— Iztēles ģimnastika

Roberts Vilsons ir dzejnieks un dramaturgs, viens no literārā žurnāla Žoklis veidotājiem. Nesen iznācis viņa debijas krājums dzejā Muļķu ķērājs (Neputns, 2024). Sarunā Roberts stāsta par rakstīšanas procesu, ļaujot lasītājam palūkoties pa logu, kurā spīd gaisma un varbūt kāds klāj galdu, bet varbūt sēž, noliecies pār lapu datora ekrānā.

Linda Mence

 

Mani interesē tavs rakstīšanas process un tas, kā tev sākas dzejolis.

Man šķiet, ka dzeja pieprasa izmainītu apziņas stāvokli, būšanu ārpus ikdienišķā. Tie var būt svētki, tā var būt kaisle vai apreibināšanās, tā var būt arī aizrautība rakstot. Dzejas rakstīšana pati par sevi ir ārkārtas stāvoklis. Kad bijām mazi, tētis mums pirms gulētiešanas dažkārt stāstīja improvizētas pasakas par Zaķi Jāni. Atceros, ka vienreiz Zaķis Jānis brauca vilcienā un norāva stopkrānu, kuru drīkst aiztikt tikai ārkārtas situācijās, un, kad viņam jautāja, kāpēc viņš to ir darījis, Zaķis Jānis teica, ka tas, ka viņš brauc vilcienā, – tā jau ir ārkārtas situācija. Līdzīgi ir ar dzeju – ikdienā es nevaru rakstīt un nerakstu. Man šķiet, ka dzejoļi ir saistīti ar izkāpšanu no ierastās lietu kārtības un nonākšanu izmainītā attieksmē pret īstenību. Dzejolis sākas ar brīnīšanos, ar pasaules ieraudzīšanu no punkta, no kura iepriekš tu neesi skatījies. Un, lai šis punkts iegūtu objektīvu vai taustāmu esamību, tas pieprasa, lai viņu izteiktu valodā. Atvaino par militāru metaforu, bet nāk prātā dzejoli uzlūkot kā tādu placdarmu tur otrā pusē, pāri upei, teritorijā, kura nav ikdienišķa.

 

Kas tevi interesē dzejā?

Es domāju, tas ir labs jautājums, un mēs varētu par to parunāt, bet varbūt tu varētu man palīdzēt nonākt prāta telpā, kurā es varu atbildēt uz šo jautājumu. Tu izlasīji manu grāmatu, kāds tev radās iespaids par manām interesēm?

 

Mans iespaids bija, ka teksti ir robertiski, tie ir tavi teksti. Laikam visspilgtākā sajūta (un tas sasaucas ar to, ko tu teici par brīnīšanos) ir par to, ka vārdi ir dīvaini. Daudzi no tiem ir aizmirsti vārdi, vārdi, kurus es nevaru iedomāties tevi lietojam sarunā. Bet dzejoļos tu vari tos pacelt un parādīt, cik tie ir skaisti. Otra lieta laikam ir tāda kā reflektēšana par pagājušu laikmetu, kas nav precīzi iezīmēts, bet tas varētu būt romantisma laikmets, tajā ir arī nostalģija kā valdošā attieksme ne obligāti pret to, kas ir pagājis. Ienāk arī melodiskums un rakstīšana stingrākā formā, bet tu jau pats to arī pārkāp un variē. Jā, man laikam tas viss ļoti sasaucas ar to, ko es tevī jau pazīstu un tāpēc man nav tāda pārsteiguma, grāmata ieved lasītāju tavā poētiskajā telpā.

Man liekas, par dīvainajiem vārdiem tu man jau biji kaut kad teikusi.

 

Man likās, ka es tikko izdomāju kaut ko jaunu, ko tu pats varbūt nemaz neapzinies par savu dzeju! (Smejas.)

Bet es nezinu, par kādiem vārdiem tieši tu runā.

 

Ā, es tev varu nosaukt.

Es vairāk domāju nevis par vārdiem, bet par valodas lietojumu, par to, ka valodu lieto dažādās situācijās dažādos veidos un ka tās lietojums atklāj kaut ko par pasauli un par situāciju, kurā valoda lietota tā vai citādi. Iespējams, šīs situācijas ir īpatnējas, un tāpēc tām nepieciešami īpatnēji vārdi.

 

No vienas puses, grāmatā ir polifonija un sajūta, ka grāmatā nav pastāvīga dzejas “es”, bet tajā pašā laikā viss turas kopā.

Tas ir labi. Tas lielā mērā ir Henrika [Eliasa Zēgnera – grāmatas redaktora] nopelns. Man pašam bija bail no tā, ka teksti ir tik dažādi, es gribēju, lai tie veido vienotu poētiku, bet katru reizi, paskatoties uz to dzejoļu čupiņu, man nolaidās rokas. Taču Henriks bija ļoti nosvērts un pārliecināts un kā kuģa kapteinis pa bangojošu jūru mūs ir atvedis krastā. Jā, bet kas bija tie vārdi?

 

Pagaidām es esmu nonākusi pie: “vaktē”, “krūšauts”, “aucīte”, “kafijas dzēriens”, “džemperis”. Bet visvairāk jau dzejolī Muļķu ķērājs, kurā ir uzskaitījums: “sienaspulkstenis, tāle, skudras, svētki, klepus, kamielis, zvērests, trellis, sega, pirksti, atklātne, klēpis, bārbele, gaume, parole, vasara, maks.” Visiem šiem vārdiem ir tāda vienojoša noskaņa, un es nezinu, vai tas ir tāpēc, ka tu viņus ieliec šajā telpā, kas ir tava poētiskā telpa, vai pašos vārdos ir pasaule, kura šķiet diezgan tuva, tajā ir atsauce uz bērnības valodu, kurā daudzi vārdi ir sveši un neparasti, jo mēs tos vēl neesam iemācījušies. Tas, ko tu teici par brīnīšanos. Lasot tavus tekstus, bieži vien ir sajūta, ka tu ļauj lasītājam nesaprast un no jauna izdzirdēt tā, kā to varbūt izdzird cilvēks, kurš tiešām nesaprot.

Man patīk tas, ko tu saki, tas saskan ar maniem poētiskajiem mērķiem. Man vienmēr ir bijusi apziņa, ka, rakstot dzejoļus, es rotaļājos kaut kādā formā, kura pastāv pirms manis. Ar to es domāju tradīciju, kas ir, un dzejoļus, kuri jau pastāv, valodu, kura arī pastāv pirms manis. Kad žurnālam Patiesā Dzīve intervēju Arti Ostupu, viņš runāja par valodu kā upi, kas plūst gar logu, tu vari logu atvērt, pasmelt un uztaisīt kaut ko no tā materiāla, kas tur plūst, tad ielikt to atpakaļ, un tas aizplūst tālāk. Es esmu iekāpis šajā upē un plunčājos. Es nespēju tur būt ilgstoši, bet, kad esmu, man ir interesanti.

 

Man ir jautājums, par kuru mēs jau bieži esam runājuši un par kuru man ir bijis grūti atrast savu formulējumu, par attiecībām starp dzeju un to dzīvi, kas pastāv it kā ārpus dzejas, un man šķiet, man tā arī nav nācies nonākt pie sapratnes, bet šķiet, ka jau paliek labāk. Kā tas ir tev? Ja mēs iztēlojamies, ka ir spektrs, kura vienā galā ir grēksūdzes dzeja, un, teiksim, noteikta veida konceptuālisms ir otrā, – bet, protams, visas mūsu izvēles tāpat ir saistītas ar personību. Kā tas ir tev? Un vai šobrīd, pārlasot grāmatu, tu atrodi kādas iepriekš neapjaustas atsauces uz savu dzīvi?

Man liekas, ka sanāk paradoksāli. Tam, ko es rakstu, it kā nav nekāda sakara ar to, kā es dzīvoju, bet, no otras puses, man svaigā atmiņā ir tas, ko Rīgas Laikā sarunā ar tevi teica Elvīra Bloma: “Dzejniekam ir tāds liktenis, pat ja tu rakstīsi ne par sevi, tāpat būsi kā uz delnas.” No vienas puses, man vienmēr šķitis, ka rakstu ar savu tiešo pieredzi nesaistītus tekstus. Man šķiet, tie ir vairāk tādi ceļojumi iztēlē, iztēles akrobātika, vai labāk – iztēles ģimnastika, jo ģimnastika ir saistīta arī ar atkailināšanos, lūk, tā varētu nosaukt to, ar ko es tiecos nodarboties. (Smejas.) Arī valodas upē peldot, es esmu pliks. Bet kaut kādā brīdī es sapratu, ka impulsi dzejoļiem tomēr ļoti bieži ir personiski. Un arī tad, kad dzejolis ir pavisam tālu no jebkā reāla, arī tad es redzu, ka teksts ir it kā kāda mana psihes segmenta rentgena uzņēmums. Tas vienalga ir par mani, par to, kā es piedzīvoju pasauli. Un pat ne obligāti saturā, bet varbūt vēl vairāk formā, un pat ne obligāti atsevišķu dzejoļu formā, bet visas grāmatas formā.

Es domāju par citu cilvēku dzīvēm, par dzīvēm, kuras nav un nevar būt manējās, un es ilgojos. Man vienmēr šķitis, ka citi cilvēki dzīvo dzīvi, bet es esmu iesprostots mūžīgā savas apziņas cietumā, kur visas lietas es pazīstu vai vismaz esmu pie tām pieradis, tās kļuvušas tik ikdienišķas, prozaiskas, nomācošas, garlaicīgas, un, lai kā es censtos, es nekādi nevaru iedomāties ko tādu, ko es nevarētu iedomāties. Viss, ko spēju iedomāties, ir kaut kas, ko es jau zinu, jau saprotu, jau esmu formulējis, tas ir garlaicīgi, nomācoši, ikdienišķi un nepoētiski. Bet citu dzīves (un, protams, arī tas ir tikai mans priekšstats) liecina par kaut ko īstu, svešu un nepieredzētu, bet tajā pašā laikā nojaustu. Un es gribu nokļūt tur citur. Tas ir kā ejot pa ielu un ieraugot, ka kādā logā spīd gaisma un tur cilvēki klāj galdu vai skatās televizoru. Kārlim Vērdiņam ir dzejolis Svešā dzīve no krājuma Pieaugušie, kur viņš aicina rāpties iekšā pa logu un dzīvot svešu dzīvi. Tā ir ļoti pazīstama sajūta. Es gribu iekļūt šajās istabās un dzīvēs un pabūt tur. Un pabūt tur es varu, par tām rakstot. Jo vairāk es rakstu, jo īstākas tās kļūst. Vērdiņa dzejolī tas izspēlējas tā, ka svešā dzīve kļūst par savu dzīvi. Ar mani tātad ir noticis kaut kas līdzīgs, un man tāpat kā Vērdiņa liriskajam subjektam tagad atliek vien meklēt citu svešu dzīvi.

Vēl es iedomājos par sapņiem. Ja sapņojot, es saprotu, ka tas ir sapnis, man ir trīs dažādas reakcijas, kuras piedzīvoju. Es vai nu gribu mīlēties ar pirmo pretimnācēju, vai arī lidot, vai… Platona Faidrā dvēsele ir aprakstīta kā divjūgs, lūk, un tad es iedomājos, ja tas, kas sapnī atmostas, ir iekāres, kaislību melnais zirgs, es gribu mīlēties, ja pamostas goda jūtu zirgs, tas grib lidot pāri pasaulei un skatīties uz to no augšas, bet, ja pamostas kučieris, mans prāts, es gribu iet pētīt svešas istabas. Es paceļos gaisā un pielidoju pie kāda loga, atveru to un rāpjos iekšā. Borhess, man šķiet, krājuma Brodija ziņojums ievadā min, ka literatūra ir vadīta sapņošana.

 

Cik ilgu laiku tu vēlies pavadīt tajā svešajā istabiņā?

Man šķiet, es zinu atbildi, un tā ir: vienu mirkli. Bet, lai pabūtu vienu mirkli, man ir jāuzkavējas ilgāk, lai šo mirkli rekonstruētu vai uzkonstruētu. Šķiet gan, ka šādi mirkļi manā dzīvē ne ar ko nav sliktāki par mirkļiem cita dzīvē. Varbūt tikai manā dzīvē šo mirkļu ir mazāk, un tas rada sajūtu, ka es nedzīvoju, ka es esmu kaut kur malā. Bet ko vispār nozīmē tāds mirklis? Tas mirklis laikam ir tāda vieta, no kuras tu ieraugi pasauli no jauna. Tas ir kā nostāties attiecībās ar to, kas ir, un pēkšņi ieraudzīt to skaidri un izšķirti. Man šķiet, ļoti izteikti tas redzams fotogrāfijā vai glezniecībā, tie ir mirkļi, bet tie sastāv no ļoti liela daudzuma ikdienišķu lietu, no visa tā, kas veido ikdienas dzīvi. Bet tajā mirklī viss it kā sastājas tādā konstelācijā un to var ietvert dzejolī. Iespējams, tevis minētā grēksūdzes dzeja arī varētu būt par to, ka tu radi logus uz savu dvēseli un cilvēki var pa tiem iekāpt un piedzīvot to, ko tu piedzīvo. Jo tu esi kailāks un godīgāks, jo vairāk vari ielaist savā dvēselē, jo lasītājam tur vairāk ir ko darīt, un viņš caur to var ieraudzīt pats sevi. Ieraugot tavu kailumu, lasītājs ierauga pats savu kailumu. Un, ieraugot tavas ciešanas vai vientulību, tajā var rast kādu mierinājumu. Mēs visi, šķiet, staigājam apkārt ar diezgan līdzīgām grūtībām, un, ja ir cilvēki, kas spēj to labi aprakstīt un, pirmkārt, labi piedzīvot, nevis aizmirst un izstumt no apziņas, bet notvert to un radīt no tā istabu, kurā iespējams ienākt, man liekas, tas ir svarīgs darbs. Bet tas nav tas, ar ko es nodarbojos.

 

Es domāju, katra cilvēka dzīvē ir tādi mirkļi, bet man šķiet interesanti, ka tev un man, un droši vien arī citiem ir impulss ar tiem dalīties vai paņemt no šī mirkļa tādu kā suvenīru, kā Ķīnā ražotu magnētiņu, ko pēcāk pielikt pie ledusskapja. Ar fotogrāfiju tas ir visizteiktāk, tu it kā notver to mirkli. Un skaidrs, ka tu notver nevis pašu mirkli, bet gan atmiņu par to.

Jā, bet atšķirība ir tāda, ka, cilvēks, kurš apskatās magnētu pie tava ledusskapja, neko daudz neuzzina par to, kā tev ir gājis ceļojumā. Magnētiņš laikam nav pats plašākais komunikācijas akts.

 

Nē, tas ir tas, ko tu paņem sev. Man tajā procesā ir vairāki aspekti – komunikatīvais ir viens no tiem, bet tas ir iespējams, jo es esmu trenējusies un uzticos rīkiem, ar kuriem es nododu savu pieredzi, un ticu, ka kādam tas interesēs. Es to varu it kā padarīt skaistāku un uzdāvināt vēl kādam. Bet man svarīgs ir arī pilnīgi personiskais, ne ar vienu nesaistītais process, kurā es par šo mirkli radu liecību sev, es to paildzinu. Tur ir abi šie.

Ja es nerakstu par saviem mirkļiem, bet par tiem, kuri nav mani, par tiem, kurus esmu izdomājis, man neizbēgami ir jāraksta tā, lai es tos saprastu, jo man par tiem nav atmiņu vai zināšanu. Man ir jāraksta tā, it kā es būtu pirmais lasītājs. Es rakstu sev, nevis no sevis.

 

Kad es rakstu bērniem, ir sajūta, ka es visu radu no jauna, un zīmējot arī. Bet, kad es rakstu pieaugušajiem, tur daudz vairāk ir tas atcerēšanās aspekts. Tur ir daudz lielāka, no vienas puses, sajūta, ka es atklāju kaut ko, kas jau pastāv, ka es neesmu absolūtā radītāja. Ar bērniem ir tā sajūta, ka es atnāku, nostājos zāles vidū un visu sakārtoju – pat ja tie ir autobiogrāfiski notikumi. Bet ar pieaugušo dzeju man ir mazāka loma, tas materiāls pats lokās.

Varbūt, tā kā tu pati esi pieaugusi un raksti pieaugušo dzeju, puse no darba ir dzīvot pieaugušā cilvēka dzīvi. Varbūt ne tajā prozaiskajā, bet dzīvajā nozīmē, kurā ar tevi notiek mirkļi, kuri var notikt pieaugušā cilvēka dzīvē, mirkļi, kas, citējot Emīliju Nagosku, virza sižetu. Tu pagrūd pasauli, un pasaule pagrūž tevi atpakaļ, sižets pavirzās uz priekšu, un tas tikšķis, ar kuru sižets pavirzās, ir mirklis, par kuru tu vari uzrakstīt, bet liela daļa darba jau ir izdarīta dzīvojot un rakstot atliek vien būt amatniekam un profesionālim. Varbūt es rakstu dzeju līdzīgāk tam, kā tu raksti bērnu dzeju.

 

Tas sasaucas ar to, ko tu saki par svešuma sajūtu dzīvē. No vienas puses, vērotāja tēls ir ļoti romantizēts, it kā neieinteresēts, objektīvs, tāda visuredzošā acs, kurā ir autoritāte, kontrole. Tajā, kā tu par to runā, man liekas, ir lielāks godīgums.

Šķiet, mani interesē nevis tas, kā dzīve izskatās no putna lidojuma, bet kā putna lidojums izskatās kādam, kurš uz mirkli noliek smagus iepirkumus, lai atpūtinātu rokas, un palūkojas debesīs. (Smejas.) Mani interesē, kā cilvēka apziņā spoguļojas pasaule un citu cilvēku apziņas, kurās arī spoguļojas pasaule. Mani interesē nevis dievišķā acs, bet gan gaisma, kura no tās spīd un atstarojas cilvēku dzīvēs kā tādā spoguļu labirintā. Mani interesē šie daudzie pastarpinājumi, kas veidojas starp cilvēkiem, kuri ir iesaistīti mirklī. Man gribas cerēt, ka to var izlasīt ne tikai atsevišķos dzejoļos, bet grāmatā kopumā, man gribas, lai dzejoļi izgaismo viens otru, dod viens otram balsi, viens otru interpretē. Un grāmatas liriskais subjekts joprojām esmu es, kurš, citējot nepublicētu Reiņa Pelles Karlsona tekstu, to visu sapņoja un pierakstīja. Tas ir grāmatas centrs – es, punkts, caur kuru pieejami visi pārējie punkti.

 

Tas sasaistās ar melnbalto asteri grāmatas pirmajā dzejoļi.

Hm, pastāsti.

 

Jo asteres uzbūve ir tāda, ka no viena punkta iziet daudz mazu lapiņu.

Tikai jautājums, kurā virzienā plūst gaisma. Uz to punktu vai no tā, vai varbūt abos virzienos.

 

Var jau abos, kā asinsrite.

Droši vien, ka abos.