— Dzeju palasīt vienmēr sanāk laiks

Ar Dženas Andersones stāstiem pirmoreiz iepazinos, kad viņa rakstīja debijas krājumu Dadži. Lai gan tolaik Punctum tos nenopublicējām, mani ieintriģēja darbs Damirs Hāns spēlē šahu – teju barokāli krāšņa fantāzija par Tuvajiem Austrumiem, ko ieteicu nosūtīt Domuzīmei, un tā arī kļuva par viņas pirmo prozas publikāciju. Kopš tā laika ar interesi vēroju, kā nobriest un tiek izkopts Dženas rakstnieces talants. Īpaši interesanta man liekas viņas māka vienā krājumā organiski apvienot reālistiskus stāstus ar fantāzijai un maģiskajam reālismam tuvākiem darbiem – un, protams, arī viņas ienākšana rakstniecībā jau nobriedušā vecumā, paralēli juristes karjerai. Ar Dženas ceļu pie literatūras arī sākām mūsu sarunu kafejnīcas Monte Kristo pagrabiņā.

Vilis Kasims

 

Cik ilgi tu domāji, vai pieteikties Literārajai akadēmijai?

Vispār jau ilgi domāju. Tas bija laika ierobežojumu dēļ. Es vēlu sāku studēt, uz bakalauriem aizgāju mācīties, kad man bija jau 24–25 gadi. Visu laiku studēju neklātienē, vispirms bakalauru, tad maģistru, tad doktorantūru. Visu laiku bija kaut kāds mācību process, un man vienkārši fiziski nebija laika. Bet to, ka es kādreiz kaut ko rakstīšu, man iekšā bija tāda sajūta. Un tad vienā brīdī sanāca tā – ja ne tagad, nu tad nekad.

Man arī likās, ka Literārajā akadēmijā viss ir nenormāli stingri. Vienkārši bail bija. Likās, ka visi tur būs ļoti jauni, kā es tur iešu. Bija tāda iekšējā barjera. Bet tad vienā brīdī vienkārši aizsūtīju to pieteikumu, un tā tas viss aizvirpuļoja.

 

Un process atbilda tavām iedomām, kā tas varētu izskatīties?

Nē, galīgi neatbilda. Man šķita, ka tur būs kā akadēmiskā vidē – tāpēc, ka Literārā akadēmija [saucas], man likās, ka viss tur tā ļoti stingri, visi sēž solos, tevi vērtēs un nenormāli kritizēs par visu… Man bija cits priekšstats. Bet, kad es nokļuvu tai vidē, es sapratu, ka, pirmkārt, cilvēki ir ļoti dažāda vecuma, dzimuma, izglītības, ar dažādu priekšvēsturi. Un arī pasniegšanas metodes bija pilnīgi atšķirīgas no tām, ko var redzēt, mācoties augstskolā. Tad es sapratu, ka šeit ir tā pavisam brīvi un var iegūt tik daudz – pat ne tikai mācoties, teiksim, teoriju, bet arī domāšanas veidā, atbīdot kaut kādus savus rāmjus, padarot tos plašākus. Tieši pirmais gads pie Ievas Melgalves man deva tādu iespēju izkāpt no saviem ierobežojumiem.

 

Tātad tev šķiet, ka galvenais, ko Akadēmija deva, ko nebūtu varējusi iegūt saviem spēkiem, bija tā iekšējā brīvībā?

Es domāju, ka man nebūtu tādas iekšējas pārliecības par to, ko es daru. Pateicoties Ievai, man tāda radās – uzdrošināšanās, ka var tā un šitā, un var arī pavisam citādi. Tā laikam ir mūsu mazās valsts lieta, ka liekas – nu nē, mēs jau nevaram. Bet varbūt tie ir tikai mani personīgie kompleksi, tāda nepārliecinātība. Man bija ļoti vajadzīgs tāds grūdiens. Varbūt citi var paši, bet man tas bija nepieciešams. Un Akadēmija man deva šo grūdienu. Tā kā tāds tramplīns. Es vienkārši nebūtu saņēmusies uz to, ko es sāku darīt un daru joprojām.

 

Man arī ir sajūta, ka, rakstniecībā ienākot vēlāk, tev vienkārši ir vairāk dažādu priekšstatu un ideju par to, ko nozīmē rakstīt un būt rakstniekam. Ja tev ir 18 gadu, tu varbūt domā – nu, kas tur tāds, es vienkārši rakstu.

Tur jau tā lieta, jā. Labi, skolā mēs visi rakstām domrakstus, sacerējumus un esejas, un tur skolotāja slavē un liek desmitniekus, un viss ir labi, un tev liekas, ka viss ir tā vienkārši. Pavisam, pavisam jaunībā man arī bija mēģinājumi rakstīt, bet tad es sapratu, ka, nē, literatūra un domraksti ir pavisam dažādas lietas. Un nevarēju uzķert to, kā tas būtu jādara. Un man tas likās ļoti jocīgi. It kā es visu laiku biju tik daudz lasījusi. Tāpēc laikam ikvienam ir kāds savs individuāls nobriešanas moments. Citi var rakstīt momentā, jau no 18 gadiem, un darīt to veiksmīgi, bet varbūt kādam tas moments pienāk vēlāk, kad viņš ir gatavs ne tikai uzrakstīt kaut ko, bet uzrakstīt tā, lai to būtu vērts lasīt, lai kāds cits ieguldītu tajā savu laiku un lasītu.

 

Un kā tev šķiet, kā tu būtu rakstījusi 18–20 gados? Tas būtu ievērojami atšķirīgi no tā, kā tu dari tagad?

Es domāju, ka jā. Nu, pirmkārt, tas būtu bijis atšķirīgi tēmu ziņā. Tā mūsu bagāža, ko uzkrājam dzīves laikā, tā atšķiras, jo 18 gados, pirmkārt, ir cita pieredze un, otrkārt, citāds ir arī veids, kā mēs skatāmies uz to pasauli. Ja pusaudža gados, jaunības gados viss ir ļoti saasināti, ļoti melns un balts, tad ar laiku tu saproti, ka nē, ka ir jāsaprot arī pustoņi un viss atšķirīgais. Tas ir saistīts ar jaunības maksimālismu, ar ideāliem, jo es domāju, ka biju ļoti atšķirīga savos 16 vai 20 gados. Tie ir tādi dažādi cilvēki. Ja atskatos uz pagātni, es redzu, ka ik pēc pieciem gadiem notiek kaut kāda transformācija. Tas jau nav speciāli, tu neveido sevi apzināti, tas notiek pats par sevi. Tas var būt gan labi, gan negatīvi – viss, ko mēs piedzīvojam, kaut kādā veidā mūs izmaina, un tu pat gribēdams nevari uzrakstīt citādi, kā tajā brīdī esi.

 

Droši vien arī pati rakstīšana izmaina mūs.

Jā, jā.

 

Tu arī droši vien izmainījies, kad nospriedi, ka ir laiks pievērsties rakstīšanai, – un tagad arī esi mainījusies salīdzinājumā ar pirmajiem gadiem.

Jā, tā, starp citu, ir tāda ļoti īpatnēja sajūta. Viss tas process, tā rakstīšana, kad esi ticis cauri vienam stāstam, otram, piektajam – un tad ir tā pirmā grāmata. Un tad tu atskaties… Vismaz man ir tā, ka es pilnīgi fiziski jūtu, ka esmu cits cilvēks. Es nevarētu teikt, ka būtu atbrīvojusies no kaut kā smaga, bet katrs uzrakstītais darbs kaut ko izmaina. It kā viņš aiziet no tevis prom, bet tajā pašā laikā atstāj tev kaut ko ekvivalentu, kas rada, nezinu, tādu interesantu sajūtu. Grūti to salīdzināt [ar kaut ko citu]. Es vispār ļoti maz lietoju alkoholu, un reizēm man ir tāda sajūta, ka vispār nevajag lietot alkoholu, jo rakstīšana brīžiem dod tādu vieglu eiforiju. Un tad reizēm sajūta ir tāda, kā ir bijis jaunībā, tādas morālas paģiras. Tev kaut kas nepatīk, kaut kas īsti nav, tādas iekšējās mokas. Un tas viss katru dienu ir citādi, viss svārstās.

 

Tev liekas, ka kāds no taviem stāstiem ir izmainījis tevi īpaši – gan kā cilvēku, gan rakstnieci?

Es domāju, ka vairāk garie stāsti. Ar īsajiem stāstiem ir… varbūt ne vienkāršāk, bet īsais stāsts ir tāds kā adatas dūriens – tu viņu ātri, asi izdzīvo un pārdzīvo. Bet garākā stāstā… es tajos esmu ilgu laiku iekšā, un faktiski viss, ko es rakstu, ir ne tikai absolūti iztēles radītas domas un dialogi vien. Ļoti daudz ir arī no maniem personīgajiem pārdzīvojumiem un iekšējiem, nezinu, monologiem. Un līdz ar to, kad man ir iespēja to pielikt kādam no šiem tēliem, protams, ka tas kaut ko izmaina. Tāpēc es domāju, ka, rakstot romānu, teiksim, divus gadus, man būtu pat grūti iztēloties, cik spēcīgi tas varētu mainīt.

 

Viena lieta, kas man iekrita acīs Krīta apļos, – tur bija mazāk maģiskā reālisma, mazāk fantāzijas elementu salīdzinājumā ar pirmajiem diviem krājumiem. Cik apzināti tas bija? Vienkārši tādi stāsti bija sakrājušies, vai arī tu apzināti tos kārtoji?

Tas bija diezgan apzināti. Ar maģisko reālismu ir tā, ka man ir vajadzīga tāda īpaša sajūta. Reizēm tā sajūta atnāk, un tad es zinu, ka būs stāsts ar tādiem ne gluži reāliem elementiem. Bet, rakstot pēdējā krājuma stāstus, man nebija sajūtas, ka tas būtu nepieciešams. Es vados pēc intuīcijas un nemēģinu sevi pierunāt un lauzt, ka par visām varītēm vajag kaut ko ielikt. Nē, es rakstot vados pēc savas iekšējās izjūtas. Un, ja tajā laika posmā pie manis neatnāk tā nepieciešamība likt kaut kādu maģiju, tad nav.

 

Vai šie maģiskie elementi kaut kādā veidā sabalsojas ar tavām lasītājas interesēm, piemēram, pusaudža vecumā, vai tas ir radies vēlāk, nesaistīti?

Jā, man jau no pusaudža vecuma ir patikušas tādas grāmatas, un tās man nāk līdzi arī pieaugušā dzīvē. Piemēram, tas pats Kortasars, Kafka – tie ir tie darbi, ko es pārlasu. Vispār jau es maz pārlasu, bet to es ik pēc pāris gadiem pārlasu. Un mani ļoti fascinē tā pasaule, kur viss it kā ir ticami, bet ir arī tāds netveramais elements. Tas mani vienmēr ir piesaistījis ne tikai literatūrā, bet arī dzīvē. Reizēm, arī pa ielu ejot, rodas tāda sajūta, ka viss it kā ir pa īstam, bet šajā brīdī ir arī kāda maģiska sajūta. Es nezinu, kā to izskaidrot, taču mēģinu to sajūtu notvert. Reizēm kaut kā jocīgi saslēdzas gaismas luksoforā, mašīna aizbrauc kaut kā ne tā… Kaut kas tāds notiek, un man tā sajūta patīk, un es pēc viņas arī tiecos. Cik izdodas, tik arī ierakstu savos darbos. Varbūt ne vienmēr izdodas to nolasīt, bet, kad man atnāk tā sajūta, es to pierakstu. Tas arī ir tas, ko es vienmēr novērtēju ikvienā darbā. Maģijai jau nav jābūt acīs krītošai, uzbāzīgai.

Piemēram, nesen biju Varšavā pa Lieldienu brīvdienām. Un tur bija tāda karsta, jocīga diena, laukumā cilvēki staigā, baloži lido, pēkšņi kaut kāds balons, šausmīgs vēja virpulis – un tu skaties kā tādā filmā. Tas notiek sekundes trīs. Un tas viss norezonē. Tas notiek reti, nav jau tā, ka visu laiku ej cauri maģiskā reālisma ielejai. Bet arī tādu grāmatu ir diezgan maz, un tāpēc arī iznāk atgriezties pie tiem pašiem latīņamerikāņiem.

 

Cik daudz tu savos stāstos vispār plāno – ne tikai šos elementus, bet arī, piemēram, struktūru? Tev pietiek, ka galvā ir interesants sākums, interesanta ideja, un tad tu piesēdies un skaties, kurp stāsts vedīs? Vai tu vairāk gribi, lai galvā būtu plus mīnus skaidrs, kā stāsts virzīsies?

Ar īsajiem stāstiem ir tā, ka tur faktiski man uzreiz ir skaidra ideja – tas ir vai nu kāds konkrēts notikums vai varonis, un es saprotu, ka gribu aprakstīt šo situāciju, šo notikumu. Ne vienmēr man ir absolūti skaidrs sākums un beigas, bet galvā ir tas konkrētais, ko es gribu pateikt.

Man ir vajadzīgs pirmais teikums, lai sāktu rakstīt. Tas man ir svarīgākais. Kad esmu noformulējusi šo pirmo teikumu un galvā ir ideja, uz ko tas iet, tad man saslēdzas, un viss aiziet. Ja tas ir stāsts līdz 10 lapām, tad man nav jāplāno uz papīra, ir vajadzīgs tikai impulss, un ideja un izstrādāts pirmais teikums. Un tad es rakstu un rakstu. Faktiski īsos stāstus es varu uzrakstīt trijos-četros piegājienos pa vakariem. Un tad es tos drukāju laukā, pārlasu un jūtu, vai tur viss ir, vai nav.

Garajos stāstos ir mazliet citādi. Tad [sākumā] ir kāds notikums, plus tēli – bet tas nav tikai viens notikums, un tad man ir mazliet jāpadomā, uz kurieni stāsts virzās. Reizēm man ir skaidrs, kādas būs beigas. Mums bija viena lekcija ar Andri Zeibotu, un viņš teica, ka svarīgākais ir nobeigums. Viņam sākumā galvā ir nobeigums kā bākuguns, uz kuru tad jāvirzās. Un tad es sapratu, ka, jā, lai būtu tāda iekšējā drošības sajūta, es varu nezināt, kas būs pa vidu, bet nobeigumam tomēr ir jābūt. Un, pat ja tas rakstīšanas gaitā mainās, es visu laiku pie tā piedomāju. Pat ja es to mainu, es turpinu par to domāt. Tā ir tāda kā peldēšana pāri upei vai pāri jūrai, man ir jāredz gaisma tai otrā galā. Tā pilnīgā tumsā, nezinot beigas, man būtu grūti – varbūt pat ne grūti, jo var jau rakstīt rakstīšanas pēc, bet man patīk tā sajūta, ka es zinu, kurp tas viss virzās.

Bet, piemēram, Dadžos bija stāsts Sērkociņi par diviem zēniem no bērnunama. Un tur bija interesanti – tur stāsta rakstīšanas gaitā pilnībā izmainījās beigas. Man pēkšņi bija tāds kā klikšķis – ā, tur jābūt tā, tā, tā, un viss sastājās rindā.

 

Reizēm ir tā, ka tikai rakstot tu saproti, ka stāsts grib kaut ko citu, nekā tu gribi no stāsta…

Jā, rakstot tā ir bieži. Reizēm esmu pierakstījusi kaut kādus punktus, par ko būtu jāpastāsta, bet tad rakstīšanas gaitā saprotu, ka, nē, tas nav ne interesanti, ne aktuāli un stāsts ir aizvirzījies kaut kur citur, un varoņi neklausa, viņi dzīvo kaut kur citur. Tēli vispār ļoti mainās rakstīšanās gaitā.

 

Ko tu tādos gadījumos dari, sevišķi garstāstā, kur ir jānopeld lielāks gabals?

Es arī tad paļaujos uz savu intuīciju. Ja es jūtu, ka mans tēls tādā veidā nerunās vai neuzvedīsies, ka viņš organiski nespēj izdarīt to, ko esmu ieplānojusi, es nelaužu viņu, es eju aiz viņa un skatos, un pierakstu. Un tad es strādāju ar tekstu un skatos, kas tur notiek, jo… Man ir bijušas reizes, kad es mēģinu tā mākslīgi pieturēties pie sākotnējās idejas. Un tad vienalga kādā brīdī sanāk apstāties, jo viss kļūst tāds stīvs. Ir sajūta, ka notiek kaut kas nedabīgs. Man pašai tas nepatīk, un es saprotu, ka neder tas, ko esmu izplānojusi. Vienkārši neder.

Starp citu, man tāpat ir, kad skatos kādas kinofilmas vai seriālus, kad liekas – varonis tā nerīkotos, bet scenārists viņu lauž. Un tad es domāju, nē, ir jāļauj tā brīvība. Un, droši vien, ja nerakstās tādā veidā, tad priekš kam turēties pie kāda sākotnējā plāna?

 

Tātad tagad tu, skatoties filmas vai lasot grāmatas, atšķirīgā veidā piedomā par stāstiem, valodu, tēliem, nekā darīji pirms desmit gadiem?

Jā, protams, jo mēs arī Literārajā akadēmijā esam tik daudz analizējuši tos darbus – dialogus, tēlus, vides aprakstus. Lasot citus stāstus vai skatoties filmas, es nemēģinu tā mērķtiecīgi tās analizēt vai kritizēt, bet reizēm kaut kas lec ārā un tu redzi – ā, tur ir tāds paņēmiens, kaut kas uzkrītošs. Un ir arī ļoti interesantas lietas, ko tu izlasi un nodomā – redz kā! Kaut kādi atklājumi sev. Bet pamanu to, ko neesmu pamanījusi pirms tam. Piemēram, teātra kritiķiem laikam ir jocīgi iet uz teātri, jo normālā veidā droši vien vispār vairs to neuztver.

 

Bet tev liekas, ka tu vari joprojām lasīt grāmatas tā vienkārši, nedomājot ne par ko, atslēdzoties, ieejot tajā pasaulē?

Es cenšos. (Smejas.) Es patiešām cenšos lasīt tā normāli. Bet, protams, ja tie ir mūsu pašu, latviešu autori, mani interesē, vai tā ir tā pati skola. Bet es mēģinu [lasīt] tā viegli, nepiekasīties nekam, neanalizēt. Ja es gribu baudīt, tad gribu baudīt to valodu. No latviešu autoriem man ļoti patīk Vlada Spāres īsie stāsti un romāns [Tu nevari dabūt visu, ko gribi]. Man patīk viņa valoda un teikumi, kā viņš tos veido. Man pat nav tik svarīgs sižets un tas, par ko viņš raksta. Es to pārlasu valodas lietojuma dēļ, vienkārši izbaudu. Ja ir laba valoda, tad es varu… man kļūst otršķirīgi, par ko ir tā grāmata. Man nav tik svarīgs temats kā autora spēja žonglēt ar valodu.

 

Kas vēl tev pēdējos divos, trijos gados ir bijis tāds, ka lasot aizmirsti visu racionālo domāšanu?

Pēdējos divos, trijos gados es ļoti daudz lasu dzejas krājumus. Tas ir tas, ko es tagad lasu visu laiku. Dzeju analizēt es vispār neprotu un negribu, kaut gan tagad mācos dzejas meistardarbnīcā pie Ronalda Brieža, bet man vēl joprojām ir tā burvīgā sajūta, ka es pat īsti negribu zināt, kā to visu analizē, un tāpēc varu izbaudīt valodu. Pēdējais, ko es lasīju, bija Marta Pujāta Nāk gaismā pati lampa. Es to izlasīju vienreiz, otrreiz, un tā valoda… Tur ir tā, ka viss galvā atslēdzas un tu vienkārši baudi valodu. Man nevajag neko citu, man nevajag ne garu romānu, ne filmu, neko. Vienkārši izlasi dažus tādus dzejoļus un viss. Tāds izbrīns un milzīga cieņa, prieks, ka var tā uzrakstīt.

 

Dzeja tad tev ir vairāk pēdējo gadu interese?

Dzeja man ir patikusi jau no bērnības, bet pēdējos gadus es kaut kā īpaši intensīvi esmu sākusi pirkt un lasīt dzejas krājumus. Es domāju, ka tas ir saistīts arī ar laika trūkumu. Visu brīvo laiku, kas man ir, es vai nu rakstu vai lasu. Ja man gribas rakstīt, man neatliek laika lasīt. Dzeja tad ir ideāls variants – tāds mazs krājumiņš, ko vari visur paņemt līdzi. Dzeju palasīt vienmēr sanāk laiks. Un tādā veidā es kompensēju to, ka nelasu tik intensīvi, kā lasīju, pirms sāku rakstīt. Tā es varu izskaidrot, kāpēc man tagad ir tā dzeja. Tā es tagad glābjos.

 

Kā tev liekas, tas atstāj iespaidu arī uz to, kā tu raksti? Varbūt domā vairāk par valodu īsākā apjomā, par vārdiem, frāzēm, ne sižetu un struktūru?

Laikam, jā. Man ļoti gribētos rakstīt kodolīgāk, īsāk, ietilpīgāk. Es pilnīgi piekrītu tam, ka, jo īsāki teksti, jo tie ir jaudīgāki. Tā ir milzīga meistarība, ja tu vari īsā dzejas tekstā ielikt domu, ko cits ieliek milzīgā romānā. Un tas ir tas, uz ko es gribētu tiekties. Vai tas man sanāks vai nesanāks, tas jau ir pakārtoti, bet tāds iekšējais sapnis man ir. Es gribētu mācīties runāt īsāk un kodolīgāk. Bet arī valoda, jā, gribas izbaudīt spēli ar valodu, ar vārdiem.

 

Bet, kā saprotu, tagad tu strādā pie romāna?

Jā, tā ir sanācis. Jāizmēģina viss kaut kas. Bet es to daru paralēli. Esmu izplānojusi romānu, tad sāku rakstīt, bet tad ienāk idejas stāstiem, tad man uzrakstās īsais stāsts, tad dzejolis. Viss notiek paralēli.

 

Tad tu nevarētu darīt tā, kā saka daži autori – man dienā jāuzraksta tūkstoš divtūkstoš vārdu, es piesēžos un tos uzrakstu, un tikai tad eju projām?

Tas tā pavisam baigi, tādu ļoti striktu rāmi… Ja būtu kā [Dienas grāmatas] romānu sērijā, kur jānodod līdz kādam datumam, tad droši vien nav cita varianta. Ja tā nav spiesta lieta, tad izdabūt no sevis tos tūkstoš divtūkstoš vārdus… es nezinu, vai tas ir tik ļoti vajadzīgs. Mums Akadēmijā Ilze Jansone teica, ka pietiek ar to, ka tu vienkārši katru dienu kaut vai attaisi savu Word dokumentu un paskaties, ko tu esi rakstījis pirms tam, un tad uzraksti vismaz vienu teikumu. Un, protams, kad esi uzrakstījis vienu teikumu, tu uzraksti arī vēl otru un trešo… Es vairāk vados no šī padoma. Pat ja ir nogurums – kas tik mums nav –, es tāpat atveru to savu tekstu, paskatos, pielaboju, kaut ko pierakstu. Un tad jau tu esi uzrakstījis ne tikai vienu teikumu, bet desmit. Es noteikti neskaitu vārdus. Reizēm es eju pa ielu, un man atnāk kāda ideja, un es jau steidzos uz māju, lai spētu to visu pierakstīt. Citreiz nav laika aiziet pie datora, tad es sarakstu kladē atslēgas vārdus vai frāzes un rakstu vēlāk. Tas ir ļoti individuāli. Tomēr es cenšos katru dienu atvērt to savu dokumentu un kaut ko parakstīt.

 

Kas rakstīšanas procesā tev ir tas smagākais?

Droši vien laiku saplānot. Domāju, ka mēs visi atduramies [pret to] – kā teikts, sievietei, lai rakstītu, ir vajadzīga istaba. Labi, istaba man ir, bet tas laiks… Ir visādas darba lietas un sadzīves lietas, kā jau mums visiem. Ir jau arī brīži, kad gribas paslinkot, paskatīties kādu filmu, ko varbūt nevajadzētu skatīties.

Bet, ja es esmu savu dzīvi tā sakārtojusi, ka varu atļauties vakarā divas trīs stundas veltīt rakstīšanai, tas jau ir diezgan daudz. Pašā sākumā, kad sāku rakstīt Dadžus, man bija tāda klade, kur es sarakstīju visu to, ko es gribētu uzrakstīt. Ne tādas skices, bet vienus teikumus – stāsts par to un to. Tādu ideju man bija tiešām daudz, bet tās visas bija īsajiem stāstiem. Es uzreiz zināju, ka tie būs īsie gabali. Un man īsie rakstījās tiešām ātri, tie man nenāca mokoši.

Sarežģītāk, protams, ir ar garajiem stāstiem, jo tur ir jāmēģina ilgākā laika posmā noturēt visi pavedieni, lai tas viss būtu arī jēgpilni, lai turētos kopā, lai būtu interesanti gan sākumā, gan vidū, gan beigās. Un aug arī paškritika un prasības pašai pret sevi. Man liekas, jo ilgāk es rakstu, jo vairāk apšaubu, ko daru. Ja sākumā, pirmajā stāstu krājumā, es vienkārši rakstīju un neko daudz pat nedomāju, tad ar katru nākamo liekas, nē, tur kaut kas nav.  

Bet es domāju, ka tas ir normāli, jo būtu jocīgi sevi neapšaubīt un domāt, ka viss, ko dari, ir tā baigi pareizi. Un tad es mēģinu mācīties nebaidīties kļūdīties, jo, zini, ir autori, lieli autori, slaveni un tā tālāk, bet arī viņiem ne visi darbi ir vienlīdz labi vai interesanti, bet viņi tāpat turpina rakstīt. Laikam ir jātiek pāri savai iekšējās kritikas balsij, kas saka, ka nē, tā nevar. Vienkārši jāturpina rakstīt un viss. Ja būs galīgi slikti, gan jau kāds pateiks un uzrakstīs sliktu recenziju. (Smejas.)

 

Izklausās, ka tev ir tāda ļoti stingra pieeja pret sevi. Tev liekas, ka tu varētu vispār rakstīt citādi, bez tādas stingras dienas kārtības?

Ja man nebūtu to divu stundu vakarā, es pat nezinu… Tas būtu tā diezgan piņķerīgi, es izsistos no ritma. Tukša vieta nekad nemēdz ilgi būt tukša, vienmēr visādi laika zagļi to aizpilda. Galvenais jau ir gribēt rakstīt. Es jau sevi nepiespiežu, galīgi ne. Ja esmu nogurusi, ja gribu palasīt Marta Pujāta jauno krājumu, tad es sēžu un lasu to – vai lasu žurnālu. Bet man jau ir tā, ka gribas to rakstīšanu. Un kāpēc tad sev to liegt? Un tad, kad esmu pabeigusi kādus garos gabalus, kad krājums ir pabeigts un nosūtīts, tad man ir pauze un es atpūšos, kādu mēnesi, divus, trīs. Tad es neko nerakstu, es daudz lasu un daru visu ko citu, un dzīvoju ar tādu tukšu, brīvu galvu. Un tad es jūtu, ka, jā, ir bijusi tā pauze un domas jau sāk griezties, ka vajadzētu to un to, ir kādas idejas, un es atkal sāku ķerties pie sava blociņa un kaut ko pierakstīt. Es cenšos, lai tas būtu tā dabīgi. Ja es padarīšu to par tādu piespiedu darbu, tad priekš kam ar to nodarboties.

 

Man visu laiku liekas, ka, ja autoram nav bijis interesanti rakstīt, tad arī lasītājam diez vai būs.

Tieši tā, tāpēc es visu laiku brīnos – ir taču cilvēki, kas raksta ļoti daudz, romānu romānus, piemēram, kriminālromānu sērijas. Es apbrīnoju, kā viņi to vispār dara, vai pašiem ir interesanti? Varbūt, ka ir. Piemēram, Jū Nesbē taču ir tik daudz grāmatu… Kā visu laiku var saglabāt to interesi, kā negribas neko pamainīt?

 

Kā tu juties, ienākot literārajā vidē? Vai tev likās, ka autori, kurus iepriekš pazini kā lasītāja, uztver tevi par kolēģi?

Tā sajūta ir tāda jocīga, jo, kamēr tu tajā vidē neesi, tev liekas, it kā [rakstnieki] būtu uz kāda pjedestāla, tādi neaizsniedzami. Tā ir, jā. Pēc tam, kad ir pasākumi, kad tu iepazīsties ar viņiem un runā, tu redzi, ka ir cilvēki, kas tā mākslīgi it kā saglabā savu pjedestālu, bet ir arī pavisam parasti cilvēki, ar kuriem var runāt. Es domāju, ka tāpat ir katrā tādā līdzīgā vidē – piemēram, kā students tu aizej uz juridisko biroju, tev arī liekas, ka tur visi ir baigie tiesību zinātņu guru, bet beigās tu tāpat redzi, ka visi ir tikai cilvēki. Tā sajūta ir patīkama.

 

Runājot par attieksmi no otras puses – kā cilvēki no tavas darba dzīves, no personīgās dzīves uztvēra tavas grāmatas?

Meita mani ļoti atbalstīja, viņa vienmēr ir mans pirmais lasītājs. Viņai ir 24 gadi, viņa jau tāds nobriedis lasītājs. Protams, no viņas ir liels atbalsts. Es meitai teicu, ka gribu Literārajā akadēmijā, un viņa mani mudināja – nu ko tad tu gaidi? Viņa uzsvēra, ka es esmu pieaugusi, man jābūt savām lietām. Man kā mammai bija tā sajūta, ka bērns ir jāpieskata, pat ja viņš ir liels. Bet to pārdzīvojām.

Darbavietā, protams, visi bija ļoti izbrīnīti, jo es nevienam par to nestāstīju. Kad iznāca pirmā grāmata, visiem bija liels šoks. Man ir bijis daudz darbavietu, es ik pa kādiem četriem pieciem gadiem tās pamainu. Un arī no iepriekšējām darbavietām bijušie kolēģi man rakstīja e-pastus un WhatsApp ziņas, bija pārsteigti. Viņi arī tiešām tās grāmatas lasa, un viņiem patīk, ir visādas atsauksmes. Tā kā cilvēki bija tiešām pārsteigti, nebija to gaidījuši. Un lielākais izbrīns laikam ir – pa kuru laiku? Bet tagad visi saka, ka ir jāturpina, ka viss forši.

 

Kolēģi nemeklē sevi prototipos, nebaidās, ka varētu būt par tavu stāstu varoņiem?

Tikai viena kolēģe man teica, ka viņai liekas, ka viens tēls vienā stāstā varētu būt viņa. Bet vairāk neviens nav jautājis. Savus kolēģus es ļoti maz izmantoju kā prototipus, un arī tad viņi ir krietni pārveidoti. Varbūt tagad arī kāds baidās, zini, ar bažām pārlasa jauno stāstu krājumu, bet jācer, ka nav tik traki. (Smejas.)

 

Tev nav bijis bail atklāties, zinot, ka tevi lasa kolēģi un meita? Kā tu izvairies domāt par to, kā tevi varētu uztvert tuvie cilvēki?

Kad es rakstu, es to rakstu kā daiļdarbu, kā mākslas darbu, nevis kā autobiogrāfisku, dokumentālu darbu. Es to vienmēr cenšos arī uzsvērt – tas ir stāsts. Ja kāds lasa un savelk kādas paralēles – lai. Tādā veidā man nav bail, ka kāds izlasīs kaut ko pārāk intīmu vai pārāk atklātu, jo es uzskatu, ka es ar to nevienam neko sliktu nenodaru, nesagrozu kādam par sliktu. Viss, kas darbā ierakstīts, ir nepieciešams konkrētā daiļdarba mērķiem, nekam citam. Tas nav speciāli vai pašmērķīgi, nē. Rakstīšanas procesā es varu atslēgt savu reālo “es” no tā cilvēka, kas raksta. Jo faktiski ir tā – kad es rakstu, es esmu tādā kā kupolā, es tur darbojos ar tēliem un tajā brīdī man nav tāds filtrs, kas visu laiku liek domāt.

 

Kā tev šķiet, tu varētu kādreiz rakstīt autobiogrāfiju vai dokumentālu darbu?

Es nezinu, vai tas būtu interesanti… Man pašai droši vien nebūtu interesanti rakstīt savu autobiogrāfiju, un kam to būtu interesanti lasīt? Kaut ko dokumentālu, ja man būtu jāpēta kāds cilvēks, kāds liktenis, ja mani interesētu konkrētais cilvēks, es varētu iedziļināties un pētījuma veidā, to jā. Bet par sevi… man pašai laikam nebūtu interesanti. Tev būtu interesanti kaut ko tādu rakstīt?

 

Es tagad tieši pie kaut kā tāda arī strādāju. Man arī ilgu laiku likās, ka tas nebūs interesanti, bet tad es uzrakstīju vienu divas esejas, un izrādījās, ka cilvēkiem tas interesē. Un man tas savā ziņā ļāva atgūt interesi par rakstīšanas procesu.

Nu redzi, varbūt es arī kādreiz pie tā nonākšu. Tas ir līdzīgi kā dienasgrāmatas par pagātnes sevi. Es bērnībā kaut kad rakstīju dienasgrāmatas, bet tas arī bija tā, posmiem, nespēju noturēt.

 

Noslēgumam – tev droši vien daudzi cilvēki jautā, vai tu nedomā rakstīt detektīvromānu. Tev pašai būtu interese tam pievērsties?

Man patīk skatīties detektīvu filmas, seriālus, britiem tie ir forši. Bet tādus īstus detektīvus rakstīt – laikam tomēr ne. Mani vairāk interesē tās norises, kas ir psiholoģiskas, kas notiek cilvēkiem galvā. Ja tur ir kāds kriminālais elements, tad gribu aplūkot psiholoģiju, bet tas jau nav detektīvs. Tādu klasisko detektīvu – ne. Tur tomēr ir žanra noteikumi, kā viss jābūvē. Man arī liekas, ka pasaulē jau tā tik daudz detektīvi sarakstīti un uzfilmēti… Bet es neapgalvošu, ka nekad neko. Varbūt kādreiz arī uzrakstīsies.