— Mežā eksplodē mīna

Darja Cimbaļuka raksta, pēta un zīmē. Viņu interesē stāsti par dabas telpām, kuras apdzīvo ne tikai cilvēki vien, un iespējas šos stāstus izstāstīt, tādējādi apliecinot rūpes par vidi visdažādākajās tās izpausmēs. Darja ieguvusi doktora grādu Sentendrūsas Universitātē Skotijā (2021) ar disertāciju, kas bija veltīta stāstiem un atmiņām par cilvēkiem, augiem un ģeoloģiju, kā arī par cilvēkiem, kuru mājas palikušas krievijas okupētajā Ukrainas austrumdaļā. Patlaban viņa ir viespētniece Jaunās Eiropas koledžā Bukarestē, un apgādā Polity sagatavošanā ir Darjas grāmata par ekcodīdu karā – proti, par krievijas uzsāktā kara ietekmi uz vidi. Kā dr. Cimbaļuka viņa ir viena no dekolonizācijas studiju jaunā viļņa, nesaudzīgi un jaudīgi runājot par impērisko postu, ko nodarījusi un nodara krievija; kā māksliniece viņa veidojusi brīnumskaistus un saudzīgus projektus, kuros iesaistījusi mājas zaudējušos cilvēkus, tā palīdzot viņiem dziedēt traumu. Viņas mediji mākslā ir zīmējums, izšuvums, kartēšana un stāsti. Daudzi Darjas darbi lasāmi un aplūkojami vietnē daryatsymbalyuk.com.

 

Oktobra sākumā Kijivā, sēžot frizētavā, netīšām noklausījos, kā divas sievietes runā par sēņošanu. Kijiviešiem tā ir iecienīta nodarbe. Būtu jāskan stāstiem par atradumiem un braucieniem uz mežu, tomēr ne – tā vietā viņas runāja par diviem vīriešiem, kuri bija devušies sēnēs, uzkāpuši uz mīnas un aizgājuši bojā.

Pirms 2022. gada februāra, kad krievijas karš pret Ukrainu eskalējās līdz pilnapjoma iebrukumam, es vēlējos pētīt sēņošanas kultūras Ukrainā. Iešana sēnēs manā zemē ir bezgala iecienīta nodarbošanās: visi, neatkarīgi no vecuma un profesijas, staigā pa mežiem, meklēdami ēdamas sēnes. Vietējai dzīvesziņai, kas apvij sēņošanu, ir gari ciltsraksti. Es uzaugu Ukrainas stepēs un neesmu no vecākiem mantojusi zināšanas par sēnēm un mežu, tādēļ ļoti vēlējos īstenot šo projektu un dažādu reģionu sēņotāju vadībā uzzināt ko vairāk par meža vidēm. Tagad, kad krievija devusies savā lielajā karā pret Ukrainu, šīs pētījuma idejas nav iespējams izstrādāt.

Ir pats sēņu laiks, un Ukrainas ziņas ir pilnas ar tādiem pašiem stāstiem, kādus dzirdēju Kijivā: Čerņihivas apgabalā gājuši bojā četri sēņotāji, divi cilvēki ievainoti divās dažādās Harkivas apgabala vietās, divi cilvēki – Zaporižjas apgabalā. Domājot par šiem atgadījumiem, skaudri atskāršu, cik lielā mērā cilvēkiem Ukrainā tagad liegta piekļuve dažādām dabas vidēm – mežiem un jūrām, laukiem un stepēm – un cik ārkārtīgi bīstamas nu ir kļuvušas šīs vides. Piekļuve šajā gadījumā nav tikai tā privilēģija, kas ir tūristei, kura dodas pārgājienā. Ukrainā, kur cilvēku iztikšana bieži ir atkarīga no makšķerēšanas, sēņošanas un ogošanas, meži un jūras izsenis bijuši vitāli svarīgi. Dzirdot un lasot šos stāstus, es arī skaudri apzinos, kāds kaitējums visā manā zemē tiek nodarīts dabiskajām vidēm un to iemītniekiem, kas nepieder pie cilvēku cilts. Ir izārdīti putnu migrācijas ceļi un ligzdošanas vietas. Dzīvnieki iet bojā no apšaudēm un bada. Uguns izposta mežus. Visu veidu varmācība karā – arī mīnas – nes nāvi ne tikai cilvēkiem. Šīs mīnas var iedarbināt dzīvnieki, putni vai koku saknes. Tā tiek zaudēta dabas daudzveidība, turklāt augi un cita dzīvība iet bojā pat atmīnēšanas laikā.

Jau pirms februāra eskalācijas Ukrainā no mīnām bojāgājušo bija tik daudz kā maz kur citur pasaulē. Ir aplēsts, ka pirms 2022. gada astoņi procenti Ukrainas teritorijas bija mīnēti. Tagad tie ir 30 procenti. Ir baisi iztēloties šīs problēmas patieso apjomu. krievija izmanto kājnieku mīnas, kuras uzsprāgst, kad tām kāpj pāri. To lietošana ir aizliegta ar 1997. gada Konvenciju par kājnieku mīnu lietošanas, uzglabāšanas un ražošanas aizliegumu, taču krievija atšķirībā no Ukrainas to nav parakstījusi.

Kad karaspēku kaujas beidzot mitēsies, mīnas paliks. Vēl gadiem ilgi tās turpinās nogalināt, ievainot un indēt dabu. Ukrainas meži, stepes un jūras vēl joprojām būs paaugstināta riska un potenciālas nāves apvidi. Daudzos apgabalos iešana mežā jau ir aizliegta. Ja karš rīt beigsies, Ukraina nebūs pilnībā atmīnēta ne pēc nedēļas vai divām, ne pēc gada. Kā tas maina cilvēku attiecības ar apkārtējām vidēm? Kā tas maina apkārtējo telpu uztveri? Kā tas maina ekosistēmu dzīvi?

Sēņošanai, ogošanai un zālīšu lasīšanai ir svarīga loma, saglabājot apkaimes zināšanas par ekosistēmām un zināšanu apmaiņas sistēmas. Ukrainā ar apkārtējo vidi saistītās zināšanas par mežiem, ogošanu un sēņošanu tiek nodotas tālāk neformālā ceļā, ģimenes un kopienas tīklos. Par dažāda veida sēnēm tu parasti uzzini, ejot mežā kopā ar kādu jau pieredzējušu sēņotāju. Šīs apkaimes iedzīvotājiem piemītošās zināšanas un ekosistēmu pazīšana ir īpaši svarīga tagad: ir klimata krīze un cilvēki arvien vairāk atsvešinās no pasaulēm, kurās ir ne tikai cilvēki vien. Sēņošana prasa uzmanīgumu pret laikapstākļu maiņu, pret gaismu un mitrumu un attiecībām starp dažādām sugām, piemēram, starp apsēm un dzeltenajām bērzlapēm. Sēņošana sniedz dziļāku izpratni par ekosistēmām un dažādajām būtnēm un elementiem, kas tās veido. Daudziem Ukrainā karš ir nolaupījis iespēju būt saskarsmē ar mežiem un citām ekosistēmām sēņojot un citās praksēs, tādējādi krasi izmainot šo cilvēku attiecības ar apkārtējām vidēm. Karš ir arī pārvietojis un salauzījis ģimenes no malu malām, izārdot tīklus, kuros cilvēki varētu nodot tālāk zināšanas par mežiem, sēņošanu un ogošanu. Kamēr karš turpinās – un pat arī tad, kad tas būs beidzies, – šie tīkli un zināšanas, kas tajos tiek nodotas citiem, netiks pilnībā atjaunoti.

Šāgada acīmredzamo sēņu pārpilnību mežos ukraiņu dzīvesziņa sasaista ar kara eskalāciju – mīts pauž, ka daudz sēņu ir draudīga pazīme: gaidāms karš. “Kad labs sēņu gads, daudz ļaužu mirs.” (Коли гриби вродять, тоді на людей помір буває); “Daudz sēņu, daudz zārku” (Багато грибів, багато гробів); “Sēnes – tas ir uz zārkiem” (Гриби – на гроби) – šīs ir tikai dažas no parunām, kas sēnes sasaista ar karu. Ir avoti, kas norāda, ka šis mīts radies pēc neparastās sēņu pārpilnības pirms Otrā pasaules kara sākuma. Vai šis Ukrainā ir ārkārtīgi labs sēņu gads – es nevaru ne apstiprināt, ne noliegt. Taču, iztēlojoties šo iespējamo pārpilnību, nespēju nedomāt par sēņotājiem, kuru nav: kuri nestaigā pa mežu vai nu tādēļ, ka iet mežā ir aizliegts, vai arī tādēļ, ka ir nogalināti, ievainoti, pārvietoti vai devušies karot.

Pat miera laikos sēnes nereti asociējas ar nāvi – ar tām var saindēties un nomirt. Tagad mežos, kur tās aug, ir vēl vairāk nāves, un nāvi tajos nes ne tikai mīnas. Man visu mūžu acu priekšā būs Izjumas pievārtes mežs, kurā tad, kad Ukrainas karavīri atbrīvoja Izjumu, atrada masu kapus. Tikai vienā vietā –  vairāk nekā 440 krievu armijas nogalinātu cilvēku līķu.

Ukrainas mežos nāve tagad ir tūkstošveide. Mirst pasaules, kuras apdzīvo ne tikai cilvēki vien, mirst dzīvotnes un attiecības, kurās tās pastāv; mirst ekosistēmu iemītnieki. Daudzas no šīm nāvēm pat neiekļūst ziņās. Lielākā daļa paliek nepamanītas un nevar tikt pamanītas – pirmkārt, mēs tur nevaram nokļūt, un otrkārt, skaitītas tiek tikai cilvēku nāves. Daudzas nāves mūs vēl tikai gaida nākotnē – pat tad, kad karš jau būs beidzies, kaut kur dziļi mežā eksplodēs kārtējā mīna, ūdeni saindēs ieroču metāls un toksīni. Šīs nāves nozīmē arī to, ka Ukrainā šobrīd mainās attiecības starp apkārtējām vidēm un to izpratne; ka telpas, kuras līdz šim esam pazinuši, vairs nav tādas, kā bijušas. Protams, tās nekur nav tādas pašas, jo sevišķi klimata krīzes un sestās masu izmiršanas apstākļos; šīs telpas pastāv, tikai allaž un nemitīgi no jauna liekot kopā savstarpējās attiecības. Taču karš šīs irstošās attiecības ar rāvienu pārplēš, šķeļot tieši cauri pasaulēm, kurās ir ne tikai cilvēki vien. Ukraina, 1986. gadā Čornobiļā pārcietusi vienu no pasaulē lielākajām atomkatastrofām, prot, kā mums Izdzīvošanas rokasgrāmatā atgādina Keita Brauna, “nezaudēt dzīvesmāku”. Taču mēs nemūžam neaizmirsīsim, pretim kādām šaušalām šī dzīvošana notiek, kad – es te paplašināšu Adolfo Albana Ačintes ieviesto “reeksistences” jēdzienu, lai tajā iekļautu arī kopienas, kurās nav tikai cilvēki vien, – mēs dzīvību spējam skatīt tikai, pretojoties nebeidzamai varmācībai un iznīcināšanai.

***

Šoruden es Kijivā sabiju tikai desmit dienas. Kad man jautā, kāda man šķita ikdienas dzīve valstī, kurai uzbrūk, tās galvaspilsētā… man ir grūti atrast pienācīgu atbildi, taču varbūt šī nejauši dzirdētā divu sieviešu saruna frizētavā ir piemērots stāsts, kuru var izmantot atbildes vietā. Viņu saruna par sēņošanu varētu būt nenozīmīga detaļa, kas raksturo parastu trešdienu: dzīve Kijivā turpinās. Taču eksplodē mīna – un eksplodē arī saruna, kad vismazāk to gaidi, un tev nesaudzīgi trāpa tās šķembas. Stāsti par (neiespējamo) sēņošanu man sāpīgi atgādina, cik lielā mērā ukraiņu realitātēs ielauzušies iebrucēji un izpostītāji. Tajās iznīcinātas un sadragātas pat visikdienišķākās lietas. Varmācība un nāve tagad apņem pilnīgi visu – arī ikdienišķas sarunas. 

2022. gada rudenī

Tulkojusi Māra Poļakova