— Sieviete kā valodas karte

Par Gundegas Repšes romānu Atlantas (Dienas Grāmata, 2024)

Gundegas Repšes radītajiem tekstiem nereti gribas piedēvēt apzīmējumu “vēsturisks”, lai gan tas var radīt pārpratumus, ja par vēsturisko domājam ikdienišķi, kā par vienu, no vispārējā mākslīgi atrautu laika posmu, kas nolikts zem pētnieka lupas. Varbūt te vietā būtu brīvi izmantot jēdzienu “apgrieztais jaunais vēsturiskums”, kurā vēsturiskais konteksts ir nevis jau dota, līdz ar to – stabila un fiksēta atskaites sistēma, bet gan tiek skatīts kā “tekstuāls materiāls, kurš vienmēr atrodas savstarpējā mijiedarbē ar literatūru”.¹ Apgrieztais tāpēc, ka jaunais vēsturiskums ir literatūras teorijas pieeja, kurpretī Gundegas Repšes teksti nevis pēta, bet atklāj vēsturisko valodas procesā, caur atsevišķo pievēršoties veselumam un horizontam, kas ne vienmēr saskatāms pat ar labi apbruņotu aci.

Varbūt visprecīzāk viņa to raksturojusi pati ar fotogrāfa Kaķa tēlu romānā Bāreņu nams – fotografējot viņš aizejošo mirkli padara mūžam savu un ikvienu bildi tur īpašā kartotēkā, kuru nevienam nerāda un kuru raksturo kodolīgi: “Tas viss ir nākamībai. Pasaules aina.”² Repšes darbos vēsture un literatūra kļūst par vienu un atklājas ne vienmēr vienkārši pārskatāmā kopainā trīs iemeslu dēļ: pirmkārt, tāpēc, ka vēsture notiek ar cilvēku; otrkārt, tāpēc, ka vēsturi veido indivīds; un, treškārt, tāpēc, ka vieta, kur abas šīs perspektīvas saplūst, ir valoda, literatūras un domāšanas bāze, kas atklāj aizvien jaunus skatpunktus, vienlaikus skaudri fokusējoties uz jautājumu – kas tad veido cilvēku?

Iespējams, spilgtākais apliecinājums šādam “apgrieztajam jaunajam vēsturiskumam” ir prozas triloģija Substances (2021), kur bez Bāreņu nama iekļauta arī šā romāna antitēze Jauki ļaudis³ un daudz filozofiskākais prozas darbs Retināts gaiss, kurā vairāk nekā citos Repšes darbos skarta brīvības tēma. Manuprāt, visu šo trīs prozas grāmatu varoņi, lai cik savpatīgi, ir vienas dvēseles atšķirīgas daļas, kas tomēr pamanās saglabāt vienību gan kā notiekošie, gan kā veidotāji. Un tieši ar literatūras, ar valodas palīdzību tie atklājas kā neatdalāms kopums.

Repšes varoņi ir indivīdi ceļā uz atbrīvošanu – ne obligāti no vēstures nastas vai kādas verdzības, bet drīzāk ceļā uz tapšanu par “brīvo garu”, ar to saprotot “atbrīvoto cilvēku, kurš atkal kļuvis par sevi”⁴. Šī tapšana pēc definīcijas nav un nevar būt statiska, jo tā ir nemitīgi mainīga, ārējo un pagātnes apstākļu noteikta, pašreflektīva un tomēr centrā patur rakstnieka (vai dievišķā?) uzdevumu – radīt no Nekā. Tieši radīšana no nekā ietver pasaules ainu tekstā, vienlaikus bezgalīgi paplašinot jēgas horizontu. Pagalam sarežģīts uzdevums, bet tieši uz tā izpildi Gundega Repše turpina tiekties arī Atlantās.

Atlantās, iespējams, skaidrāk nekā iepriekšējos darbos priekšplānā izvirzīts jautājums par individuālo pasaules kārtībā, par dziļi personisko, par vēsturiskumu, ko nepārrunāsi ar kuru katru – kauču tāpēc, ka tas ir pašu veidots, – un kas tomēr drosmīgi atklājas grāmatas lappusēs. Vienlaikus jau grāmatas sākumā kā mīkla izskan atbilde uz jautājumu, kas tad ir sievietes vara – ko īsti nozīmē būt Atlantai pasaulē, kādu mums atstājuši mūsu vecāki un vecvecāki un kuru turpinām veidot mēs paši? (9–10. lpp.) Viena no daudzajām atbilžu versijām – grebt liepas karoti patiesības smēlējiem (vai, iespējams, pašai būt par šo karoti, ja reiz “man tuva liepa kā sieva” (23. lpp.).)

Taču ne velti Atlantās autores izvēle kritusi par labu dzejas un prozas kombinācijai – dzejas metaforās atklājas Atlantas ne vienmēr viegli tveramās īpašības, kurpretī prozas poētikā skaudri parādās tās ikdienības funkcijas, kas sievieti padara par analogu sengrieķu mitoloģiskajam varonim Atlantam, kurš vadīja titānu sacelšanos pret Zevu un pēc zaudējuma karā tika notiesāts apsargāt (vai turēt uz saviem pleciem) pīlārus, kas tur debesjumu virs zemes.⁵ Nebūt ne vienkāršs uzdevums – noturēt zemi un debesis atstatu, pašam nesabrūkot zem debesu svara.  Nebūt ne vienkāršs uzdevums – būt par sievieti, būt par mīlētāju, apgādnieci un palikt par pasaules turētāju, kad oriģinālais mīta tēls devies pēc zelta āboliem uz Hesperīdu dārzu, pārtapis klintī, mirušās Gorgonas skatiena skarts, vai vienkārši izgājis pasaulē – astronomiju papētīt, pakarot vai kādas citas lielas lietas padarīt.

Repše raksta: “Atlantus atminas, kad tie neiztur un sabrūk tempļi, villas, skolas, teātri un kapličas. Nenoturēja pasauli Atlants, Prometeja brālis.” (82. lpp.) Un varbūt tieši tāpēc pasaules drupās vēl ir cerība uz sievieškārtas Atlantu, kura izdzīvo, kura izspaida vistu sirdis un baro patiesības smēlējus, bet vienlaikus arī rada un sāpīgi pārdzīvo sava radītā galu. Tieši tāpēc, ka Atlanta ir māte, arī karavīra māte, kas savām acīm un caur savas miesas augli pieredz pasaules bojāeju vēstures atkārtojumos. Taču tas nekādā veidā nekļūst par iemeslu nolaist rokas (jo tad taču sabruktu debesjums) vai klusēt mutautiņā, kā to daudzkārt paģērējusi patriarhālā vēsture.

Tieši tāpēc, manuprāt, Gundegas Repšes Atlantas lasītājam atklāj divas nosaukumā netieši ietvertas nozīmes, caur tām pieskaroties nojēgumiem, kuru apzīmējumos valoda bēg pat no prasmīgas meistares rokām. Šajā grāmatā Atlanta atklājas arī kā pasaules nozīmju karte, kurai pateicoties nekur nav zuduši paši būtiskākie cilvēces orientieri – individuālā atmiņa kā nemitīga jēgas pārradīšana vēstures lielajā laukā un valoda kā indivīda un arī veselas tautas sirdsapziņas koordināta. Tieši ar valodas palīdzību Atlantās sākumā minētais “nekas” atklājas kā daudzslāņains, pasaules apkopojošs jēdziens – tas ir gaiss, bez kura nevar pastāvēt dzīvais, gaiss, kurš vienlaikus ir vēstures nosacījumu veidots un brīvības apsolījums.

1. Daija P. Jaunais vēsturiskums. Nacionālā enciklopēdija. 18.04.2023. Pieejams šeit, skatīts 07.04.2024.  (atpakaļ uz rakstu)
2. Repše G. Bāreņu nams. Rīga: Dienas Grāmata. 93–94. lpp.  (atpakaļ uz rakstu)
3. Par Bāreņu nama antitēzi romānu Jauki ļaudis dēvē Anita Rožkalne, paskaidrojot: “Pirmajam centrā ir “bāreņi” – tādā vai citā nozīmē “apdalītie”, kas zaudējuši vai nav ieguvuši spēju veidot pilnvērtīgas attiecības ar līdzcilvēkiem un cieņpilnu attieksmi pret pasauli un izpratni par vērtībām. Jauki ļaudis – tā vai citādi cietuši no šādiem “bāreņiem”, sava veida “mazie cilvēki”, kuru likteņus negatīvi ietekmējušas tuvinieku atkārtoti veiktas sadzīviskās izvēles. Var pieņemt, ka šo darbu varoņi ir savā ziņā pretpoli.” (Rožkalne A. Brīvie vektori. Rīga: Dienas Grāmata, 2022, 449. lpp.)   (atpakaļ uz rakstu)
4. Sk. arī: Ilze Jansone, “Būtiskais vēstures un mūžības perspektīvā”. LSM.lv, 17.11.2019. Pieejams tiešsaistē, skatīts 15.04.2024.  (atpakaļ uz rakstu)
5. Atlas. Theoi Greek Mythology. Pieejams tiešsaistē, skatīts 17.04.2024.  (atpakaļ uz rakstu)