— Autobiogrāfija (atbilde)

Es apmāti lasu
grāmatas, kuras sarakstījušas citas mātes,
kurām gribējies nomirt, aizbēgt vai pagriezt laiku atpakaļ,
bet tad atkal nē,
jo viņas vairs neatceras,
kā bija pirms tam.
Es arī neatceros,
zinu tikai, ka visu laiku nebija bail,
bet īstenībā bija,
tikai par kaut ko citu.

Ka mani negribēs
vai gribēs tik ļoti, ka gandrīz nogalinās,
kā toreiz Himačal Pradešas kalnos, cementa mājā,
kur īpaši mums ierīkoja dušu,
kuras tur iepriekš nebija,
tālu no visiem, ko pazīstu,
tālu no cilvēkiem, kuri runātu ar mani vienā valodā,
ar pie deniņiem pulsējošu lielu piepūtušos tulznu,
kas tikai izskatījās kā tulzna,
jo es to neuzberzu, bet tā parādījās pēc tam,
kad viņš manu galvu ietrieca cementa sienā.

Es citreiz centos grūst pretī.
Mēs viens otru nogalināsim, mīļā, viņš teica.
Vai tiešām arī viņš ticēja, ka viņa dzīvībai draud briesmas?

Īstenībā bija bail arī toreiz, kad skrēju prom no kāda cita viņa,
lejā no augsta stāva,
domājot, ka varbūt vajadzēja palikt,
jo viņš ir piedzēries un var nodedzināt visu,
aizmiegot un izlaižot no pirkstiem cigareti,
bet ausīs skanēja: “Nu, kas ir, vai drāzīsimies?”
Tāpēc skrēju, cik ātri vien varēju.
Man bija 18, un viņam tas likās pietiekami,
bet es pat vēl nebiju gulējusi ar savu puisi.
Zvanīju puisim un prasīju, vai varu pie viņa tonakt palikt,
viņš prasīja atļauju tēvam
un pateica viņam kādu citu iemeslu, kāpēc es tonakt nevaru būt viena.
Pēc tam man vairs nemaz negribējās neko rakstīt.
Ar puisi pēcāk dzīvojām Anglijas ziemeļrietumos.
Izrādījās, nekāds “Smalkais stils” tur nebija,
gāju katru dienu cauri pļavām, kur ganījās aitas, uz universitāti,
lija, bet vējš bija tik stiprs, ka lietussargu nebija vērts pat vērt vaļā.
Man negaršoja ēdiens, un cilvēki likās neaizsniedzami,
gandrīz nekad nerunāja par īstām lietām,
tikai “vai ar tevi viss kārtībā?”
Nebija īsti kārtībā, bet atbildei vajadzēja būt “jā, paldies, un kā ar tevi?”
Es mazliet iemīlējos vienā,
kurš arī nerunāja par īstām lietām, bet viņam bija jauks smaids, un es viņam patiku.
Toreiz nekas īsti nenotika,
bet vismaz būtu vajadzējis saprast, ka pienācis laiks šķirties.
Nešķīrāmies vēl visu universitātes laiku,
man pat neienāca prātā, ka tā var,
bet īsti jau nemaz nevarēja, jo dzīvojām kopā.
Mūsu “finanses” bija pārāk saistītas, jo dzīve bija ļoti dārga un mums vispār nebija naudas.
Un es negribēju zaudēt savu tuvāko cilvēku.

Kā toreiz Himačal Pradešas kalnos,
cementā mājā,
tālu no visiem, ko pazīstu,
ar deniņos pulsējošu, lielu, piepūtušos tulznu,
kuru es neuzberzu, tā parādījās pēc tam,
kad manu galvu ietrieca cementa sienā.

Bet es viņu pazaudēju tad, kad aizbraucu uz Londonu.
Pirms tam mēģināju izšķirties, bet neizdevās.
Tā vietā aizbraucu līdzi uz mājām viesmīlim,
ar kuru man vispār nebija, par ko runāt.
Viņam sekoja citi,
tā bija mana Londonas metro karte
lejā pa Picadilly Line un šķērsām pa Central Line,
bez nevienas ilgākas pieturas.
Tā bija mana Londonas metro karte
ar lielu tukšumu un bailēm, ka pazudīšu,
un neviens tā arī neuzzinās,
ka jau atkal esmu gandrīz pārstājusi ēst.

Dzeltens spožums vienīgi Nacionālajā galerijā,
kur brīžos, kad gandrīz neko vairs negribējās,
varēja aizbraukt un paskatīties uz Vinsenta saulespuķēm.
Latvijā pēc tam vairs nejutos kā mājās,
izmēģināju šo un to, un likās, ka atkal jābrauc prom.
Atjēdzos Indijā,
sākumā priecīgi plānoju paceļot apkārt,
bet mani atrada un tīklā ievilka galvas sitējs pret cementa sienu,
jo redzēja, ka pietrūkst mīlestības, un saprata,
ka ar mani būs vieglāk par vieglu.
(Domājot par viņu prātā joprojām nāk ilustrācija “Hobita” latviešu izdevumā,
kur rūķus tīklos cieši satinis zirneklis.)
Sākumā vēl bijām cilvēkos, bet vienā brīdī atjēdzos Himačal Pradešas kalnos.
Elpu aizraujošs skaistums,
bez cerības izbēgt,
bet pēcāk kopā Latvijā, kur es sev jautāju, kāpēc viņu uz šejieni esmu atvedusi,
un izbēgt bija gandrīz tikpat neiespējami,
un vēl drūmāk, jo neviens to neredzēja,
lai gan es taču pati reiz uz plaukstas locītavas uzklāju tonālo krēmu,
lai neviens neko neredzētu.

Es apmāti lasu
grāmatas, kuras sarakstījušas citas mātes,
un pat tad, kad šķiet, ka grūtāk vairs nevar būt,
es joprojām atviegloti nopūšos par to, ka nepaliku no viņa stāvoklī.
Reizēm spīdzinu sevi, iztēlojoties,
kādā maza bērna starptautiskas aizgādības dalīšanas slazdā
viņš pēc šķiršanās mani būtu ievilcis, ja tas būtu noticis.
Un kā viņš manā dzīvē tad būtu uz visiem laikiem.

Kā toreiz Himačal Pradešas kalnos,
cementa mājā,
tālu no visiem, ko pazīstu,
ar deniņos pulsējošu, lielu, piepūtušos tulznu,
kuru es neuzberzu, tā parādījās pēc tam,
kad manu galvu ietrieca cementa sienā.

Bet man paveicās tā,
kā paveikties var tikai filmās,
un bērni man ir no visnormālākā cilvēka pasaulē.

Vienīgi esot stāvoklī ar pirmo bērnu kovida laikā,
kad visas iestādes un robežas bija ciet,
man bija jāpaspēj izšķirt pirmā laulība,
jo viņš reizēm teica “ok”, bet reizēm ilgi neatbildēja,
un reizēm teica, ka nešķirsies par spīti,
un, jūtot manu izmisumu,
mēģināja no manis izspiest vismaz ceļa naudu uz Eiropu.
Bet man nebija citas iespējas,
jo pēc Latvijas likumdošanas,
pat ja neesam satikušies vairāk nekā trīs gadus,
dzimšanas apliecībā viņš būtu tēvs.

Bet man paveicās tā,
kā paveikties var tikai filmās,
Latvijas vēstniecība Indijā
piekrita bezprecedenta dokumentu parakstīšanai,
kurus pēc tam pieņēma arī Latvijas tiesā.
Un kopš tā laika
bail man ir par kaut ko citu.

Ir gribējies gan nomirt, gan aizbēgt, gan pagriezt laiku atpakaļ;
toreiz nesapratu, kāpēc neviens man nebija pateicis,
ka šāda ir sajūta pēc tam, kad tev piedzimst bērns, –
tu esi pasaulē ienesis dzīvību,
un tu nekad vairs nejutīsi mieru.

Un tikai sēžot sarkanā klubkrēslā slimnīcas palātā,
skatoties uz lielo, dzelteno mēnesi
ar savu otro bērnu rokās,
kam ir sešas nedēļas, vīruss un infekcija aizgājusi uz plaušām,
es jūtu, ka arī šis ir miers.
Ne tas pats miers –
tā vairs nekad nebūs,
bet es vairs tik ļoti nebaidos.

Vismaz ne tik ļoti kā toreiz
Himačal Pradešas kalnos, cementa mājā,
tālu no visiem, ko pazīstu,
ar pie deniņiem pulsējošu lielu piepūtušos tulznu.

Bet šoreiz tulzna neizzūd,
ļaujot maldīgi noticēt, ka viss ir garām,
ļaujot gandrīz aizmirst, ka tas vispār notika,
un kurš, galu galā, vispār kuram ko nodarīja.

Tā pārsprāgst,
lipīgais šķidrums izlīst uz pirkstiem
uz visa, kam viņš jebkad pieskarsies.
Bet mani pirksti uz taustiņiem,
un zirnekļu tīkli vaļā.

 

Pirmpublicējums žurnāla Strāva 10. numurā, kas iegādājams Strāvas mājaslapā.