— Zvēru tiesas priekšā

Par Olgas Tokarčukas romānu Stum savu arklu pār mirušo kauliem (no poļu valodas tulkojusi Ingmāra Balode; Latvijas Mediji, 2024)

Aizlaikos, kad Olga Tokarčuka vēl nebija tikusi pie sevišķas starptautiskas ievērības un kad par viņu es nezināju it neko, internets pārliecināja mani lasīt viņas romānu Pirmatne un citi laiki.¹ Godīgi sakot, no kombinācijas “Austrumeiropa + 20. gadsimta vēsture”, kas ne vienu vien latviešu lasītāju būs kaut reizi stipri nogurdinājusi, gaidīju kaut ko jau pārlieku pazīstamu, tās pašas kolektīvās traumas un šausmas, pārmaltas un pārmaltas, tikai poliskā ievirzē. Tomēr noteikti vajadzēja ko no poļu mūsdienu literatūras: tolaik, kā jau ļaudīm gadās, mēģināju izkopt paradumu ceļojumos lasīt kaut ko vairāk vai mazāk vietēju (Dafni di Morjē Kornvolā, tādā garā). Protams, šī jaukā, bet pagalam naivā iecere kopumā bija lemta neveiksmei, un realitātē tā parasti izpaudās kā pastāvīga atgriešanās pie vienas un tās pašas rindkopas vai iepriekšējās lappuses, pasaulei ar spēku ņemot virsroku pār vārdu. Pirmatne un citi laiki, smalks, labā nozīmē savdabīgs, brīvs un nekonvencionāls romāns, ar ko pilnīgi pietika, lai es sāktu sekot līdzi autores darbībai un apņemtos izlasīt visu, kas poļu valodas nepratējam pieejams, ierastajā lietu kārtībā izrādījās vienīgais izņēmums – grāmata, no kuras grūti atrauties pat ceļojuma apstākļos.

Lai ko un kā rakstīdama, Tokarčuka lasītāju savaņģo vienmēr, un tas ir sakāms arī par romānu Stum savu arklu pār mirušo kauliem – darbu, kas uz citu man pazīstamo viņas romānu fona izceļas kā daudzējādā ziņā vistradicionālākais. Citi ir ārkārtīgi fragmentāri, un ne tikai tīri tekstuāli — tajos sadrumstalots ir gandrīz viss, tiem raksturīgi spēji laika un telpas pārrāvumi, tematiski pārlēcieni, lielākoties arī daudzas perspektīvas maiņas (un reizē fragmentu mijiedarbe tos padara par apbrīnojami vienlaidu darbiem).² Savukārt Stum savu arklu pār mirušo kauliem ir telpiski, hronoloģiski un perspektīvas ziņā blīvi koncentrēts romāns, kas stingri pieturas pie vienas personas naratīva. Un tam – padomā tik! – ir pat sižets, turklāt skaidrs un vienkāršs. Silēzijas ciemā, uz kuru pirms kāda laika pārcēlusies naratore, cits pēc cita nomirst vairāki mednieki, tādi visai riebīgi un cietsirdīgi tipi, un vismaz daļā gadījumu ir skaidrs, ka notikusi slepkavība. Norit izmeklēšana, un naratore, ko varētu raksturot kā dzīvnieku tiesību aizstāvi, uzstāj uz ideju, ka tā ir dzīvnieku atriebība, bet ticamāka ir versija, ka patiesībā notiek gluži banāla kriminālo attiecību kārtošana.

Es gan uzdrīkstēšos iebilst mārketinga materiālam – “ekotrilleris” šis darbs īsti nav, proti, lai gan sižeta atstāsts var radīt spraiga krimiķa iespaidu, tas līdz beigām ir mierīgs romāns (ar labu devu melna humora). Jā, ir pa kādai brutālai slepkavībai, un, protams, ir arī zināma intriga, tomēr pamatā teksts ir centrēts uz naratores rakstura atklāsmi un, teiksim, ideju sadursmi. Un nevar noliegt, kam atklāties te tiešām ir: Janīna Dušejko ir viens no spilgtākajiem Tokarčukas radītajiem personāžiem – pēc pašas sacītā nedaudz “infantila” (bet katrā ziņā gudra, vērīga un viltīga), gados vecāka sieviete ar stingru morālo pārliecību, kas nekautrējas paust neapmierinātību ar sociālām un citādām nejēdzībām, ērkšķis konservatīvo Polijas lauku ciema miesā, kam ētiska rīcība ir daudzkārt svarīgāka par tradīcijām. Faktiski viņa ir pastāvīgā konfliktā ar pasauli, un, lai ar to sadzīvotu, lai pasauli darītu saprotamu, viņai ir vajadzīgs skaidrojošs, jēgu piešķirošs, strukturējošs, stabilizējošs filtrs. Par to kalpo astroloģija, ko Janīna piekopj ārkārtīgi nopietni; tā nedod atbildes uz jautājumu, kā dzīvot, toties liekas izskaidrojam, kas notiek.³ Aiz viņas stingrās stājas šķiet nolasāms trauslums, vajadzība pēc stabilitātes. “Tas, ka nezinām, kas notiks, ir briesmīga pasaules programmas kļūda,” viņa saka grāmatas beigās (276. lpp.).

Bet patiesībā viszīmīgākais ir tas, kā viņa teikto turpina: “To pie tuvākās iespējas derētu ņemt un salabot.” Īsi sakot, grāmatu caurstrāvo (silta) ironija – ciema mikropasaules notikumus īstenībā vislabāk izskaidro nevis naratores astroloģiskie aprēķini, tas ir, pasīvi novērojumi, bet pašas rīcība, funkcija, ko viņa uzņemas, pasaulīgiem un pārpasaulīgiem spēkiem nereaģējot uz viņas sūdzībām. Te nonākam pie lietas, par ko grūti runāt, neizpaužot sižeta pavērsienu (tas gan ir trillera žanra cienīgs). Stum savu arklu pār mirušo kauliem ir nevis kriminālmistērija, bet mistifikācija, visas teorijas par dzīvnieku atriebību ir acu aizmālēšana, un romāna gaitā drīz uzminēt īsto slepkavu nebūt nav grūti. Naratore ir pareģe, kas gādā, lai pašas pareģojumi izpildītos; viņa izmeklē, spriež un soda. Bet ko gan citu iesākt, ja Augstākas instances neiesaistās? It kā jau visas dzīvās būtnes ir svētas, bet kas jādara – jādara, un Janīna kļūst par tiesas rīku.

Varu iedomāties dažu lasītāju par šādu ar simpātijām attēlotu personāžu sašūtam vai arī nolemjam, ka teksts mums pilnā nopietnībā rāda asinskāru briesmoni, paskat, paskat, kādi tad tie dzīvnieku draugi ir (tam gan būtu vajadzīgs ārkārtīgi šaurprātīgs lasījums). Bet te der atcerēties, ka literatūra nav lasāma kā traktāti, kur jāatrod kaut kādas skaidras ētiskas vai filozofiskas nostājas, jāatšķetina dzelžaina argumentācija, ar ko iesaistīties diskusijā. Jā, protams, Stum savu arklu pār mirušo kauliem noteikti ir grāmata, kas – lai cik nodrāzti tas izklausītos – liek domāt, varbūt “ieņemt pozīciju”, taču tā nav pamācoša Galvenās Domas literatūra. Mārketingam nav taisnība par trilleri, bet ir taisnība par eko-: šo romānu var pieskaitīt pie ekofikcijas, kas parasti tieši tā arī darbojas – nevis izklāsta doktrīnu, bet, nevairoties no sarežģītības, vērš uzmanību uz, piemēram, to, ko nepieļaujamu sabiedrība pieļauj cilvēka attiecībās ar dabu, par atbildību, par to, ko daba nozīmē un var nozīmēt utt. Un soģe Janīna Dušejko ir lielisks tādai literatūrai piemērots personāžs, kas vienkārši ir iekšēji pretrunīgs. Nedaudz. Nededzina atkritumus, bet nogalina cilvēkus. Ko domāt, paliek lasītāju ziņā.

Šķiet, tieši šajā aspektā vissvarīgākās ir romāna intertekstuālās saiknes ar Viljamu Bleiku. Tieši un netieši Bleika citāti, tik ļoti plašā viņa darbu klātbūtne tekstā nav vienkārši dekoratīvi elementi. Acīmredzamāko – tematisko – saikni iezīmē nodaļu epigrāfi, kas lielākoties ir Bleika dzejoļa Bezvainības zīmes⁴ rindas. Kā jau daudzi, arī šis Bleika darbs ir daudzslāņains, bet reizē tas darbojas un ir uztverams arī itin burtiski: viens no tā nozīmju slāņiem gluži vienkārši nosoda cietsirdību pret dzīvniekiem. Tokarčukas romāna naratore, uzņemdamās atriebējas lomu un iemiesodama “dievišķās Dusmas” (112. lpp.), savā ziņā piepilda zīmju tulkojumus Bleika dzejolī: “Zirgs pātagots kad dubļos nīkst, / Sauc pēc cilvēka asins pret debesīm.” (Ingmāras Balodes atdzejojums, 103. lpp.) Un tajā pašā laikā abos tekstos šīs zīmes, proti, cietsirdība pret dzīvniekiem, veido sekundāru nozīmju slāni, liecinādamas par vispārīgāka rakstura nejēdzību, trulumu un ļaunumu.

Otrs ceļš uz Bleiku iet caur kurtuvi, kas ir Janīnas glābiņš romāna noslēgumā. Viņa iemieso ne tikai dievišķas dusmas, bet arī ellišķu spēku. Te teksts saslēdzas ar Bleika Debesu un elles savienību (no šī darba daļas Elles sakāmvārdi cita starpā ņemts romāna nosaukums), kas postulē divus spretmetus – debesis, saprātu, “labo” kā pasīvu stihiju, elli, “ļauno” – kā aktīvo, kā “enerģiju”. “Bez pretmetiem nav tālākceļa,” saka Bleika teksts, un Janīna tiešām ir šādu pretēju elementu savienība, kas nozīmē kustību, pozitīvu destrukciju. Un romāns, neļaudamies vienkāršojošām interpretācijām un izmantodams ironiju, pretrunas iemieso savā formā, līdzīgi kā Bleika darbs ne tikai piesaka pretmetus kā pasaules iekārtojuma pamatprincipus, bet arī pats formāli ir pretstatu sakopojums.

Vispār Olgas Tokarčukas romāni nekad nav kristālstruktūrā matemātiski sakonstruētas skaidru nozīmju fabrikas, drīzāk viltīgi vijumi Ešera garā, kur valda kustība un paradoksi, ko varbūt maskē sakārtotības ilūzija. Viņa vienmēr ļauj dabiski izpausties personiskām, vēsturiskām un citādām pretrunām un pretmetiem un to dara izcili. Absolūtais vieglums, ar kādu rit teksts, tā atvērtība, autores fantastiskā vēstures izjūta, iejutība un skatījuma brīvība ir kaut kas apbrīnojams. Stum savu arklu pār mirušo kauliem nav no tiem darbiem, kur šīs īpašības izpaužas visiespaidīgāk, bet kā šķietami vienkāršāks darbs par pirmo tulkošanai latviešu valodā tas izraudzīts ļoti labi. Piemēram, varu iedomāties, kādas bailes un trīsas var pārņemt cilvēku Jēkaba grāmatu varenā apjoma priekšā, kā vēl neiesvaidītu lasītāju var atturēt dažu romānu vēsturiskā tematika. Vārdu sakot, es ceru, ka Stum savu arklu pār mirušo kauliem iedrošinās un ne vienu vien ievilinās dziļāk Tokarčukas universā.

1. Angļu tulkojumā (Primeval and Other Times, oriģinālā Prawiek i inne czasy). Poļu valodu neprotu, bet Tokarčukas darbu nosaukumus tomēr atveidošu no tās; šis burtiski, šķiet, būtu Aizlaiks un citi laiki, bet darīsim, kā glītāk.  (atpakaļ uz rakstu)
2. Labs piemērs ir Dienas māja, nakts māja (House of Day, House of Night, oriģinālā Dom dzienny, dom nocny), kur literāras mozaīkas formā konstruēta dziļa, vēstures piesātināta laiktelpa – aptuveni tā pati Silēzijas apkaime, kur norit arī Stum savu arklu pār mirušo kauliem darbība. Vispār šos abus romānus var un, es teiktu, pat vajadzētu lasīt sasaistē: pirmais paver vēsturiski dziļu un episku skatu no dažādiem skatpunktiem, otrais to pašu vidi iezīmē caur pavisam individuālu prizmu un pavisam īsā laika nogrieznī. Šai ziņā abi darbi ir viens otru papildinoši pretmeti.  (atpakaļ uz rakstu)
3. Līdzīgi ir ar kabalistiem Tokarčukas romānā Jēkaba grāmatas (The Books of Jacob, oriģinālā Księgi Jakubowe), tikai šeit kolektīva pasaules noslēpumus skaidrojoša misticisma vietā ir sekulārs individuāls misticisms.  (atpakaļ uz rakstu)
4. Atļaušos te lietot šādu burtisku Auguries of Innocence nosaukuma tulkojumu. Bleiks ir grūti atdzejojams un tulkojams; interpretācijas mēģinājumi vien jau var aizvest sānceļos. Arī par Bleika latviskojumiem šajā romānā būtu ko diskutēt.  (atpakaļ uz rakstu)