— Dusmu dziesmas pasaules kārtībai

Par Ingas Gailes dzejoļu krājumu un varbūt ka mēs visi izdzīvosim (Dienas Grāmata, 2024)

Inga Gaile ir māte, viņas vārdos visi pabērniņi ir bērniņi. Kā Elīnas Brasliņas vāka ilustrācijā, mēs visi esam mazi iemītnieciņi Ingas Gailes, bet arī cits cita grūtajās domās. Savos dzejoļos viņa mums atgādina, ka mēs visi esam māte rītdienas pasaulei, nesam to sevī, bet dzeram benzīnu, runājam ļaunu, pīpējam paciņu dienā, ātrāk, vairāk un tālāk. Inga Gaile mums atgādina, ka mēs esam atbildīgi ne tikai par tiem, ko pieradinām, bet arī tiem, ko nekad nesatiksim, ar ko dalām pasauli, dzīvojam blakus istabā. Kā Inga sauc uz Elizabeti, tā es uz Ingu: “mums tevi vajag, / tavas dusmas, / tavu valodu.” (50. lpp.)

Krājumam un varbūt ka mēs visi izdzīvosim uz aizmugurējā vāka ir atvadu nosaukums un varbūt ka mēs visas izdzīvosim, kas izceļ vienu no centrālajām krājuma tēmām – vīrišķā un sievišķā attiecības. Kā atklāj krājumu noslēdzošais tituldzejolis, varbūt mēs visi izdzīvosim klimata krīzi un karus, “varbūt tiksim cauri ledus kalnu izkusušo plūdiem / caur asinīm kas izlijušas būs no mūsu draugiem” (68. lpp.). Bet ar to nebūs gana visām, kam jāizdzīvo arī patriarhālās varas struktūras, kas Gailes dzejoļos visspilgtāk atklājas dzimumattiecību (izvarošanas, seksa, iekāres) kontekstā. Patiesi, šķiet, šajā krājumā sievietes un vīrieša satikšanās notiek gandrīz tikai caur gribētu vai negribētu aktu, piemēram, dzejoļos a la ferlingeti, Elizabetes galva, redzi, vīriešiem un erotiskais. Šāda attiecību redukcija varētu šķist naiva. Bez šaubām, dzimumattiecības nav vienīgā sieviešu un vīriešu tiešas saskarsmes zona, lai arī tajās spilgti atklājas attieksmju paradigmas, kuras pastāv arī citos dzimtiskotos (tātad gandrīz visos) kontekstos. Iespējams, dzimumattiecību izcelšana izriet no tā, ka Gaile raksta no sievietes perspektīvas, kuras sociālo identitāti autore eksplicē seksualitātes un reproduktīvās funkcijas ietvarā: “esmu sieviete / biju tāda jau / kopš pirmajām savas / dzīves dienām, kad / man tieši un noteikti / norādīja, kas ir mana / ķermeņa pienākums / kas ir tās atveres / ar kurām varu / nopelnīt vecākiem / māju.” (56. lpp.) Iespējams, izvēle pievērsties galvenokārt dzimumattiecībām ir saistīta ar Gailes dzejai un feministiskiem naratīviem vispār raksturīgo ķermeniskumu, caur spilgtiem un nesaudzīgi tiešiem aprakstiem ļaujot sajust abstraktās varas attiecības. Ja izdrāza, tad izdrāza; ja iebāzt, tad iebāzt; ja tu kuce ar mēli nolaizi blakus guļošai sāli no vaigiem, tad “tu kuce ar mēli nolaizi blakus guļošai sāli no vaigiem” (10.lpp.).

Ķermeniskums padara Gailes dzeju intīmu un īstu vairākos veidos. Pirmkārt, tas materializējas jūtīga un jutīga lasītāja pieredzē. Fiziskie, īpaši fizioloģiskie, apraksti iemājo lasītājā, ļaujot izdzīvot sevī aprakstītās sajūtas, tādējādi nodibinot ļoti ciešu saikni starp lasītāju un aprakstīto. Otrkārt, ķermeniskums pārliecina par dokumentālu īstumu. Detalizētie tēlu un situāciju anatomijas apraksti liek noticēt, saprast vai atcerēties, ka pavisam īsts karš, pavisam īsta izvarošana, pavisam īstas ciešanas notiek pavisam pa īstam mums tuvumā, kamēr mēs kā dzejolī kamēr tu esi otrā istabā domājam: “man gan nekad, nekad, nekad nebūs tā.” (54. lpp.) Spilgts piemērs tam ir dzejolī stulbums aprakstītā Ņinas nāve: “viņa guļ pie galda tai virtuvē Bučā / gandrīz zem galda / Ņina ak Ņina zem galda / tas tik ir pikanti / zem galda / uz galda bronhovits soda mazais konjaciņš / tukšs ak Ņina tu palaidne.” (25. lpp.) Lietas un cilvēki nekustas, tomēr ir skaidrs, kas notiek apkārt un iekš tiem, pasaule griežas. Īstenību paspilgtina arī autobiogrāfiskie vai pseidoautobiogrāfiskie motīvi, kas atklājas caur pirmās personas formu (piemēram, dzejolī a la ferlingeti) un personvārdu lietojumu (kā darbā redzi, vīriešiem), kā arī stāstiem, kam iespējams izsekot no viena Gailes krājuma uz citu. Gailes dzejoļos viņa ir klātesoša ne vien kā autores balss, bet arī kā autores ķermenis ar atmiņām, kas atstāj pilnasinīgāku un daudz īstāku iespaidu. Jau pašā pirmajā krājuma dzejolī resnā dzejole tiek nojaukta robeža starp dzejas matēriju un dzejnieces ķermeni, iezīmējot sievišķās formas kā tās pasaules robežas, kurā lasītājs ienāk caur vāku vārtiņiem: “Es gribu būt resna un omulīga / un uz katras savas vēdera krokas / ierīkot ciematu / bērniem un bēgļiem, / sabrauktiem ar smago mašīnu pieturā, / kur viņi gaidīja autobusu, lai dotos uz darbu, / kuru neviens no mums negrib darīt.” (8. lpp.) Tur viņi arī ir, Gailes resnajās domās un vārdos, kas nākuši no viņas miesas.

Dzejnieces personība, pieredze, pārdzīvojumi, satraukumi, kā bieži uzsvērts recenzijās par Gailes dzeju, noteikti ir klātesoši arī šajā krājumā iekļautajos dzejoļos un ir būtisks elements tajā, kā tiek konstruētas lasītāja un teksta attiecības, kas autores klātbūtnes dēļ veidojas īpaši ciešas. Taču pastiprinātais uzsvars uz autores personīgo pieredzi draud novērst uzmanību no Gailes dzejas plašā tvēruma un universalitātes. Viņas dzejoļi runā par visaptverošiem attiecību musturiem, kas novērojami ne vien Ingas un vīrieša attiecībās, bet arī sociālā, politiskā, ekoloģiskā, kosmoloģiskā un teoloģiskā līmenī. Paradigma šīm attiecībām ir bināra opozīcija, kas veidojas starp tēliem katrā realitātes līmenī, izveidojot plašāku un sarežģītāku tēlu sistēmu, kurā vienam binārajam polam (sieviete/daba/ciešanas) piesaistītie tēli tiek pretstatīti otra pola tēliem (vīrietis/dievs/karš). Šī strukturālā atbilstība atklāj plašākas sakarības tēlu attiecībās arī ārpus viena pretstatu pāra, veidojot metonīmiskas ķēdes no viena realitātes līmeņa uz citu. Tā, piemēram, sieviete dzejniece ir pretmets “vīrieša dieva” valodai (62. lpp.), bet vīrietis, notriecot briedi, nostājas pret dabu (26. lpp.).

Attiecības starp dažādu līmeņu tēliem tiek veidotas ne tikai semantiski, bet arī formāli, izmantojot atkārtojumus, kā, piemēram, dzejolī ko es zinu par tumsu?: no sākuma tumsa ir tā, kas “saka, šodien jūs pieredzēsiet ko tādu, ko līdz šim neesat redzējuši”, pēcāk tas ir vīrietis, kurš saka: “jūs pieredzēsiet ko tādu, ko nekad nekad nekad nekad vēl neesat pieredzējuši.” (40. lpp.) Tādā veidā tiek nostiprināta asociācija starp tumsu un vīrieti kā strukturāli atbilstīgiem viens otram. Dažos dzejoļos atkārtojumu bināro opozīciju pārneses nevis savieno vienu realitātes līmeni ar citu, bet sagrauj sistēmas robežšķirtnes, atsedzot dihotomiskās attiecības pašas par sevi. Abstrahējot struktūras no piesaistes kādam no pretmetu pāriem, Gaile tās izceļ ārpus references, laika un telpas: “no katra ķermeņa, kuru tas samina, / izlija gaismas dzijtiņa, / un gaisma atklāja grīdu, / gaisma atklāja sienu, / gaisma atklāja gleznu, / pār krēslu pārmestu segu, un cilvēku atklāja gaisma [..] gaisma atklāja viņu / pazudušo dievu.” (41.–42. lpp.) Citos dzejoļos līdzīga abstrakcija un universalitāte tiek panākta, izmantojot vienlīdzīgus, bet pretrunīgus apzīmētājus un tādā veidā konstruējot paradoksālus, bet intuitīvi saprotamus abstraktus objektus un situācijas: “un pa ezeru, kanālu, jūru laiviņā / brauc jauna, veca, meitenīga, / sačokurojusies sieviete, / viņa airē šo laivu, / laivā ir bērni, / viens, divi, pieci, simts, divi simti.” (12. lpp.) Brīžiem atkārtojumos balstītais ritms ieskanas kā dziesmiņa: “melnās ābeles / zudušas vasaras / melnās ābeles / asaras asaras” (10. lpp.), – bet brīžiem tā ir sāpīga klaboņa: “dzirdēju / atkal un atkal un atkal / un atkal stāstus / par izvarošanām / varmācību” (58. lpp.), “piedosim vai nepiedosim / piedosim vai nepiedosim” (32. lpp.), “un gaidīt gaidīt / gaidīt / varbūt sagaidīt / līdz tu / runāsi” (19. lpp.). Brīžiem Gailes dzejoļi katartisku atrisinājumu piedzīvo atskaņu rakstā, ko vēl vairāk paspilgtina arī alūzijas uz biblisku vai veclaicīgu valodu: “lūk plīvo pilsēta lūk debesīs zied ievas / lūk izaug cilvēki no ziedu kauslapām / uz kurām rakstīts sievas.” (15. lpp.) Lai kurš no ritmiem ieskanētos, tam ir vērts ļaut iešūpot dvēseli, lai sajustu to ķermenisko līdzpārdzīvojumu, zumēšanu un dūkšanu, ko iespējams piedzīvot, klausoties autores lasījumos.¹

Lai arī Gailes dzejas pasaule balstās pretmetu pāros, tā ir ražīgāka par ierastajām dihotomiskajām attiecībām, ļaujot pēc cilvēku savstarpējo attiecību parauga pievērsties plašākām tēmām. Daudzas no tām turpina risināt jautājumus, kas aizsākti agrākos krājumos un ir Gailes dzejas saturiski virzītāji, piemēram, cilvēka attiecības ar dievišķo, nāvi un dzīvību, ciešanām savām un svešām. Tematiski līdz ar to Gailes krājums ieguļas viņas darbos kā vaga laukā, kā vilnis kardiogrammā, kas signalizē par izmaiņām ārējā pasaulē un to, kā tās iespaido iekšējo pasauli. Šī krājuma kontekstā īpaši jāizceļ karš Ukrainā un bēgļu krīze, kuru ēna nosedz katru pleķīti Gailes pasaulē, liekot pārvērtēt attiecības gan ar stulbo (rūsa, 52.–53. lpp.), guļošo (cars, 32. lpp.), skudriņas nogalinošo  Dievu (34. lpp.), gan neieinteresēto sabiedrību (MARIUPOLE, 44.–47. lpp.) Tomēr šo krājumu papildina arī Gailei mazāk raksturīgas pārdomas par ekoloģiju. Pēc līdzīga principa, ienesot globālas problēmas un jautājumus sevī, vairākos dzejoļos Gaile apraksta vides problēmas (kā dzejolī sievas: “bet citi peld starp ūdenszālēm maisiņiem / un ļaužu atkritumiem” (15. lpp.)) vai izdara spriedumus par cilvēka atbildību par tām (kā “sātans atnāk zāles pļāvēja izskatā, / un sagriež manu dvēselīti gabalos / un putniem izbaro, / kas sen jau pelnījuši ir mūs apēst” (38. lpp.)).

Strukturālisma tradīcijās ieturētais pretstatu pāru modelis Gailes dzejā ir smagnēji konsekvents un varētu šķist novecojis, ja to pieņem nekritiski un burtiski. Ne jau visi vīrieši ir tumsa, un ne visas sievietes ir ciešanas, turklāt ne jau visi ir sievietes vai vīrieši. Noslēgumā minēšu trīs iemeslus, kāpēc Gailes krājums un varbūt ka mēs visi izdzīvosim ne tikai nav novecojis, bet ir pat vajadzīgs. Pirmkārt, atsaucoties uz dzejoli Koku kaulainās rokas Gailes iepriekšējā krājumā Nakts, kurā viņa raksta: “māsas es šeit domāju plašākā nozīmē tādā kurā iekļaujas arī puišeļi, vīrieši, zēni”, – arī šajā krājumā vīrišķā un sievišķā pretnostatījums ir jāskata iekļaujošāk un plūstošāk, ne vien kā bioloģiska vai sociāla statiska identitāte, bet mainīga loma, kas parādās tikai attiecinājumā. Otrkārt, nevienlīdzības, ko Gaile tik karsti kritizē, lai arī šķiet, ka jau simtiem reižu ir izrunātas, nav atrisinātas juridiskā un sabiedriskās domas līmenī. “Sieviešu jautājums mums šķiet neērts / un nesaprotams, tādēļ: / dejojiet, meitenes, dejojiet…” (30. lpp.) – tā joprojām ir pozīcija, kurai aizstāvju netrūkst, lai arī diez vai kāds vairs uzskata, ka sievietēm nevajadzētu būt balsstiesībām. Tomēr tā ir ierobežota brīvība, kas robežojas ar varmācību, kā Gaile apraksta dzejolī ko es zinu par tumsu? (40.–41.lpp.). Treškārt, dzejoļi, kas šķiet rakstīti no dusmīgām iekšām, varētu būt būtisks katalizators tālākām diskusijām, emocionāli piesaistot arī nelabvēlīgu lasītāju, kura uzskatu poli novietoti citādi nekā dzejoļos. Gailes dzeja nav elitāra un ar savu tiešumu un emocionālo pielādētību ir pieejama un uzrunājoša plašai sabiedrībai. Tai piemīt spēks aizskart un iekustināt arī tos, kas citkārt labprātāk paklusētu.

1. Šī krājuma dzejoļus iespējams arī noklausīties Ingas Gailes YouTube kanālā. Šo iespēju noteikti iesaku izmantot. Gailes lasījumiem ir bijis paliekošs iespaids uz maniem lasījumiem, padarot dzejnieci vēl klātesošāku manī pašā. Šeit iespējams noklausīties dzejoli Sievas: https://www.youtube.com/watch?v=rFlbXG4RkMA&t=100s.  (atpakaļ uz rakstu)