— Ērtais haoss

Elvīra Bloma ir dzejniece, atdzejotāja, redaktore, literatūras projektu vadītāja un ideju autore, bijusi iniciatore daudzām interesantām kultūras iniciatīvām, piemēram, dibinājusi literāro biedrību Līdzstrāva, kas izaugusi līdz drukātam literatūras žurnālam Strāva un top arī par izdevniecību. Elvīra ir viena no Preiļu konceptuālisma grupas dalībniecēm, savulaik veidojusi publisko programmu Raiņa un Aspazijas mājā un šobrīd ir divu dzejas krājumu autore. Nupat Punctum laidis klajā viņas grāmatu Viņam patīk šie dzejoļi.

Laura Brokāne

 

Jaunākajā Strāvas numurā, kas veltīts nabadzības tēmai, izlasīju tavu stāstu Zefīri. Tas patiesi ir lielisks stāsts. Pastāsti par to, kurā laikā tas tapa! Vai to var uzskatīt par tavu rakstīšanas sākumposmu?

Es kaut ko rakstīju jau pamatskolā. Kladītēs aizmugurē kaut ko skricelēju – tekstu fragmentus, prozu. Vakarskolā latviešu valodas skolotāja to bija lasījusi un izdomāja, ka jāsūta uz Jauno autoru semināru. Tā es nokļuvu literatūrā. Satiku, piemēram, Kikōni, kurš mani piedzirdīja un aizveda uz pamestas rūpnīcas jumta. Nezinu, kāpēc tagad stāstu to, kā viņu satiku, pēdējo nedēļu laikā jau divreiz esmu izstāstījusi. Tas bija drausmīgi sen. Laikam vienkārši interesanti, ka pilnīgi nejauši esmu viņu satikusi. Semināra darbs Kaķis bija mana pati pirmā publikācija.

 

Kurā gadā bija Kaķis?

2004. gadā. Jā. Tas bija īsstāsts par gotiem un metālistiem. Starp citu, vēl pirms [Jānis] Joņevs bija uzrakstījis savu Jelgavu, mēs par šo stāstu sarakstījāmies draugos, toreiz vēl bija draugi (smejas), arī tāds fun fact, ko atcerēties.

 

Subkultūras tolaik bija tava tēma?

Jā, es par to interesējos, iesaistījos. Vēlāk kļuvu par hipiju, nu, ne gluži hipiju, man vienkārši patika viss kaut kas savādāks. Man bija sava filozofija, protestēju pret dzimumu dalījumu, pret prasībām, kādas attiecina uz sievietēm…. Toreiz nebija izpratnes par to, kas ir nebinārs, bet mani ļoti fascinēja tā bezdzimuma vai abu dzimumu doma. Vēlāk, kad studēju [Latvijas] Kultūras akadēmijā, mani iespaidoja Dainis Grīnvalds. Viņš uzņēmās tādu kā jauno autoru tēva lomu un mudināja – tev sanāk lugas! Arī Gunārs Bībers bija personība, kas mani ietekmēja ar savu viedokli un atbalstu. Tad es štancēju tās lugas vienu pēc otras. Neko vairāk ar tām nedarīju, negribēju tās redzēt uzvestas uz skatuves, tas šķita biedējoši, jo baidījos no kritikas, bet pats rakstīšanas process bija patīkams. Grīnvalds par tām baigi priecājās, guvu pozitīvo emociju fīdbeku no viņa un tādu tēvišķo klātbūtni. Kad viņš traģiski nomira un es absolvēju Kultūras akadēmiju, beidzās arī mana interese par lugām.

Stāsts Zefīri tapa 2011. gadā, kad mācījos prozas meistardarbnīcā pie Ievas Melgalves, kā noslēguma darbs. Ņemot vērā, ka tas ir garstāsts, bija skaidrs, ka to būs grūti publicēt. Tiku to sūtījusi vai tik ne arī Punctum, neatceros, bet tas bija par garu, lai publicētu internetā, un par īsu, lai iekļūtu atsevišķā grāmatā. Vārdu sakot, tā tas arī palika, bet tagad, Strāvu dibinot, mēs tieši domājām par to, ka šis drukātais formāts, grāmatžurnāls, varētu būt piemērots garākiem tekstiem. Ieminējos par stāstu kolēģiem, un viņi to paņēma publikācijai. Tā nu tas beidzot ir ieraudzījis dienasgaismu.

 

Dzejas rakstīšanai tolaik nepievērsies?

Mani dzeja tobrīd interesēja mazāk, bet palaikam jau kaut ko uzrakstīju. Vēl es grasījos dibināt “drūmā humora apvienību”, un tad mums tapa Second hand teātris. Tas bija pilnīgs ārprāts, kas apvienoja cilvēkus, kam interesēja iracionālais mākslā. (Smejas.) Mēs sanācām kopā, mētājām visādas psihopātiskas idejas, bet neviens jau nebija ne baigais aktieris, ne režisors, vai ne. Tikai traki literāti, kurus tajā laikā zināju, un citi cilvēki, kurus biju satikusi. Nē, nu bija cilvēki arī ar amatierteātra pieredzi. Izdomājām, ka mums būs pirmizrāde. Bet mēs nemākam neko notēlot, nevienam nav izpratnes, ko mēs te īsti darām. Pirmizrāde notika, kaut kas ļoti avangardisks, ar potenciālu. Bet drīz tas pajuka. Patiesībā žēl, ka neattīstīju to tālāk. Bet kāpēc es to saku? Tāpēc, ka paralēli bija arī uzstāšanās ar dzejas lasījumiem. Bet pirmo dzejas publikāciju Sieviete parastā uzrakstīju faktiski tāpēc, ka man vajadzēja naudu, un viena meitene no Literārās akadēmijas teica: “Ai, nu tu kaut ko iesūti, un viņi tev samaksā. Ja man atkal aptrūksies nauda, es kaut ko uzrakstīšu un iesūtīšu.” (Abas smejas.) Es padomāju: “Bļāviens, man tā vajag naudu! Es nevaru samaksāt par īri! Jāraksta un jāsūta.” Un tad es uzrakstīju un aizsūtīju. Es gan arī patiesi mīlu dzeju. Vienkārši vajadzība pēc minimāliem iztikas līdzekļiem palīdzēja pārvarēt bailes no atraidījuma.

 

Second hand teātris liek domāt par tavu interesi par kultūru kā satikšanās formu, kopienas veidošanu un jaunu formu meklēšanu. Arī vēlāk, kad darbojies galvenokārt literatūras laukā, tas tev bijis svarīgi, vai ne?

Jā, man ir dabiska tendence iesaistīt citus savās avantūrās.

 

Skaisti, ja literatūra kļūst par sociālo līmi vai satikšanās vietu un iespēju.

Jā. Un nākamais solis ir ambīcija padarīt to par tādu vietu, kas ir pat patīkama. Ir daudz runāts, varbūt pēdējos gados ne tik ļoti, ka latviešu literatūras vide ir diezgan toksiska. Un mūsu – Strāvas – ambīcija ir radīt tādu drošu, patīkamu telpu, kurā kopiena, teiksim, jaunie autori, ienāktu un justos pieņemti, justos kā mājās, kā ģimenē. Literatūra un dzeja daudziem cilvēkiem, arī man pašai personīgi, ir ļoti svēta vieta. Ārkārtīgi svēta, garīga telpa, kur mēs katrs varam atļauties būt tādi, kādi esam, un kur mēs pa īstam satiekamies. Caur literatūru mēs varam pacelties pāri tam ārišķīgajam, ieraudzīt vairāk un dziļāk, tāpēc šo telpu nedrīkst saindēt ar zemisko, ļauno, riebīgo…

 

Ar sāncensību?

Jā, visu to skolniecisko dalīšanu, skatīšanos no augšas – kurš labāks, sliktāks, kuram vairāk balvu utt. Ar godkārībā balstītu hierarhiju.

 

Jums Strāvā tiešām izdevies izvairīties no hierarhijas – gan pašu veidotāju vidū, gan vienuviet publicējot debitantus un, piemēram, slavenus teorētiķus.

Mēs patiešām gribam, lai tā ir telpa, kur pēc iespējas vairāk cilvēku justos pieņemti. Tādā veidā paplašināt literāro procesu.

 

Kad sākāt Strāvu, pieteicāt kreisumu kā savu nostāju. Kā tu saproti literatūras sociālo funkciju un arī kā protesta formu?

Es īsti nesaprotu, kāpēc cilvēki tik ļoti uztraucas par mūsu kreisumu. Mēs vienkārši nolēmām neslēpt, ka mums ir līdzīga pārliecība un uzskati. Un mēs vispār neesam politiski. Vienīgi iestājamies par to, lai sabiedrībā tiek iekļautas arī marginālas grupas un arī viņiem pienākas cilvēktiesības. Tas arī viss pamatā.

 

Ko literatūras žurnāls var izdarīt šajā kontekstā?

Mēs par to runājam, mēs iekļaujam tādas tēmas kā feminisms, diskriminācija, vardarbība. Mēs runājam par sāpīgām lietām un tēmām, kas vēsturiski ir noklusētas. Nekā radikāla jau mūsu izpausmēs nav. Varbūt slikti, ka nav. Mēs vienkārši gribējām būt godīgi – mēs tādi esam, mēs neko neslēpjam, nekādas slēptās propagandas nebīdām, vienkārši darām to, kam paši ticam un ko uzskatām par pareizu.

 

Runājot par literatūras paplašinājumu, tu pieminēji arī garīgumu. Kā tu to varētu raksturot personiskā līmenī?

Teiksim tā, manā gadījumā tas noteikti ir kaut kāds coping mehānisms. Kad man bija seši gadi, nomira mans tēvs, un pasaule, protams, sabruka. Ja pirms tam man kā bērnam likās, ka visam ir jēga un struktūra, tad pēc tam viss kļuva melns vai drīzāk tumšs, pelēks, nedrošs. Arī pirms tam bija traumatiski notikumi, tas nebija vienīgais. Bet pēc tēva nāves es sāku dzīvot fantāzijas pasaulē, arī, piemēram, melot klasesbiedriem par to, ka mans tēvs ir dzīvs. Grāmatu pasaule man bija ārkārtīgi nozīmīga, es jau tad diezgan daudz lasīju. Nezinu, kā būtu, ja mana bērnība nebūtu bijusi traumatiska, – nemāku teikt, kāda es izaugtu. Vai es būtu laimīgāks cilvēks? Vai es vispār rakstītu? Arī tagad es ilgu laiku bēgu no tās rakstīšanas tieksmes. Mēs to nekad neuzzināsim. Es katrā ziņā būtu citādāka, varbūt daudz produktīvāka, jēdzīgāka. Zinu, ka esmu iekšēji, mentāli ļoti salauzts cilvēks, un to nav iespējams izlabot, jo trauma ir daļa no manis.

 

Un kādas šobrīd šajā ziņā ir tavas attiecības ar literatūru?

Man tas joprojām ir ļoti svarīgi. Tā ir sava veida apsēstība.

 

Kā paralēlās dzīves iespējamība? Aizbēgšana?

Jā, es dzīvoju pilnīgi paralēlā pasaulē.

 

Tajā pašā laikā tevi interesē valodas spēles, literārās valodas robežu izjautāšana, eksperimenti. Taviem tekstiem raksturīga dekonstrukcija un ironija. Tu esi viena no Preiļu konceptuālistu grupas. Vai tā ir sena interese?

Vidusskolas laikā, kad ļoti daudz lasīju latviešu literatūru, Latvijā joprojām bija aktuāls postmodernisms. Man šausmīgi patika viss, kas ir nekomerciāls, citādāks. Tas ir arī tāds iedzimts valodas prieks, spēles sajūsma, jaunrade, jo tā spēcina un iepriecina.

 

Tev nupat iznākusi otrā grāmata. Vai salīdzini abus krājumus?

Pirmā grāmata… Bija tāda tradicionāla? Tā bija ievads manā kā dzejnieces esamībā. Tur bija arī sākuma dzejoļi no pirmajām publikācijām. Šis nākamais krājums, es teiktu, ir jau trakāks, eksperimentālāks un dažādāks. Būs daudzi, kam tas nepatīk, bet man ir diezgan raksturīgi, ka varu rakstīt ļoti, ļoti dažādi. Es no tā nekautrējos. Uzskatu, ka dzejnieki, mākslinieki arī atspoguļo pasauli, kurā dzīvo un iet tai līdzi. Šajā jaunajā krājumā dažādība ir vēl krasāka. Agrāk mēdza teikt, ka dzejnieks meklē savu balsi. Bet man ir garlaicīgi, ja dzejas krājumi ir vienādi. Ar dažiem dzejniekiem ir tā – ja esi izlasījis vienu krājumu, tad faktiski esi izlasījis visus, un tas ir droši, jā, bet kāda jēga?

 

Kaut kādā ziņā tas aizved atpakaļ uz tavu bērnības, pusaudzības pieredzi par iejušanos lomās, dažādu pasauļu izdzīvošanu.

Jā, tā varētu teikt. Sākot no deviņu gadu vecuma, es nedzīvoju kopā ar savu māti, tēvs bija miris. Tātad no deviņu gadu vecuma man nācās būt pieaugušai un nemitīgi mainīt dzīvesvietas.

 

Iedomājos par savu deviņus gadus veco meitu, ja viņai būtu kas tāds jāpiedzīvo…

Tas bija diezgan traumatiski. Veidojās sajūta, ka man nekur nav vietas. Cilvēki grib tikt no tevis vaļā, jo tu esi slogs. Neviens nejautāja, ko es par to domāju.

 

Un iesaistīšanās subkultūrās bija savu cilvēku, atbalsta meklēšana?

Jā, tā varētu teikt.

 

Arī šobrīd tev ir svarīgi pulcēt domubiedrus ap kādu ideju, lai veidotos kopienas, pleca sajūta…

Jā, jo kopā ir iespējams paveikt daudz vairāk nekā vienatnē, tā ir ļoti vienkārša patiesība. Mēs esam sociālas, sabiedriskas būtnes, un patiesībā ir dīvaini, ka šādas apvienošanās tieksmes ir patiesībā diezgan reta parādība mūsu kultūras vidē, nez kādēļ? Varbūt tās ir bailes zaudēt kontroli? Šķiet, ka jaunā paaudze ir daudz atvērtāka grupu aktivitātēm, un tas iepriecina.

Ja par mani personiski, tad, jā, iespējams, ka tās ir neapzinātas ilgas pēc ģimenes, pleca sajūtas, bet es īsti nejūtos tā, ka man to obligāti vajadzētu. Esmu pieradusi atbalstīt sevi pati, turklāt tagad es arī ļoti komfortabli jūtos vienatnē, pat ļoti. Nav arī vajadzības, lai kāds no malas piepildītu manu iekšējo tukšumu. Esmu atklājusi, ka manī pašā ir gana daudz mīlestības, tik daudz, ka varu pat dalīties. Agrāk man bija tādas slimīgas bailes no atraidījuma, atgrūšanas, bet tagad tas, par laimi, ir stipri mazinājies. Esmu uzaugusi nestabilitātē un esmu mantojusi pieradumu pie haosa, kad zini, ka tev nav māju, ka tev nav savas vietas, kur palikt, ka tu nekur neiederies. Tāpēc man šķiet, ka es arī turpmākajā dzīvē, līdz šim brīdim, vienmēr negribot, nemanot, neviļus esmu haosa stāvoklī, un, iespējams, tā ir problēma, ka es tajā jūtos ērti. Man pat ir grūti dzīvot stabilā situācijā.

 

Es nezināju, ka esi studējusi teoloģiju.

Es esmu ticīga. Un tas man ir ļoti, ļoti svarīgi. Studijas bija meklējumi, padziļinājums ticības jautājumā. Šobrīd es neesmu aktīvi reliģioza, uz baznīcu vairs neeju, jo kādā brīdī man radās sajūta, ka baznīca mani attālina, nevis pietuvina Dievam. Jo primārais ir veidot attiecības ar Dievu un iekšējo, garīgo pasauli. Lūgšana man ir ļoti svarīga. To mēģinu praktizēt nemitīgi, un nezinu, kā es dzīvotu, ja man tās nebūtu. Tas ir kaut kas tāds, pie kā es pieturos.