— Skujenieka koki

Raksta pamatā ir Latvijas Universitātes 82. starptautiskās konferences sekcijā Daba: starpdisciplināra perspektīva nolasītais referāts.

Knuta Skujenieka teksti, kurus viņš rakstīja Mordvijas lēģerī no 1963. līdz 1969. gadam, ir liecinājuma dzeja, kas mēģina izteikt grūti komunicējamas personīgas ciešanas. Tāpat kā liecināšana tiesas zālē, arī poētiski pieredzes atveidi tiecas būt patiesi, taču lielākoties atšķiras ar sarežģītu tēlainību un refleksiju par dzejas medija iespējām. Dzejolī 1965. gada 6. maijs, pulksten 7.20, t +2 ˚C, kura nosaukums, ja aizņemos filozofa Žaka Deridā jēdzienu, nešaubīgi akcentē pieredzes “absolūto singularitāti”,¹ Skujenieks apzvēr: “Es liecinu. / Es zinu likumu. / Es solos sacīt tikai patiesību.”² Skujenieka patiesība izrādās ļoti saistīta ar apkārtējās vides realitāti, varētu pat teikt, ka tā darbojas kā cilvēka ciešanu performance dabā, kā īpaša cilvēka un dabas tuvība:

Ka labrītam ir līķa auksta rokas,
Ka upes sapampušām dzīslām mokās,
Ka draudzība ir pārvērtusies rūsā,
Ka zeme rūgst un melniem sviedriem kūsā,
Ka raibā ķēpā noplūk likumība,
Ka kokiem liegta viņu zaļā griba,
Ka dzeloņstieples raud kā bērni pērti,
Ka dzejas vārdi vecu skrandu vērti,
Ka pumpurs nezin vairs, vai plaukt vai pūt,
Ka mirt ir vieglāk nekā dzīvam būt.³

Abstraktie draudzības un dzejas nojēgumi šeit ir padarīti taustāmi, savukārt upes izjūt mokas un kokiem piemīt griba, kas tos potenciāli tuvina ieslodzītā cilvēka izmisumam. Rakstā sīkāk pievērsīšos tieši koku lomai Skujenieka krājumā Sēkla sniegā (1990) – koki tur minēti regulāri un funkcionē kā traumas, cerības un dabas saskarsmes punkti. Jau sākot ar radīšanas mītiem, cilvēks apveltījis kokus ar spēju stāstīt stāstus un saturēt kopā pieredzes, un tas turpinās arī šodien, kad esam atklājuši koku savstarpējo saziņu.⁴

Skujenieka darbu kontekstā piesaukt cerību ir pašsaprotami, ņemot vērā, cik bieži un tieši viņš to apdomājis, citādi ir ar vārdu “trauma”, kuru dzejnieks nav lietojis, tā vietā izvēloties runāt par Mordvijā piedzīvoto “pārestību, bezspēcību un pazemojumu”.⁵ Tas, kas ļauj viņa tekstos identificēt traumas nospiedumus, ir totalitārisma nometņu literatūrai raksturīgā koncentrēšanās uz patības ievainošanu vai pat sagraušanu. Nometnes apstākļi ir dehumanizējoši un pārsātina psihi ar traumatiskiem iespaidiem, kas apdraud subjekta spēju organizēt prāta darbību harmoniskā un jēgpilnā veidā.⁶ Vistiešāk patības problēma izpaužas tajos Skujenieka dzejoļos, kur viņš apraksta Mordvijas spelgoni, jo tad “[k]lūp cerība un augšup rokas slien”, “[p]lūk dzīves sarkanums”, “[n]av saprāta” un visbeidzot “[d]ziest vīrišķība vecu drisku gubā”.⁷ Apcerē Cietums literatūrā un literatūra cietumā viņš atzīst, ka ieslodzījumā “[p]ar visspēcīgāko radošo impulsu kļūst tā ierobežojošā, pazemojošā un mokošā situācija”.⁸ Vienlaikus viņš uzsver – šī situācija ir jāpārvar caur cerību, solidaritāti un individualitāti, un, iespējams, tieši šīs viņa darbu tēmas dažbrīd aizēnojušas traumatiskos motīvus. Taču tie, kā norāda Skujenieks, izmantojot traumai radniecīgus jēdzienus, ir klātesoši. Piedāvāju šādu poētiku analizēt ar traumas studiju rīkiem un konceptiem un tās iesakņotību dabā izprast, talkā aicinot jaunā materiālisma un posthumānisma atziņas.

Traumas reprezentācijas aktīvi pēta kopš 20. gadsimta 90. gadu vidus, kad kritiķi Katija Karuta, Šošana Felmane un Džefrijs Hartmans lika pamatus jaunai literatūrzinātnes disciplīnai. Viņi bija aizņemti galvenokārt ar to, ko Hartmans dēvē par “traumatiskām zināšanām”: traumu “nevar padarīt pilnībā apzinātu tādā nozīmē, ka tā tiktu atgūta [atmiņā] vai komunicēta bez izkropļojuma”,⁹ un tas nepieciešami paredzēja – traumu ir iespējams izteikt vienīgi fragmentārā valodā, kas metonīmiski nodod traumas satricinošo spēku. Līdzīgi Karuta definēja traumu kā epistemoloģiskas krīzes pieredzi, asociējot traumu ne tikai ar zināmo, bet arī ar to, “kas paliek nezināms mūsu darbībās un valodā”.¹⁰ Latviešu lasītājam šāda pieeja traumai ir pazīstama no Paula Cēlana sarežģītās lirikas, kuras iespaidā Felmane dzeju nosauca par “uzticamāko” ciešanu attēlojuma mākslu.¹¹ Valodas ierobežotības tēma, protams, parādās arī Skujenieka lēģerī rakstītajos darbos: “Tas nav apstāstāms, / Tas nav izdziedājams un izdzīvojams, / Tas ir jāizmirst.”¹² Skujenieks neizsakāmo turklāt ne tikai deklarē, bet arī iestrādā modernistiskā verlibrā, taču šis ir margināls aspekts, salīdzinot ar daudz redzamāko traumas izvērsumu dabā. Lai to izprastu, vērts ieskicēt traumas studiju virzīšanos no neizsakāmā uz relacionālo.

Materiālais pavērsiens humanitārajās zinātnēs ir ietekmējis arī traumas studijas, izaicinot ierastos pieņēmumus par subjektivitāti un cilvēka attiecībām ar pasauli. Denīza Gindogana Ibrišima nesenā rakstā, iedvesmojoties no jaunā materiālisma un posthumānisma teorijām, rosina pārdomāt priekšstatu par traumas izolēto raksturu: tas nozīmē domāt ne tikai par pieredzes un valodas saistību, bet koncentrēties uz “materiālajām praksēm, kas paplašina, sarežģī un tādējādi pārveido subjektu”.¹³ Materialitāte šādā perspektīvā ir nevis “piekabināta savstarpēji nošķirtiem prāta, ķermeņa un pasaules nojēgumiem”, bet ļauj pētīt cilvēka un citu būtņu mijiedarbību.¹⁴ Ibrišima pieņem jaunā materiālisma ideju par materiālā un diskursīvā ciešo saistību caur “intraaktivitātes dinamiku”¹⁵ un posthumānisma atziņu, ka cilvēks ir relacionāls jeb saikņots, proti, kontaktā ar citiem organiskiem un neorganiskiem veidojumiem.¹⁶ Bez šaubām, abas nostādnes sabalsojas – Karenas Baradas “intraaktivitāte” paredz, ka mēs nevaram pilnībā nošķirt subjektu no objekta, zināšanas no pasaules, kultūru no dabas, jo šie fenomeni konstituē viens otru jeb ir savijušies jau to uztveršanas brīdī.¹⁷ Mani interesē, kā trauma, ja tā var teikt, uzvedas šajā cilvēku un citu būtņu tīklojumā un vai traumas novietojums ārpus noslēgta cilvēka prāta ļauj labāk apjaust tās efektus.

Jānis Rokpelnis grāmatā par Skujenieka dzīvi atzīmē, ka Mordvijas daba “bijusi knapi saredzama virs augstajiem gan dzīvojamās, gan darba zonas iežogojumiem”.¹⁸ Dzejniekam tā šķitusi līdzīga Latvijas videi un tomēr reizē mitrāka un purvaināka – atšķirīgais varētu būt pamatā viņa grūtsirdīgajiem dzejoļiem par dzimtenes dabu. Pētot rūpīgāk, kļūst redzami Skujenieka centieni sadzīvot ar izsūtījuma faunu un floru. Piemēram, viņš atrod līdzību starp savu un zvirbuļa izsalkumu,¹⁹ cietumnieka izmisumā saklausa ūpja brēcienu,²⁰ kā arī stāsta žurkai un circenim par cilvēcību.²¹ Īpaši labi Skujenieks iepazīst kokus – dzejolī Ko es esmu iemācījies piecos manas nesvadības gados teikts: “es māku atšķirt / egli no lapegles / pēc smaržas un svara”.²² Kā var noprast, šīs ķermeniskās zināšanas par materialitāti iegūtas piespiedu darbā. Citos kokiem veltītos tekstos dzejnieks lieto alegoriju un negaidītas metamorfozes, lai apstiprinātu cietumnieka un dabas savienību un tuvinātu lasītāju viņa pārdzīvojumam.

Koku traumas kontekstā piesauc jau Freids, aplūkojot kādu epizodi no Torkvato Taso 16. gadsimta poēmas Atbrīvotā Jeruzaleme, lai izskaidrotu atkārtojuma principu. Varonis Tankreds nejauši nonāvējis mīļoto Klorindu, kas maskējusies par ienaidnieku. Vēlāk karavadonis ar savu krustnešu pulku nokļūst baisā burvju mežā, kur apjukuma brīdī “ar savu zobenu pārcērt augstu koku, bet no koka rētas plūst asinis, un Klorindas, kuras dvēsele bija ieslēgta šajā kokā, balss apsūdz, ka viņš atkal kaitējis mīļotajai”.²³ Arī Katija Karuta izmanto šo piemēru, definējot traumu kā “rētas stāstu”, kas vēsta par citādāk nepieejamu patiesību, proti, literatūra ir priviliģēta atklāt traumas struktūru.²⁴ Tiesa, nedz Freids, nedz Karuta nekavējas pie koka materialitātes, itin kā to varētu vienkārši nošķirt no traumatiskajām zināšanām un palikt poētiskās valodas augstumos. Alternatīvu un šī raksta specifikai nozīmīgāku Taso epizodes lasījumu piedāvā ekokritiķis Huberts Capfs, kuram koks ir Klorindas “metaforiskais cits” un kura ieskatā “cilvēka ķermeņa rēta saplūst ar koka rētu, dodot balsi citādi mēmajām ciešanām”.²⁵ Līdzīgas koka un cilvēka poētiskās saiknes var atrast arī atsevišķos Skujenieka dzejoļos.

“Kā tev klājas – nocirstam kokam?” kāda dzejoļa sākumā vaicā autors, tālāk apcerot nocirstā koka iespējamās gaitas, piedēvējot tam jūtas un norādot uz abu subjektu līdzīgo likteni: “Kam no pakalna prom tu skrēji? / Kur man mājas un vai man mājas?”²⁶ Ja, lasot dzejoļa sākumu, šķiet, ka Skujenieks runā par kādu ārpus sevis pastāvošu materialitāti, tad beigās top skaidrs – šis koks ir daļa no cilvēka: “Kā tev klājas kā klājas klājas / Manās smadzenēs dēstītam kokam? / Manās smadzenēs izlīstam kokam?”²⁷ Šeit Skujenieks ļāvies drūmām noskaņām par māju trūkumu, bet citviet viņš piesauc kokus, lai alegoriskā manierē vēstītu par cerības un spīta nozīmi Mordvijas plašumos. Dzejolī par ābelīti teikts: “audz mazā audz / es zinu ka grūti / bet drošāk zarus / uz augšu sūti // pēc tam nāks ziedi / audz mazā zaļo / nekad un neviens / mūs neatvaļo”.²⁸ Visticamāk, autors šeit aizstāv individualitātes spēku iepretī vēstures materiālajiem apstākļiem, kurus nav iespējams ignorēt, bet vienlaikus ir svarīgi mēģināt pārvarēt. Tāpat kā citos gulaga literatūras tekstos, piemēram, Varlama Šalamova stāstos un dzejoļos, daba Skujeniekam reizē ļauj izteikt savu pieredzi un dāvā cerību, pateicoties tās neatkarībai no cilvēka likstām un spējai atjaunoties, kamēr cilvēks tuvojas nāvei.²⁹

Taču visspēcīgāk Skujenieks cilvēkiem un kokiem kopīgo un atšķirīgo Mordvijas traumatiskajā situācijā parāda darbā Koki stāv neaizejot, kur tie cīnās ar salu, bet arī atklājas kā stiprāki par cilvēku, kā materialitāte ar pavisam citādu temporālo pieredzi:

sals operē kokus sals piemeklē kokus līdz īkstīm
no rēpainiem večiem līdz šmaugām un tramīgām līkstīm

un koki stāv sakožot zobus un īsi un vīrišķi vaidot
un koki stāv neaizejot un pēcnāves dzīvību gaidot

stāv aleja cilvēkam ceļā kā paraugs un biedinājums
kad sametas kājās negods un tirpina vienalga vājums

bez nopelnu skaitīšanas bez savērptas kliegšanas grēka
nest zaļu un svētīgu principu spēku no pasaules spēka

gan vēji gan putni gan ļaudis šo spēku pret vakaru smelsies
un atkal no apmāta sapņa tie izlūzīs ārā un celsies

bet koki būs savās vietās tie tikai šalko un rāda
tos mūžība karogu vietā pa kalniem un ielejām stāda

un meklēs un piemeklēs deldēs un kveldēs un skaudīs
bet ļaudīm ir vieglāk un drošāk kad koki stāv ilgāk kā ļaudis³⁰

Cilvēks smeļas spēku no kokiem, lai izkļūtu no “apmāta sapņa”, ko, manuprāt, varētu uztvert kā sinonīmu traumatiskai situācijai – tā pieder cilvēka mūžam, nomācot to, kurpretim koki atrodas tuvāk mūžībai, sniedzot kaut daļēju mierinājumu ieslodzītajam. Šajā ekspresīvajā dzejolī, salīdzinot ar citiem tekstiem, Skujenieks vistiešāk vēsta par paša koka pieredzi, mirkli ļaujot tajā ieklausīties, pirms viņš atkal pievēršas cilvēkam. Lasītājs pagūst uzzināt, ka koki kļuvuši rēpaini un tiem ir jāpūlas, lai izturētu spelgoni. Tomēr būtu pārsteidzīgi apgalvot, ka dzejnieks runā par koku traumu, jo ko tādu varētu identificēt gadījumā, ja koki pārciestu kaut ko savai videi netipisku, pat ekstrēmu, kā tas vēsturiski visuzskatāmāk noticis Hirošimas un Černobiļas katastrofas ietekmē.³¹ Skujenieka dzeja nav liecināšana viņpus cilvēka, bet gan relacionāls process ar cilvēku tā centrā, kuru šķērso vairāki Mordvijas dabas elementi, cilvēka traumu sadalot tēlos, proti, padarot to vieglāk pārdzīvojamu pašam subjektam un interpretējamu lasītājam.

Noslēgumā jāpievēršas arboromorfismiem jeb gadījumiem, kad cilvēks Skujenieka tekstos pārvēršas kokā, tā veidojot visciešāko un traģiskāko saikni ar apkārtējo dabu. Arboromorfisms ir psiholoģiska vai ķermeniska transformācija, labi pazīstama no mītiem un leģendām un iesaista cilvēkus kolektīvā un sazarotā domāšanas darbībā.³² Liecinājuma literatūrā par totalitāro režīmu noziegumiem cilvēka dehumanizācija ierasti pasniegta caur zoomorfismiem, kad cilvēki tiek reducēti līdz neciliem zvēriem (šo tropu efektīvi izmantoja Mauthauzenas nometni pārdzīvojušais Eižens Vēveris).³³ Taču to pašu funkciju, kā pierāda Skujenieka darbi, spēj pildīt arī arboromorfismi: “Mēs vēl esam koki, / mūsu mutes smagas, / mūsu rokas melnas, / un kāju mums nav.”³⁴ Gan zoomorfismi, gan arboromorfismi traumatiskā kontekstā iemieso subjekta sāpes un reprezentē ķermeņa un valodas vieglo ievainojamību saskarsmē ar materialitāti. Citētajās rindās cilvēks atrodas tādā kā starpstāvoklī – cilvēks vēl spēj liecināt par savu likteni, kaut arī pamazām pārtop kokā, un vēl skaudrāk šī situācija iezīmēta citā dzejolī:

Es vēl neprotu izlobīt jēgu, bet jau drebu līdz vējainā alkā.
Es jau esmu pa pusei koks. Es jau drīz būšu tur. Pulkā. Talkā.

Bet vai manis tur vajadzēs: roku manu, žuburu manu,
Pavisam svešādu koku ar cilvēka saprašanu?³⁵

Tātad cilvēks vēl nav paguvis izdibināt, kā saskatīt jēgu traumatiskajā situācijā, kad jau apzinās savu saplūšanu ar apkārtējo dabu, kas šajā dzejolī iemanto fatālu konotāciju. Kā noprotams no rakstā aplūkotajiem dzejas fragmentiem, Skujenieka cilvēks nevar nošķirt sevi no Mordvijas vides, un šis savijums definē viņa traumatisko pieredzi. Vienlaikus es uzskatu, ka šīs saiknes nianses pārsniedz cilvēka izjūtu projicēšanu dabā (traumas analīze paliktu šajā līmenī, ja tās vienīgais teorētiskais avots būtu Karuta). Projicēšana ir vienvirziena darbība, kurā materialitātes elementiem mēdz būt nejaušs raksturs un pasīva loma, savukārt Skujenieka tekstos koki ir aktīvi nozīmju veidotāji. Koki šeit palīdz nonākt pie atskārsmes, ka līdzās traumas valodai, afektiem un laikam pastāv arī ne mazāk iespaidīgā traumas materialitāte ar savu poētiku un pat rīcībspēju.

Raksts tapis Latvijas Zinātnes padomes finansētajā Valsts pētījumu programmā (projekts “Identitāšu ainavas: vēsture, kultūra un vide” (VPP-LETONIKA-2021/1-0008)).

1. Derrida J. Shibboleth: For Paul Celan. Sovereignties in Question: The Poetics of Paul Celan. Eds. T. Dutoit, O. Pasanen. New York: Fordham University Press, 2005. P. 6.  (atpakaļ uz rakstu)
2. Skujenieks K. Sēkla sniegā. Rīga: Liesma, 1990. 20. lpp.  (atpakaļ uz rakstu)
3. Ibid.  (atpakaļ uz rakstu)
4. Nitzke S. Narrative Trees: Arboreal storytelling and what it means for reading. Narrative Culture. Vol. 10 (2). 2023. P. 206.  (atpakaļ uz rakstu)
5. Skujenieks K. Sēkla sniegā. 3. lpp.  (atpakaļ uz rakstu)
6. Rachmani M. Reading trauma: The shattering of the self in the concentration camps – objectification, “like dead,” and regression. American Imago. Vol. 76 (1). 2019. Pp. 68–69.  (atpakaļ uz rakstu)
7. Skujenieks K. Sēkla sniegā. 36. lpp.  (atpakaļ uz rakstu)
8. Skujenieks K. Cietums literatūrā un literatūra cietumā. Raksti. Dzeja 1963–1969. Rīga: Nordik, 2002. 479. lpp.  (atpakaļ uz rakstu)
9. Hartman G. On traumatic knowledge and literary studies. New Literary History. Vol. 26 (3). 1995. P. 537.  (atpakaļ uz rakstu)
10. Caruth C. Unclaimed Experience: Trauma, Narrative, and History. Baltimore: Johns Hopkins University Press, 1996. P. 4.  (atpakaļ uz rakstu)
11. Felman Sh. Education and crisis, or the vicissitudes of teaching. Felman Sh., Laub D. Testimony: Crisis of Witnessing in Literature, Psychoanalysis, and History. New York: Routledge, 1992. P. 21.  (atpakaļ uz rakstu)
12. Skujenieks K. Sēkla sniegā. 44. lpp.  (atpakaļ uz rakstu)
13. Ibrişim D. G. Trauma, critical posthumanism and new materialism. The Routledge Companion to Literature and Trauma. Eds. C. Davis, H. Meretoja. New York: Routledge, 2020. P. 233.  (atpakaļ uz rakstu)
14. Ibid.  (atpakaļ uz rakstu)
15. Barad K. Posthumanist performativity: Toward an understanding of how matter comes to matter. Signs. Vol. 28 (3). 2003. P. 822.  (atpakaļ uz rakstu)
16. Braidotti R. Posthuman Knowledge. Cambridge: Polity, 2019. P. 42.  (atpakaļ uz rakstu)
17. Haraway D. J. Staying with the Trouble: Making Kin in the Chthulucene. Durham: Duke University Press, 2016. P. 13.  (atpakaļ uz rakstu)
18. Rokpelnis J. Smagi urbjas tinte. Rīga: Pētergailis, 2006. 130. lpp.  (atpakaļ uz rakstu)
19. Skujenieks K. Sēkla sniegā. 12. lpp.  (atpakaļ uz rakstu)
20. Ibid. 22. lpp.  (atpakaļ uz rakstu)
21. Ibid. 64. lpp.  (atpakaļ uz rakstu)
22. Ibid. 110. lpp.  (atpakaļ uz rakstu)
23. Freids Z. Viņpus tīksmes principa. Tulk. I. Šuvajevs. Rīga: Zvaigzne ABC, 2017. 34. lpp.  (atpakaļ uz rakstu)
24. Caruth C. Unclaimed Experience. P. 4.  (atpakaļ uz rakstu)
25. Zapf H. Literature as Cultural Ecology: Sustainable Texts. London: Bloomsbury Academic, 2016. P. 214.  (atpakaļ uz rakstu)
26. Skujenieks K. Sēkla sniegā. 143. lpp.  (atpakaļ uz rakstu)
27. Ibid.  (atpakaļ uz rakstu)
28. Ibid. 179. lpp.  (atpakaļ uz rakstu)
29. Sal.: von Zitzewitz J. The role of nature in Gulag poetry: Shalamov and Zabolotsky. Rethinking the Gulag: Identities, Sources, Legacies. Eds. A. Barenberg, E. D. Jackson. Bloomington: Indiana University Press, 2022. P. 201.  (atpakaļ uz rakstu)
30. Skujenieks K. Sēkla sniegā. 263. lpp.  (atpakaļ uz rakstu)
31. Sk.: Pitt J. L. Documenting worldless testimony: Botanical witnesses of Hiroshima and Chernobyl. Angelaki: Journal of the Theoretical Humanities. Vol. 28 (4). 2023. Pp. 61–75.  (atpakaļ uz rakstu)
32. Cooper-Smithson H. Arboromorphism. Environmental Humanities. Vol. 14 (1). 2022. P. 234.  (atpakaļ uz rakstu)
33. Sk.: Vēveris E. Iedēstiet rozes zemē nolādētā. Rīga: Liesma, 1971.  (atpakaļ uz rakstu)
34. Skujenieks K. Sēkla sniegā. 89. lpp.  (atpakaļ uz rakstu)
35. Ibid. 98. lpp.  (atpakaļ uz rakstu)