— Prieks kā pretošanās akts

Kārena Makartija Vulfa (Karen McCarthy Woolf) ir trīs dzejas krājumu autore un sešu literāro antoloģiju redaktore. Viņas debijas krājums Mazo putnu māja (An Aviary of Small Birds), kas nominēts Feliksa Dennisa balvai un Džervūda balvai, vēsta par dēla zaudēšanu dzemdībās un bija izraudzīts par izdevuma Observer Gada grāmatu. Viņas otrais krājums Sezonālie traucējumi (Seasonal Disturbances), kas pēta ģentrifikāciju, pilsētu un svētumu, godalgots ar Laurel Prize ekodzejas balvu. Viņas jaunākais šogad iznākušais krājums ir Top lelle (Top Doll), kurā dzeja ieteicas biogrāfijas žanrā – tajā Vulfa apspēlē agarofobiskās vientuļnieces, miljardu mantinieces Hugetes Klārkas dzīvi, ļaujot, pašas vārdiem, “ārkārtīgi neuzticamu biogrāfiju” izstāstīt lellēm, kuras Klārka kolekcionējusi. 21. maijā plkst. 18.00 Kaņepes kultūras centrā Kārena piedalīsies Punctum festivāla dzejas lasījumos Klusums un vētra.

Agra Lieģe-Doležko

 

Pēdējā laikā Latvijā, īpaši kontekstā ar Krievijas iebrukumu Ukrainā, daudz tiek apspriesta ideja par to, vai vajadzētu “jaukt mākslu ar politiku”, zināmā mērā arī tas, vai ar politisku aktīvismu saistīts mākslas darbs profesionālisma un kvalitātes ziņā pielīdzināms mākslai, kas no politiska aktīvisma ir nošķirta. Kā jūs uz to raugāties, un vai nācies ar šādu domu gājienu saskarties savā radošajā darbībā?

Saskaroties ar šādu nostāju, man gribas aicināt cilvēkus neļauties tam, ko varētu nosaukt par viltus dihotomijām. Forma man ļauj, palīdz paust un komunicēt visspēcīgākajā iespējamajā veidā, un, ja manos darbos ir piesaiste politiskajam, tad tas ir tāpēc, ka mans ķermenis eksistē šeit, uz šīs planētas, un tas ir pakļauts politikai, piemēram, valsts izpildvaru vardarbībai pret melnādainiem ķermeņiem, vardarbībai pret sievietes ķermeni. Ietvars, kas liek domāt par politisko, nereti ir mākslas darbu uzbūves pamatā, un man ideja par to, ka šis ietvars varētu mākslu padarīt mazāk vērtīgu vai nozīmīgu, ir tieši tas – viltus dihotomija. Es negribu ļaut, lai tā man traucē. Tonija Morisone savos darbos neskaitāmas reizes atgriežas pie rasisma tēmas, un caur šiem darbiem saka: te nu mēs esam, mums ir tiesības šeit atrasties. Ir tik daudz brīnišķīgu tekstu par pretošanos – Bertolda Brehta darbi, Pablo Nerudas odas un soneti… Toja Derikota ir teikusi: “Prieks ir pretošanās akts,” – un savos darbos arī es vēlos pievērsties abiem – gan priekam, gan politiskajam. Dzejai piemīt spēja piekļūt garīgajam veidā, kāds, manuprāt, nav pieejams citām rakstības formām, un tieši tas liecinājuma dzeju padara par tik spēcīgu mediju, jo šie darbi iedarbojas uz lasītāju dažādos līmeņos. Man visu šo elementu saplūšana ir iedvesmojoša. Mans debijas dzejas krājums Mazo putnu māja ir elēģiju kopa – tajā es pievēršos trīs smagiem zaudējumiem: mana dēliņa nāvei uzreiz pēc dzemdībām, vīramātes nāvei un tuvas draudzenes nāvei, kura nomira no vēža. Šajā krājumā es centos personīgo zaudējumu parādīt kā universālu.

 

Lasot Mazo putnu māju, es atcerējos par vairākām citām sev nozīmīgām grāmatām, kas runā par mātbūšanu un zaudējumu, piemēram, meksikāņu rakstnieces Gvadalupes Netelas romānu Vienīgais bērns un igauņu dzejnieces un prozaiķes Mārjas Kangro Stikla bērnu. Lasot šos tekstus līdz ar autorēm, šķiet, esam spiesti izjust neērtību, spriedzi, arī šausmas un neatbildamu ētikas jautājumu slogu, ar kuriem ceram paši nekad nesaskarties, un arī Mazo putnu mājā ir dzejoļi, kurus nevaru raksturot citādi kā vien brutālus – tie it kā uzbrūk lasītājam negaidot, liegu, it kā miegā ieaijājošu dabas vērojumu pēkšņi kontrastējot ar notikušo kādā tērauda šķindas un aukstas gaismas pielietā slimnīcas telpā. Tas man lika domāt par to, ka zaudējums, kad to piedzīvo cilvēks, kurš to spēj tik skaudri un precīzi attēlot tekstā, iespējams, paver plašākus sevis izprašanas apvāršņus arī citiem, kuri ko līdzīgu piedzīvojuši. Vai Mazo putnu māja bija kaut kas vairāk jums pašai vai citiem?

Tas ir ļoti interesants novērojums. Man šķiet, ka dzīšanas procesā ir iespēja notikt arī transformācijai – un, daloties ar šīs transformācijas rezultātu un arī savu trauslumu, mēs, cerams, varam palīdzēt arī citiem. Taču es gribētu, ka šī grāmata runā arī pati par sevi kā dzeja. Viena lieta, ko es sapratu, to rakstot, ir, ka bērna zaudējums vienmēr ir negaidīts. Mēs kaut kādā mērā sagaidām, ka ar laiku mēs zaudēsim vecvecākus, vecākus – tāda ir lietu kārtība. Tāpēc mana pirmatnējā reakcija bija pieķeršanās lietām, kuras šķita nemainīgas, – jūra, horizonts, būšana mežā starp kokiem; man gribējās būt dabā, saistītai ar ārpuscilvēcīgo, jo daudzējādā ziņā jutos, ka cilvēce mani ir pievīlusi. Šajā krājumā ir daudz dzejoļu par jūru, par būšanu ūdens tuvumā, un daudzi ir arī rakstīti, esot šajās vietās, jo man tur vienkārši vajadzēja būt. Es domāju par to, kā tas ir – būt dzemdē, kā ir, kad tevi notur ūdens, kā mūsu ķermeņiem ir šī atmiņa. Man to visu vajadzēja. Es kā māte biju zaudējusi, un man šīs mātes rūpes bija vajadzīgas pašai – un, pavadot laiku pie jūras, es tās pieredzēju. Taču šobrīd varu teikt, ka nav iespējams pavadīt laiku pie jūras, vienlaikus nedomājot par kapitālismu, par dabas resursu izšķērdēšanu un monetizēšanu.

 

Šī tēma, šķiet, spēcīgāk atbalsojas jūsu otrajā dzejas krājumā Sezonālie traucējumi.

Jā, un tieši tā ir otrā krājuma saikne ar pirmo, kur es personīgo zaudējumu centos vispārināt, un tas man lika sākt domāt par šiem universālajiem, lielajiem zaudējumiem, kuri attiecas uz mums visiem. Šim krājumam cauri vijas viens garš dzejolis, kura formu es aizņēmos no japāņu Zuihitsu, bet tematiski tas viss ir par sarunu ar dabas elementiem, ainavu, vidi, ekoloģijām, par centieniem saredzēt sevi kā vienu no šiem elementiem, nevis kā Mesiju, kas mums, šķiet, ir daudz ierastāk. Noteikti ir pienācis laiks to visu pārdomāt, un daudzas no idejām, ar kurām varētu mūsu mesiānisko domu aizvietot, nav jaunas. Tās sasaucas ar dažādu teritoriju pamatiedzīvotāju domāšanas veidiem, zināšanām, būšanu pasaulē un saskaņā ar to. Bet, protams, mēs dzīvojam šeit un šobrīd, mūsu dzīves ir nesaraujami saistītas ar tehnoloģijām.

 

Lasot Sezonālos traucējumus pēc tam, kad biju izlasījusi Mazo putnu māju, radās spēcīga sajūta, ka dabas, stihiju un cikliskuma pasaulē ļoti acīmredzami uzrodas arī urbānā ainava, grausti, cilvēku atstātais nospiedums. Bet šis krājums pievēršas arī ģentrifikācijas tēmai.

Kad tapa šis krājums, es dzīvoju Brikstonā – Londonas rajonā, kas piedzīvoja visai pamatīgu ģentrifikāciju. Tā daudzējādā ziņā spoguļoja britu imperiālo un koloniālo prakšu atstāto iespaidu uz dažādajām sabiedrībām – kā mikrokosms. Un tas saistīts ar jautājumiem par identitāti: kuram ir tiesības saukties par iebraucēju, kurš savukārt ir imigrants, kurš drīkst būt ekspatriants… Tam ir saistība ar privilēģiju, klasu sistēmu un rasi. Un viena no lietām, kas mani ieinteresēja un šokēja ģentrifikācijas kontekstā, bija tas, ka ir iespējams nonākt situācijā, kur cilvēks ir pārvietots vai izspiests no savas vides, nekur nepārceļoties. Vide un kopiena, pie kuras esi pieradis, kļūst par ko citu, to pārmāc vide un kopiena, no kuras esi izslēgts. Tas, protams, nenotiek tikai ar Brikstonu – ģentrifikācija ir globāls fenomens. Galu galā Barselonā tagad ir aizliegts izīrēt dzīvokļus airBnb. (Smejas.) Un kaut kādā mērā mums visiem jāapzinās sava loma – kaut vai brīdī, kad plānoju braucienu uz Rīgu un saprotu, ka par pārsimts eiro mēnesī varētu noīrēt dzīvokli… Brīnišķīgi, vai ne?

 

Ir pieņemts domāt, ka ģentrifikācija ir kaut kas noteikti slikts un nepareizs.

Jā, bet tik vienkārši tas nemaz nav. Krājums Sezonālie traucējumi tika izdots 2017. gadā, un kopš tā laika esmu sapratusi, ka manā atskaites sistēmā attieksme pret ģentrifikāciju mainās, sabrūk tās attiecības ar dažādību. Bija laiks, kad, uzzinot, ka plāno aizvērt paundšopu uz ielas stūra, lai tā vietā ierīkotu stilīgu kafejnīcu, es automātiski to uzskatīju par sliktu zīmi. Bet varbūt es patiesībā priecājos par to, ka tagad tur būs stilīga kafejnīca, un rajonā tāpat ir 10 nobružāti paundšopi… Protams, runa ir arī par to, kam tagad pieder dzīvojamās mājas, kurš kurā skolā plāno sūtīt savus bērnus. Taču kopumā es pieturos pie pārliecības – ja pārmaiņas kopienā nozīmē, ka tiek radīta lielāka dažādība, – lieliski. Taču, ja rezultātā mēs nonākam pie monokultūras, manā galvā sāk zvanīt trauksmes zvani. Manā jaunajā grāmatā, kas iznāks nākamgad, es kaut kādā mērā turpinu ģentrifikācijas tēmā aizsākto domu – par vietu, par aģenci. Ko varam darīt konkrētajā situācijā? Kādas ir mums pieejamās brīvības, kādi ir ierobežojumi? Kur ir robežas, kur malas?

 

Jūsu jaunākais dzejas krājums Top lelle gan tematikas, gan formas ziņā, šķiet, ļoti atšķiras no divām pirmajām grāmatām.

Top lelle ir kaut kas starp dzejas krājumu un romānu – tā ir dzeja, bet vienlaikus ietiecas arī biogrāfijas žanrā. Es to saucu par “ārkārtīgi neuzticamu biogrāfiju”. Šo dzīvesstāstu izstāsta lelles, kuras piederēja reālai personai – agorafobiskai vientuļniecei, miljardu mantiniecei Hugetei Klārkai. Šī persona ir reāla, un viņa nodzīvoja vairāk par 100 gadiem – no 1906. līdz 2011. gadam. Viņa kolekcionēja lelles – galvenokārt porcelāna lelles, japāņu lelles. Viņai bija arī pāris bārbijas. Viņai nebija nevienas melnādainas lelles – es zinu, es apskatīju visu kolekciju, bet es atļāvos dažas melnādainas lelles, tā teikt, importēt viņas stāstā.

 

Kas jūs ieinteresēja viņas stāstā?

Tā bija sieviete, kura nodzīvoja visu 20. gadsimtu. Šie ļoti bagātie cilvēki bieži vien dzīvoja ārkārtīgi garu dzīvi. Viņi nereti pārdzīvoja visus savus ārstus, veselas paaudzes. Bet man šis projekts kļuva ļoti mīļš, jo laikā, kad krājums tapa, es rakstīju doktora disertāciju par ekodzeju un dabas dzeju. Tam visam piemita plašums, tas viss notika ārā, bet man bija šis nelielais blakus projekts, kas bija ļoti saistīts ar iekštelpām. Šai sievietei bija visa pasaules nauda, bet viņa 80 gadu neizgāja ārā no mājas – un piepildīja to ar lellēm. Taču lelles manā grāmatā ir ļoti atšķirīgas no lellēm filmā Bārbija – viņas ir ļoti subversīvas, tekstā ir daudz satīras. Šis krājums ļāva man nedaudz pasmieties par visu, jo tas patiesībā mums visiem ir ļoti vajadzīgs. Un, ja prieks ir pretošanās akts, man šķiet, to pašu var teikt arī par humoru.

 

Taču satīra šajā krājumā, tāpat kā melnādainās lelles, kuras nebija Klārkas kolekcijā, šķiet, liecina arī par citiem apsvērumiem.

Jā, Top lelle nav tikai par prieku un humoru. Daudzējādā ziņā šajā krājumā, tāpat ka iepriekšējos, es pievēršos jautājumam par hierarhijām, kas mani ļoti interesē. Top lelle ir arī par to, kura tad īsti ir “top” lelle – vissvarīgākā no visām? Un tā, protams, ir ļoti īpaša, trausla porcelāna lelle – tāda, ar kuras palīdzību es “balto trauslumu” varu izsmiet ar zināmu mīļuma devu. Un tad parādās arī melnādainās lelles – lupatu lelles, kuras, no vienas puses, varētu uzskatīt par mazvērtīgākām, bet tajā pašā laikā tās var salīdzināt ar vissmalkākajām porcelāna lellēm, jo ir izgatavotas individuāli – un tās noteikti hierarhijā ir krietni augstāk par masveidā ražotajām bārbijām. Viscaur krājumā es spēlējos ar idejām par hierarhiju, kādas hierarhijas mēs nedomājot pieņemam un kādas izraisa atgrūšanas reakciju… Man patīk izmantot absurdo, lai par to domātu un runātu.

 

Vai festivāla apmeklētāji dzirdēs arī dzejoļus no Top lelles?

Es biju domājusi lasīt ko citu, bet vispār – kāpēc ne? Tu man tagad par šo liki padomāt vēlreiz – tā nemaz nebūtu tik slikta doma!

 

Viena lieta, kas palika prātā, lasot par jums un jūsu darbu, bija, ka jūsu dzeja “spridzināšanas dzejas” iniciatīvas ietvaros ir bijusi izkaisīta pār Vestministeras pili – Parlamenta ēku Londonā. Vai pastāstīsiet mazliet par šo projektu?

Jā, tā bija lieliska iniciatīva – patiesībā daļa no lielāka projekta, ko rīkoja mākslas aktīvistu kolektīvs Casa Grande no Čīles. Tas notika 2012. gadā, vienlaikus ar Olimpiskajām spēlēm, un no katras Olimpiādē pārstāvētās valsts piedalījās arī kāds dzejnieks. Tas bija tāds kā dzejas lietus; reizēm to tā arī sauca, bet citur – par “spridzināšanas dzeju”. Viņi dzeju apkopoja un izkaisīja daudzās pilsētās, kurās bija notikušas liela mēroga spridzināšanas, – Berlīnē, Hirosimā, Londonā un citviet. Es piedalījos ar mīlestības dzejoli no Mazo putnu mājas. Tas man šķita ļoti skaisti un piemēroti, jo Mazo putnu māju ļoti lielā mērā bija iedvesmojusi Pablo Nerudas dzeja, viņa darbs Putnu māksla. Casa Grande pārstāvji lidoja ar helikopteru, visai neplānoti pietuvojās Parlamenta ēkai, un nolēma – pārlidosim pāri šiem džekiem un izkaisīsim dzeju pār viņiem. Jo politikai vajag nedaudz dzejas, vai ne?

 

Maizi un arī rozes…

Jā, tieši tā!