švīka
sarkanā švīka šaujas pār bolderājas zīmi
lode tinkšķ pret stalažām
un aizbalsojas
un ierocim aizkrīt balss
rudens
suns pie skrējēja siksnas notrīs
rējiens tinkšķ pret stalažām
vientuļā mežā
no vientuļa krūma
izbirst roka
tā sagrābj kāju un mirst
naktī pretī skrien krieviski smiekli
īsts pūlis ir šķīsts
pūlis šķīst
dod ceļu
lodes šķembām
ты красивый
мужчина мужчине
мужчина мужчине
мужчина мужчине
у тебя будут красивые дети
крик рассеивается через улицу
дети рассеиваются сквозь пуль
красивая черта появляется над знаком болдерая
красивая черта под синим
ziema
tici
es tevi mīlu
balss kā lode iešūpo ūdeni
starp mums un mīlas salu
ir mīlas upe
tavās rokās ir kafija
tā aukstumā kūp
seja izkūst un notek
un mierīga straume to aiznes uz jūru
nāc
es zinu īsāko ceļu
bailes
sarkana jaka
melna taka un krekls
skats ilgojas un kājas skrien prom no pūļa
prom no acīm prom
durvīm ilgojas skats
klīst pār taku kas velkas
kas ilgst pāri visam rajonam
gar bariem
gar gariem barbaru bariem
rinda pieturā gaida busu
mūsu soļi uz melnas takas klusu dun
sarkana jaka
melna taka un krekls
sarkana švīka šaujas gar bolderājas zīmi
pavasaris
pludmalē vientuļi slāj sapņi
precīzāk: izmisums
tas pats
tikai ar puķēm
šo krājumu izlasīju ejot gar jūru
plikām kājām
bija ziemas nogale
ilgojos
sasaldēju sapņus sāļā ūdenī
kā vaukšķis trīsēju
kā lode bez balss
nebeidzu riet uz notecējušu seju jūrā
tā viļņoja bailes
sapņi sarkanā jakā
gāja gar barbaru bariem
gar mīlniekiem uz laipas
gar krieviskiem smiekliem mežā
kur bezpajumtnieks sagrāba kāju
gar bolderājas zīmi
atmuguriski vēlās
caur centru vilcienu un busu
un attapās uz mangaļsalas mola jūras vidū
pie muguras piespiedies viņš
tā pati jūra
tikai bez izmisuma
lodes švīka izrauj grāmatu
sarkanas sapņa asinis
iesūcas smiltīs
vasara
pēc pludmales bija sausas kāpas
pēc kāpām ielīdām mežā
tur mēs bijām divi
tu mani apskāvi un aizspiedi manas ausis
kaut kur tālumā atskanēja šāviens
un turpat tālu
izbalēja
jūra
jūra paceļas
un sagremo zemi
sarkana pikša šaujas gar bolderājas zīmi
buļ buļ
tu teiktu