— Vēlas tikt lasīts

Par Kristīnes Želves un Vikas Ekstas grāmatu Vēlas turpmāk saukties (Strāva, 2024)

Kristīnes Želves un Vikas Ekstas minigrāmatiņa (patiešām mini, jo bez grūtībām ietilpināma žaketes kabatā) Vēlas turpmāk saukties atklāj žurnāla Strāva jaunveidoto sēriju Mazā Strāva, kas paredzēta kopdarbiem – vairāku autoru mijiedarbei un inovatīvai saspēlei. Kā grāmatiņas īsajā pēcvārdā norāda sērijas redaktore Elvīra Bloma – Vēlas turpmāk saukties iecerēta kā uncreative writing (burt.: neradošās rakstīšanas) pieejas iedvesmots darbs un Kristīnes Želves “atrastie teksti” “vēlas saukties” par literatūru” (170. lpp.).

Viens no “neradošās rakstīšanas” teorētiķiem un pionieriem Kenets Goldsmits apgalvojis, ka tā ir “atbilde uz jauno mūsdienu rakstniecības stāvokli: saskaroties ar nepieredzēti lielu pieejamo tekstu daudzumu, problēma nav vajadzība rakstīt vairāk; tā vietā mums ir jāiemācās sarunāties ar milzīgo esošo [informācijas] daudzumu. Tas, kā es izkļūstu cauri informācijas biezoknim, kā to pārvaldu, analizēju, organizēju un izplatu, ir tas, kas atšķir manu rakstīšanu no jūsējās”.¹ Citiem vārdiem, šis rakstības veids koncentrējas nevis uz jaunradi, bet gan informācijas atlasi, turklāt ļauj rakstniekam pētīt tādus rakstīšanas veidus, kas iepriekš literatūras praksē nav ietilpuši (teksta apstrāde, datu bāzes, apzināts plaģiātisms u. tml.).² Turklāt tāpat kā ChatGPT – lai gan atšķirīgā veidā – arī “neradošā rakstīšana” apšauba t. s. “romantisko ģēniju”. Kā norāda laikraksta The Spectator literārais redaktors Sems Līts: “Pats priekšstats par iedvesmas pārņemtu autoru, kurš tikai paša spēkiem rada teju vai sakrālas oriģinalitātes tekstu, ir romantisma ēras atrauga. Tā ir nieka divus gadsimtus nodzīvojusi iedoma.”³

Recenzijas uzdevums, protams, nav atrast argumentus vai pretargumentus šādām tēzēm, bet gan izvērtēt Želves un Ekstas veikumu no tās perspektīvas, kādā mazgrāmatiņa pieteikta, – kā saspēli un inovāciju – un varbūt vismaz daļēji atrast atbildi uz jautājumu, kā tad šie teksti grib saukties par literatūru.

Grāmatas tekstuālā daļa sastāv no deviņām daļām: Vēlas turpmāk saukties jeb uzvārdu mainītāju saraksta no 1940. gada izdevuma Valdības Vēstnesis; Eņģeļu pasts – atsauce uz sociālo iniciatīvu Eņģeļa pasts, kas vēl bez citām aktivitātēm gādā arī par to, lai seniori aprūpes namos saņemtu Ziemassvētku dāvaniņas; Es gribētu, lai mans tēvs – sadaļa, kurā apkopotas Twitter lietotāju atbildes uz Želves aicinājumu pabeigt šādu teikumu; Čības – 2020. gada decembra Twitter lietotāju diskusija par to, vai čības ir padomju mantojums; Krievi un vācieši – diskusija Twitter 2022. gada 9. aprīlī, kas veltīta paaudžu atmiņām par Otro pasaules karu un risina klasisko jautājumu – kuri okupanti bija labāki? Tālāk seko sadaļa Kaitīgi, kurā, šķiet, no ziņām vai ziņu virsrakstiem sagrupēti dažādi apgalvojumi par to, kas tad ir kaitīgi; Mārtiņa pasaules arhivēšanas programma – konspekts radiointervijai ar Mārtiņu Heimrātu; un Pasaules punkts. Tramvaja pietura Lielie kapi, vienīgais teksts grāmatā, kas papildināts ar autores ievadu.

Te varētu pārmest, ka recenzija satur spoilerus vai pārstāsta grāmatas saturu, taču uzdrošināšos atkauties – no tā, ko es sapratu par “neradošo rakstīšanu”, nekādi īsti spoileri par saturu nav iespējami, jo saturu primāri diktē trīs principi: atlase, nejauša kvalitāte un valoda kā process, kas rada satura spēli. Tas, protams, katram lasītājam dod brīvību pievērsties šim tekstam pēc vēlēšanās – lasīt no sākuma līdz beigām, otrādi, no vidus, pa fragmentiem, kā šķirstot sociālos tīklus – un šis droši vien būs tas gadījums, kad grāmatas kopējais vēstījums būs atkarīgs no lasītāja skatiena un tā virziena.

Protams, gribas uzdot jautājumu – kāpēc tieši šāda atlase? Nejaušība? Vai, gluži otrādi, rūpīgi pārdomāti tekstu fragmenti, lai dotu mājienu uz kādu (iespējamu) virstēmu? Atsevišķas teksta vienības kā eksperiments, lai noskaidrotu, vai šāda eklektika ir piemērota lasīšanai? Var, protams, izvirzīt tēzi, ka tik dažādi avoti – Valdības vēstnesis, sociālie tīkli, radio un dzīva autora mānīgi neitrāls vērojums – izmantoti tieši tāpēc, lai raksturotu šo laikmetu, kurā notiek tekstu atlase. Vēl bez avotiem skatījumu uz pasauli ietekmē gan nejaušības, gan dažnedažādi anonīmi viedokļi sociālajos tīklos; tieši ar sociālo tīklu palīdzību bieži vien nejauši atklājas indivīda personības šķautnes, kuras tas nemaz nav plānojis atklāt.

Grāmatas tekstu atlasi var arī paskaidrot ļoti vienkārši – tās ir tēmas, kas piesaistījušas autores skatienu. Kādu iemeslu dēļ – to izlemt atkal ir katra lasītāja brīvība (teiksim, varbūt kādam ir interesanti paprātot, vai šāda tēma piesaistītu arī paša uzmanību un, ja tā – tad kāpēc?). Iespējams, vecmodīgās alkās tomēr atrast šiem tekstiem vienojošu virstēmu, es visbeidzot nolēmu vadīties pēc izdevēju norādītā virziena un par tādu uzskatīt Latvijas vēsturi. Manuprāt, vēl viena Vēlas turpmāk saukties tēma ir pārejošais (arī kā nāve). Nepārprotamu signālu par vēsturi es saņemu jau grāmatiņas pirmajās lappusēs, tāpat arī no ilustrācijām, kuras šķietami tiecas paust kādu viedokli, gluži kā [lasītājam] anonīmie tvitera lietotāji. Pat diskusija par čībām vieglu roku ierakstās šādā kontekstā (atcerēsimies, “būt baltās čībiņās”, turklāt diskusijā bieži vien kāds atsaucas uz padomju realitāti). Savukārt autores nebūt ne neitrālais, drīzāk literāri piesātinātais, aizkustinošais vērojums par Lielajiem kapiem – kā punkts uz i, kā memento mori, vēsture un vienlaikus dzīve, kas neapzinīgi turpinās, vienā nelielā dienasgrāmatā.

Bet kāds cits varbūt lasītu šo grāmatu teorētiskāk, vairāk koncentrējoties, piemēram, uz konceptuālisma teoriju vai, teiksim, publiskā un privātā attiecībām, un tajā saskatītu pavisam ko citu. Līdz ar to inovācijas jautājums šajā grāmatiņā būtībā ir visvienkāršākais – ar šādu pieeju ir grūti kaut ko atkārtot, pat sevi, jo pilnīgi svaigu šo tekstu padara ne vien atlase, bet arī kompilācija.

Grāmatas tekstu labi papildina Vikas Ekstas ilustrācijas. Tās šķietami risina pilnīgi citu, ar rakstīto vārdu nesaistītu stāstu, varoņiem lūkojoties kaut kur prom un dzīvojot no teksta atšķirīgā pasaulē. Iespējams, ilustrācijas var kalpot kā atsevišķs iedvesmas stāsts vai – neatlaidīgākam lasītājam, kurš ir izglītotāks vizuālā materiāla interpretācijā, – uzdot mīklu, kā tieši attēlu radīšanā izmantots pēcvārdā piesauktais mākslīgais intelekts.

Kenets Goldsmits uzskata, ka “neradošās rakstīšanas” noslēpums ir gaužām vienkāršs: pašizpausmes apspiešana ir neiespējama. Tā izpaužas, pat vienkārši pārrakstot tekstus, jo arī tekstu atlase un pārrakstīšana pavēsta stāstu par pārrakstītāju un atlasītāju. Ļoti iespējams, ka tieši caur šādu prizmu lasītājs var uzzināt, kas tad ir svarīgs Kristīnei Želvei, kas saistījis viņas uzmanību sociālajos tīklos, kādi mainītie uzvārdi šķituši interesanti, kādus notikumus viņa novērotājas lomā fiksējusi Lielajos kapos utt. Noteikti neuzņemšos atbildēt uz sākotnēji uzstādīto jautājumu, vai šī grāmatiņa ir literatūra (jo būtu neiespējami tik īsā recenzijā aplūkot dažādās literatūras definīcijas); ja skatāmies no “neradošās rakstīšanas” perspektīvas, tad droši vien ir – taču kāds tad ir šādas literatūras uzdevums? Vedināt lasītāju domāt par jautājumiem, kas svarīgi autoram? Izklaidēt, aizstājot tālruņa skrollēšanu, tikt lasītai priekšā draugiem un ģimenes locekļiem, lai uzzinātu viņu viedokli par, teiksim, čību nēsāšanu? Kas attiecas uz šo tekstu lasāmību un interesantumu, laikam jāatzīst, ka arī tā visdrīzāk katram būs individuāla.

1. Popova M. Uncreative writing: Redefining language and authorship in the digital age. The Marginalian.  (atpakaļ uz rakstu)
2. Turpat.  (atpakaļ uz rakstu)
3. Līts S. ChatGPT iznīcinās romantisko ģēniju. Rīgas Laiks. 2024. gada maijs. Šajā rakstā var iepazīties arī ar ilustratīvu apskatu par dažādiem literatūras eksperimentiem, kas tekstu ģenerēšanai izmantojuši dažādas oriģinālas metodes.  (atpakaļ uz rakstu)