— Tauriņa dvēsele

Par Halinu Pahutjaku  (Галина Пагутяк) man pastāstīja rakstniece, māksliniece un pētniece Darja Cimbaļuka. Mēs sēdējām pie strūklakas un runājām par to, kāds dabas meistardarbs ir sēņotnes. Halina Pahutjaka, teica Darja, esot neparasta rakstniece, kas turoties ārpus literatūras platstrāvas; sava ceļa gājēja. Jau pēc tam izlasīju, ka Pahutjaka dzimusi 1958. gadā Boiku novadā, ka viņas bibliogrāfijā nupat ir vairāk nekā 30 grāmatu (par vienu no tām, grūti klasificējamo – fantāzija vai maģiskais reālisms? vēsturisks romāns vai “eksistenciāls romāns”? hm, romāns vai līdzība? – prozas darbu Kalps no Dobromiļas (Слуга з Добромиля), viņa 2010. gadā saņēma Nacionālo Ševčenko balvu). Bērnībā cerējusi kļūt par karalieni vai arheoloģi, kas atklāj senus dārgumus, rakstot Kalpu no Dobromiļas, viņa pētīja savu ciltskoku un secināja, ka nāk no Vlada Cepeša jeb Drakulas dzimtas. “Manuprāt, literatūrā ir viens vienīgs aizliegums: NEMELO,” viņa saka. Romāna Apjukušo ceļvedis (Путівник розгублених) anotācijā izlasījusi, ka tās varoņi no alas Karpatos pa pazemes ezeru nokļūst zelta Jeruzalemē, uzreiz sameklēju pašu grāmatu: kaut kas te sasaucas ar manis pašas pārliecību, ka zem Jeruzalemes ir jūra. Vai būs? Tik tālu vēl neesmu izlasījusi, bet vienu jau zinu: Halina Pahutjaka raksta magnētiski.

Tulkotāja

 

1. PUTNU DEBESIS

Lieli mākoņi nemēdz būt vieni paši. Tiem līdzās vienmēr ir mākonīši, viegli, kā pūkas. No šīm lielajām spalvām un mazajām dūnām nevaram izveidot putnu, kā bērni saliek puzli (bērniem gan tiek piedāvāts paraugs!). Un vēl – ja varētu ar skatienu aptvert visas debesis un tajās iemitināt salikto, izveidoto putnu – ak Kungs, kas tā būtu par tīksmi! Ik dienu – cits putns, zilgi balts, rozīgi balts, vienkārši balts uz neaprakstāmi zilās krāsas fona.

Dažkārt šķiet: jau tūliņ tu iziesi ārpus saviem drūmajiem vārtiem, bet laiks rit, un tu netiec galā ar secību – debesis ar savrupām spalvām un dūnām (dūnas no Dieva pēļiem, kurus vēdina eņģeļi), šajās spalvās ietērpts putns, atkal citas debesis ar citiem putniem. Bet viss veselums mūsos nesatilpst. Un tādēļ mēs jūtam lielas skumjas. Kā no rīta pamostoties, aizmirsuši brīnumskaistu sapni.

Šīs spalvas nekad nepieskaras zemei. Reiz gan esmu staigājusi starp mākoņiem Karpatu kalna galā. Iztālēm kāds varētu redzēt, ka pieskaros mākoņiem. Taču pati sevi neredzēju. Jutu aukstumu, vēju un sniegu zem kājām. Spalvas un putni, kuriem tās pieder, un debesis, kurām pieder viņi, ir nesasniedzamas. Viņus jāvēro nekustoties.

Kad guli zālē vai vienkārši skaties pa logu, var sajust dzīvību debesīs. Taču cilvēkam noteikti visu laiku jākustas, ja ne īstenībā, tad domās. Un viņš neko nezina. Un tādēļ nelido. Pat sapnī viņš vicina rokas, spārnus, bet vajag līdzināties debesu putnam: paskatīties uz visu no augšas un sajust dzīvību. No lejas augšup, no augšas lejup, tik ilgi, līdz radīsies nedalīts redzējums.

Apjaust savu automātismu. No rīta pieceļos, nomazgājos, ģērbjos, dzeru kafiju – to visu daru, zaudējusi garšu, neapzinoties. Kaut kāds rūgts ceļš uz darbu. Lai jelkas notiktu, jāiziet no mājas. Tādēļ arī mēs kustamies: lai ietu pretī atgadījumam. Taču automātisma līmenī nekas nevar atgadīties. Un mēs vēl to uzskatām par mūsu labklājības apliecinājumu.

Var dalīties vienatnē ar putnu debesīm. Tu skaties uz tām, tās – uz tevi. Tu netaisi ēst, tev vienaldzīgas ķermeņa vajadzības. Aizmirsti sevi un priecē acis ar izsmalcinātām lietām: alojes matēto spīdumu, putna spalvas aprisēm, ēnu krāsu zālē. Tu neeksistē, kad tevī neviena nav, neviens par tevi neatceras. Cik labi nebūt cilvēkam. Cik labi, kad nav cilvēka domu un kaislību, vēlmju. Neiejaukties un ne vārda nepateikt citam cilvēkam. Un nekā nenosaukt šo savu stāvokli. Jo nosaukumu tik un tā nevarēsi izdomāt. Jebkāds nosaukums liecinās pret tevi.

 

2. ĒNA, GAISMA…

Vasaras saulstāvju dienā pasaule ir mēreni mitra un silta. Saule noriet un uzlec vienā un tajā pašā laikā. Var sacīt, ka arī laika nav. Leknā zaļā krāsa staigā mums pa pēdām. Neaprakstāmi smaržojošs ūdens šļakst no katra stiebra. Pusgatavie ķirši vēl nav kļuvuši bālrozā tārpiņu mājoklis.

Uz kā turas saule, uz kāda droša pamata? Kas nodrošina tai mieru un līdzsvaru? Kas apstiprina spēku un perfekciju zālītēm to plaukuma zenītā? Zālītes vēl tikai zied: piparmētra, asinszāle, kumelītes, ceļtekas, amoliņš, asinszāle, saulrieteņi, nārbuļi, maura sūrene… Iekrist ar seju zālē, elpot tās elpu, sajust, kā sitas sirds un dvēseli sažņaudz skumjas. Tas viss bijis pirms manis, tas viss būs pēc manis. Kaut kur sagūlušas nopļautas zālītes ar trūdu smārdu. Kāds, nāvei nolemts, raida ilgu skatienu lietus nomazgātajam saulrietam. Kāds, piesedzies ar savām sāpēm, nolād šo pasauli.

Vārdi – tas nav tas. Vārdus nevar paņemt kā krellīšu sauju no šķirstiņa. Laiks vēl ir apstājies, bet tu jau apraudi tā nepielūdzamo virzīšanos uz nāvi. Perfekcija nogalina, pasauli vajag pieņemt neperfektu, meklēt tajā nepabeigtību un priecēt acis ar to. Neizplaukusi puķe, nomīdīta zāle, kurkulis, rūsgans kāpurs, kas skubīgi šķērso taku. Vēl būs diezgan siltuma un lietus, vēl nāks lietavas, lai mūs nesadedzinātu saule.

Mēs saplūcām dadžu lapas un kumelītes, sakārām gar sienām vasaras saulstāvju dienas krēslā. Un jau pēc tam es atskārtu kaut ko, par ko nekad nebiju domājusi: kāpēc dadžu lapas un kumelītes. Jo dadžu lapas ir ēna, un kumelītes – saule. Tūkstoš gadu mūsu mājokļu sienas ar tām uzzied, lai neaizvainotu gaismu un ēnu. Ar smalku zāles stiebriņu kopā sasietas dadžu lapas un kumelītes ir nedalāmas, līdz izkaltīs un pārtaps pulverī. Šī nedalāmība nezūd pat gada kalngalā. Ēnas neizzūd pat karstā dienvidū, pat naktī, kā tās debesu putnu spalvas zvaigžņotā naktī. Tās tikai kļūst cilvēka skatienam neredzamas.

Daba zina, ka perfekcijā slēpjas tās nāve, bet līdzsvarā – dzīve. Un cilvēkam, kad tas kļūs perfekts, arī būs ēna. To ienīdīs, kad viņš mīlēs, bet vēl jo stiprāk, kad viņš pārlieku iemīlēs savu perfekciju. Jo tad viņš pielūgs tikai sauli. Tā izkaltēs asaras un dvēseli, un tai pakaļ skries neredzama ēna, kliegdama: pagaidi!

Savādas domas rodas krēslas stundā. Par putnu debesīm, gaismu un ēnu, par to, ka nav iespējams iziet no tā rūgtā apvalka, ko sauc par cilvēku. Krēslas stundā ir pilnīgs gaismas un ēnas līdzsvars. Neaizdegusi lampu, tu sēdi savā istabā, smaidi.

 

3. MAZS CEĻŠ NAV CILVĒKIEM…

Ir tādas klusas, noēnotas vietiņas biezā zālē, pērnajās lapās vai tāpat vien uz sausām skujām nobirušas zemes – vietiņas, ko izmargo takas. Vajag zemu jo zemu noliekties vai nogulties uz vēdera. Tad varēs ieraudzīt mazu būtņu ceļus. Katra tāda taciņa ved uz mazītiņu aliņu, no lapiņas satītu namiņu zem akmentiņa vai sausa zariņa. Reizēm šos ceļus iezīmē sudrabotas gļotas, izmargo zirnekļtīkli. Mazajai tautai ir savas paražas, un necik tālu tā nedodas. Tās ceļi ved pa koka stumbru saldas sulas meklējumos – vai vienkārši, lai atpūstos uz saules sasildītas lapiņas, lai pašūpotos. Cik gan labi noteikti ir aijāties uz mīkstas, smaržojošas lapas! Pat nokrist nav sāpīgi, ja tu esi kukainis un krītot vari piestiprināties ar stipru, drošu pavedienu. Viņi smalkāk izjūt zemes pievilkšanas spēku, sauli, mitrumu. Saulainā dienā mazās būtnes rosās, lāpa savas mājiņas, tīra aliņas, pieskata, vai bērni labi satīti. Visas sešas vai astoņas kājiņas mudīgi skraida. Un, tas taču skaidrs, viņi kaut kā sarunājas savā starpā. Kā laukos pār žogu sasaucas kaimiņi. Un nedara cits citam pāri. Bet mākoņainā vai lietainā dienā viņi guļ savos mājokļos.

Ar acīm, kas nogurušas no televizora, grāmatas vai citu cilvēku sejām, nevarēsi ieraudzīt, cik pašaizliedzīgi katra būtne cīnās par dzīvību, aizsargā savus pēcnācējus. Viņi negrib, lai lielākas, stiprākas būtnes nestu uz viņu zemi nāvi un haosu , bet tās vienkārši nezina, ko dara.

Ir jābūt ļoti labai redzei. Nav daudz cilvēku, kas spēj redzēt. No rīta, izberzējot acis, tu neapzināti vēlies visu redzēt labāk. Bet tādēļ ir jāmīl.

Katra, pat netīša, mūsu parādīšanās ir apdraudoša un nāvējoši bīstama mazajai, kaut neskaitāmajai, tautai. Mēs nekad nevarēsim iet viņu ceļus. Esam pārāk raupji un lieli, un mums nav jāiejaucas.

Mirkli iztēlosimies, ka eksistē citas būtnes, kuras uz mums skatās kā uz kukaiņiem. Mūsu rosīšanās tām šķiet bezjēdzīga. Tās nespēs iet mūsu ceļus un novērtēt mūsu gara diženumu, ja mums tāds ir. Mēs ceļam mājokļus, iegūstam ēdamo ikdienas cīņā, aizlāpām savas eksistences caurumus, aizsargājamies paši un sargājam bērnus. Un par spīti visam, mums ir laiks justies neaizsargātiem. Un tālab, lai aizsargātos, mēs meklējam Dievu. Bet ja nu viņš mūs uztver tāpat kā mēs kukaiņus? Taču, uzveikuši bailes, mēs viņu iztēlojamies līdzīgu mums, tikai simtkārt labāku un perfektāku. Savādi būt cilvēkam, būtnei, kas visiem ir tik sveša. Vai tad nav laime būt cilvēkam? Laime ir vienkārši būt saskaņā, visviens, vai esi koks, zāles stiebrs, vardīte vai circenis. Mēs nekur neejam, mēs vienkārši bēgam.

 

4. TAURIŅA DVĒSELE

Vakarā vajag sarunāties klusi, lai neizdzirdētu lietus, jo, par to pukodamies, izraisīsim īstu nelaimi: visu nakti uz palodzes dunēs lāses, un tad neaizmigs pat putni. Tāpat nevajag dusmoties uz vēju, jo tas iesitīs mums pa seju un saplēsīs rūtis. Upurējam krēslas stundai klusumu un nekustību, lai atrastu mājās mieru.

Kad beidzot iedegas gaisma, baidāmies par kukaiņiem, kas uz to salido. Tie vēl tikai šodien dzimuši un var sajaukt kvēlspuldzi ar sauli. To naivā sadedzināšanās mūs uzvedinās uz domām par nāvi, bailēm no tās.

Atveras sprauga starp pasaulēm. Lai cik pievilcīga būtu dzīve pēc dzīves, grūti apjaust, ka ar savu nekustīgo sastīvējušo ķermeni kļūsi pilnīgi nevajadzīgs un tev vajadzēs no tā šķirties uz visiem laikiem. Ja kukaiņiem un lapsām nebūtu priekšstata par nāvi, viņi neizliktos miruši. Būtņu naksnīgā dzīve sākas krēslā, lai ir vieglāk pāriet nebūtībā, ieslīdēt šajā spraugā un sākt dzīvi no jauna. Un vai mums maz būs labi viņsaulē? Vai atradīsim tur pasauli, ja līdz šim mums tās nav bijis? Varbūt mūs tur strostēs par kaunpilniem darbiem?

Arī šeit pietiek durvju, pa kurām baidāmies ieiet: koka durvju, durvju no metāla, zelta. Neiepazinuši šo pasauli, aizejam citā, atbrīvoti no ķermeņa, tikko piedzimuši, lidojam uz gaismu, kas staro krēslā. Vēl viens tauriņš, vēl viens…

Nav nejaušība, ka sastopam tik daudz analoģiju apkārtējā pasaulē. Tās māca mums dzīvot un mirt, būt vajadzīgiem vai ne. Tās aicina mūs sašķeltajā redzēt veselumu, veselumā – atsevišķo, sevī – citus. Kāpēc?

Līdzko sāksi par to domāt, tevi pārņems kaut kādas cilvēku problēmas. Ir ļoti grūti dzīvot starp cilvēkiem. Viņi visu laiku atgādina, ka eksistē laiks, kaut arī tā ir mūsu mākslīgās pasaules fikcija. Laiks piespiež mūs ticēt, ka noteikti vajag sisties līdz asinīm, lai tiktu pāri mūrim un nokļūtu dārzā. Taču atrast sevī mieru, saskaņu ir labāk nekā ciest, pakļauties kosmosa likumiem ir vieglāk nekā sabiedrības likumiem. Bērnība, pilnzieds, vecums – tā nav laika darbība, bet dvēseles stāvoklis, tās dažādās sejas. Gluži kā spēle. Bērns spēlē, ka ir pieaugušais vai zīdainis, piemērīdams, kas labāk piestāv: infantilisms vai atbildība. Pēc tam pieaugušie viņam iemācīs to, ko prot paši: automātismu. Ja ne tas, mēs nemeklētu zināšanu kripatu, apjukuši nesēdētu, skatīdamies uz šo trūcību. Cik tomēr labi nebūt cilvēkam. Grūti atrast vēl nedabīgāku būtni.

No ukraiņu valodas tulkojusi Māra Poļakova, publicēts ar autores atļauju