— Etīdes sniegā

Joko Tavada (Yoko Tawada) dzimusi Tokijā 1960. gadā. 22 gadu vecumā pārcēlusies uz Hamburgu, bet 2006. gadā – uz Berlīni. Viņa raksta gan japāņu, gan vācu valodā un abās ir publicējusi stāstus, romānus, dzejoļus, lugas un esejas. Saņēmusi daudzus apbalvojumus, tostarp Akutagavas balvu un Taņidzaki balvu Japānā, Kleista balvu Vācijā un Nacionālo grāmatu balvu ASV. Viņas grāmatas tulkotas vairāk nekā 30 valodās. Etīdes sniegā (Etüden im Schnee, 2014) saņēma Nomas un Yomiuri balvas Japānā, kā arī Vorikas balvu par labāko sieviešu autores darba tulkojumu angļu valodā.

 

Fragments no 1. nodaļas

Kāds mani kutināja aiz ausīm, padusēs, es saliecos, kļuvu par pilnmēnesi un vārtījos pa zemi. Varbūt arī ķērcu aizsmakušā balsī. Tad stiepu savu pakaļu pret debesīm un bāzu galvu pie pavēderes: nu es biju pusmēness, es vēl biju par jaunu, lai iztēlotos kaut kādas briesmas. Bez apdomāšanās atvēru ānusu kosmosam un sajutu to savās zarnās. Mani noteikti būtu izsmējuši, ja es toreiz būtu runājusi par “kosmosu”, jo es vēl biju tik maza, tik nezinoša, tik jauna šajā pasaulē. Bez pūkainā kažoka es neko daudz neatšķirtos no embrija. Es vēl nevarēju labi staigāt, lai gan manas ķeprokas jau bija pietiekami spēcīgas, lai ko satvertu un noturētu. Taču ik klupiens veda mani uz priekšu, bet vai to varēja saukt par staigāšanu? Mans redzes lauks aizvien tinās miglā, ausīs dunēja. Nekam no redzētā un dzirdētā nebija skaidru kontūru. Mana dzīvotgriba galvenokārt dzīvoja pirkstnadžos un uz mēles.

Mana mēle vēl atcerējās mātes piena garšu. Es paņēmu mutē tā vīrieša rādītājpirkstu un sūkāju to, un tas mani nomierināja. Matiņi, kas viņam auga uz pirksta virspuses, bija līdzīgi kurpju sukas sariem. Pirksts kā tārps locījās man mutē, durstījās. Tad vīrietis deva man grūdienu pa krūtīm un aicināja cīkstēties.

Pārgurusi no rotaļām, piespiedu abas ķeprokas pie zemes un noguldīju uz tām zodu – poza, kurā man vislabāk patīk gaidīt nākamo maltīti. Pusmiegā aplaizīju lūpas, un man atgādājās medus garša, lai arī to biju nobaudījusi tikai reizi mūžā.

Kādu dienu vīrietis piesēja man pie kājām dīvainus priekšmetus. Mēģināju tos nokratīt, bet neizdevās. Manas kailās ķeprokas sāpēja, it kā grīda dzeltu no apakšas. Pacēlu labo, tad uzreiz arī kreiso, bet nespēju noturēt līdzsvaru un gāzos uz priekšu. Saskaroties ar zemi, atgriezās sāpes. Atgrūdos no zemes, mans rumpis izstiepās tālu augšup un atpakaļ, dažas sekundes spēju noturēties stāvus. Kad ievilku elpu, es atkal nokritu, šoreiz uz kreisās ķeprokas. Man sāpēja, tāpēc es atkal atgrūdos no zemes. Pēc vairākiem mēģinājumiem man izdevās nostāvēt uz divām kājām.

Rakstīt: neomulīga darbība. Skatoties uz nule uzrakstīto teikumu, man sareiba galva. Kur es tagad esmu? Esmu iegājusi savā stāstā un pazudusi no šejienes. Lai atgrieztos, es atrāvu acis no manuskripta un ļāvu tām aizklīst uz loga pusi, līdz beidzot atgriezos šeit, tagadnē. Bet kur ir šeit un kad ir tagad?

Nakts jau bija sasniegusi savu dziļumu. Es stāvēju pie sava viesnīcas numura loga un skatījos lejā uz laukumu, kas man atgādināja teātra skatuvi; varbūt laternas izstarotās apļveida gaismas dēļ. Kāds kaķis ar atsperīgiem soļiem pāršķēla gaismas apli uz pusēm. Apkārtnē valdīja caurspīdīgs klusums.

 

Fragments no 2. nodaļas

Mans mugurkauls stiepjas garumā, krūtis – platumā, es nedaudz atvelku zodu atpakaļ, nostājos dzīvās ledus sienas priekšā, es nebaidos no tās. Tā nav cīņa. Ledus siena patiesībā ir silts sniega kažoks. Paceļu acis uz to, satieku divas melnas pērļacis un mitru degunu. Ātri uzlieku uz mēles cukurgraudu un izstiepju to pret viņu. Polārlāce lēnām liecas man pretim. Vispirms viņa saliec gurnus, tad kaklu, balansē uz pakaļkājām. Viņa paosta, un no viņas purna spēcīgi plūst sniega smarža. Tad viņas mēle veikli un ātri nozog cukurgraudu no manas mutes intīmākās vietas. Vai viena mute pieskārās otrai vai ne?

Publika aiztur elpu, aizmirst aplaudēt un mirkli sastingst. Tūkstoš acu izbailēs raugās uz polārlāci Tosku, neviens no skatītājiem nesaprot, ka ne jau tur ir īstās briesmas. Protams, manai dzīvei drīz vien pienāktu beigas, ja trīs metrus garā Toska man kārtīgi iezveltu ar savu spēcīgo ķepu. Bet viņa to nedara. Viņa kļūtu bīstama tikai tad, ja fonā stāvošo deviņu polārlāču ansamblis zaudētu harmoniju. Ja kaut viens no viņiem zaudētu mieru, viņa nelielā uguntiņa varētu aizdedzināt pārējo lāču nemieru, ātri izaugt milzīgā liesmā un pārņemt visu skatuvi, sadedzinot mūs visus. Tāpēc es ļoti uzmanīgi vēroju visus klātesošos, arī tos, kas stāv aiz manis. Viss mans ķermenis ir kā sensors. Katra mana pora ir acs, un mugurā es atveru neskaitāmas acis. Ik matam uz pakauša ir jādarbojas kā antenai, lai pārraudzītu grupas spēku līdzsvaru. Ne sekundi es nezaudēju uzmanību, izņemot to vienu sekundi, kad mēs ar Tosku skūpstāmies. Tad mana uzmanība ir pilnībā pievērsta mūsu lūpām, un es nespēju pieskatīt pārējos lāčus. Mana kreisā roka, kurā es turu pātagu, skūpsta brīdī noraustās.

Skatītāji domā, ka pātaga garantēs manu varu pār plēsējiem. Patiesībā šī ādas čūska ir salīdzināma ar nekaitīgu diriģenta zizli. Neviens orķestra mūziķis nebaidās no sitiena vai savainošanās. Taču mazā, plānā nūjiņa iemieso varu, iespējams, tāpēc, ka vienmēr iet soli pa priekšu. Tāpat ir ar manu pātagu un maniem plēsējiem.

Es esmu mazākā, vājākā un lēnākā būtne no visām, kas atrodas uz skatuves. Mana vienīgā priekšrocība ir tāda, ka es spēju laikus un precīzi uztvert pārējo būtņu garastāvokļa maiņas. Ja spēku līdzsvars starp deviņiem lāčiem sašūpotos un tikai divi no šiem deviņiem uzbruktu viens otram, es ar savu fizisko spēku kautiņu vairs apturēt nespētu. Tāpēc es ļauju pātagai svilpt un kliedzu, lai novērstu lāču uzmanību, ja sajūtu kaut mazākos naidīguma iedīgļus. Citādi tas ātri vien saasinātos līdz punktam, no kura vairs nav atpakaļceļa.

No vācu valodas tulkojis Dens Dimiņš