvoklī. Īsās piedurknēs. Mēs braucām ciemos. Kādas kolēģes kaķenei bija piedzimuši kaķēni. Veseli desmit. Nezināju, ka atpakaļceļā vienu no tiem turēšu rokās, cieši piespiedusi pie sirds.

Tajā vakarā mamma pat atļāva ciemos uzaicināt Sintiju. Es viņai izrādīju Sniedziņa jaunos ēdamtraukus, rotaļlietas. Viņi sadraudzējās ātri. Visu atlikušo vakaru, ieslēgušās manā istabā, klausījāmies Eiropas hitu radio un pārlasījām jaunāko Aveni.

Viņš ir tik smuks. Tev tā neliekas?

Nē, Sintij, neliekas. Zini, kas man liekas? Man liekas, ka es gribu, lai tu man atkal pieskaries.

To es, protams, tikai nodomāju. Neesmu jau galīgi traka.

Šķiet, tas bija astotās klases beigās, kad Sintija kādudien vienkārši neatnāca. Un vairs arī neatgriezās. Es neprašņāju. Bet nekad īsti nepārtraucu gaidīt. Pāris reižu aizgāju līdz būdai un ieskatījos pa logu. Tāpat vien. Arī Artūru redzēju arvien retāk. Ne viņam bija interese, ne man. Pēc kāda laika, saskrienoties kāpņu telpā, pat vairs neatpazinu. Kaimiņiene zināja stāstīt, ka sācis kaut ko lietot. Gan jau satiks īsto, atmetīs. Lai jau tā būtu. Mans tētis neatmeta.

Mans neatmeta. Pat tad, kad biju vēl tik maza, ka nemācēju dupsi noslaucīt, un viņam nakts vidū bija jāskrien uz veikalu. Veikalu. Pat tad, kad mamma bija visādi pielabinājusies. Pat tad, kad saņēmām maznodrošināto paciņas. Pat tad, kad trauki šķīda pret sienām. Pat tad, kad viņa ciemošanās reizēs pagriezos pret sienu un izlikos aizmigusi.

Bet vispār jau dzīvei tajā vecumā nav nekādas vainas. Tu ēd mannā putru ar cukuru un kanēli, krāj uzlīmes, lasi tīņu žurnālus, spēlējies nojumē zem ābelēm, kāp kokā, uzplēs bikšeles, raudi, nolien aiz sētas, pēc minūtēm piecām vari iet atpakaļ. Uz apli. Bez apstājas.

Pagāja vairāki gadi, līdz es viņu atkal satiku. Sintiju. Drīzāk jau tikai attāli redzēju. Bet es viņu atpazinu uzreiz, sekundes simtdaļā. Viņa gāja pa Tērbatas ielu tumši zaļā mētelī, izlaistiem matiem. Viņa bija skaista, vēl skaistāka. Sākumā pat nepamanīju, ka blakus, roku viņas pleciem aplicis, iet arī puisis. Tas pats. Tas, ar mazo kunkuli biksēs.

Artūrs.

Pat neatceros, kā nokļuvu mājās. Viss, ko spēju just, bija neglītas dusmas. Netaisnību. Tovakar devos gulēt pat neizmazgājusi zobus. Pat neizvērusi logu, ko mamma pirms nakts maiņas neskaitāmas reizes bija piekodinājusi. Pat nenoglāstījusi balto piciņu, kas no rīta tika atrasta pavērtajā loga rāmī. Vairs neelpojoša.

Nākamajā dienā uz skolu negāju. Vēdera vīruss.

Pēc tam mājās palikt vairs neatļāva. Es atgriezos zem dzeltenajām gaiteņu gaismām. Nemanot tās bija kļuvušas bālākas. Klasē neviens neko nejautāja. Es arī nestāstīju. To, ka visu dienu biju aurojusi. Kritusi zemē. Aizrijusies asarām. Ka pēc tumsas iestāšanās izgājām dārzā. Es un mamma. Zeme bija uzsalusi. Stūrī, kur vasarā auga cinnijas, viņa izraka mazu bedrīti. Un es tur iestādīju kurpju kasti. Aukstu. Smagu. Nekustīgu.

Jā, man bija vēdera vīruss. Pārgāja. Tagad jau plosās.