festivāls
— tas kastanis bija mans draugs
14/06/2024
Statistika liecina, ka pārvākšanās ir vienā kategorijā ar sērām, pamestību un šķiršanos.
Kārena Makartija Vulfa (Karen McCarthy Woolf) dzimusi Londonā angļu-jamaikiešu ģimenē, ir divu dzejas krājumu un romāna autore, sešu literāro antoloģiju redaktore, pasniedz radošo rakstīšanu Londonas Goldsmita universitātē. Doktora disertācijā pētījusi, kā dzejā atainota daba klimata pārmaiņu laikā. Nominēta Feliksa Dennisa balvai un Džervūda balvai. Viņas pirmais dzejas krājums Mazo putnu mājas (An Aviary of Small Birds) stāsta par dēla zaudēšanu dzemdībās un bija izraudzīts par izdevuma Observer gada grāmatu.
Publikācijā lasāmie teksti ir fragmenti no darba, kurā atsevišķi dzejoļi plūst un satiekas, veidojot veselumu. Kopojumi – Vulfas radīta forma – rakstīti kā atbildes jau uzrakstītiem tekstiem, veidojot ar tiem poētisku, bet arī kritisku sarunu. Tekstus vieno koki – to nosaukumi, bioloģiskās īpašības, neatkārtojamā klātbūtne, materialitāte, kultūrvēsturiskās nozīmes un pagātne, kurā tie ietiecas. Vienā no dzejoļiem Vulfa raksta: tas kastanis bija mans draugs. To ir viegli iztēloties.
Atdzejotāja
Koki un citi fragmenti
– te visām vasarnīcām ir vārdi, Vītoli, Ozoli, Ciedri, Gobas…
uz manu ved tumšāka taka
priedes lubiņu āda
Rumbas pie rumbas, kur straumes gari
trauc un ielec ūdenī no klints, zem ūdens notur
mazuli –
kādu vakaru mijkrēslī mums neviļus šķiet
ka pārogļojies celms ir
– Milzis, paslēpis kājas
krūmājā
Vidbijas salā
es satrūkstos no kolibri
tramīga kā zaķis
takas ir tuneļi, rau, cirvis
dziļi iecirsts
Rītos rezidencē
mēs grozos lasām
sveloši sarkanas zemenes, barojam šķirnes pīles
ar pupām un biešu lapām uzreiz no dobes
Viktorija, šķelme tumšu ādu, cukurvates rozēs
un magonēs savā sarkanajā džemperī
pītu groziņu rokās –
palēkdamās aiztek
gandrīz līdz stūrainajam Šveices tipa namiņam
klajumā, pēc vakariņām: Viktorija, mazā sarkan…
jums jāzina, ka man
nepatīk
ēnas un
neidentificēti –
allaž palikt nopakaļus, nopakaļus…
*
Džeks atsūtīja īsziņu – kaķis esot
zem mozaīkas galdiņa paslēpies
no diviem sīļiem
Es esmu Sietlā, Paikpleisā
kad telefons nopīkst
un piedzīvoju
kraukļu uzbrukumu, kā lādiņi
tie pikē virsū blondīnei, tad vēl kādam
kurš laiski pastaigājas apkaimē
– Vai gan ir vēl kāda cita valoda, ko saprotam?
*
& Kad viņi ir klāt, vīrieši nav
tērpušies baltos halātos, tie ir dzelteni un zaļi, ātrā palīdzība un
sieviete un pusaudzis
ātrās palīdzības rezidenta jakā.
Ak dievs, viņa nedrīkst mani redzēt ar tevi
viņš noelšas un iemūk iekšā, sagrābis savu milzīgo telefonu.
Es izjūtu kārdinājumu
nopirkt biļeti uz Panamu – kur man jau gaidītu lāviņa
jahtā gaišzilā līcī.
Dzīve vienmēr kļūst straujāka, kad uzgriežu
vectēva pulksteni. Virtuvē iepīkstas telefons
un man noraustās celis,
un es domāju,
vai man atkal ir nemierīgo kāju sindroms. Tā ir zīme,
kas liecina par seksuālu frustrāciju saka Iolo to es tev varu pateikt. Viņiem
droši vien nav bijis seksa sešas stundas, tā tas ir,
kad tev ir divdesmit trīs gadi.
Varbūt man vajadzētu rakstīt par pārcelšanos, par aizbraukšanu,
par to, kā pēc kāda laika visa tā lieta ar vienu likumu man,
melnai, brūnai, Citādai, un
citu ideālajam balto pārim dzīvoklī x, sāk
zaudēt nozīmi, tiešām izvest, bet sūds ar to visu, tā ir tikai māja
un nē, es jums nesniegšu konkrētu piemēru, jums būs
man jātic uz vārda.
S. teica, ka ir tikai
viens veids, kā ieslodzītajiem iespējams izbēgt,
bet es nekad nebiju iedomājusies, ka varētu nonākt tik tālu un,
patiesību sakot, es dodos prom, jo
negribu nomirt. Pulkstenis nosit pieci un ārā
māla vēja zvans pieskaras bambusam
un notrinkšķ kā lustra – cik valdzinoši! –
gluži kā lapsa
kaimiņu terasē, ko līdz pašām beigām
nocietos nefotografējusi, viņa vēl bija gana jauna,
lai viņai nebūtu kašķis, viņa gremoja
garozu vai ko citu, es ilgi nevarēju saskatīt
no attāluma, viņas mute
trīsēja baudā – tad
sīlis sāka ko knābāt jumta dzegā, vai varbūt baroja savus bērnus?
Vērojot to, es atceros kādu senāku gadījumu
pie loga ērgļa ligzdas augstuma dzīvoklī, kurā
es nekādi nespēju izjust mieru, Losandželosā: iespējams, vanags,
droši vien ērglis, jebkurā gadījumā liels, brūns plēsīgs
putns izaicinoši nosēdās uz
garāžas jumta zem mana loga.
Divi kraukļi, kuri ligzdoja augstu palmās
pāri ielai tam uzbruka, bet
ērglis, jā, tagad tas ir ērglis, noturējās –
Kraukļi ir tik teritoriāli es paziņoju
draudzenei, kura mani apciemoja tieši pirms mājsēdes,
noķērusi ko tādu, kas varēja būt un varēja arī nebūt Covid.
Skaties, viņš kaut ko sagrābis!
viņa teica, rādīdama ar pirkstu: un tieši tobrīd viņa
nagos sāka locīties kraukļu mazulis. Jau atkal
es sniedzos un atturējos no telefona, tā kameras, kamēr mēs
riņķojām pa dzīvokli,
cenšoties saprast, vai būtu pareizi iejaukties. Es biju
kraukļu pusē, viņi bija mani tuvākie un redzamākie
kaimiņi, ar kuriem es tomēr nesadraudzējos, kad atstāju
nepiemērotus našķus uz sava šaurā lieveņa, un viņi
tiem nepievērsa uzmanību, bet no otras puses
arī ērglim ir visas tiesības medīt un baroties. Ir arī labi zināms, ka
kraukļi ilgi tur ļaunu prātu un rīko bēres, šķiet
tieši tādā secībā, tāpēc zināju, ka nevēlos
izvēlēties kraukļus tikai tāpēc,
ka man no viņiem bail. Pirms vēl
pabeidzu šo domas pavedienu, ērglis aizlidoja,
aiznesdams putnēnu līdzi.
Ir pazīstamas lietas, par kurām mēs vien nojaušam, ka tās pazīstam, kā tad, kad
apguļos uz dīvāna ciemiņu istabā, man nedaudz salst un vajag
segu, vai arī sviedrains, enerģisks sekss, jebkurš no abiem, ir
mierinoši atpazīt balsis, kas plūst
pāri dārza žogam mājas otrā pusē.
Statistika liecina, ka pārvākšanās ir vienā kategorijā
ar sērām, pamestību un šķiršanos. Es dodos prom,
jo negribu piesardzīgi
pa iemītu un slidenu taciņu ieiet tumšajā
pašvaldības transporta līdzekļa alā, piekārtojot masku,
kamēr kaimiņiene logā
pieskaras krekla apkaklei.
Es atkal sabeidzu tumbas, tāpēc jāiztiek bez noslēguma pavadījuma un
ballītes šobrīd tāpat ir ļoti pretlikumīgas.
Salocīti T-krekli izstaro gaidas rūpīgi
sakārtotās atvilktnēs, vien svarīgās grāmatas
plauktos saspiežas ciešāk.
Pulksteņa svārsts šūpojas, jā, jā.
*
Varšavā E. Annija Proluksa
atstāj man zīmīti, Kārenai, koku, klimata pārmaiņu
un mūzikas dzejniecei: Kas ir koki?
*
Vakar vakara mēs ar Edu devāmies pastaigā tumsā ar mēnesi, apaļu,
līdz klajumam. Vakar vakarā mēs ar Edu devāmies pastaigā,
bija tumšs, mēnesnīca. Viņš tumsa zināja, kur jāiet,
pa taku un prom no takas
– Kad esam galā, es apviju roku
ap slaidu, jaunu ozolu raupju mizu,
tik draudzīgu, un pārsteidzoši siltu,
mani pirksti atrod
pusaudžu vārdu rētas stumbrā, drebelīgu
sirdi –
*
Lasījumos es pasaku tas kastanis bija mans draugs
*
koks ir sarežģīta būtne,
kurai ir attiecības
ar augsni un gaisu un, Džeks atgādina,
ar micēliju
un arī ar citu koku
saknēm un zariem
un kukaiņiem, ar zobiem
kad koks ir izslāpis, tas izdod
skaņu, augstu un ātru,
cilvēks to dzird, ja tūkstoš reižu palēnina
kokam jātiek galā
ar daudziem zobiem
koks ir taustekļu
gūzma lapu jūrā
Kastanis I – Kopojums
no Č. R. Darvina vēstules Dž. D. Hukeram
1860. gada 22. maijā
P.S. | Tā kā kastaņiem ir vīriešu dzimtes ziedi
kad vīrietim pienāk plaukums
un hermafrodīti ziedi, es vēlējos izpētīt
ar ziedlapām mīkstām un maigām kā krūtis, kas atveras, lai uzņemtu
to putekšņus
viņa sēklu
& tas man ļāvis novērot
& tas man ļāvis
ko tādu, kas mani pārsteidza. –
kļūt par lūgumu, ziedošu lūpziedi
Visi ziedi, kas šobrīd izplaukuši manos kokos,
atvērti un piepildīti
ir vīriešu dzimtes ar rudimentāru gineceju
ir arī sieviešu dzimtes, nepieklājīgi, jēli,
birst ziedputekšņi; un tāpēc es sāku domāt
cik pinkaina biju
ka atmiņa mani viļ
mīlestībā
& ka ginecejs nekad nav bijis pilnīgi attīstījies;
& ka piesta bija aka, dziļa un sargājoša
bet, atverot
kad atvēru acis kā
pumpurus katra laterālā zara galotnes
lipīgo, atklāto, jūtīgo
ziedu saišķī, es ieraugu
čemuru &
lielu daudzumu hermafrodītu ziedu ar ginecejiem, kas
pa pilnam, sīki un tomēr
attīstījušies. Un tā visi mani koki
šie koki, manas saknes, šīs saknes apliecina ka
devuši milzu ražu ar diezgan bezjēdzīgiem
prātojumiem. & O, cik reibinošs ir gaiss, kā
vīriešu dzimtes ziediem ar miljoniem ziedputekšņu graudiņu, kas aizgājuši zudumā,
atvērts kā vīrietis, uzbriedis un nesātīgs
jo neviens sieviešu dzimtes zieds ne tuvu nav atvēries.
Jo neviena sieviete vai zieds nav tā atvēries.
*
Kad satiekamies, lai pārrunātu scenāriju, mēs pievēršamies atgadījumam 3. nodaļā, pēc tam, kad
Orlando apprecas,
kad viņa fiziski nespēj rakstīt:
nav vajadzības dzirdēt dzejoli, tas nepastāv, dzejoli
sauc Ozols.
Tas ir kas pastāvīgs,
sabiedrotais, katrs laikmets ir ikgadējs koncentrisks gredzena loks.
Mēs zinām,
mums nevajag sarakstīt Ozolu. Dzejoli. Koks
atradīs veidu, kā runāt.
Mēs taču pieņemsim
ozolu?
*
Vai tās ir Eau d’Lancôme? jautā sieviete
ar garspalvaino
vācu aitu suni. Visiem ir suņi. Neviena sieviete neiet mežā
bez suņa. Visi, kas pastaigājas, ir sievietes.
Un jums nav suņa?
*
Tā tu mācies prasmi palikt dzīvai –
saule staro
caur zariem –
jaunām meitenēm jābūt
modrām. Aslapu koku biežņā princese
no Frozen ir izlaidusi gaisu caurdurtā balonā,
starp atkritumiem sarkanbaltas driskas
no policijas lentas
*
Un tad beidzot vējiņš
liek lapām krist
skaļi kā uguns
mana jaunība mirgo te spoži, te
blāvi kā
saulē tīts zirnekļu zīds
starp sabrukušiem
žogiem, sapuvušiem celmiem vairāk nekā divus
gadsimtus platiem
sīka divlapu sēkliņa
tiecas augšup
Ak, mazā sēkliņ,
tu atstāj dziļas un apslēptas bēdas,
kuras nespēj aizdzīt pat deja
Kastanis II – Kopojums
no Macuo Basjo, Šaurais ceļš uz Dziļajem Ziemeļiem
Reiz šīs pasta pilsētas nomalē
reiz pie manas mājas
auga milzu kastaņkoks,
bija liels kastanis
un tā paēnā vientulīgi pastaigājās
vienmēr kad biju vienu un reizēm
kāds priesteris. Kad es nostājos te
skatoties augšup uz gaismu
koka priekšā, es jutos kā
zaļojošs lietussargs, es jutos it kā
dziļu kalnu ielokā,
vīrieša, mana mīļotā apskāvienā, viņš dzīvoja
kur dzejnieks Saigjo tika lasījis riekstus
lai iepriecinātu mani.
Es izņēmu papīra lapu no
es noplēsu papīra drisku no
savas somas un rakstīju:
savas grāmatas
Kastanis ir svēts koks
Svēts ir kastanis
jo ķīniešu valodā kastaņa ideogramma
tā sēkla izkaisīta un brūna
ir Koks tieši zem Rietumiem, v
ir viss uz ko iespējams cerēt
virzienā uz Svēto Zemi.
Koks, kas tiecas līdz saulei!
Runā, ka priesteris Gioki to lietoja
katru dienu, kamēr es lūkojos lapotnē
kā spieķi
kā patvērumu
un savas mājas galveno balstu.
Manu atbalstu.
*
jūras izskalots koks: milzu omāra spīles
bez saknēm,
veselas plaukstas, izmestas krastā gludas
kas noticis ar saknēm? jautā koks
ja koki spētu kustēties, tie taču noteikti
noliektos un
saspiestu mūs
kā Sicīlijas apelsīnus?
*
Joga melnalkšņa un sēru vītola paēnā,
es raugos lapotnē
sēras ir neparasts sinonīms zaļajam, dzīvīgajam
uz retā, nepārtraukti zilā
ne miņas no iznīkšanas
vai citām klimaktiskām ligām, divi krūtis pieriesuši meža balodīši
tup un klusē
& es mēdzu stāstīt, kā
man tomēr nedeva Vītola vārdu un kā
mana mamma zemojās
kā vītola asaraino lustras dramatismu
pārmāc tā izturība
lai cik daudz tam nošņāptu
*
& beidzot Jamaikā, mana tēva zemē
Devonas mājā
visa klase
sapucējas un čalo zem mango koka,
kas man atgādina kādu citu koku ciemata
centrā, kam braucu cauri Mozambikā, Mozambikā –
kur daudziem vīriešiem bija mana tēva acis
mēs bijām ceļā uz prāmi & es apstājos,
lai notvertu tā kuplo ēnu, kura aptvēra
vismaz četras paaudzes, trīs motociklus
un Vodakom pārdevēju
*
Raksts aplūko
pašreiz neizskaidrojamās
vairāku desmitu sensenu baobabu nāves
daži no tiem vecāki par Kristu
Slāpes ir iespējams faktors
*
Kokiem nav jāpārvietojas,
lai atriebtos, atstājiet to kraukļu ziņā
koki ir te es esmu, te vairs…
ilgi vilcies, nevilšs patvērums,
kas beidzas, mums nosmokot
Tikmēr pateiksimies Sandalkokam un Vīrakam!
*
Vai fragmentu iespējams darīt pilnīgu – ?
Mīlestība satricināja manu sirdi
Kā vējš, kurš kalnos
Neliek mieru ozoliem
*
04.44
un es domāju par bambusiem kalnos
netālu no Glenglofas
mana tēva ciema
to audze daudzsaraina, bet kustās kā viens
un es domāju par Moksiju,
bambusa grebēju Montego līča
pludmalē, ārpus kūrorta paredzamības
viņš no stumbriem izgrebj krūzītes
ar Stenlija nazi un vēl arī
bongus un instrumentus, kas līdzinās didžeridū
tajā, kā zaļie skruļļi krīt baltajās smiltīs
ir kas hipnotisks
viņa rokas nodeldētas, novecojušas,
bet arvien veiklas – nē viņš atbild, es nekad neesmu bijis ārpus Jamaikas
*
izskalots koks zvaigžņu un svītru
horizonts, masts pēc masta
viens bez karoga, uz tā nosēdies baltgalvas ērglis
kura vārgais čiepsts ir gandrīz tikpat pārsteidzošs kā viņa klātbūtne
un kad es to aptveru, viņi mani ir vērojuši jau jūdzēm ilgi,
kamēr es, uzmanīgi likdama soli pēc soļa, gāju pa
Nejēdzīgo līci seklu un
privātu – un tagad es izliekos nekā nezinām, kad pie manis pienāk pāris,
lai pļāpāšanas aizsegā darītu man zināmu,
ka pludmale ir privātīpašums, jā, varbūt
es neievēroju zīmi? jā, jā, nākamreiz es zināšu
&
jā, ūdens ir dzidrs, pludmale
piemētāta dabas fragmentiem: beidzot trūkst plastmasas
(tik daudzu šejienes miljardieru rūpals)
veseli koki izgāzti, norautu mizu nospodrināti
līdz pelēkam spīdumam, gludāki par oļiem, tie līdzinās kalmāru
piesūcekņiem, kas taustās pie vēsā gaisa
izskalots koks/
iepeld okeānā/ izskalots koks,
izbalējis saulē, iztēsts –
No angļu valodas atdzejojusi Linda Mence