***
svētdiena ir auglis
pieripojušais
pie pusnakts sliekšņa
pilns
neizsaiņotas gaismas
***
Prague ir dejojoša
tā apguvusi etiķeti
ko saglabā
tūristu burzmā
tā pazīst
savus izliekumus
kam uzdurties
laimīga un liktenīga
nejaušība
Prāga ir liktenīga
plūmju smaržā
***
nakts skanīgais klusums
manī iegrebj
debesu burtus
čīkstošas tartara plaismas
zieda vējīgo elpu
nakts apņēmīgais lēni ejošais klusums
virzos
ar savu lāpu
gar gaidpilniem kambariem
čūskveida siena
ritinās
tumsa pazolēs
vizuļo vārdu
pusatminētie torsi
ko rītausma
ar tuvojošos kņadu
aizklās
***
apreibstu no vārdiem –
Eužēniu de Andradi bites
maiguma stublāji
šķīstā un svelojošā ainava
ar iekāres liesmaino
akvareli
uzaust ik lappusē
pār manu ceļgalu
gliemežnīcām –
***
kaiju izaicinošā
gorīšanās
kāds vienmēr neuzmanīgs
pakrīt un noskūpsta
nāvi uz vaiga
pirms laika
atļaujos cerēt
uz ilgu un laimīgu
filmu
***
gribu izskūpstīt
dzeju no kafijas lūpām
tā tiecas pretī
gardi un neatdzerami rūgta
***
mans ķermenis mūzu mājotne
nopūšu smiltis
vienai izripo
zelta zobs
tas ar ko tevī neiekodos
kamēr bija tādi laiki
un krūtis
kā mīksts sviests
***
saule pieskaras jūras mutei vēl vienu reizi
vēl reizi nočūkst vasara
uz pavirši iedegušajiem liedaga pleciem
kas pārklāsies
mārīšu augumiem
vasara – hematoma
dvēseles izsalkušajā miesā
kaleidoskops kura mirdzošie gabali
nav saliekami kopā
šūpojas skalojas
izlietu atmiņu aizmirstībā
vasara ir neticami skaisti ķermeņi
kas ik gadu
iznirst no smiltīm