— Neliec mani mierā

Latvijas Rakstnieku savienības izdotajā sērijā Jaunā klasika. Baltijas Asamblejas balvas laureātu darbi jūlijā iznāks Pētera Sautera (Peeter Sauter) romāns Neliec mani mierā (2013).

Šis ir sērijas kontekstā diezgan suverēns darbs, kas vēstī “par alkoholu mīloša pusmūža rakstnieka samierināšanos ar pasauli, līdzcilvēkiem un sevi. .. Pie apvāršņa parādās Laura, kura romāna gaitā kļūst par Sautera sievu, – kniebšanās ar Lauru vai palikšana bez kniebiena ir viens no romāna leitmotīviem, gluži vai dzīves ass. .. Vajadzība pēc otra cilvēka, pēc tā garīgās un miesiskās tuvības ir tas, kas dzīvē motivē rakstnieku.” To latviešu izdevuma ievadā saka rakstniece Mārja Kangro, kas savā grāmatā Manas balvas līksmi aprakstījusi arī procesu, kā šis romāns pie BA balvas tika.

Latviešu lasītājs līdz šim Sauteru varējis iepazīt, lasot Bērnu grāmatu (Liels un mazs, 2007), ko viņš sarakstījis kopā ar saviem bērniem Rullu, Eki un Pipu, vai stāstus Vēdergraizes (Karogs, 5/1998) un Bandīts un biktstēvs (Karogs 5/2005). Fragmenti no romāna Neliec mani mierā neilgi pēc balvas piešķiršanas tika publicēti arī žurnālā Latvju Teksti (2/2015).

Tulkotāja

 

Fragmenti

Biju piedzēries. Sēdēju biedrībenes priekšā bērnu šūpolēs.
Cerēju, ka uzradīsies Siskins. Viņa kaut kur spēlējās. Zvanīt viņai man negribējās, nekādas steigas nebija. Ļāvu šūpolēm čīkstēt un švīkstēt. Sevišķi neiešūpojos. Tuvojās vakars, un bija sagaidāms, ka pienāks arī nakts.
Pāris soļu attālumā no manis bija apsēdies krancis, kuru es nepazinu, un, mēli izkāris, blenza uz mani. Suns elsoja un ar skatienu pavadīja manu čīkstēšanu un švīkstēšanu uz priekšu un atpakaļ.
“Ko lūri?” izturējos pret suni augstprātīgi. Dzeramā man nebija. Nevienu, kam piezvanīt, iedomāties nemācēju. Laika nosišanai mierīgi varēju papļāpāt ar suni.
Suns elsoja un prata vienlaikus arī pasmīnēt: “Mēģini izpatikt Mertam, vai ne?”
Es klusēju.
“Tas ir grūti, vai ne? Bet tu centies. Centies tik un tā.”
“Nu, cenšos, un kas par to. Tik un tā nemāku.”
“Tu pārcenties. Es, piemēram, esmu suns. Es neizliekos, ka esmu kas cits vai spēju ko citu.”
“Nujā, tev ir vienkārši. Tu esi suns.”
“Domā, tas ir vienkārši?”
“Atvaino. Vai tev nav naudas, ko piestiķēt? Ek, pulkstenis jau tikpat pāri desmitiem.”
“Mājās man ir, ja vēlies.”
Tas man lika paskatīties uz suni kārtīgāk: “Tev mājās ir? Kas tad tev ir?”
“Nu, šņabis.”
“Zini, es negribu dzert stipros. Piemetīšos, un vispār.”
“Tā tu neko nesasniegsi.”
“Kā nesasniegšu?”
“Tu pusceļā norausties.”
“Tātad, ja es neeju ar tevi dzert, tad dzīvē neko nesasniegšu? Paklausies, cilvēk.”
“Es esmu suns.”
“Zinu, ka tu esi suns. Kāpēc man vajadzētu ar tevi dzert? Tu gribi, lai es rīt drausmīgās paģirās pamostos tavās skavās un saprotu, ka visu nakti ar suni esmu dzēris šņabi. Turklāt šņabi ir pircis suns!”
“Un kas tad būtu? Ir darītas arī daudz trakākas lietas.”
“Mani neinteresē. Drīz tu atnāksi un teiksi, ka, lai kļūtu par cilvēku, vispirms jādzer šņabis ar suni.”
“Re, re, jau pēc kaut kā izklausās.” Suns saberzēja rokas vai ķepas.
“Pa, pa, kāpēc tu nenokriti, kad pacēli priekšķepas?”
“Es taču sēžu. Beidz dirsties. Citādi es tevi nekur neaicināšu.”
“Es neiešu pie tevis. Tu domā – man brūtes nav?”
“Nu, tev ir Laura un Džesika. Esmu dzirdējis.”
“Ir arī.”
“Kura no viņām tad īsti ir tava brūte?”
“Kas tev par daļu?”
“Nu labi. Bet tu pats tomēr sēdi šeit un, piesūcies kā blakts, šūpojies bērnu šūpolēs.”
Sunim bija taisnība, man nebija daudz ko teikt. Bet kāpēc es šo suni neesmu redzējis agrāk? Kam šis suns pieder? Vai tas vispār ir īsts suns? Varbūt tēlo suni.
“Kādus suņus tu šajā pusē vispār pazīsti? Nu, tā, starp citu,” es aplinkus pētīju.
“Tevi, piemēram. Bet mani sevišķi neinteresē. Man ir sava dzīve.”
“Ņem vērā, es neesmu suns…”
Suns sēkdams pasmīnēja.
Turpināju: “Sava dzīve. Visiem ir sava dzīve. Vai tu Tammsāri esi lasījis?”
“Nuu. Un tad?”
“Nu tur tiek spriests, ka tad, ja būtu tāda suņu universitāte…”
“Pat nemēģini. Suņiem nav nekādas universitātes.”
“Tā, un kas tad viņiem ir? Ierakt zemē kaulu, dabūt no kuces kniebienu un laika nosišanai pagaudot. Tas arī viss?”
“Daudzmaz.”
Suns taktiski klusēja, un es sapratu, ka man jau nekā labāka nav. Suns nesāka mest to acīs.
“Nu, mazu glāzīti jau ar tevi varētu izmest,” beigās izmocīju.
Suns tūlīt pieslējās kājās, un viņa aste sāka šaudīties piu-pau.
No domas, ka es tūlīt tiešām iešu ar suni dzert šņabi, man kļuva tik skumji, ka negribot sāku raudāt. Asaras ritēja, un es tās slaucīju ar piedurkni un plaukstas virspusi.
“Tēti, ko tu te dari, vai tu raudi?” man blakus stāvēja Siskins.
“Nē, jā, drusku raudu. Kļuva mazliet skumji.”
“Vai manis dēļ?”
“Jā, nē, zini, tāpat vien.”
“Man arī reizēm kļūst skumji, tēti, tas nekas,” un Sise man iedeva papīra kabatlakatiņu no paciņas, ko es no rīta viņai biju nopircis deguna slaucīšanai.
“Labi, ka tu atnāci, es jau taisījos iet ar vienu suni dzert šņabi.”
“Tad jau tiešām labi, ka atnācu. Vai mājās vēl ir pelmeņi?”
“Es nezinu, bet paskatīsimies.”

Vonnegūts un Hellers apgalvo, ka seksa apraksti neiedarbojas erotiski.
Neiedarbojas gan, bet vai vajadzētu?
Seksa aprakstos sekss pārvēršas par darbību, tādu pašu kā jebkura cita darbība – sviestmaizes smērēšana un atkritumu spaiņa iznešana.
Arī nāves apraksti neizraisa bailes no nāves. Un tomēr var aprakstīt gan nāvi, gan seksu – tas palīdz domāt par šīm lietām, un viss.

Mūsu mājas priekšā blakus savam vecajam autiņam stāvēja Eduards, sejā smieklu grimase. Man bija sajūta, ka viņš ir personāžs no manas pirmās grāmatas. Ko viņš te dara, kā viņš ticis prom no grāmatas?
Vai viņš nebija apmierināts ar grāmatu, ka aizskrēja no tās?
Nujā, es zināju, ka Eduards ir mans studiju biedrs un pieklājīgi būtu tieši tā pret viņu izturēties.
Saņēmos: “Sveiks, Eduard!”
Man bija aizdomas, ka viņa smiekli ir tāda smiešanās bārdā, jo viņš pats jau nu zina, ka nav nekāds Eduards, bet vienkārši aizlaidies grāmatas personāžs, kurš ieradies parādīt, ka štrunts par to grāmatu, viņš ļoti labi tiek galā, arī neatrazdamies tajā.
Nekādu interesantu lomu vai darbību jau es viņam tai grāmatā nebiju atvēlējis. Tāpat vien stāvēja un skatījās nekurienē. Domīgi izņēmu no plastmasas maisiņa divus alus, vienu pasniedzu Eduardam, otru attaisīju.
Atcerējos, cik satraukta bija Ellena Nīta, kad Jāns Kross bija izdomājis tādus personāžus un notikumus vēstures nokrēslī, kas vēlāk izrādījās reāli un patiesi. “Bet kas notiks tad, ja viss, ko tu esi sarakstījis, izrādīsies patiesība?” Ellena Nīta bija raizīgi prasījusi.
Jāns Kross neko neatbildēja. Vai nu viņam nebija, ko teikt, vai arī viņš nedrīkstēja atklāt noslēpumu. Protams, pastāv iespēja, ka Kross bija citplanētietis, jo viņa spējas it kā sniedzās pāri cilvēka spēju robežām. Varbūt kādi dati par to ir Andresam Ehinam? Man ir aizdomas, ka Ehins apņēmies neatklāt, pat ja viņam tādi būtu, citādi viņš par to jau būtu izrunājies. Ak, citplanētieši visi ir uz vienu roku.
“Ņem,” Eduards atdeva pudeli. “Es nevaru dzert, esmu ar mašīnu.”
Pamodos no domām, Eduards joprojām stāvēja manā priekšā. Vai pamazām tapa jauna romāna notikumi, un es biju nokļuvis tieši to epicentrā? Mans romāns darbojās, pirms biju paspējis to pierakstīt.
Ieliku pudeles atpakaļ maisiņā. Come on, es arī negribētu būt apputējusi lappuse kādā apputējušā grāmatā.
Tā kā es uzstāju, tad abi ar Eduardu svēti nosolījāmies, ka nākamajā satikšanās reizē izdzersim divus alus. Vismaz. Vai es ar šādām runām centos aiztramdīt savu grāmatas personāžu tālāk no sevis? Jo Eduards dzeršanu bija atmetis jau sen, un es to zināju. Gribēju savas grāmatas lappusēs ieplesties un izrādīties viens pats? Ļoti iespējams.
Koidu mājas putekļainajā kāpņu telpā vilkos augšup, un man ienāca prātā, ka nezinu, kas no manis aprakstītā ir noticis patiesībā un kas ne.
Piemēram, Džesika, skatīdamās man tieši acīs, apgalvoja, ka nekad neesot teikusi, ka padarīs sev galu. Es to esmu izdomājis. Varbūt esmu izdomājis Džesiku ar visu, kā stāv. Un tomēr biju labu laiku uztraucies, kad nezināju, kur viņa veselu nedēļu pazudusi. Baidījos, ka padarījusi sev galu. Un, ja nu esmu izdomājis arī sevi, tad viens izdomājums raizējās par citu. Tiesa gan, tie ir tieši mani izdomājumi, par ko es lielākoties raizējos.
Bet te arī viss iestrēgst. Es esmu savs izdomājums. Un, pats sevi izdomājis, es ļauju izdomājumam izdomāt vēl vienu sevi, literāro sevi. Nez kāpēc man šķiet, ka drīz būšu uz pēdām realitātes uzbūves noslēpumam. Pat Šopenhauers runāja skaidrāk.
Putekļainajās kāpnēs lēcu pāri pakāpieniem. Pudeles maisā šķindēja. Pa logu redzēju, kā Eduards iesēžas mašīnā.
Maire raizējās, jo biju aprakstījis pašnāvības mēģinājumus.
Es nekad neesmu mēģinājis padarīt sev galu.
Aivars nesaprata, kāpēc man gribas braukt ar mocīti, ja esmu aprakstījis, kā braucu ar mocīti.
Ja es tagad rakstītu par sava tēva un mātes nāvi, vai pēc tam es to atcerētos tā, kā esmu uzrakstījis, un neatcerētos, kā viņi nomira īstenībā?
Bet ko es pašlaik atceros? It kā kaut ko atcerētos, taču varbūt galvā jau esmu to sarakstījis stāstā un atceros stāstu. Vai tad ir glīti tā melot par sava tēva un mātes nāvi? Tammsāre, oh my god.
Atvēru dzīvokļa durvis, turot kreisajā rokā veikala plastmasas maisiņu un vaļēju alu, un pieņēmu lēmumu. Būtisku lēmumu.
Es, kas esmu totāli neizlēmīgs un mūžā neesmu spējis pieņemt nekādus lēmumus. Es nespēju pat izšķirties no sievas, kaut gan viņa, pēc pašas domām, jau daudzus gadus nebija mana sieva, vismaz tā viņa teica. Tomēr reizi visā mūžā pieņēmu lēmumu.
Nolēmu, ka var melot par tēva un mātes nāvi, vienīgais noteikums ir tāds, lai tie būtu labi meli. Jo nekas cits, izņemot melus, nemaz nepastāv. Arī patiesība ir meli, turklāt bieži nožēlojamāki par labiem meliem.
Tēvs un māte Rahumee kapsētā, es negrasos jūs vēl likt mierā. Lūdzu, palīdziet man uzrakstīt stāstu! Uz brīdi saņemieties. Un man jau nemaz nav jūs jālūdz. Jūs jau esat šeit, aiz durvīm, es dzirdu jūsu soļus un jūtu pat smaržu.
Kad es pats būšu kļuvis par savas grāmatas personāžu, kas ar mani notiks tālāk? Grāmata taču reiz beigsies, un tad man būs kaput. Šo grāmatu nekad nedrīkst pabeigt, tai jābūt kā Tallinai, kas nemūžam netop gatava. Tad es būšu nemirstīgs. Nemirstīgs es kļūšu tad, ja nemūžam nepublicēšu šo grāmatu par sevi. Šo te pašu. Turpināšu tik rakstīt.
Bet ko Lotmans stāstīja par tēvoci Puškinu? Ka teksts turpina augt arī pēc Puškina nāves. Pats tīksmīgi guļ kapā, bet alter ego Oņegins joprojām staigā pa dueļiem un kniebj sievietes. Un visu laiku aizvien rafinētāk. Nav slikts variants. Jā, ko tad izvēlēties?
Attaisīju nākamo aliņu un jutos apjucis. Varbūt vajadzētu iet uz kaimiņu dzīvokli pie Jāna Pehka, lai apspriestos par šīm svarīgajām lietām? Uzrīkotu mazu kolokviju, konsīliju un paneli. Jā, ja vien spētu piecelties no šīs priekšnama taburetes. Pagaidām nespēju.
“Hei, vai kāds ir mājās? Vai kāds mani no šejienes aiznestu līdz gultai? Kustas? Džesika?”
Klusums. Mājās neviena nebija. Biju tikai es. Man vajadzēja spēt pašam paņemt sevi klēpī un aiznest uz gultu. Rakstnieka dzīve nav viegla.
Sēdēt sev klēpī ir jauki, par to ir rakstīts jau agrāk.

No igauņu valodas tulkojusi Maima Grīnberga