— Latviešu Klaivu Steiplzu Lūisu meklējot

2023. gada vasarā piedalījos Teologu plenērā, kur manis vadītajā meistardarbnīcā Vai teologs lasa citādi? starp daudziem citiem jautājumiem uzpeldēja arī – kur mīt latviešu Klaivs Steiplzs Lūiss?

Jau vairāk nekā desmit gadu nododoties jautājumam par latviešu jaunākās prozas un reliģijas attiecībām, šis jautājums mani nodarbinājis ne reizi vien. Tieši tādēļ šī raksta nolūks ir nevis rast vai piedāvāt atbildi uz teologu vaicājumu, bet gan aicināt līdzi pastaigā pa manu latviešu romānistikas lasīšanas pieredzi, fiksējot punktus, kuri atzīstami par sarunas vērtiem.

Tomēr, pirms ķerties latviešu prozai pie ragiem, vispirms īsi jāpaskaidro, kāpēc tieši Klaivs Steiplzs Lūiss, nevis, piemēram, Džordžs Makdonalds, Frenks Herberts vai Džons Ronalds Rūels Tolkīns. Klaivs Steiplzs Lūiss (Clive Staples Lewis, 1898–1963) bija īru teologs un rakstnieks, kura daiļproza veltīta kristietības apoloģētikai. Spriežot pēc biogrāfijas, viņa dzīves aizraušanās bija divas, proti, kristietība (pēc konfesionālās piederības Lūiss bija anglikānis) un literatūra.¹ Pat cilvēks, kurš sevišķi nenodarbojas ar grāmatu lasīšanu, visdrīzāk zinās Nārnijas hronikas (1950–1956) – sešas bērniem vai pieaugušiem bērniem domātas grāmatiņas, no kurām pirmajā – Lauva, ragana un drēbju skapis – Lūiss pievēršas tiešam Jēzus Kristus nāves un augšāmcelšanās pārstāstam caur lauvas Aslana tēlu.² Vienlīdz brīnišķīga ir Lūisa nelielā, daudz apoloģētiskākā grāmata Skrūvšņores vēstules (The Screwtape Letters, 1942), kurā vecākais sātans raksta vēstules jaunākajam, reflektējot par cilvēka samaitāšanas problēmu.

Šī kristīgās teoloģijas un apoloģētikas tiešā klātbūtne daiļliteratūras tekstā ļauj domāt par K. S. Lūisa grāmatām kā par literāri reliģisku tekstu, proti, tādu daiļliteratūras darbu, kas apzināti pievēršas reliģiskām un/vai teoloģiskām idejām, jēdzieniem un jautājumiem, padarot tos par centrāliem. Literāri reliģisks teksts tādējādi nepieciešami izvirza oriģinālu teoloģisku jautājumu vai padziļināti reflektē par garīgiem jautājumiem. Ne vienmēr šāds teksts satur tiešu parafrāzi (kā tas ir K. S. Lūisa darbā Lauva, ragana un drēbju skapis), taču tam piemīt četras pazīmes. Pirmkārt, literāri reliģisks teksts ir mākslas darbs, kas satur vēstījumu, ar kura palīdzību lasītājs uztver romānā ietvertos reliģiskos vai teoloģiskos uzskatus. Otrkārt, daiļliteratūras darbam kā literāri reliģiskam tekstam piemīt “aktīvā iztēle”, kuru Džonatans D. Poverss, atsaucoties uz Dž. R. R. Tolkīna rakstīto, salīdzina ar [bezmērķīgu] pastaigu laukos un raksturo kā atklāsmi.³ Aktīvā iztēle literatūrā rada teoloģiski niansētu vēstījumu, kas atklājas, mijiedarbojoties autora un lasītāja refleksijai, bet ne obligāti saskaņā ar autora nolūku. Treškārt, literāri reliģiska teksta pamatvēstījums iekļaujas “iztēles apoloģētikā”, ar to saprotot iztēles darbinātu, netiešu argumentāciju par kristietības patiesībām, nereti ietvertu stāstījuma formā.⁴ Un, ceturtkārt, ņemot vērā trīs iepriekš uzskaitītās pazīmes, ir arī ceturtā – no literāri reliģiska teksta var atvasināt jaunas teoloģijas. Piemēram, K. S. Lūisa darbi ir pateicīgs analīzes materiāls un lielākoties uzmanīgs lasītājs tajos atradīs gandrīz visas literāri reliģiska teksta pazīmes (ne vienmēr ceturtā izpaužas tieši; nereti Lūisa teksti vienkārši aizstāv vai akcentē kādas teoloģiskas dogmas).

Bet kā tad ir ar latviešiem? Ja automātiski uzskatām sevi par luterāņu (Vidzeme, Kurzeme, Zemgale, Sēlija) vai katoļu (Latgale, Kurzeme) tautu, vai tad nebūtu iemesla uzskatīt, ka K. S. Lūisu mums ir papilnam un reliģiskā refleksija ir viens no centrālajiem jautājumiem, kas nodarbina latviešu rakstnieka prātu? Izrādās, tik vienkārši nav vis.

Lai arī sākotnēji latviešu literatūrā mācītāju varoņu ir visai daudz (un arī paši autori nereti ir mācītāji), tomēr visbiežāk romāni veidoti nevis kā literāri reliģiski teksti, bet gan kā vēstījums, kurā uzsvērtas konkrētas morālas vērtības un ētiska rīcība, pretstatot to neētiskai un amorālai domāšanai. Latviešu “zemnieku stāstu” aizsācējs un mācītājs Juris Neikens (1826–1868) iedvesmu smēlās savā pastorālajā darbā.⁵ Kā apcerē precīzi norādījis Zigmunds Skujiņš, “Neikens-rakstnieks izaug no Neikena-skolotāja”⁶ (visprecīzāk droši vien būtu – no Neikena-mācītāja). Neikens stāstos saturiski koncentrējas uz cilvēka morāli, dažu varoni likdams lasītājam par paraugu, kurpretī citu – par biedinājumu. Piemēram, stāstā Vai devītais bauslis vēl spēkā? Kalniņu saimnieci Neikens raksturo vienkārši – viņa ir tāda, kā aprakstīts Salamana pamācībās 31:10–31 –, tādējādi aicinādams lasītāju pašu iepazīties ar konkrēto Bībeles vietu.⁷ Šī pati saimniece tad arī krīzē ķeras pie dziesmugrāmatas, lasa psalmu un dzied peršiņu: “Dievs augstais man ir žēlīgs / to zin’ un ticu es, Viņš ir priekš man it spēcīgs, ka varu lielīties, Viņš visās manās lietās man stāv un dzīvo klāt, Viņš aizdzen visas briesmas un nogriež ļaunu prāt’.”⁸ Lai gan teksts vēsta par godprātīga un negodprātīga saimnieka attiecībām, tieši godprātīgais ne vien apzinīgi rūpējas par māju un sētu, bet arī atrod laiku lūgšanām. Būtisks novērojums, kas vēlāk atspoguļojas arī jaunākā latviešu literatūrā, ir Kalniņa saimnieces teiktais, ka “labums, ko Dievvārdi nes, nav tūlīt acīm redzams”.⁹

Romānu (vai stāstu) kā reliģiski literāru tekstu velti meklēt arī Neikena darba turpinātāju – Apsīšu Jēkaba, Augusta Saulieša u. c. – darbos. Rakstot par A. Saulieša reliģisko pasaules uzskatu, Roberts Akmentiņš atzīmējis: “Saulietis [..] negrib identificēt reliģiju un dzeju, jo viņam māksla nav reliģija un reliģija nav māksla. Lai nepārprastu un nesašaurinātu šo atziņu par reliģijas un dzejas tuvumu, jānorāda, ka viņš šai sakarībā nerunā tikai par reliģisko dzeju, bet vispār par dzeju šī vārda plašākā nozīmē – kā dvēseles dziļāko pārdzīvojumu atklājēju, garīgo vērtību radītāju, dāvātāju un sargātāju, bez kuras cilvēks, tauta un cilvēce nekad nav iztikusi un būtībā arī nevar iztikt.”¹⁰

Tomēr Saulieša prozā, līdzīgi kā tas ir Neikenam, uzmanība veltīta morāli pareizai rīcībai, tostarp arī Dieva sodam par ļaunu rīcību un sava grēka atzīšanai. Principiāli šāda pieeja neveido jaunas teoloģijas, taču būtiski atzīmēt Akmentiņa secinājumu: “Saulietis atzīst, ka senlatviešu tikumība, kas saglabājusies tautas dzejā, ir nostādāma blakus kristīgām vērtībām kā pozitīvs faktors mūsu tautas gara dzīves turpmākajā veidošanā.”¹¹ Te arī iezīmējas vēl īsti neiebrista un aizaugusi taciņa uz agrīno latviešu iztēles apoloģētiku – tā ir pamatota kristīgā morālē, sakņojas “latviskumā” un ar daudz lielāku intensitāti pievēršas dzīvesveida un uzvedības saistībai ar reliģiozitāti, nevis tās saturam.

Savukārt “padomju režīma laika kultūrā valda selektīvais princips – ir periodi, kad kādas parādības drīkst tēlot, ir periodi, kad tās noklusē, ir parādības, ko rāda, un ir, ko noklusē visā padomju laikā. Sociālistiskajā reālismā svarīga ir nākotnes perspektīva, tāpēc ir parādības, kas jāignorē nākotnes vārdā vai rādot tās kā izzūdošas.”¹² Protams, ka reliģija piederas pēdējām, tāpēc par šī laika literatūrā teologu drīzāk varētu interesēt ateisma interpretācijas, taču ne romāni kā literāri reliģiski teksti. Manuprāt, te iezīmējas simbolu pārrakstīšanas visai akmeņainais ceļš – labi pazīstami bibliski tēli tiek cilvēciskoti, veidojot nolasāmu alūziju. Piemēram, Sīmaņa Berģa romānā Ziemeļu pionieris (1934), kur galvenā varoņa tēlā Simsona tēlā saskatāmas paralēles ar biblisko Samsonu (Simsonu) un Jēzu. Tomēr, kā norādījusi Ilze Ļaksa-Timinska: “Bībeliskā intertekstualitāte ir interesanta parādība padomju laika romānā, bet jāatzīst, ka Berģa alūzijas ir burtiskas un acīmredzamas, nepiedāvājot Bībeles mītam papildu interpretācijas iespējas.”¹³

No otras puses, rodas iespaids, ka latviešu “Klaivus Steiplzus Lūisus” visdažādākajos laikposmos literatūrā jo īpaši interesējis Ādama un Ievas stāsts, to gan attiecīgi pielīdzinot laikmeta garam un tālaika literatūras prasībām. Piemēram, Andrejs Upīts stāstā Aiz paradīzes vārtiem Ādamu un Ievu tēlo kā cilvēkus, kuri, pateicoties tam, ka ir izdzīti no paradīzes, pakāpeniski saprot, ka no Jahves viņiem vairs nav jābaidās, apzinās savu cilvēka spēku un stāsta noslēgumā secina: “Paradīzi mēs esam pazaudējuši. Mēs ejam iekarot zemi!”¹⁴ Stāstā ar līdzīgu nosaukumu – Pirmā diennakts aiz paradīzes vārtiem – Mārtiņš Kalndruva Ievu un Ādamu tēlo kā stereotipisku pāri, izceļot un kariķējot sievietei un vīrietim raksturīgo skatījumu uz dzīvi. Dievs šajā stāstā dēvēts par “veco” un jo īpaši Ieva pret Dievu pauž nicinājumu un dusmas, kurpretī Ādams klusībā turpina viņu pielūgt. Arī šī stāsta noslēgumā Ieva secina: “Es teicu, ka mēs neiesim lūgt to ķerubu un to tavu nežēlīgo, viltīgo veci. Mēs iesim uz savu paradīzi! [..] Tā, ko mēs, padzītie, uzcelsim uz nolādētās zemes. Nāc! Mums steidzīgi jāsadabū kas ēdams.”¹⁵ Abi stāsti drīzāk nolasāmi kā reliģijas atmešanas manifests un vēl jo vairāk – kā Ādama un Ievas stāstu cilvēciskošana, tādējādi izvedot tos ārā no bibliskā teksta pasaules; šāda tradīcija saglabājas arī jaunākajā latviešu literatūrā, kur Ādama un Ievas stāsta centrā lielākoties liktas attiecības starp vīrieti un sievieti.¹⁶

Atsevišķos latviešu romānos 20. gadsimtā parādās arī skaidri katoliciska iztēles apoloģētika. Viens no pamanāmākajiem ir Jāņa Klīdzēja (1914–2000) romāns Cilvēka bērns (1956). Lai arī pieņemts to uzskatīt par maza zēna pieaugšanas un iniciācijas romānu, tomēr būtiski norādīt, ka šajā tekstā Boņa jeb Bonifācija garīgo attīstību nosaka viņa ģimenē un apkārtnē valdošais katolicisma gars. Klīdzēja izmantotā aktīvā iztēle ir naiva un bērnišķīga, Boņa mutē liekot burtisku izpratni par reliģiozitāti. Vienlaikus šī iztēles apoloģētika saglabā arī “zemnieku stāsta” morāles iezīmes, jo tieši reliģiozitāte veido Boņa izpratni par labo un ļauno – kā precīzu piemēru var minēt bērna godīgo kaulēšanos ar Pestītāju.¹⁷ Caur Boņa domām, darbību un pasaules redzējumu, caur viņa skatījumu uz dabu lasītājam atklājas arī labā Dieva Radītāja tēls, turklāt ikdienas problēmas Boņs risina ar lūgšanu palīdzību; tāpat kaimiņu Brigitas jeb Bibuka tēla tīrība un šķīstība Boņa acīs tiek pastiprināta ar pārliecību, ka Brigita noteikti ir redzējusi Mariju.¹⁸ Kā 2011. gada izdevuma pēcvārdā norādījis J. Klīdzēja brālēns Pēteris Klīdzējs: “Mans brālēns Jānis Klīdzējs bija dziļi reliģiozs cilvēks. [..] Reliģijas nozīmi viņš formulēja kā sastāvošu no trim komponentiem: 1. Attiecību harmonizēšana ar sevi, savu iekšējo pasauli. 2. Attiecību sakārtošana ar citiem cilvēkiem. 3. Attiecību veidošana ar Dievu.”¹⁹ Romānā Cilvēka bērns šāda iztēles apoloģētika parādās ļoti skaidri – caur bērna pasaules skatījumu teksts atgādina par Dieva Radītāja darbību pasaulē un to, kā cilvēka paļāvība uz Dievu veido un ietekmē viņa raksturu, personību un attiecības ar apkārtni. Tādējādi izpratne par teoloģiju ir cieši saistīta ar ikdienu, morāli, dabu un, atkal, – ar izpratni par “latviskumu”.

Šaipus okeāna pirmie latviešu romāni, kuros skaidri atrodamas literāri reliģiska teksta pazīmes, parādās 20. gadsimta 90. gados. Viens no pamanāmākajiem ir Ārija Geikina (1936–2008) romāns …un jums taps atvērts, kas 1997. gadā turpinājumos publicēts žurnālā Karogs. Romāns vēsta par Romas imperatora Tibērija pēdējiem mēnešiem, pretstatot romiešu impēriju, jūdu savstarpējo šķelšanos farizeju un sadukeju sektās un Kristus sekotāju pulku, kas vēl tikai veidojas. Intervijā Ilmāram Zvirgzdam Ārijs Geikins atzīst: “Šis romāns ir mana liecība.”²⁰

Lai gan žanriski romāns prasās tikt ievietots vienā plauktā ar Liona Feihtvangera Nēronu un Henrika Senkeviča Quo vadis, tomēr tā vēstījums būvēts kā jauna romieša Ksantija pievēršanās kristietībai caur mīlestību (papildu sižeta līnijās caur ciešanām kristietībai pievēršas jūds Johanāns ben Šlomo un caur pieredzi – Tibērija vergs Irakls). Romānā ne vien darbojas bibliski atpazīstami personāži (jūdu augstais priesteris Kaiafa, Kēfa jeb Pēteris, romiešu prokurators Pontijs Pilāts, vietvaldis Hērods), bet tā vēstījumam ir noteikta teoloģiska virzība. Geikina iztēles apoloģētika ir tieši citāti no evaņģēlija – tos viņš ieliek mutē varoņiem, kuri pārstāsta Jēzus teikto²¹ vai tieši liecina par notikumiem, kas risinājušies Jerušalaimā Jēzus tiesāšanas un nāves laikā.²² Turklāt Tibērijs īsi pirms nāves pieredz pavisam tiešu Jēzus klātbūtni, kurā viņam tiek vēstīts: ““Es esmu Tas, kam tu netici,” skan tāla un reizē tuva balss: “Mans vārds ir Mīlestība, Gaisma un Piedošana. Pieņem mani, nožēlo sevi un tu dzīvosi…””²³ Tomēr par literāri reliģisku tekstu, nevis vēsturisku romānu šo darbu padara noslēgumā rakstītais, kas pavisam tieši un nepārprotami atspoguļo tekstā ietverto teoloģisko pārliecību: “Bet mazpamazām dzima ļaudis, kas savās lūgšanās sarunājās ar Radītāju, ticēja, ka Dēla apsolītā valstība jau tuvu, un paļāvās uz Svēto Garu, šo Lielo Vienotāju. [..] Jaunais laikmets bija sācies. Upuris, ko Dievs, cilvēkus mīlēdams, dāvājis, nesa un briedināja augļus. Bet vecais Ādams arī nebija miris. Čūska joprojām smīnēja, gluži tāpat kā tā smīn vēl šo baltu dienu.”²⁴ Ņemot vērā iepriekš romānā teikto – ka ne vienmēr Jēzum jābūt saredzamam un ka “arī atplaiksnījums, sapnis vai notikums, aiz kura stāv un cilvēku uzrunā Viņš”²⁵ –, kļūst skaidrs, ka …un jums taps atvērts ietver vienkāršu ikdienas teoloģijas vēstījumu – aicinājumu uz kristietību un pamudinājumu tās pamatus integrēt katrā savā izvēlē.

Arī Ārija Geikina romāns Vēstījums par lībiešu kuningu Kaupo (2005) kā literāri reliģisks teksts ir būvēts līdzīgi iepriekšējam romānam. Lai arī tā uzstādījums ir skaidrs un nepārprotams – vēsturiskais romāns – tieši unikālais Kaupo raksturojums un kristieša ticības izaugsme šo romānu vismaz daļēji ļauj pieskaitīt literāri reliģiskiem tekstiem, fiksējot arī visas iepriekš uzskaitītās pazīmes. Iztēles apoloģētikā Geikins izvēlas lietot Romas katoļu lūgšanas, evaņģēlija notikumu pārstāstus un ticības pamatpostulātu skaidrojumu, tādējādi nenonākdams pretrunā ar vēsturisko uzstādījumu un ļaudams no sava darba pakāpeniski izaugt skaidrai katoļu morālteoloģijai. Kaupo romānā parādās nevis kā nodevējs, bet gan kā cilvēks, kurš ir no sirds pārliecināts – ja lībieši pieņems kristīgo ticību, kura acīmredzami ir stiprāka par to, kas mantota no tēvutēviem, tad vācu iekarotāji dosies prom.²⁶ Vēlāk, kad Kaupo kopā ar mūku Teoderihu dodas uz Romu, viņš atceras: “Teoderihs mācīja, ka jāpanāk, lai Visaugstākais no mākoņu pagalmiem pārceļas uz cilvēka sirdi, tikai tad vari būt drošs, ka Viņš tur arī paliks un vienmēr sargās tevi.”²⁷ Romānā īpaši uzsvērta arī Dieva vadība²⁸ un, skaidrojot attaisnošanas mācību, akcentēta indivīda personiskā atbildība par saviem darbiem un domām Dieva priekšā.²⁹ Arī galvenā varoņa nāve tēlota gaišā kristīgā manierē – mirstošais Kaupo pirms nāves paspēj saņemt Vissvētāko sakramentu, nodomā: “Plūc mani, Tēvs, plūc!” – un piedod “visiem, arī tie, kas viņu nokāva”.³⁰ Pastiprinot katolicisma klātbūtni romāna tekstā, tas noslēdzas ar vārdiem “Agnus Dei, qui tollis peccata mundi: dona nobis pacem”, it kā netieši norādot, ka pati šī grāmata pēc būtības ir aizlūgums par pirmo hronikās aprakstīto kristieti Latvijas teritorijā.³¹

Līdzīga burtiska iztēles apoloģētika atrodama arī bērniem domātajās katehēzes grāmatās. Teksts tiek būvēts vai nu pēc katehisma principa,³² kad bērns uzdod jautājumus, bet tēvs atbild,³³ vai arī ietērpts stāstā par kristīgas ģimenes ikdienu. Interesants ir autores, teoloģes Lailas Čakares aktīvās iztēles lietojums – lai izskaidrotu, piemēram, ko nozīmē Pesah svētki, galvenajam varonim Tomam tiek piešķirts draugs – Israēla valdnieks Dāvids bērnībā. Aizmiegot uz Bībeles, Toms nonāk Vecās derības pasaulē, kur turklāt abi ar Dāvidu nonāk Dāvida tēva stāstā par iziešanu no Ēģiptes un piedzīvo to pavisam tieši.³⁴ Šāda neparastība tiek reālistiski izskaidrota arī no teksta loģikas viedokļa – Toms mēdz aizmigt uz bilžu Bībeles.

Ar aktīvās iztēles palīdzību savīts simboliskais ar ikdienišķo, tādējādi demonstrējot visai tiešu teoloģisku pārliecību ar pievienoto vērtību, pamanāms, piemēram, Noras Ikstenas romānā Jōna (2023), kur valis simbolizē Dieva klātbūtni dzīvības un visa esošā okeānā. Otrs varonis ir kurjers (tātad vēstnesis, tāds, kas piegādā, tādējādi raisot asociāciju ar eņģeļa tēlu) Jona, kuru vaļa lēciens rītausmā ir “atmodinājis un viņš vairs nevarēs vilkt ierasto dzīvi, kura nebija nekā peļama, taču viss bija tik paredzams”.³⁵ Sižeta gaitā, dzīdamies pēc mīlestības, Jona patiešām nonāk vaļa vēderā, līdzīgi kā tas ir aprakstīts Jonas grāmatā. Protams, atšķirībā no bibliskā Jonas, Ikstenas Jona nebēg no Dieva – viņš ir atteicies no sava amata un devies meklēt “pagaidu ļaužu” meiteni, tāpēc atrodas uz zvejas laivas. Tomēr šis notikums viņu transformē un liek aptver, ka šī pieredze ir kaut kas, kas pieder tikai viņam, ka tā ir iespēja “nevienu nepārliecināt ar vārdiem, labāk lai viņa darbi rāda skaidri to, kas ar viņu noticis, to, kādu ceļu viņš tagad iet un ko vēlas darīt”.³⁶ Arī šā romāna tekstā Radītāja darbs nav tūlīt saredzams un sajūtams – tas drīzāk izpaužas kā jōna, visaptveroša, neaprakstāma noskaņu sajūta, kura tomēr aicina tajā iekļauties arī visus pārējos cilvēkus.³⁷ Tādējādi netieši romāna uzbūve vedina to lasīt kā bibliskā pravieša Jonas aicinājumu Nīnives iedzīvotājiem atgriezties un atzīt Dievu (š. g. vēstījums, iespējams, interpretējams kā aicinājums pamanīt Dievu radītās pasaules skaistumā).

Kā sekojot R. Akmentiņa novērojumam par Saulieša daiļradi – ka senlatviešu tikumība, kas saglabājusies tautas dzejā, ir nostādāma blakus kristīgām vērtībām kā pozitīvs faktors –, Noras Ikstenas romāns Ūdens mirdzēšana (2022) savukārt demonstrē sinkrētisko garīgumu kā romāna iztēles apoloģētiku. Romāna pamatā ir uzburta garīga dzīve, kas balstās ikdienišķajā, atkārtojamajā vērojumā, kas ir orientēts uz indivīda patību un kurā reliģiskās pārliecības ir psiholoģizētas, pielāgojot tās indivīda vajadzībām. Acs tekstā parādās gan kā dabas reliģiju visuredzošais simbols, gan kā Jēzus. Tādējādi šajā garīgumā dažādu reliģiju un mitoloģiju elementi tiek savirknēti kā vienlīdzīgi ķēdes posmi, lielā mērā ignorējot to oriģinālo vēstījumu un izmantojot tos indivīda garīgās pieredzes attēlojumam.

Pilnīgi atšķirīgi, daudz skarbāki un pesimistiskāki ir divi citi “latviešu Klaivi Steiplzi Lūisi” – Jānis Rokpelnis ar romānu Virtuālais Fausts (2008) un Arvis Kolmanis ar romānu Žūpa Amors jeb Mirušais Dievs (2005). Lai arī šie romāni pēc vēstījuma un uzbūves ir ārkārtīgi atšķirīgi, tomēr abus var interpretēt kā latviešu “izmisuma teoloģijas” tekstus – šīs teoloģijas centrālā iezīme ir Dieva trūkuma atzīšana un nespēja samierināties ar pasauli, kurā Dieva nav (vai arī ir bijis, bet zudis reizē ar iepriekšējo pasaules kārtību). Abi šie romāni ir katrs atsevišķa pētījuma vērti, taču šoreiz piedāvāšu vien dažas latviešu izmisuma teoloģijai raksturīgās iezīmes, kā arī norādīšu uz atšķirībām autoru iztēles apoloģētikā.

1. Tā ir nespēja ticēt vai nu Dieva nāvei, t. i., Dieva klātneesamībai, īpaši apstākļos, kad apkārtējā pasaule un notikumi tiecas to apstiprināt³⁸ vai arī neticēt Dievam pašam,³⁹ zaudētās ticības traģikā izslēdzot pat iespēju, ka Dievs varētu būt. Pirmajā gadījumā, kas atspoguļojas Kolmaņa tekstā, izpaužas stūrgalvīga, konservatīva teoloģija, kas neparko nevēlas atteikties no ierastās kārtības un tāpēc noliedz to, ko pārdzīvo visi pārējie varoņi. Otrajā gadījumā, Rokpeļņa Virtuālā Fausta teoloģijā, parādās metafiziskas alkas, Dieva klātneesamības situācijā ilgojoties pēc neiespējamā (t. i., lai Dievs tomēr būtu).

2. Otrkārt, šādā pasaulē cilvēks ļoti personiski saskaras ar ļaunumu. Kolmaņa romānā dzīvoklī, kur sapulcējušies varoņi, ielaužas melns suns, īsts elles radījums, kurš uzbrūk Amoram, taču cīņā ar suni aci zaudē un nazi ķermenī dabu barons.⁴⁰ Kolmanim elles suns aprakstīts teju kā dzēruma izraisīta halucinācija, kas vienkārši parādās, apliecinot, ka pastāv ļaunums, taču Virtuālā Fausta teoloģija akcentē sātanu kā Dieva kalpu – ja sātans ir atmests kā visa ļaunuma simbols un izslēgts no metafiziskiem jautājumiem, tad tieši caur Jorena pieredzi tas parādās kā apliecinājums, ka Rietumu pasaule ir pazaudējusi Dievu, līdz ar to – kalpo kā dievatziņas rādītājs. Bez Dieva klātbūtnes galvenais varonis Jorens ir pakļauts ļaunumam – nevis metafiziskam (lai gan romānā tiek runāts arī par tādu), bet gan modernajai ļaunuma versijai – cilvēku pasaulei, kurā Dievam vairs netiek atvēlēta vieta, jo kā alternatīva tiek izmantotas gan apreibinošās vielas, gan datortehnoloģijas. Nav nejauša Rokpeļņa izvēle sastatīt Gētes Fausta sākumu ar Ījaba pirmo pārbaudījumu.⁴¹ Gluži ījabiskām ciešanām cauri iet arī Kolmaņa varoņi, tomēr tās mazāk ir transcendentālu apstākļu, vairāk – pašu cilvēku izraisītas.

3. Gan Arvja Kolmaņa, gan Jāņa Rokpeļņa romānos sava loma ierādīta alkoholismam kā robežšķirtnei, kas abu autoru iztēles apoloģētikā palīdz norādīt uz Dieva trūkumu. Lai arī ar estētiski atšķirīgiem līdzekļiem, abos romānos tiek piedāvāta konkrēta pasaules aina: ja Kolmanim tā ir sirreāla, paģiru un pārmērīgas dzeršanas plosīta pasaule, tad Rokpeļņa tēlotajā pasaulē, kurā virtuālais (neīstais) pretstatīts reālajam, izmisumu nosaka apziņa, ka Rietumu Dievam, kādu to līdz šim pazinusi cilvēce, pienācis gals. Kolmaņa romānā par notikušo traģēdiju – Dieva nāvi – jau pašā sākumā šķietami liecina sasalušie baloži, kas krīt no debesīm. Kā Svētā Gara (Lūkas 3:22) un dzīvības (1. Mozus 8:11) simbols balodis šķietami iezīmē savādo pasauli, kurā valda Dieva trūkums un cilvēkiem neatliek nekas cits kā aizmirsties vai – kā to dara Kolmaņa varoņi – ļauties izmisumam, lai cik necik aizpildītu dzīves laiku, fonā izskanot barona vēstītajai atziņai: “Kāds t-teica… ka dzīve ir sssss… slimība, kas vienmēr beidzas ar n-nāvi…”⁴² Tā, protams, ir atsauce uz dāņu teologu (vai filozofu) Sērenu Kirkegoru un viņa darbu ar šādu nosaukumu: “Vēl tikai viena piezīme, gan lieka, tomēr es to izteikšu: es gribu reizi par visām reizēm vērst uzmanību uz to, ka izmisums šajā apcerējumā, kā jau norāda nosaukums, uzskatīts par slimību, nevis par dziedniecības līdzekli. Izmisums tātad ir tik dialektisks. Gluži tāpat arī kristīgajā terminoloģijā nāve izsaka vislielāko garīgo nožēlojamību, un tomēr dziedināšana ir tieši mirt, nomirt pasaulei.”⁴³

Šis paradokss, “izmisuma teoloģija”, vērojams arī abu romānu teoloģijās: lai arī Rokpeļņa varoņa paustās kristīgās atziņas ir raižpilnas (un saskaņā ar Kirkegoru kristīgas),⁴⁴ tomēr tās ir retrospektīvas, t. i., Jorens dzīvo saskaņā ar šo dialektisko izmisumu, apzinoties, ka pasaule, kurā ir bijusi vieta Dievam, ir gājusi bojā un ka vienīgais, kas atliek viņam kā kristietim šajā situācijā ir mirt, jo šis izmisums ir nevis vingrināšanās zināšanā (kā zinātņu doktoram Faustam), bet gan slimība uz nāvi. Savukārt Kolmaņa romāna varoņi dzīvo Dieva trūkumā, mēģinādami to “aizmirst” nokturnālajā teoloģijā un tomēr nespēdami tikt pāri savam cilvēciskajam izmisumam, kura dialektiku iezīmē tieši Dieva klātneesamības apzināšanās un neiespējamība izprast, ko nozīmē un ko cilvēkam nes šī Dieva klātneesamība.

Kolmaņa un Rokpeļņa romāni vismaz pagaidām no latviešu literatūras klāsta visprecīzāk atbilst tam, ko saprotu ar literāri reliģisku tekstu. Protams, literāri reliģiska teksta pazīmes (ja ne visas, tad vismaz kāda no tām) fiksējamas arī citos romānos – piemēram, Paula Bankovska Pasaules vēsture (2020) apokaliptiskās noskaņās pievēršas jautājumam, “kas pasaulei lēcies un kā to iegrozīt atpakaļ pareizajā vietā zem Saules”,⁴⁵ Jurģa Liepnieka romāns Mans nabaga Pirāts (2022) savdabīgā veidā – caur gariem varoņu prātuļojumiem un kriminālo intrigu – cenšas risināt teodicejas jautājumu; sava reliģiskā pasaule, kas lielā mērā balstīta gnosticisma variācijās un dzīļu psiholoģijā, ir arī Andrim Zeibotam, īpaši atklājoties viņa romānos Okeāniskais Es (2013) un Pneuma (2023). Tāpat Ingas Žoludes romānā Santa Biblia izmantotā iztēles apoloģētika koncentrējas uz sievietes reliģiozitāti Dieva pasaules vēsturē. Vēstījumā nav atrodams daudz deklaratīvu apgalvojumu, kas norādītu uz nepieciešamību pārvērtēt līdzšinējās Dieva vēstures patriarhālās iezīmes, taču blīvi tiek izmantoti reliģiski simboli, kā arī atsauces uz konkrētiem baznīcas vēstures faktiem; arī pati vēstījuma uzbūve – varoņu gājums cauri vēsturei, ar aktīvās iztēles palīdzību darbinot refleksiju, – ir sava veida svētceļojums uz sievietes reliģiozitāti. Žoludes romānā “sieviete tiek uztverta kā svētā, kā prece, kā upuris vai pārdabiska būtne, ar ko tad attiecīgi arī izrīkojas pārējie”.⁴⁶ Taču tā visdrīzāk jau ir kāda tālāka, variablāka un, iespējams, elastīgāka pētījuma tēma. Visbiežāk romānos paustais vēstījums ir oriģināls izteiksmē un līdz ar to interesants no aktīvās iztēles un iztēles apoloģētikas viedokļa, tomēr reti kad piedāvā jaunas un konkrētas vai gluži “latviskas” teoloģijas. Jāsecina, ka, lai arī meklēšanas un lasīšanas pastaiga pilnīgi noteikti ir tikai pašā sākumā, lielākoties 20. gadsimta romānos par reliģiozitāti un kristīgu dzīvesveidu esam runājuši, ar abām kājām stāvot stingri uz zemes (vai aramā laukā), – teoloģiskā refleksija drīzāk ir papildinājums pieaugšanas stāstam, morālai mācībai vai miglainajam jēdzienam “latviskums”. Citiem vārdiem, lai arī reliģija latviešu romānistus palaikam tomēr ir ieinteresējusi, atšķirībā no Klaiva Steiplza Lūisa mēs jūtamies drošāk, ja teoloģiju paturam ieslēgtu baznīcā, nevis ļaujam tai brīvi klejot pa literatūru. Galu galā, iespējams, latviešu Klaivs Steiplzs Lūiss jāmeklē nevis romānos, bet gan dzejā, kuras autori jau vismaz kopš 20. gadsimta sākuma neuzkrītoši būvējuši katrs savu baznīcu (minot tikai dažus – Jānis Steiks, Kaspars Dimiters, Andris Ogriņš, Jānis Rokpelnis, Māris Salējs u. c.).

Raksts tapis projektā “Naratīvs, forma un balss: literatūras iesakņotība kultūrā un sabiedrībā”. Projekta nr. VPP-LETONIKA-2022/3-0003. Projekts tiek īstenots Valsts pētījumu programmā “Letonika latviskas un eiropeiskas sabiedrības attīstībai”. Projektu īsteno Latvijas Universitātes Literatūras, folkloras un mākslas institūts (vadošais partneris), Latvijas Universitātes Humanitāro zinātņu fakultāte, Latvijas Nacionālā bibliotēka, Daugavpils Universitāte.

1. Ar detalizētu Klaiva Steiplza Lūisa biogrāfiju ikviens interesents var iepazīties viņam veltītajā mājaslapā: About C. S. Lewis, pieejams: https://www.cslewis.com/us/about-cs-lewis/, skatīts 22.11.2023.  (atpakaļ uz rakstu)
2. Latviski Nārnijas hronikas izdotas pilnā apjomā deviņdesmito gadu beigās un 2000. gadu sākumā.  (atpakaļ uz rakstu)
3. Powers J. D. George MacDonald and Interpreting Myth Fantasy as Truth Telling. A dissertation. Regent University, 2021. P. 11–12.  (atpakaļ uz rakstu)
4. Hardy D. E. Waking the Dead. George MacDonald as Philosopher, Mystic, Apologist. Hamden CT: Winged Lion Press, 2020. Kindle edition. P. 86ff.  (atpakaļ uz rakstu)
5. Juris Neikens. Literatura.lv. Pieejams: https://www.literatura.lv/personas/juris-neikens, skatīts 23.12.2023.  (atpakaļ uz rakstu)
6. Skujiņš Z. Zibens locīšana. Apceres un sarunas. Rīga: Liesma, 1978. 68. lpp.  (atpakaļ uz rakstu)
7. Jura Neikena stāsti, dziesmas un gudrības mācības. I sēj. Stāsti. Rīga: 1870. 20. lpp. Pieejams: https://gramatas.lndb.lv/periodika2-viewer/?lang=fr#panel:pp|issue:698374|page:1, skatīts 23.12.2023.  (atpakaļ uz rakstu)
8. Jura Neikena stāsti, dziesmas un gudrības mācības. I sēj. Stāsti. Rīga: 1870. 36. lpp. Pieejams: https://gramatas.lndb.lv/periodika2-viewer/?lang=fr#panel:pp|issue:698374|page:1, skatīts 23.12.2023.  (atpakaļ uz rakstu)
9. Jura Neikena stāsti, dziesmas un gudrības mācības. I sēj. Stāsti. Rīga: 1870. 37. lpp. Pieejams: https://gramatas.lndb.lv/periodika2-viewer/?lang=fr#panel:pp|issue:698374|page:1, skatīts 23.12.2023.  (atpakaļ uz rakstu)
10. Akmentiņš R. Rakstnieka Augusta Saulieša pasaules uzskata pamatproblēmu aktualitāte. Rīga: LU Akadēmiskais apgāds, 2020. 94.–95. lpp.  (atpakaļ uz rakstu)
11. Akmentiņš R. Rakstnieka Augusta Saulieša pasaules uzskata pamatproblēmu aktualitāte. Rīga: LU Akadēmiskais apgāds, 2020. 311. lpp.  (atpakaļ uz rakstu)
12. Kalniņa I. Reliģijas kalpi Annas Sakses staļinisma laika darbos. Literatūra un reliģija. Sast. I. Kalniņa, V. Vecgrāvis. Rīga: Jaunā Daugava, 2010.  (atpakaļ uz rakstu)
13. Ļaksa-Timinska I. Latviešu romānistika PSRS 20. gadsimta 20.–30. gados. Maģistra darbs. Rīga: LU Humanitāro zinātņu fakultāte. 50. lpp.  (atpakaļ uz rakstu)
14. Upīts A. Aiz paradīzes vārtiem. Aiz paradīzes vārtiem. Rīga: Liesma, 1972. 33. lpp.  (atpakaļ uz rakstu)
15. Kalndruva M. Pirmā diennakts aiz paradīzes vārtiem. Stāsti. Rīga: Liesma, 1978. 97. lpp.  (atpakaļ uz rakstu)
16. Sk., piemēram, Noras Ikstenas īsromānu Amour Fou, Ingas Gailes lugu Āda, Paula Bankovska romānu Drēbes jeb Ādama tērps u. tml. Dziļāka un mitoloģiskāka šā vēstījuma interpretācija parādās, piemēram, Gunta Zariņa stāstā Ābola vairs nav… un Ingas Žoludes stāstā Mierinājums Ādama kokam.  (atpakaļ uz rakstu)
17. Piemēram, Boņs slēdz darījumu ar Pestītāju pie krucifiksa, skaidrodams, ka kabatas nazi Šmuškina veikalā tikai aizņēmies un noteikti aiznesīs to atpakaļ. Lai “sarunātu” ar Pestītāju, Boņs pat atnes Kristus tēlam paša salasītās purenes. Sk. Klīdzējs J. Cilvēka bērns. Rīga: Jumava, 2011. 56.–59. lpp.  (atpakaļ uz rakstu)
18. Klīdzējs J. Cilvēka bērns. Rīga: Jumava, 2011. 112. lpp.  (atpakaļ uz rakstu)
19. Klīdzējs P. Reizē ir skumji un priecīgi man…. J. Klīdzējs. Cilvēka bērns. Rīga: Jumava, 2011. 254. lpp.  (atpakaļ uz rakstu)
20. Šo romānu es rakstīju kā rakstnieks. Ar Āriju Geikinu sarunājas Ilmārs Zvirgzds. Karogs. 1997. Nr. 9. 161. lpp.  (atpakaļ uz rakstu)
21. Geikins Ā. …un jums taps atvērts. Karogs. 1997. Nr. 7. 99. lpp.  (atpakaļ uz rakstu)
22. Sk., piemēram, Pontija Pilāta un Ješua dialogu, kas balstīts precīzos Jāņa evaņģēlija citātos: Geikins Ā. …un jums taps atvērts. 142.–148. lpp.  (atpakaļ uz rakstu)
23. Sk., piemēram, Pontija Pilāta un Ješua dialogu, kas balstīts precīzos Jāņa evaņģēlija citātos: Geikins Ā. …un jums taps atvērts. 154. lpp.  (atpakaļ uz rakstu)
24. Geikins Ā. …un jums taps atvērts. 159.–160. lpp.  (atpakaļ uz rakstu)
25. Geikinsa Ā. …un jums taps atvērts. 127. lpp.  (atpakaļ uz rakstu)
26. Geikins Ā. Vēstījums par lībiešu kuningu Kaupo. Rīga: Annele, 2005. 57. lpp.  (atpakaļ uz rakstu)
27. Geikins Ā. Vēstījums par lībiešu kuningu Kaupo. 99. lpp.  (atpakaļ uz rakstu)
28. Geikins Ā. Vēstījums par lībiešu kuningu Kaupo. 99.–100. lpp.  (atpakaļ uz rakstu)
29. Geikins Ā. Vēstījums par lībiešu kuningu Kaupo. 151. lpp.  (atpakaļ uz rakstu)
30. Geikins Ā. Vēstījums par lībiešu kuningu Kaupo. 259. lpp.  (atpakaļ uz rakstu)
31. Geikins Ā. Vēstījums par lībiešu kuningu Kaupo. 259. lpp.  (atpakaļ uz rakstu)
32. Sk., piemēram, Ābece un Mārtiņa Lutera mazais katķisms. Valka: Julis Pauliņa apgādībā, 1903. 23.–37. lpp. Pieejams: https://gramatas.lndb.lv/periodika2-viewer/?lang=fr#panel:pp|issue:692414|article:DIVL191|page:26, skatīts 13.01.2024.  (atpakaļ uz rakstu)
33. Čakare L. Dievs māca man savus baušļus. Rīga: Luterisma mantojuma fonds, 2010.  (atpakaļ uz rakstu)
34. Čakare L. Dievs dod man Sevi Svētajā Vakarēdienā. Rīga: Luterisma mantojuma fonds, 2012. 10.–21. lpp.  (atpakaļ uz rakstu)
35. Ikstena N. Jōna. Rīga: Dienas Grāmata, 2023. 70. lpp.  (atpakaļ uz rakstu)
36. Ikstena N. Jōna. 138. lpp.  (atpakaļ uz rakstu)
37. Ikstena N. Jōna. 155.–157. lpp.  (atpakaļ uz rakstu)
38. Kolmaņa romānā eņģelis pie žūpām ierodas mazas meitenītes izskatā un ar vēstījumu: “Runā, ka Dievs ir miris. [..] Tā runā. Es tam neticu. Dievs nevar nomirt. Un vēl runā, ka viss no tevis atkarīgs. Tam es jo vairāk negribu ticēt. Bet citi tic.” (Kolmanis A. Žūpa Amors jeb Mirušais Dievs. Rīga: Atēna. 50. lpp.)   (atpakaļ uz rakstu)
39. Ticības jautājumam, gan atšķirīgā kontekstā, bet it kā garāmejot pieskaras arī Jorens Rokpeļņa Virtuālajā Faustā: “Es, piemēram, Dievam neticu. [..] Bet man gribētos, lai Dievs ir.” (Rokpelnis J. Virtuālais Fausts. J. Rokpelnis. Raksti. II sēj. Sast. I. Jansone. Rīga: Neputns, 2023. 84. lpp.)   (atpakaļ uz rakstu)
40. Kolmanis A. Žūpa Amors jeb Mirušais Dievs. 52.–53. lpp.  (atpakaļ uz rakstu)
41. Rokpelnis J. Virtuālais Fausts. 30.–33. lpp.  (atpakaļ uz rakstu)
42. Kolmanis A. Žūpa Amors jeb Mirušais Dievs. 51. lpp.  (atpakaļ uz rakstu)
43. Kirkegors S. Slimība uz nāvi. Tulk. I. Mežaraupe. Rīga: Ad Verbum, 2013. 12. lpp.  (atpakaļ uz rakstu)
44. “Ikvienai kristīgai atziņai, lai cik stingra arī būtu tās forma, jābūt raižpilnai; tomēr tieši šīs raizes ir celsmīgas. Raizes ir saistība ar dzīvi, ar personības īstenību, un tādējādi, kristīgi ņemot, pati nopietnība.” (Kirkegors S. Slimība uz nāvi. 12. lpp.)   (atpakaļ uz rakstu)
45. Bankovskis P. Pasaules vēsture. Rīga: Dienas Grāmata, 2020. 37. lpp.  (atpakaļ uz rakstu)
46. Viese I. Svētās spoguļspēles. Satori. Pieejams: http://www.satori.lv/raksts/6528/Ieva_Viese/Svetas_spogulspeles, skatīts 01.08.2014.  (atpakaļ uz rakstu)