— Caur sērām radīt skaistas atmiņas

Anna Elina Isoaro ir somu dzejniece un māksliniece, kura par bērna zaudēšanu rakstījusi arī 2019. gadā izdotajā dzejoļu krājumā. Mira Malliusa ir somu ilustratore un dizainere, viņa ilustrē bērnu grāmatas un veido arī kalendārus un pastkartes. Annas un Miras grāmata Tonakt sākās ziema ir par ģimeni, kuras otrais bērns nomirst uzreiz pēc dzemdībām, un vecākā brāļa pieredzi gadā pēc mazā brālīša nāves. Grāmatu latviešu valodā no somu valodas tulkojusi Maima Grīnberga, izdevis Liels un mazs.

Agra Lieģe-Doležko

 

Man ir liels prieks par to, ka Latvijā izdota jūsu grāmata, – lielā mērā tāpēc, ka, šķiet, pieaugušajiem mūsu sabiedrībā joprojām ir sarežģīti runāt ar bērniem par smagām tēmām un pārdzīvojumiem, piemēram, kā jūsu grāmatā par bērniņa – lielā bērna gadījumā brāļa vai māsas – zaudējumu. Kā jums šķiet – vai pieaugušajiem ir pārāk grūti par to runāt vai drīzāk šķiet, ka bērni kādā vecumā ir par mazu, lai viņus iekļautu šajā sarunā?

Anna Elina Isoaro: Somijā ir salīdzinoši daudz bērnu grāmatu, kurās tiek runāts par nāvi, bet parasti tā ir vecvecāka nāve vai kāda cita, tā teikt, ierastāka situācija. Kad tas notika manā ģimenē – kad es zaudēju bērnu –, manam vecākajam bērnam bija trīsarpus gadi un es mēģināju atrast grāmatas, kas varētu palīdzēt par šo zaudējumu ar viņu runāt. Man izdevās atrast tikai vienu grāmatu, kur mirušais bērns bija attēlots kā enģelītis, bet es negribēju stāstīt šādus enģeļu stāstus, drīzāk runāt par to, kā šādās situācijās turpinās ikdienas dzīve un kā tajā piedzīvojam sēras. Tāpēc šķita, ka šāda grāmata ir nepieciešama, un es sāku to rakstīt pati. Latviešu tulkojums ir trešais – grāmata jau izdota Polijā un Ungārijā, un kopumā šķiet, ka šī tēma bērnu literatūrā ir reti sastopama.

Mira Malliusa: Somijā šobrīd pieejamas diezgan daudzas bērnu grāmatas, kas skar smagākas tēmas, tāpēc šķiet, ka mēs kā sabiedrība sākam saprast, ka bērniem ir svarīgi dzirdēt patiesību par notiekošo, arī pavisam maziem bērniem, jo viņi ir jūtīgi – sajūt vecāku skumjas un sēras un labi saprot, ka no viņiem kaut kas tiek slēpts. Un ar bērniem par grūto daudz vieglāk ir runāt ar grāmatas starpniecību – jo pieaugušajiem ir grūti atrast īstos vārdus un grāmatas šos vārdus var viņiem sniegt.

Anna Elina: Somijā ir arī bērnu grāmatas, kurās tiek runāts, piemēram, par viena vecāka depresiju vai alkoholismu ģimenē, bet kopumā var teikt, ka šīs grūtās tēmas bērnu literatūrā biežāk sastopamas ir tikai dažu pēdējo gadu laikā.

 

Savā ziņā jūs jau atbildējāt uz vienu no jautājumiem, kuru vēlējos jums uzdot, – vai grāmatu paredzēts lasīt drīzāk bērnam pašam vai pieaugušajam, lai tas spētu atrast īstos vārdus bērnam? Kaut kādā mērā tas sasaucas ar Latvijā pēdējā gada laikā notikušajām diskusijām par grāmatām, kas bērniem vēsta par viņu ķermeni un seksualitāti, – nereti sastopamā asā pretestība vairāk liek domāt par to, ka šīs tēmas drīzāk rada diskomfortu pieaugušajiem, kuri nevēlas vai pat nespēj saukt lietas īstajos vārdos un atklāti un vecumam atbilstoši par ķermeni un seksu ar bērniem sarunāties.

Anna Elina: Jā, tas ir kas līdzīgs, un es mūsu grāmatu noteikti ieteiktu lasīt bērnam kopā ar vecāku – nevis bērnam vienam pašam, bet drīzāk lai vecāks lasa to bērnam priekšā, un tad par izlasīto sarunāties.

Mira: Tā ir bilžu grāmata visai ģimenei.

 

Vai grāmata paredzēta galvenokārt ģimenēm, kas piedzīvojušas līdzīgu zaudējumu vai ikvienam, lai rosinātu empātiju un izpratni par citu pieredzēm?

Anna Elina: Kad sākām darbu pie grāmatas, mēs primāri domājām par tām ģimenēm, kas piedzīvojušas šādu traģēdiju un kam nepieciešams atbalsts un mierinājums, bet ideja, tā teikt, izauga un tā, man šķiet, kļuva par grāmatu visiem. Mani bērni, it sevišķi mans vecākais dēls, teica, ka ir ļoti labi, ja citas ģimenes par to lasa un uzzina, kādai pieredzēm un sajūtām iet cauri zaudējumu piedzīvojušie. Pie mums vērsušās arī vairākas zaudējumu piedzīvojušas ģimenes – vecāki ir stāstījuši, ka, piemēram, aiznesuši grāmatu uz bērnudārzu, lai audzinātājas un citi bērni to izlasa un visi kopā var pārrunāt to, kā tas ir un kāpēc tik ilgi gaidītā mazā bērniņa tomēr nav, un tamlīdzīgi.

Mira: Tas palīdz saprast arī, ka šāda pieredze patiesībā ir bieža – ļoti daudzas ģimenes bērnu zaudē grūtniecības laikā, parasti agrīnā stadijā, bet reizēm vēlāk vai pat dzemdībās un pēc dzemdībām. Katrā ziņā bērna zaudēšana ir daudz biežāka pieredze, nekā cilvēki parasti domā, jo par to nemēdz runāt.

 

Man šķiet, ka galvenokārt no sievietēm sagaida, ka viņas par grūtniecības zaudējumu nerunās, – sevišķi tad, ja tas noticis tik agri, ka apkārtējiem ir viegli izlikties to nemanot vai ka viņi patiešām pat par grūtniecību nav zinājuši. Tādā ziņā šāda grāmata, kas gan runā par bērna zaudēšanu jau pēc dzemdībām, leģitimizē arī vecāku pieredzi – ka zaudējumam nav jācenšas tikt pāri, to slēpjot vai aizmirstot.

Mira: Jā, sieviete ļoti bieži ar zaudējuma sajūtu cenšas tikt galā vienatnē, taču tajā pašā laikā bērni un citi ģimenes locekļi jūt, ka kaut kas nav kārtībā. Tāpēc gribas jautāt: vai nebūtu labāk, ja mēs par to runātu? Tā visiem būtu vieglāk kopīgi izdzīvot sērošanas procesu.

 

Grāmata ir uzrakstīta no bērna skatpunkta, un tā, manuprāt, parāda pieaugušajiem, kā bērns reaģē uz viņu klusēšanu, ko viņam liek darīt neziņa par notiekošo, bet skaidri sajūtamās pieaugušo skumjas, sēras. Tas stāsta pieaugušajiem, cik baisa bērnam ir šī smagā notikuma klātbūtne tad, ja viņam par to neko īsti nepastāsta, un tādējādi grāmata, manuprāt, aicina pieaugušos būt empātiskiem pret bērnu, kurš no savas pieredzes spēj izdarīt ierobežotus secinājumus, bet just tikpat skaudri.

Anna Elina: Jā, tieši tā. Pirms šīs grāmatas es jau biju uzrakstījusi dzejas krājumu pieaugušajiem par to pašu tēmu, un arī tajā dzejoļi bija rakstīti no lielā brāļa perspektīvas, tāpēc es sāku domāt, ka varbūt tajā varētu būt kaut kas vērtīgs arī bērniem – ka teksts rakstīts no viņu perspektīvas. Un, jā, – tas liek pieaugušajiem saprast, ka bērns redz vairāk, nekā viņiem varbūt šķiet, un ka sēras bērnā var manifestēties kā visai plašs emociju klāsts – tās var nākt ārā kā dusmas, depresija, tās var bērnam likt justies vientuļam, bet vienlaikus visu to pašu saredzēt arī pieaugušajos. Bet tad reiz pienāk diena, kad mamma atkal smejas, un, jā, – man šķiet svarīgi, ka grāmatā ir arī šī cerība.

 

Mira, es neesmu māksliniece, bet es palūdzu savai tuvai draudzenei, māksliniecei un bērnu grāmatu ilustratorei Elīnai Brasliņai aplūkot grāmatu – varbūt viņai rodas kāds jautājums tev par ilustrācijām. Un viņa teica, ka, ilustrējot grāmatu, viņai parasti sanāk bildēs iekļaut detaļas, kas tekstā neparādās, bet ir kaut kādā ziņā zīmīgas, simboliskas, un ka šajā grāmatā viņa pamanīja mazo karavīriņu ar pacelto zobenu rozā puķupodā brīdī, kad mājās palikušie saņem ziņas no slimnīcas, un tas viņu ļoti uzrunāja. Viņas jautājums: uz kurām zīmējumu detaļām tu kā māksliniece gribētu vērst uzmanību?

Mira: Es ilustrācijās iekļauju daudz šāda veida elementu, un citi lasītāji tos pamana, citi ne. Šīs grāmatas ilustrācijās rotaļlietām ir piešķirta kāda nozīme – ir arī zaķītis, kurš parādās vairākas vietās stāstā. Bet tava draudzene ir pirmais cilvēks, kurš kaut ko ir jautājis par melno karavīriņu, un, jā, tā ir metafora par dzīvības pārtrūkšanu, jo rotaļlieta – karavīrs ar pacelto zobenu – stāv blakus telpaugam, kociņam, ko it kā grib nocirst. Ir ļoti patīkami, ka kāds to pamana, jo šie ir arī mazi vēstījumi pieaugušajiem, kas lasa šīs grāmatas, – tiem ir lielāka nozīme, tās nav tikai nejaušības.

 

Vēl viena lieta, kas man, sevišķi šobrīd, esot trīsgadnieka mammai, kura uzvedību mums nepārtraukti nākas tulkot un šifrēt, šķita svarīga, ir tāds kā bērna brīžiem šķietami savādās, sociāli it kā nepieņemamās uzvedības skaidrojums – jo bērns ir stāstnieks, caur kura acīm mēs šajā tekstā ieraugām arī cēloņsakarības. Piemēram, bērns sajūt kaunu un sāk spārdīt baznīcā sev priekšā sēdošā krēslu vai skaļi dziedāt. Lasot to kā cēloņsakarību virkni, kam pamatā spēcīgas, iespējams, iepriekš neizjustas emocijas, iemesli kļūst pilnīgi skaidri un nenāk prātā bērnu uzreiz kušināt un kaut ko pārmest. Un šī ārēji it kā nesaprotamā rīcība var būt raksturīga bērniem visdažādākajās jaunajās, neierastajās situācijās.

Anna Elina: Man prieks dzirdēt, ka lasītais var šķist noderīgs un attiecināms arī uz citām dzīves situācijām, un, protams, vienmēr ir cerība, ka grāmata nav tikai par konkrēto gadījumu, bet gan par dzīvi kopumā. Un, jā, vienmēr ir vērtīgi sevi ielikt bērna situācijā, atcerēties, ka viņam tā var būt savāda, un censties saprast, kāpēc viņš varētu izturēties savādi.

 

Vai ir kāda ziņa, ko vēlaties nodot tieši saviem latviešu lasītājiem?

Anna Elina: Es galvenokārt ceru, ka grāmata varēs sniegt nedaudz mierinājuma tiem lasītājiem, kuri paši pieredzējuši šādu traģēdiju, kā arī tiem, kas šādām ģimenēm ir tuvi – paplašinātajai ģimenei, draugiem, kaimiņiem. Jo tas ir kaut kas, kas nenotiek tikai ar ģimeni pašu, bet plašāku cilvēku loku, kuriem kaut kādā veidā ir jāspēj ar šo ģimeni par to sarunāties, atbalstīt viņus. Un, ja, kā jau tu teici, šāda tēma pagaidām Latvijā bērnu literatūrā nav bieži sastopama, es ceru, ka šī grāmata sasniegs plašāku auditoriju – lai lasītāji noticētu, ka arī šādas reālās dzīves tēmas drīkst parādīties bērnu grāmatās, jo patiesībā jau tieši bērni ir tām atvērti, viņus tas viss interesē, viņiem tās nav tabu tēmas kā dažbrīd pieaugušajiem – gan savā starpā, gan attiecībā pret to, ko viņi ir gatavi pārrunāt ar bērniem.

Mira: Un galu galā grāmata beidzas ar cerību, mierinājumu un prieku – tās būtiskākās iezīmes ir bērna perspektīva un mierinājums. Mēs negribējām radīt biedējošu grāmatu, bet gan mierinošu, siltu un atbalstošu stāstījumu, kas tomēr nevairās skart smagas, sarežģītas tēmas.

Anna Elina: Es gribētu, lai cilvēki ir gana drosmīgi šādai grāmatai, jo, lai gan tajā ir skumīgais, tā arī sniedz sajūtu, ka tu vari turpināt dzīvot arī pēc tam, kad piedzīvotas lielas sēras, un ka pat caur tām ir iespēja radīt skaistas atmiņas.