— Kad es būšu poēzijas centrā?

Par Žana Ženē romānu Zagļa dienasgrāmata (no franču valodas tulkojis Nairi Balian; Aminori, 2024)

Ar labu atmiņu apveltītam latviešu lasītājam Ženē vārds visdrīzāk saistīsies ar lielisko romānu Kerels no Brestas, kurš 2007. gadā Janas Grostiņas tulkojumā iznāca apgādā Atēna. Citādi – Ženē luga Kalpones Viestura Meikšāna iestudējumā Dailes teātrī, bet lasāmajā vārdā diezgan liels klusums, jo acīmredzot tik mazā tirgū ir pārāk viegli ļauties kārdinājumam Ženē paslaucīt zem “franču pornogrāfijas” paklāja. Tomēr, kā jau grāmatas pēcvārdā norāda viens no grāmatas redaktoriem Dens Dimiņš, šī darba publikācija latviski aizpilda “neglītu robu latviešu tulkotās literatūras druvā” (247. lpp.).  Iemeslu tam ir gana daudz, taču, manuprāt, pietiek ar to, ka latviešu valodā nemaz nav pieejams tik plašs (neatkarīgi no tā, savam vai šim laikam) transgresīvas literatūras klāsts (riskējot atkārtot publicitātes tekstu, tomēr norādīšu, ka latviski Ženē tulkots no necenzētā izdevuma).

Šīs grāmatas galvenais varonis nezina, kas ir viņa māte; viņaprāt, tā varētu būt bijusi prostitūta (savu māti viņš nepazīst, un šis fakts kaut kādā veidā tomēr padara viņu par cilvēku bez saknēm). Viņš pats ir geju prostitūta, klaidonis gan tiešā, gan pārnestā nozīmē, ubags, kurš turklāt kopā ar dažādās valstīs satiktiem mačo draudziņiem apzog klientus, izstrādājot pat veselas shēmas. Viņa uzdevums ir ne vien ļauties dabiskajam antagonismam un par teju dēmonisku, bet vienlaikus svētu pretmetu uzskatīt policijas spēkus, bet arī šķērsot “savu iekšējo Spāniju” jeb dzīļu kloākas, kas romānā notiek gan tiešā, gan pārnestā nozīmē. Ceļojums pāri “iekšējai Spānijai” ir arī pati Zagļa dienasgrāmata – stāsts par pagātnes klejojumos pa dažādām Eiropas valstīm sastaptiem cilvēkiem no tagadnes skatpunkta ar nolūku “cildeniem mērķiem izmantot savas kādreizējās nelaimes” (53. lpp.).

Gana labs pieteikums margināļu klejojumu un piedzīvojumu romānam, tāpat Zagļa dienasgrāmatu var lasīt kā ar lielu atbildību nostrādātu un labi uzrakstītu pornogrāfisku romānu (tiesa gan, erotisms te aizplīvurotāks nekā, piemēram, Kerelā no Brestas). Taču to visu varētu uzskatīt par lasītāja izklaides elementu, jo būtiskākais Zagļa dienasgrāmatas galvenā varoņa arods ir cits – viņš ir rakstnieks. Tieši tāpēc šīs grāmatas ārpuslaicīgais uzdevums ir “iepazīstināt ar mani šodien, kad rakstu. Tā nav pagājušā laika meklējumi, bet gan mākslas darbs, kura izejas materiāls ir mana agrākā dzīve. Tā būs ar pagātnes palīdzību fiksēta tagadne, nevis otrādi” (61. lpp.).

Tāpat kā Ženē ceļojums cauri iekšējai Spānijai, arī šis poētiskais uzstādījums labi paskaidro, kāpēc Sartrs nodēvēja Ženē par atkārtojumu cilvēku, kura ikdienas dzīves drūmo laiku, kurā atļauts itin viss, “caurvij liesmojošas hierofānijas”.¹ Ženē laiks ir mūžīgā atgriešanās² – Mirčes Eliades (nevis Nīčes) izpratnē, proti, vēsturiskajam notikumam pašam par sevi nav nekādas nozīmes, jo tā nav cilvēka eksistences veida kategorija; nozīme ir iespējai mūžīgi atgriezties konkrētajā vēsturiskajā (vai mītiskajā) notikumā, piešķirot tai metavēsturisku nozīmi un tādējādi pārvarot modernā cilvēka realitāti.³ Ženē gadījumā personiskā pagātne tiek padarīta par mītu, vienlaikus atgriežoties tajā un metavēsturiskojot šo mītu ar valodas palīdzību: “Šī grāmata, turpinot debesīs savu vientuļo trajektoriju, nevēlas būt mākslas darbs, kaut kas nodalīts no autora un pasaules. Es būtu varējis izstāstīt savu pagātni citā tonī, citiem vārdiem. Es to heroizēju, jo manī bija tam nepieciešamais – lirisms.” (239. lpp.)

Sartra darbam par Ženē nelielā esejā pievēršas arī Sartra oponents, franču rakstnieks Žoržs Batajs, kurš ir labi pazīstams ne vien kā daudzu teorētisku darbu, bet arī pornogrāfisku romānu autors (līdz ar to varētu pieņemt, ka Ženē izteiksmes veids viņam nebūt nav svešs). Bataja eseja drīzāk ir par Sartra, nevis Ženē daiļradi, un tajā viņš norāda, ka Ženē darba interesantākais aspekts slēpjas nevis tā poētiskajā spēkā, bet gan “mācībā, ko varam gūt no [šī darba] trūkumiem”.⁴ Tomēr, atkāpjoties no Bataja lāgiem žultainās duelēšanās ar Sartra interpretāciju, svarīgi, ka tajā viņš izvirza (arī paša (anti)sistēmai) būtiskus apsvērumus, kas, manuprāt, vistiešākajā veidā skar arī jautājumu par to, ko nozīmē būt transgresīvās poēzijas centrā. Atbilde uz šo jautājumu ir saistīta ar transgresijas un suverenitātes jēdzieniem. Jēdziens “transgresija” uz Ženē darbu ir attiecināms pavisam tieši, ja transgresiju saprot kā gan juridiskas, gan garīgas robežas vai tabu pārkāpšanu; tomēr Batajs transgresijas robežas paplašina vēl tālāk, pasludinot “es” pārkāpšanu visā pilnībā.⁵ Citiem vārdiem, tā ir nemitīga identitātes “tērēšana”⁶. Savukārt “suverenitāte” ir literatūras rezultāts, jo “literārā komunikācija – kamēr tā ir tāda sava poētisma dēļ – ir suverēns process, kas atļauj eksistēt komunikācijai kā sastingušam mirklim vai mirkļu virknei, kas ir atdalīta gan no darba, gan darba lasīšanas”.⁷ Suverenitāte atrodas ārpus aprēķina par lietderību un pārvar vai pamet novārtā alku objektus. Protams, Ženē dienasgrāmatu vēstījumā lietderība ir acīmredzama – piemēram, zagšanas lietderībai ir gaužām pragmatiski izskaidrojumi, tomēr jaunais Žanno, kādu viņu tēlo rakstnieks Ženē, aizvien pamet novārtā savus īsto alku objektus – viņa iekāre netiek īstenota, līdz ar to Zagļa dienasgrāmatās transgresija parādās ne vien kā (sabiedrības) robežu pārkāpšana, bet arī kā paša alku nostumšana malā.

Atslēgas vārds, kas Ženē ir būtisks, jo parādās arī Kerelā no Brestas, turklāt ļauj savienot Zagļa dienasgrāmatas lasījumu no mūžīgās atgriešanās un transgresīvās suveneritātes viedokļa, ir feerija. Ja Kerelā no Brestas tas ir galvenā varoņa attīstībai un gan iekšējai, gan ārējai pasaulei nozīmīga naktslokāla nosaukums, tad Zagļa dienasgrāmatā tā pārstāv pārdabisko pasauli, kura piepeši pārvērš arī fizisko.  Grāmatas redaktors Dens Dimiņš pēcvārdā raksta, ka feerija ir “feju maģiskās spējas. Pārnestā nozīmē tā ir arī pasaule, kurā šādas lietas ir iespējamas, kaut kas poētisks, iracionāls, arī teātra izrāde, kurā figurē fejas vai maģiski, pārdabiski personāži” (244. lpp.). Turklāt feerija spēj vienkāršiem priekšmetiem piešķirt maģiskas īpašības. Protams, paliek jautājums – kā? Iespējams, atgriežoties mītiskajā notikumā un vienlaikus esot gan te, gan tur, kā varētu apzīmēt rakstīšanas notikumu. Iespējams, tieši ar transgresīvas poēzijas palīdzību tiecoties pēc komunikācijas, kas nav atkarīga ne no autora, ne no lasītāja, pēc komunikācijas, kas pastāv neatkarīgi tieši tāpēc, ka nav vienkārši notverama un fiksējama, tomēr pati par sevi emanē no literārā darba un, pastarpināti, arī no autora, valodas un lasītāja korelācijas. Ne velti Ženē raksta: “Kad beidzot varēšu ielēkt pašā tēla sirdī, pats būt tā gaisma, kas aiznes tēlu līdz jūsu acīm? Kad es būšu poēzijas centrā?” (191. lpp.)

1. Sartre J. P., Frechman B. Saint Genett: Actor and martyr. The Tulane Drama Review. Vol. 7. No. 3. 1963. Pieejams tiešsaistē: https://doi.org/10.2307/1125081 (skatīts 16.07.2024.). Jāpiebilst, ka šis ir tikai tulkojuma fragments no Sartra monumentālā darba ar tādu pašu nosaukumu, tomēr var sniegt ieskatu Sartra lasījumā.  (atpakaļ uz rakstu)
2. Sartre J. P., Frechman B. Saint Genett: Actor and martyr.  (atpakaļ uz rakstu)
3. Eliade M. The Myth of the Eternal Return or Cosmos and History. Transl. by W. R. Trask. Princeton University Press. 1954. Pp. 141–152.  (atpakaļ uz rakstu)
4. Bataille G. Literature and Evil. Transl. by A. Hamilton. London, New York: Marion Boyars, 2006. P. 198.  (atpakaļ uz rakstu)
5. Bown A. Losing the Self: Transgression into Lawrence and Bataille. Études Lawrenciennes. 43. 2012. Pp. 259–280.  (atpakaļ uz rakstu)
6. Bataille B. Visions of Excess. Transl. by A. Stoekl. Manchester: Manchester University Press, 1985. Pp. 117–118.  (atpakaļ uz rakstu)
7. Bataille G. Literature and Evil. Transl. by A. Hamilton. London, New York: Marion Boyars, 2006. P. 187.  (atpakaļ uz rakstu)