— Zanderes relativitāte

Par Ineses Zanderes dzejoļu krājumu Stikla burtnīca (Neputns, 2024)

Kādā nesenā sarunā draugiem ieminējos, ka latviešu dzejā – un dzejā vispār – joprojām jāmeklē jauni veidi, kā lasītāju izsist no ierastās mēroga izjūtas. Ar to dzeja, protams, nodarbojas izsenis, bet es uzstāju, ka nedz ir izsmeltas visas iespējas, nedz zudusi nepieciešamība radīt jaunas pieredzes, kas veicinātu domāšanu par pasauli ārpus cilvēka, ar vārdu “pasaule” domājot gan fiziskas teritorijas un telpu, gan ekonomisko, sociālo, politisko, estētisko sfēru utt. Piemēram, mani interesē, ka šībrīža dzeja “pieskaras” tai domāšanai, kas liek pievērst uzmanību, nez, minerālu dzīves ciklam – kalniem, ģeoloģijai, planētai kā sava veida stāstam, kas ilgst miljardiem gadu.¹

Tas, nenoliedzami, ir sarežģīts uzdevums, it sevišķi, ņemot vērā, ka laba daļa no izaicinājumiem, ar kuriem nākas saskarties šobrīd, uzskatāmi par tā saucamajiem hiperobjektiem – tik sarežģītām un milzīgām problēmām, ka tos viens cilvēks nespēj ietilpināt prātā. Taču tieši tādēļ, uzskatu, dzejai ir parādījies jauns pienākums – atrast to skatpunktu un tos tēlus un tēlu attiecības, kas “iztulko” neaptveramības mērogu tādā valodā, kuru spēj saprast egocentriskajā perspektīvā ieslodzītais “es”. Literatūrā, jā, perspektīvu spēles un rotaļīgi mērogi ir plaši lietoti paņēmieni (zināmākais piemērs droši vien ir Džonatana Svifta Gulivera ceļojumi). Tomēr, kā minēju, tie nav sevi izsmēluši.

Šādas pārdomas manī izsauca Ineses Zanderes dzejoļu un īsprozas krājums Stikla burtnīca. Es uzskatu to par vienu no labajiem piemēriem tam, kā 21. gadsimta latviešu dzeja spēj mūsos radīt jaunas temporāla plašuma vai šauruma pieredzes. Tikai Zanderes grāmatas gadījumā runa nav par mūsu biosfēru, novietojumu izplatījumā, attiecībām ar vidi u. tml. Zanderes grāmatas hiperobjekts ir karš. Stikla burtnīca, kurā dzejoļu patiesībā nav daudz – un kuri turklāt nebūt nav visi par karu –, pamanās pietuvoties kara tēmai tādā veidā, kas nešķiet nedz liekulīgs, nedz mākslīgi sadomāts, nedz šablonisks vai tukšs. Tā ir grāmata, kas labi apzinās poētiskos “riskus”, kas rodas, kad, no vienas puses, dzejas estētiskās funkcijas arvien ir prioritāras, bet no otras – nevar nerunāt par tēmu, kas ir šķietami nesavienojama ar estētiskām funkcijām.

Viens risks – ka teksts skanēs labākajā gadījumā pamācoši, ļaunākajā – tūkstošreiz dzirdēti. Otrs aspekts, kas šādus dzejoļus draud padarīt trauslus, ir nepieciešamība saukt lietas īstajos vārdos, tādējādi piesaistot dzejoli laikā pavisam ierobežotam kontekstam (proti, zaudējot pretenziju uz dzejas valodai interesējošo universalitāti). Zanderes dzejas balsis šiem varbūtējo banalitāšu mīnu laukiem iziet cauri neskartas, jo atrod paņēmienu kopumu, kurā nav jābūt didaktiskam un ar pirkstu acī bakstošam. Manuprāt, Stikla burtnīcu kopā gan tematiski, gan kompozicionāli satur garākie prozas teksti, no kuriem pēdējais visvairāk pietuvojas dzejprozai (sabalsojoties ar grāmatas pirmo darbu, kurā tiekam izvesti cauri sapņu ainām). Tomēr kā programmatisku un veiksmīgu centrālo gargabalu uzskatu TI-TI-TI-TĀ, kurā dzejas balss ieņem ekstratemporālu pozīciju, tas ir, Bēthovens, vēstītājs, raugās uz vēsturi, būdams ārpus laika jeb, precīzāk, būdams pasaules (koncerta) vērotājs Rīgas Operas sienā (līdzās citiem ciļņos atveidotajiem ģēnijiem).

Šajā Zanderes darbā ir lietots vienkāršs un nebūt ne oriģināls uzstādījums – paraudzīties uz īso cilvēka dzīvi iepretim nemirstīgajam un bezgalīgajam. Skaidrs, ka uz mūžības fona (un idealizētā komponista fona) cilvēku likstas un problēmas izskatās maziskas (kādas tās mēdz arī būt), un mūsu kari – kā bezjēdzīgs riņķa dancis bez ieguvējiem. TI-TI-TI-TĀ sabalsojas ar noslēdzošo poēmu Svārstības, kurās poētiski apspēlēta ideja par nebeidzamu šūpošanos dažādos aspektos – ritmu kā dzīvības neatņemamu sastāvdaļu, nebeidzamu krišanu no viena grāvja/galējības citā, mūziku kā polu samierinātāju… Bet, šādi raksturojot abus tekstus, var rasties sagrozīts priekšstats par Stikla burtnīcas efektu.

Proti, Bēthovena mūžības skatiens, tas ir, dzejas balss skatiens, kas raugās uz cilvēci it kā “no malas” vai “no ārpuses”, nekļūst vīzdegunīgs vai viendimensionāli nosodošs. Kari, paralēles, ko iespējams vilkt starp pagājušu vēstures mirkli un tagadni, sajūta, ka traģēdijas atkārtojas, apziņa, ka cilvēka dzīves lielums un mazums ir skatāmi salīdzinošā griezumā, – nav dzejas kustības tematiskais pašmērķis, bet drīzāk blakusprodukts autores mērogu spēlei.

“[N]av palicis daudz laika, līdz karš būs sācies, un, līdz tas beigsies,” rakstīts 30. lappusē, konkrētajā vietā runājot par agrāku laiku, bet rezonējot ar lasītājiem šobrīd. Protams, būtiskākā vēstījuma daļa ir ietverta frāzes otrajā daļā – par to, ka karš beigsies (ļaunums nav mūžīgs) un to, ka ars longa. Bet es uzskatu, ka būtiskāk par to, ka šāds vēstījums tiek pateikts, ir tas, kā darbs ir uzrakstīts, – tā ir dzejas valoda, kura nevis informē lasītāju par dažādām ar relativitāti saistītām pārdomām un atziņām, bet caur tēliem demonstrē neierastu skatpunktu, ieliek mūsu dzīves neierastā mērogā. Dzeja, kad tā spēcīgi ietekmē, nekad nav vēstījums, bet drīzāk parādījums – parādība, rādījums, muzikalitāte, tēls, šovs (no angļu darbības vārda) vai šajā gadījumā – koncerts.

Citiem vārdiem sakot, Zanderes Bēthovena stāsts nav abstraktas intelektuālas nostādnes, kas paredzētas tam, lai mēs tās izlasītu un teiktu pašsaprotamo patiesību, ka “aha, skaidrs, cilvēks šķiet daudz, daudz mazāks, ja to salīdzina ar ko lielāku”. Tā drīzāk ir pieredzes radīšana caur konkrētu un daudzveidīgu valodu. Tā ir dzeja, kas dara to, ko vislabāk dara mūzika: tiecas pati iemiesot to, par ko runā. Formas un satura vienība šajā gadījumā ļauj nojaust, ka tas, ko Bēthovens implicē par mākslu (ka tā stāv pāri mirstīgo dimensijai), ir attiecināms arī uz šiem pašiem Zanderes dzejoļiem. Un šis aspekts ne vien paglābj tekstu no deklaratīvas klārēšanas, bet arī teju maņu līmenī pārkārto prioritātes.

Stikla burtnīca vairākos dzejoļos no dažādām šķautnēm paraugās uz vēsturi un vēsturēm. Autores iepriekšējā grāmata Mantojumi (2021) pievērsās dzimtas pagātnei, personiskajam, kas pārtop par ko plašāku. Jaunākajā grāmatā kustība biežāk ir no otras puses – no tautas, no nacionālās piederības uz individuālo. Vēsture pēc šīs grāmatas izlasīšanas nostiprinās apziņā ne kā notikušais, bet kā kopīga atbildība – zināt, rakstīt to, apzinoties savas kopienas vērtību. Stikla burtnīca ir grāmata, kas parāda, ka literatūrai nav jāatsakās no daudznozīmības, lai pateiktu kaut ko nepārprotamu. Tai drīzāk tikai jāmeklē jauni veidi, kā ieņemt skatupunktus ārpus cilvēka, ārpus lineāra laika, ārpus cilvēku posta.

1. Pats nesen centos uzrakstīt dzejoli ar nosaukumu Lielākā zināmā zvaigzne Piena ceļā, VY Canis Majoris, saņem projekta pieteikumu no planētas Zeme, kurš rakstīts sēdes protokola formā un kurā kādas 39 stāvu augstas ēkas darbinieki apspriež iesniegumu, ko saņēmuši no smilšu grauda kādā līča pludmalē. (Attiecības starp smilšu graudu un 39 stāvu augstceltni ir mēroga ziņā pielīdzināmas attiecībām starp Zemi un VY Canis Majoris.) Šī ideja mācās rotaļāties ar kosmiskajiem mērogiem, lai gan aktuālāk varētu būt tāda veida rakstība, kas apzināti kā dzejas balsi izvēlas ārpus cilvēka esošas būtnes vai reālijas – bites, mākoņus, kokus, tektoniskās plātnes.  (atpakaļ uz rakstu)