— Izgājis, drīz nāks

 

***

šorīt lielajos kapos
apgredzenotam gulbim
pie asfalta piekusa
spārni
šajā slepkavībā apsūdzētas
kļavas
kuru bajonetes 
dziļi caurdūrušas gaišāku nākotni
rāda tumsnēju pigu brīvībai
kurš gan būtu domājis
ka apgaitā izvestie suņi
ar mīzaliem notriepuši kļavas
pārtrauks pasaules karus
apzīmogojot ienaidnieku ādas 
ar miera līgumiem
kailsalā bez gala un izlīgumiem

 

***

visa zeme kā gājēju pāreja
gaismai atmirdzot sniegā
starp kokiem
tikai vītola sāpes 
nepāriet
gaužām lēni skumst vītols
sniegā iznēsādams zaļas
asaras
lielie ļaudis met lielas ēnas
bērni tām pārkaras pāri
smiedamies kā bezdibenīgā
akā
ēnas atņem bērniem smieklus
bet atbalss kavējas dziļumā
nosmakusi

 

***

jūrai un apvārsnim nav dimensiju
ir tikai fiziska un perceptīva 
mainība

uz veļas auklas lauku mājās
nekarājas logaritmi
tos iedrukā mācību grāmatās
un iekaļ skolēnu prātos

sava kaimiņa acu plakstos
es saskatu vistīrāko džezu
tāpat kā mīlestībā
nejaušības visatraisītāko horeogrāfiju
nevis periodisku atkārtošanos
kas mērāma pēc statistiskiem parametriem

kad bērni šūpojas uz jājamzirdziņiem
dadaisma idealizētā parādē 
tiek izkliegta komanda
NOST AR AMPLITŪDĀM

kad jārunā ar māsu
mans dialogs pieder dzīvnieku pasaulei
nevis teksta uzdevumu sastādītājiem:
                           kāpēc tu ar mani nerunā?
patlaban runāju gan
                           bet kāpēc tik maz?
attiecībā pret ko?
                           pret laiku
skudras vai cilvēka laiku?