— Gaišā teritorija

Par Andreja Ļevkina stāstu krājumu Nekas, ka īstenībā to nevar redzēt (no krievu valodas tulkojuši Guntis Berelis, Arvis Kolmanis un Rimants Ziedonis; Orbīta, 2024)

Pastāv iespēja, ka Andreja Ļevkina (1954–2023) prozai ir bijis lemts traģikomisks liktenis. No vienas puses, viņa teksti ir labi augušu un aplapojušu valodas ieradumu vai pat banalitāšu ieskauts ceļš, turklāt gan iekšējs, gan ārējs (un te, lai redzētu, ko domāju, būtu jāveido kāda shēma, gluži kā lasot Ļevkina darbus, kas iedvesmo uz šādu shēmu zīmēšanu). Un pa šo apaugušo ceļu brauc tādi lasītāji, kam nokārtotas braukšanas tiesības un kas grib saprast ceļa malās redzamās zīmes.

No otras puses, Ļevkina prozā sastopamas arī ģeniālas atskārsmes, līdz kurām vidusmēra rakstnieks aizsniegties uzdrošinās tikai ar pilnīgu nošķiršanos no “pamatmasas”. Un šīs detaļas lasījuma “ceļmalās” diemžēl visbiežāk tiek ievērotas tikai pēc autora nāves, jo tieši tad visādām zīmēm un norādēm gribas pievērst pastiprinātu uzmanību.¹

Lai es arī pati saprastu, ko uzrakstīju (ja vien mēs vienmēr saprastu pašu uzrakstīto…), var mēģināt sākt ar nelielu ekskursiju Andreja Ļevkina pēdējā grāmatā, kura izskan kā viņa kolēģu darināts nekrologs un atspoguļo dažas būtiskākās viņa prozas šķautnes.

Šī Ļevkina krājuma pasaulē jēdziens “saprast” ir jāatmet. Te esmu spiesta nepiekrist Guntim Berelim, kurš sarakstījis šīs grāmatiņas pēcvārdu un citē Svenu Kuzminu, akcentējot, ka “Ļevkina tekstus var nesaprast”. Jo “saprast” vai “nesaprast” drīzāk ir īstie vektori Ļevkina grāmatai Dūmi miglā (Orbīta, 2016), kas izaicina lasītāju un spēj radīt apjukumu, kurš līdzinās tam, ko var piedzīvot, lasot, piemēram, Margaritas Perveņeckas Aspirantūru, – un arī tad neko tur tiešām nav vērts mērīt ar saprašanas vai nesaprašanas mērauklu. Lasot Nekas, ka īstenībā to nevar redzēt, kategorija “saprasts/nesaprast” atduras pret kategoriju “tvert noskaņu”.

Vienkāršoti skatoties, Andrejs Ļevkins ir ārkārtīgi ģeogrāfisks. Bet ko nozīmē saprast telpu, attālumus un augstumus? Ļevkina apsēstība ar telpu, kas atklājas gan Dūmos miglā, gan Nekas, ka īstenībā to nevar redzēt, manuprāt, pieprasa pavisam vienkāršo un atslābinošo “redzēt” vai “neredzēt”, kā jau to saka priekšā nosaukums. Jā, šo krājumu patiešām var neredzēt, tik mazs tas ir un bez autora klātbūtnes it kā bārenis, neskatoties uz Gunta Bereļa, Arvja Kolmaņa un Rimanta Ziedoņa pienesumu tekstu tulkošanā. Taču sastādītājs Aleksandrs Zapoļs ir vēlējies iekārtot šo Andreja Ļevkina pēcnāves telpu mājīgu un pārskatāmu, it kā pat saules vai ielas lampas gaismas pielietu, lai visu varētu labāk apskatīt un vienlaikus kaut ko atstājot arī patīkami noslēptu neziņā.

Acīmredzamo Ļevkina prozas izlases mājīgumu galvenokārt rada zināma nostalģija – pirmkārt, te ir viņa dzimtā Rīga, ko ir viegli atpazīt aiz autora prozas muguras, jo viņš taču pats uz to rāda ar pirkstu. Otrkārt, par šo mājīgumu gādā arī masu kultūras vēsmas, piemēram, Kafkas prozas paņēmieni, veidojot absurdu “paštaisno tiesu”, vai Šerloks Holmss un Štirlics no padomju filmām (Ļevkinam labāk patīk ekranizācijas un pat ekranizēšanas fanfic domās ar reālās telpas iesaisti, nevis literārais pirmavots). Te ir arī autora/vēstītāja(?) ceļojums uz ASV un Portugāli, kas izceļ ceļojumu žanru. Atliek atcerēties Andra Kupriša Berlīni, kur ceļojums bija teksts un pārdzīvojums bija savrups valodas veids, lai arī Andreja Ļevkina stāsts Cedofeita atklātu mazu, mīlīgu un gudru ainavu par to, kā pasaule patiesībā ir būvēta un ka to vislabāk redz ceļojuma mikrosituācijā: “Nolūks darbojas, balstoties uz vēlamā neskaidru nojausmu, tas savedina kopā, saāķē, sapin, sasien, salīmē sastāvdaļas. Kaut kam noteikti jāsanāk.” (50. lpp.) Protams, jābūt rakstniekam vai vismaz rakstītājam, pierakstītājam, lai liktu sev redzēt. Iespējams, tas ir tas ģeniālais, ko no Ļevkina var smelties. Tāpat kā banālus atgādinājums par banālo: piemēram, lai attēlotu kaut ko, ko īstenībā nevar redzēt, jebkurš autors tomēr ir spiests lietot tos pašus konvencionālos valodas līdzekļus – ceļojuma aprakstus, ironiju, alūzijas, jā, arī vārdus, burtus, komatus –, ko lieto arī grafomāni un liekvārži. Šī situācija arī Ļevkina tēlu nepasargā no šķietamas radniecības ar diviem minētajiem.

Krājums spēj uzjundīt arī zemākas frekvences emocijas. Stāsts Mēs Jūs izstrīpojam, ser ir brīvi rakstīta uzruna/pašruna/vēstule kādam kancelēšanas upurim, kas reizē kaitina un hipnotizē. Tas ir rafinēti un samērā konceptuāli veidots teksts, kas stipri atšķiras no Nekas, ka īstenībā to nevar redzēt kopējās komfortablās, intīmās noskaņas. Turklāt krājums ir šarmants tieši ar savu skičveidīgumu, it kā sastādītāji būtu iekļāvuši patiešām pēdējos, varbūt autora vēl ne gluži simtprocentīgi apstiprinātos tekstus.²

Stāsts, protams, ir arī lasītāja pieskaršanās nu jau aizejošajam Ļevkinam. Mēs Jūs izstrīpojam, ser vēsta par elementa pazušanu no kopējās sistēmas, kuru patiesībā veido tādi paši vai pat vēl izstrīpojamāki elementi. Un atkal jau lasītājs nevar balstīties kategorijās “saprast/nesaprast”, jo stāsts aizved līdz shematiskai redzes ainai: mūsu priekšā kādā beztelpā, bet drīzāk uz parasta asfalta tiek liktas lapas ar uzvārdiem, no kuriem daži ir apvilkti, citi izsvītroti, visu pluinī kaut kāds šaubu un pārspriedumu vējš. Lasītāju it kā uzrunā apnicīgi pašreflektīvā sistēma vārdā literatūra, kas, ja tā ņem, ir viena vienīga vaimanoloģija un pašterapija. “[..] teiksim, upē izveidojas ūdens virpulis, un tas ne tik vien nekust vairs līdzi straumei, bet pat vēl nostiprinās, pārtop konusā, kura smaile iedūrusies upes dibenā. Bet tā, protams, ir tikai bildīte – turklāt tīri iekšēju iespaidu bildīte, saprotams, nekādus paskaidrojumus tā sniegt nevar,” raksta Ļevkins (16. lpp.), kurš šajā stāstā ir ne tikai ģeogrāfisks un absurdisks, bet arī ģeometrisks, un pat šajā vienā ainā veikli izmanto savu unikālo tēlainības, fantāzijas un fiziskās pasaules apvienojumu.

Gribētos atzīmēt to, kā šī krājuma kontekstā Ļevkina proza skar Rīgu. It kā vispārinātā manierē, kā to spēj darīt tikai cilvēks, kurš var no Rīgas šķirties uz labu laiku (ne velti krājumā ir arī “veltījums” Pēterburgai), tad atgriezties, saglabājot putna lidojuma (pat ja tas ir stacijas balodis) perspektīvu. Zem Ļevkina prozas lupas ātrā pārskrējiena pakļūst gan savdabīgi Rīgas indivīdi, gan dabiskas sajūtas, atgriežoties Rīgas mitrajā piejūras klimatā. Bet, iespējams, tās ir īpaši veidotas fikcijas, jo Rīga viņam ir drīzāk atkal un atkal būvētas shēmas: arhitektūra, vēsture un pilsētas iedzīvotāju slāņi daudzstāvenes pagalmā. Nepamet sajūta, ka autoram Rīga ir dzimtā un tomēr atsvešināta pilsēta, – bet vai Ļevkins prozā vispār mēdz kādām parādībām pieķerties uz ilgu laiku? Šis skats uz pilsētu šķiet vērtīgs tāpēc, ka īstenībā jau pārdomas par metropoli prozā ir tikpat nodeldētas, cik allaž pieprasītas. Turklāt šoreiz to veidojis Rīgas iedzimtais ārpusnieks, kurš par savu ģeogrāfiski tendēto tekstu pamatjēgu uzskata izvairīšanos no patosa.

Kādus paskaidrojumus varētu Ļevkinam prasīt par šādiem stāstu veidošanas paņēmieniem? Droši vien krājuma ideja ir arī tajā, ka jautāt ir par vēlu. Var prasīt, kāds tad bija stāstu oriģināls un vai tulkošanas procesā kaut kas nav deformējies – un vai autoram tiešām būtu “nekas, ka to īstenībā nevar redzēt”, ar to domājot šobrīd neērto tekstu krievu valodā, jo krājums varēja būt bilingvāls. Gribētos prasīt arī plašāku un dziļāku pēcvārdu par Andreja Ļevkina vietu Latvijas literatūrā, lai ciniski aptvertu, kāds prozas gadsimts un manieres līdz ar viņu ir gājis zudībā un kāpēc to īstenībā derētu ieraudzīt.

1. “Jauns, svešāds asums vērot (uz ielas) cilvēku neglītumu vai skaistumu; rakstot šīs piezīmes, es uzticos sevī mītošajai banalitātei.” (Barts R. Sēru dienasgrāmata. Rīga: LMC, 2010. 25., 35. lpp.).  (atpakaļ uz rakstu)
2. Uzskatāms komfortablas nepabeigtības piemērs ir īpatnējās Vizmas Belševicas darbu, nedarbu un uzmetumu izlases, ko Jāņa Elsberga sastādījumā 2016.–2020. gadā izdeva apgāds Mansards.  (atpakaļ uz rakstu)