literatūra

— Mēnešreižu bizness

Sintija Sudmale

05/04/2024

neatskaties bez paškritikas un arhetipiska izmisuma

 

***

mīļo putniņ rakstu vacapā naktīs nevarot aizmigt uztraucos
šī ir māšu zeme viņas ir visur
pirmās ceļas krūzītēm un tosteriem šķindot
pēdējās aizver redakciju un vannasistabu durvis
gravīrās un pornosaitos galvkājes mātes surikātu mātes kuru agresija pārsteidzoša tik pūkainiem zvēriņiem treneres roksanas māte kas peld ar nūjiņu palmas un egles kā riekstu un čiekuru mātes nāciju mātes murgu mātes mēmas mūķenes ar placentu zem habitiem labas kārtīgas mātes no vecāku sapulces pirms ziemassvētkiem
teoriju mātes un mātes sev 
noniecinātus vārdus nedrīkst izrunāt skaļi
citādi nokļūsi mēnešreižu būdiņā kur žāvē nogrieztus klitorus
putniņ vēlos lai mana trauksmainā seja neaizsedz tavas smejošās draudzenes
caurumaini spārni putekļains nams
slepena dzīve prom no ieņēmuma dienesta acīm
lai neatņem cerību ka ar tevi būs savādāk
šī ir māšu jūra viņas ir visur
ienirst pašaizliedzīgā brīvprātīgā darbā iznirst konferencēs katedrās mītiņos
noniecinātus vārdus nedrīkst izrunāt skaļi
tomēr melniem burtiem tie rakstīti atmaksājamo izdevumu un recepšu veidlapās
nelasi putniņ neatskaties bez paškritikas un arhetipiska izmisuma
citādi pārvērtīsies sālsstabā
nīksi laukos bez elektrības un ūdens tiksi bloķēta feisbūkā
manas rokas uz durvju roktura drīzāk taustekļi un stīgas
vēlos lai mana novecojošā seja neaizsedz tavas smejošās draudzenes
neko citu negribu
lai spilvens zem galvas
ir maigs un saprotošs
lai tavas asins analīzes ir kārtībā

 

***

kad pēc divdesmit gadiem
atsāku rakstīt to darīju virtuvē
caurstaigājamā telpā bez durvīm
savienotā ar priekšnamu tur tālāk arī lielais koridors kaimiņu domstarpības mikrorajons
rakstīju slepus, brīvajos brīžos, kad slimoju
noliku malā pasūtījumus atmetu vīrieša vārdu
no rostāna lugas
ko biju pieņēmusi 
savā biznesā

vasarās īrēju vasarnīcu bez ūdens
ar vienu elektrības rozeti verandā
tikai vienu! bet patiešām tā nevainojami kalpoja
visām vajadzībām
mazam eļļas sildītājam slapjām zeķēm
dzejoļiem telefoniem pankūkām
uz vienriņķa plītiņas

baidījos ko teiks saimnieks
bet norāvu darvotu papi no šķirbainiem dēļiem
lai cauri sienām vērotu
briežus miglu un kombainus
šos maigos milžus – tvaikoņu radiniekus
atgriežamies no labības okeāniem
lukturīši tik augstu turpat kur dārza stērstes, sikspārņi, pļāpīgie sīļi!
priekšmeti verandas plauktos apskaloti ar neuzbāzīgu gaismu
ā, un uzziedējušas arī puķes ko iesēju
vienkārši iekaisot aiz sliekšņa
mežonīgā zemē

 

***

svētās dusmās brīdinoši izslietiem pirkstiem
vadmalas un tvīda uzvalciņos
turbānos sarongās viljama vestmankota žaketēs
ar kartjē brillēm šoparda pulksteņiem pedersena automātiem
paleolīta laikmeta alās olimpā tribīnēs reklāmas kampaņās
starp slaucējām fotogrāfijās
relatīvi nemirstīgi
kā antarktīdas ledāji
patriarhi sacer vēsturi
čmaukstina uz bērnu galviņām slapjas bučas

slaucējas sastingušas futūristiskā interjerā
lapas kompostā mušas ievārījumā
drošības pēc visiem ciemata bērniem ir patriarhu dns
savējo kompānijā viņi saukā cits citu par neticīgiem suņiem
nacistiem žīdiem čurkām un melnām dirsām
kad patriarhi iziet tīrumā cīruļi bēg
izkaptis sniedzas no romiešu tiesībām
līdz sēņošanas ierobežojumam
sedviņu mežā

kad rītos patriarhi iespļauj siekalas vannasistabas izlietnē
nāve ieplūst kanalizācijas sistēmā vēlāk upēs un okeānos
drošības pēc turpmāk visi lieti ir skābi
baušļos regulās šariata likumos sūtrās
palestīnas hronikās ņujorkas izraēlas un indijas laikos
duvzares vēstīs un seviljas lauksaimniekā
skopusa rakstos ar augstāko hirša indeksu
iesūcas patriarhu idejas
slapjas bučas iesūcas porainā virsmā

vadmalas un tvīda uzvalciņi
akmeņi kliedzieni kliedzieni klusums līšana uz vēdera
pēc sātīga mielasta patriarhi atpogā nekļūdīguma pogu
atraugājoties veras uz kapsētu aiz loga
bet pieradums cērt dūri galdā
nagi skrāpē laku

tasīte ar sakuras rakstu
neiztur spriedzi
baisulīgais mirklis nejauši iekļūst ziņās
diktores mulsums ir īsts

drošības pēc viņu atlaiž

 

***

o sīkumu māte salauztā slēdzene
tu kas miegazāļu tabletēm saujā blakus slēp putnus kokos pie tirgus
tu kas notiekošajā radi atsvešinātību
kādēļ tu ieņēmi vēl vienu bezmērķīgu bērnu
o kungs mātes dārgais vīrs tu kas dziļumos mīti notekgrāvju vienšūņos
tu kas jonam liec krimst valzivs liesu meitenei pāraugt ilgas pēc gufija
ziemām mirt pavasaros
kādēļ jūs ieņēmāt vēl vienu bezmērķīgu bērnu

lai tas kaisītu drupačas putniem

o sīkumu māte salauztā slēdzene
vai tev nebija gana ar bezbērnu jaunavību pēckara dzīvēm
malignām šūnām kas aprij ik otro radību
o kungs mātes dārgais vīrs kas melnā ūdenī liec plaukt lēpēm
kādēļ šis bērns kaisa drupačas vējā

lai mātes putni bumbierkokos čalotu

 

***

kā rakstīts vikipēdijā bet tas nav ticams avots
mākoņi ir viens no dabas brīnumiem tiem var būt visdažādākās formas un veidi mazi un balti tumši un draudoši kā kokvilnas pogaļas vai milzīgas saulespuķes
kā rakstīts brīvpieejas zinātniskajā rakstā
ledus un lietus mākoņu robeža ir grūti nosakāma jo palielinoties augstumam rodas jaukta tipa mākoņi var teikt ka vienam mākonim ir vairākas temperatūras
kā rakstīts ny times svētdienas numurā
mākoņu kultūru veidojuši amatieri projicējot sava laikmeta ētosu uz tiem kas viļņojas toposfērā kopīgojot attēlus antīkās freskās vai mākoņu vērošanas tiešsaistes kopienās
kā rakstīts anonīma autora atskaņu jeb rīmju hronikā
uzsvars jāliek uz pagānu zemju militāru pakļaušanu var atrast norādes ka pār dieva
vīna dārziem citādi savilksies negaisa mākoņi
kā rakstīts urbānā slenga vārdnīcā
mākoņi spēj vienlaikus būt sirdsdraugi no paralēlklases stīmpanka grupas un vispesimistiskākās personas kurām blakus jūtaties sagrauti galu galā jūs tos zaudējat
tas vienmēr ir sāpīgi
vēlāk jūs priecājaties ka tie jums bijuši dažreiz par tiem domājat bet nekad
neatskatāties