Johanna Venho dzimusi 1971. gadā un dzīvo Espo, Somijā. Viņa studējusi salīdzinošo literatūru un bioloģiju Helsinku Universitātē un Jiveskiles Universitātē un strādājusi par redaktori Somijas Nacionālajā sabiedriskās apraides sabiedrībā Ylesradio. Pašlaik viņa strādā kā pilna laika autore, raksta romānus, dzeju un grāmatas bērniem. Izdoti pieci dzejas krājumi, pieci romāni un piecpadsmit grāmatas bērniem.
Līdzās grāmatām Venho publicētas slejas, recenzijas, esejas un trīs biogrāfijas, jaunākā no tām, tapusi kopā ar bīskapi Mari Lepeneni, nāks klajā 2024. gada maijā. Tāpat viņa pasniedz literatūras un radošās rakstības lekcijas. Viņa bijusi dzejas žurnāla Jano līdzdibinātāja un galvenā redaktore. Jano ir pirmais dzejas vebzīns Somijā.
Venho saņēmusi daudzus apbalvojumus, tostarp Eino Leino balvu 2019. gadā un Einari Vuorela dzejas balvu 2008. gadā. Viņas jaunākais dzejas krājums ir Salas dzejoļi (Saaren runot, 2017). Pēdējos gados viņa galvenokārt strādājusi pie romāniem, viens no tiem, daļēji dokumentālā biogrāfija Pirmā lēdija (Ensimmäinen nainen, 2019), nominēts Finlandia balvai, kas ir nozīmīgākā prēmija par romānu Somijā. Jaunākais romāns Rudens grāmata (Syyskirja, 2021) ir daļēji dokumentāls darbs par rakstnieci un mākslinieci Tūvi Jansoni.
Venho šogad piedalījās Punctum festivāla ekodzejas lasījumos.
Astotā diena
1.
Septiņas dienas nerunājusi, es saņemu dzejoli. Tas atspoguļojas ceļmalas grāvī, tieši kurkuļu barā. Ūdens ir silts un glums, atceros, reiz biju jauna, biju sniedzīte, žubīte, biju purva un zemes puķe. Smaržoja ieva, purenes acs manā saujā ziedoņa naktī, uz auklas žuva vēja plosīta sapņa baltā skranda.
Cilvēki runā, kas ienāk prātā, visus ķieģeļus liku mugursomā, pie nama tā netikt, tā var tikt pie novērošanas torņa un nastas. Raupji stūri, saplaisājumu karte. Līdz mūža galam varēšu orientēties. Izrādījās, ka skranda ir smalkākās mežģīnes, arī tas bija sapnis, baltāks par jūras putām, skaistāks par bērzu, ar sviesta un baltmaizes smaržu:
biju meitene, slaucīju ar to kāpnes. Mežģīnes manās rokās, iepretī meža tumsai, turu tās, darāmā ir tik daudz, klusēšu arī astoto dienu un raudzīšu, kas tad notiks.
2.
Astotajā dienā uzrodas dziesma. Tā nāk no tā grāvja un ceļmalas vilkvāļu vilnas. Tā nāk no ievu tvanīgās smaržas. No ticības tam, ka diegu pietiks, pietiks arvien jauniem mežģīņu rakstiem. Tā nāk no dūņām, kas ieskauj līdz ceļgaliem, ūdenī brienot, bet dibens pazūd.
3.
Agra rīta krastā ir izmesti zari, baļķis, ar ūdeni pilna pudele un tīkla pludiņš. Sēžu uz klints un noraugos vēstīs, saujās berzēju smilšakmeņus. Nekas te nav nejauši. Skatos uz akmenāju, viļņu pulēto stiklu, līdz ieraugu ainavu.
4.
Kurš bijis līdz dibenam, zina.
Ka tur ir akmeņi, gliemežvāki, riteņa stīpa, kurus kustina straume. Klusums. No ūdens virsmas atplūst runas un motora skaņas.
Ieraudzīju tur savu vārdu, vienu pašu, viļņi nošķīra burtus citu no cita, tie brīdi pašūpojās, tad piemirka, kļuva smagi.
5.
Kad sāku zīmēt, vienmēr zīmēju cilvēkus. Nedrošas rokas vilkti, tie nāk pie manis. Ieslīpa gaisma krasta klintīs, pie horizonta liels vilnis. Zīmēju cilvēku izteiksmes, vārdus citu virs cita, pirkstus un svešas valodas burtus.
6.
Kad cilvēks ir uzzīmēts, parādās nams. Tas man atdara savas slēdzenes, cilvēkam vajadzīgs jumts virs galvas. Šis ir pareģojums, es zinu, patiesība dzimst, kad par to raksta.
tilts
Augstu izliecas tilts,
pret gaismu viengabalains,
un es rādu:
es pa to gājusi esmu.
Dzirdiet, esmu gājusi
pa gludajiem dēļiem,
raugoties mēnesī, mākoņos,
debess malā.
Viss bija sakārtots:
grāmatas mazajā dzīvoklī
pilsētas jumti
sarunas kafejnīcās
rožu ziedlapas bļodiņā.
Rokas gludas, peldinātas eļļā,
nebija tulznu saujās, nebija zemes brūcēs,
nebija piparota asaru ūdens,
kaprača darba mēnesnīcā.
Bērns netic:
es taču nemācētu.
Man vietas nepietiktu.
Agrāk pietika, saku,
biju tieva, gāju pa kluso tiltu.
Par bēgšanu nestāstu; par to, kā izkaisījos
pa graustiem un sliežu ceļiem,
dibenistabu šķembotām grīdām,
naksnīgiem meža klajumiem,
par to, kā kritu,
kad atvēru muti
un aizmirsu soļus,
jo aiz potītes parāva jūras vecis,
aptinās glīvenes dedzinošais kāts,
un ūdens bija rāvains un brūns,
pārņēma acis, kad ieniru.
Nestāstu, arī par to nestāstu,
kā papīri notraipījās
un dziesma ieskanējās šķībi,
no dziļumiem cēlās
tumšas asinis, itin kā pazīstamas.
Skaists, tilts ir skaists, saka bērns,
tas izliecas: balerīnas viduklis,
marmora potītes arka,
spilgti balts, klasisks,
izturēts stilā.
Ir skaists, tas ir skaists,
pa tiltu var sausām kājām
tikt pāri upei,
tā es saku, es mācu.
ceļu!
1.
Zem zaru arkas ieslēpoju
sniegotā mežā, trasē
un saucu tev tālu priekšā:
tagad saprotu! Penelope bija dzemdējusi!
Varoņceļojums sen jau veikts,
lēciens nezināmajā, nāves valstībā,
brīnums un sevis pārvarēšana –
ai, Odisej, kāda nu steiga sākās.
Uz mutes iekrītu sniegā,
slēpe ieķeras zarā,
tu kaut kur tālumos brīvi trauc kalnā,
tālumos ripo piekrautas fūres,
augām dienām audumu aužu,
sniegs lēnām snieg un aprok mani.
Ar slēpju nūju aizskāru burvju
avota virsmu, sasitu jauno ledu
un visu, kas tajā atspīdēja,
krāsas, kurās patverties centos.
Avots ir juceklīgs kaleidoskops,
graboši gabaliņi, dibenā ir
zināšanas un patiesība: pelēks un zelta pavediens,
tie jāsatin kamolā, jāsviež,
tie jāauž par pūķi garā auklā.
Pirkstos virpināju sienmales putekļus,
tagad rokās ir stīgrs, pilnasinīgs māls,
dod man vēl mazliet laika, lai paspēju,
vecas un viedas sievietes
mēdz pagriezties dīvainā virzienā,
koši baltām aubēm galvā
vāc porcelāna šķembas:
laime nozīmē gādāt, lai citiem ir labi.
Naktīs neguļu un redzu
līdz trases galam: sniegs kūst,
un bērni basām kājām lēkā pa zampu
dzērvju zābakos, lāpstiņas smailas,
mati – gaisma un zīds kā jaunpiedzimusi saule.
Dienā no tualetes papīra ruļļiem taisām binokli,
lūdzu, ņem, ar to var ieraudzīt patiesību,
bet neizbīsties, tā ir kaila un
neizpušķota, tā nebūs nekas,
pirms iemetīsi to mehānismā
griezties un malties starp zobratiem
un beigās izēdināsi bada cietējiem.
Nesmejies. Daudzi paliek pusceļā,
gozējas savās atklāsmēs,
bet ko par to varētu zināt es, tabula rasa,
neskaitāmi teksti
pazūd no manis, kā lielas piedurknes aizslaucīti,
šķaudīdami, šņākdami,
kad smeļu putru šķīvjos,
kad smeļu šķīvjos zelta putru.
2.
Vienmēr atmaksājas iet slēpot,
bet bija jānodzīvo līdz tādam vecumam,
lai to apjaustu.
Vienmēr ir jāiet uz sniegotu mežu,
slapju mežu
pie viršiem un mētrām.
Tagad ieplaka, pēdējais posms
pret kalnu, pēc tam mājās.
Pirtī var sildīt vecos kaulus,
bet mūsdienās cilvēki nenoveco,
pusmūžs nesākas ne trīsdesmit piecos,
ne četrdesmit gados,
tagad visi mirst jauni.
Plaukstas virspuse krunkaina,
negulēšanas loki zem acīm,
tomēr džinsi un apakšstilbi ir tvirti,
līdz pašām beigām, slēpoju tā, ka asinis mutē,
un ilgojos pēc ielejas, kurā auga
krūmājs, maiga vītolu smarža,
zem slapjas mizas pienaina lūksne,
pliki zīdaiņi padusēs un pie krūtīm.
Patiesība atkal ir jauna, kāp upē,
tas, kas darīja laimīgu vakar,
šodien vairs nelīdz, diafragma sažņaudzas,
tukšums triumfē,
tev vajag jaunu pretsparu, slēpo ātrāk,
pagurumā un svīstot var saprast,
karstā pirtī uz lāvas var saprast,
viļņa virsotnē var saprast
kaut ko jaunu, to nedrīkst
aizplīvurot, runā skaidri, kāp uz plosta,
trīsošais ceļrādis jaunu virzienu rāda.
Mazgā izlietni, iemet zupā garšaugu saišķi,
izturi tukšumu, tas tevi pārlej jaunā formā,
tāpat kā auksts ūdens pārveido alvu, laimes lejot,
un bērna dūrīte plastilīna putnus,
brūnus un strupiem spārniem.
No somu valodas atdzejojusi Maima Grīnberga