— Mans jautājums ir – vai to gribas lasīt?

Lai gan Miks Koljers (Mike Collier) Latvijā, iespējams, ir labāk zināms kā portāla LSM+ (angļu valodā) galvenais redaktors, nesen Dienas Grāmatas izdotais romāns Stārks ir jau ceturtā viņa grāmata. Ja pirmie darbi (stāstu krājums Baltic Byline (Baltijas paraksts) un romāns Ceturtais lielākais Latvijā) lielā mērā šķita kā Koljera žurnālista gaitu loģisks papildinājums ar satīrisku skatu uz Latvijas sabiedrības un politikas norisēm, tad 2017. gadā iznākušais romāns Iz Baltikas – savdabīga parafrāze par angļu rakstnieka Semjuela Džonsona Ceļojums uz Skotijas rietumu salām – jau norādīja uz plašāku vērienu. Stārks turpina šo vēstures stīgu Koljera literārajā darbā, pievēršoties izdomātas vācbaltiešu dzimtas gaitām 20. gadsimta sākuma Vidzemē. Lai gan arī Stārkā ir jaušama viegla ironija, tā šeit atkāpjas fonā, priekšplānā iznākot teju kinematogrāfiskam aristokrātijas norieta tēlojumam. Tomēr tā mazāk ir vēsturiska laikmeta rekonstrukcija nekā simbolisks stāsts par cilvēkiem, kas šķietami ir ieslodzīti jau no dzimšanas noteiktā lomā. Tāpēc vien Stārks ir interesants un atšķirīgs papildinājums Latvijas vēsturi veltīto romānu klāstā, un tāpēc es arī labprāt piekritu piedāvājumam parunāties ar autoru un paurķēties mazliet dziļāk šīs grāmatas augsnē.

Vilis Kasims

Šajā intervijā domāju vairāk pievērsties grāmatai, nevis tev kā ārzemniekam Latvijā, jo pieņemu, ka tev ir mazliet apnicis tikt uztvertam kā tādam viegli eksotiskam dzīvniekam.

Jā, nu, tas ir tāds kā vecā tēvoča Toma stāsts. Cilvēki tev uzdod jautājumus, bet patiesībā grib uzzināt kaut ko paši par sevi, grib dzirdēt ko jauku par sevi. Laikam jau tas ir dabiski, bet es neesmu nekas īpašs, man nav nekāda dziļāka skatījuma. Kā es nesen teicu Latvijas Radio intervijā – man nešķiet, ka grāmatā es piedāvāju skatu no malas. Mans skats ir no vidus, jo tas ir tas, kur, manuprāt, esmu. Tāpēc, jā, esmu mazliet noguris no visiem tiem: “Latvija gan ir jokaina zeme, vai ne?” Nu, dažās ziņās ir, citās – ne. (Smejas.)

Man šķiet, ka grāmatas galvenais varonis ārsts arī ir vidū, nolemts šādam stāvoklim.

Jā, viņš ir pa pusei krievs, pa pusei vācietis, bet tā īsti nav ne viens, ne otrs. Daļa grāmatas ir viņa mēģinājumi atrast kādu vietu, kur varētu iederēties, – un, šķiet, tas viņam neizdodas. Viņš pavisam burtiski iestrēgst, kas savā ziņā atspoguļo arī viņa iekšējos konfliktus. Vispār grāmatā visi ir no jauktām ģimenēm, lietojot mūsdienu terminus, – tāpat kā tas ir šajos laikos. Mēs mēdzam vēsturi uztvert kā laiku, kur bija skaidri nosakāms, kurš ir vācietis, kurš ir krievs, kurš – latvietis, lets, vai kā nu mēs viņus sauktu. Bet pat pavirša tālaika literatūras vai vēstures materiālu lasīšana parāda, ka visi bija [etniski] sajaukti, noteikti vairāk, nekā mēs esam pieraduši domāt.

Vēl viens no grāmatas motīviem ir aristokrātija – kā mēs viņus nostādām privileģētā stāvoklī, sakot, ka viņiem ir savi īpaši likumi. Un mēs paši tam ticam, lai gan šie likumi ir nonsenss, Potjomkina sādžas likumi. Tāpēc tas, par ko viņi sakās esam, ne obligāti ir tas, kas viņi patiesībā ir. Romāna garumā savijas vairākas ģimenes, kas definējas kā atšķirīgas, bet vai tā patiešām ir? Daļa romāna ambīcijas ir par to, cik lielā mērā šī romānā ieslēptā mīkla ir vai nav atrisināma.

Kā notika romāna izpētes darbs – ko tu lasīji, kādas vietas apmeklēji, lai uzsūktu fizisko atmosfēru?

Runājot par grāmatu, man savā ziņā nākas spēlēt tādu kā dubultu spēli, uzsverot, ka tas nav fikcionalizēts stāsts par kādu konkrētu cilvēku vai dzimtu, – es esmu paņēmis šo to no daudzām vietām, daudzām dzimtām, esmu apmeklējis daudzas vietas un izveidojis tādu kā sakausējumu. Taču es nevaru arī apgalvot, ka tā ir vēsture, lai gan cilvēki grib zināt, vai šis un tas ir precīzs. Man gan nācās diezgan daudz laika veltīt, lai pārbaudītu, piemēram, cara laika vilcienu maršrutus un laikus, lai noskaidrotu, vai [grāmatas tēliem] būtu iespējams aizbraukt no vienas vietas uz citu.

Ko es gribēju teikt? Jā, tā tomēr ir fikcija, un ir svarīgi to atcerēties, lai gan grāmatai ir vēsturiska romāna izskats. Es noteikti neesmu no tiem rakstniekiem kā Roberts Greivss, kurš sintezē daudzus primāros un sekundāros vēstures avotus, lai tos savītu kopā Es, Klaudijs vai tāda veida kriptovēsturē. Es nerakstīju kriptovēsturi, lai gan cilvēki droši var to lasīt šādā veidā. Grāmatai ir vesels papildu slānis ar simbolismu – manā skatījumā tas ir simbolistu romāns vācu, franču, itāļu manierē, kas Latvijā varbūt ir Ezeriņa un Blaumaņa darbos. Tā ir forma, kas mani interesē.

Tā ka jā, es devos uz daudzām muižām, parkiem un tā tālāk, taču vairāk par visu mani ieinteresēja ceļi. Latvijas ainavā, sevišķi Vidzemē un Latgalē, mani fascinēja alejas ar kokiem – muižu atrašanās vietas, ne obligāti pašas ēkas. Vienubrīd es diezgan daudz ceļoju Latvijas un Igaunijas pierobežā un reizēm, sevišķi Igaunijā, ierados kādā jaunā vietā, un redzēju, kur ir muižas ēkas drupas ar pievadceļiem, un ar tādu kā baloža instinktu nojautu, kur es atrodos, ka kapi droši vien būs tur un staļļus varētu atrast tai virzienā. Pārsteidzoši, cik bieži var izveidot visnotaļ precīzu iekšējo topogrāfiju. Daudzi no šīm vācu veidojumiem bija visnotaļ līdzīgi, teju industriāli. Es par to rakstu arī romānā, ka tas ir industriāls vai ekonomisks kartelis ne mazākā mērā kā dzimta.

Liela daļa izpētes darba bija psihoģeogrāfiska pieredze. Man šķiet, ka mūsdienās šis laiks ir daudz redzamāks nekā padomju ainavas paliekas, vismaz ārpus Rīgas. Ejot vai braucot cauri šīm vietām, to laikam izjūt visi, kam ir vairāk nekā pavirša interese par šīm lietām. Liekas, ka baronu laiki ir gandrīz tuvāk nekā padomju laiki.

Jā, man bērnībā tā noteikti šķita. Es uzaugu ciematā, kas agrāk bija muižas teritorija, un tur ir daudz veco drupu…

Un, kad ieradās padomju varā, viņi daudzdzīvokļu mājas izvietoja noteiktos veidos, it kā pretstatot tās muižas ēkām. Arī tas bija daļa no vispārējā naratīva, ka mēs neesam sliktāki par jums, vai mēģinājums sabojāt muižnieku skatu.

Un daļa muižas ēku akmeņu tika izmantoti rūpnīcu pamatiem, piemēram.

Un kapsētu robežakmeņiem arī, jā. Tie ir kā nelieli zobi, kas parādās ainavā, un tev šķiet – hmm, tas šeit neiederas, bet es laikam zinu vai varu visnotaļ precīzi uzminēt, no kurienes tas nācis. Tas ļoti pastiprina ainavas pieredzi.

Tas tevi pārsteidza, kad tu pētīji šīs muižas, vai arī tu jau biji to gaidījis?

Tas ir labs jautājums, nebiju par to pat domājis. Es neesmu liels lauku muižu cienītājs, nē, taču man patīk ceļot, lielākoties vienam, un vienkārši ļaut domām klejot. Tās tad visbiežāk pieķērās šiem ceļiem. Kad redzi lielās ozolu vai lapegļu alejas, gribas zināt, kas ir to galā. Visbiežāk tur vairs nav nekā, taču tev ir diezgan skaidra nojauta, kas tur reiz bija un kāpēc tur vairs nekā nav. Pat atšķirības starp kokiem, ko es arī mēģināju… Lapegles nav dabiska Latvijas mežu sastāvdaļa, man tās simbolizē baronus. Tās vienmēr ir [muižu] parkos un kapsētu tuvumā. Bet dažos reģionos vai atsevišķi baroni gribēja arī ko citu. Viņi savā starpā sacentās, un katrs gribēja ko iespaidīgāku vai atšķirīgu. Tā ka ir variācijas, kas var daudz ko pavēstīt – kā ainavā ierakstīta valoda, kas mums ir zudusi.

Cilvēki runā par zudušajām muižas ēkām, taču man liekas, ka patiesībā īstā valoda ir apstādījumu mugurkauls, kas mums vēsta, kas viņi bija, ko viņi mēģināja darīt, ko mēģināja pierādīt paši sev un citiem cilvēkiem. Un, galvenais, tas apliecina, ka viņi savu klātbūtni uzskatīja par pastāvīgu. Jo neviens nestāda lielu ozolu aleju, ja nedomā, ka viņu dzimta tur būs vēl 800 gadu vai vismaz 300–400 gadu. Un tomēr vienas romāna paaudzes laikā tas viss bija pagalam.

Vai pat dažos gados, jo romāna darbība notiek 1904. gadā.

Jā, 1905. gadā gana daudz muižu pazuda. Es nekonkretizēju, vai tika iznīcināta arī Blankenhofa. Patiesībā romānam sākumā bija cits noslēgums, man bija stāsti par grāmatas tēliem, kas ar viņiem notika pēc tam, taču es nebiju ar to apmierināts, man šķita, ka pastāstu par daudz un atņemu simbolisma aspektu. Tāpēc es noslēgumu saīsināju, un, manuprāt, tas tagad ir daudz efektīvāks.

Jā, man šķiet, ka romāns tā strādā ļoti labi, nedomāju, ka tas kļūtu labāks ar kādiem papildu stāstiem.

Man liekas, ka tā ir tā viena rakstīšanas lieta, kas man patiešām padodas, un tas nāk no žurnālistikas, kad tev māca: griez, griez, griez. Manuprāt, interneta laikmetā tas lielā mērā ir pazudis, jo cilvēkiem tagad nav vietas ierobežojumu.

Sākot rakstīt, es apzināti gribēju, lai grāmata būtu aptuveni tikpat gara kā Tumsas sirds, ko es uzskatu par labāko romānu – vai garstāstu –, kas jebkad izdots angļu valodā. Tas ir ideāls garums mūsdienu uzmanības noturīgumam un liek noņemt visu lieko, uzturot intensitāti. Tāpēc es bez mazākā kauna saku paldies Džozefam Konrādam, ka viņš norādīja – ap 65 tūkstošiem vārdu ir labākais garums. (Smejas.)

Es tagad mēģinu izdomāt, vai redzu tavam romānam kādu saistību ar Tumsas sirdi, bet tur būtu ļoti jācenšas…

Nē, nē, ja nu vienīgi tajā, ka ne viss lasītājam ir pilnībā izskaidrots. Tuvākie modeļi bija, pirmkārt, Lampedūzas Gepards. Man šķiet, ka tas pamatā ir mīts, taču runā, ka romānu viņš varētu būt ieskicējis Stāmerienes muižā. Un arī es šo grāmatu sāku rakstīt Stāmerienē zem liela ozola, jo nospriedu – viņš noteikti sāka šeit. Ja esi rakstnieks un gribi sākt rakstīt grāmatu vai ieskicēt to, tad noteikti darīsi to zem šī koka.

Sākotnējā ideja bija… Es izlasīju Gepardu – brīnišķīgs romāns, atskaitot vienu daļu vidū, kas man diez ko nepatika, tas kinky sex, taču ceļš uz krastu un tā tālāk bija fantastiski aprakstīts. Stārkā ir vairākas tiešas atsauces uz Gepardu, ieskaitot vienu rindiņu, kas ir tieši pārcelta. Bet sākotnējā ideja bija tāda – Lampedūza izstāstīja savas dzimtas itāļu puses stāstu. Bet ja nu savu versiju izstāstītu arī viņa sieva, baronese fon Vulfa? Jo daudzās ziņās viņa ir daudz interesantāks tēls par Lampedūzu, viņa kļuva par Itālijas Psihoanalītiķu biedrības vadītāju. Un es nodomāju – man būtu interesanti uzzināt viņas stāstu.

Tā ka tas bija sākotnējais impulss. Pēc tam es sāku lasīt Eduarda fon Keizerlinga Wellen (Viļņi), kas man arī šķita brīnišķīgs īsais romāns. Tā darbība notiek Latvijā, un savā ziņā šī grāmata sniedza atbildi jautājumam, kas būtu, ja otra [Lampedūzas] dzimtas puse uzrakstītu savu stāstu ar līdzīgu vidi, līdzīgā laikā, ar līdzīgi simbolistisku vai glezniecisku rakstību. Tas arī aizveda mani pie tēmas par to, kurš iederas, kurš – ne. Kāpēc fon Keizerlings netiek uzskatīts par daļu no Latvijas literatūras? Manuprāt, viņš tāds ir, vienkārši tā sagadījies, ka viņš raksta vāciski.

Tas ir līdzīgi kā, piemēram, ar Dobičinu, kurš rakstīja krieviski.

Jā, mēs, šķiet, ar lielu prieku esam gatavi saukt Jesaju Berlinu vai pat Vāgneru par savējiem, lai gan Vāgners ienīda Rīgu un nespēja vien gana ātri aizbraukt no tās – un tomēr mēs krītam pie viņa kājām. Man šķiet, ka daudz labāk būtu savā vidū uzņemt, piemēram, fon Keizerlingu, kurš bija piedzimis [tagadējā] Kalvenē un uzrakstīja vairākas ļoti, ļoti labas grāmatas, ko mēs varētu saukt par savām. Ļoti maz no viņa daiļrades ir iztulkots latviski vai angliski. Viņam ir grāmata Dumala, ko es īpaši gribētu izlasīt – kaut nu kāds to iztulkotu, jo tās darbība notiek ziemas laikā, kas man šķiet ļoti interesanti. Tur nebūtu čehoviski saules pielietas vasaras dienas, ko pilda laiskums un tējas dzeršana, un pļāpas; ziemas dzīve muižā bija nepatīkama. Un viņš patiešām arī iekļauj vietējos iedzīvotājus kā aktīvus, inteliģentus personāžus.

Vienvārdsakot, ja kāds no jūsu augsti cienītajiem lasītājiem varētu iztulkot Dumala, es būtu ļoti pateicīgs. (Smejas.)

Atgriežoties pie Lampedūzas un Geparda, tur, protams, arī ir aristokrātijas norieta motīvs, un aristokrāti reizēm parādās kā cilvēki ar šauru domāšanu, kas īsti pilnā mērā neuztver apkārtējo pasauli.

Vai arī uztver apkārtējo pasauli, bet izvēlas to ignorēt. Ir tāda kā saulrieta sajūta, jā. Vēl viens iedvesmas avots man bija [Ivlina Vo] Atkal Braidshedā – no tās es paņēmu domu par atgriešanos kādā vietā daudzus, daudzus gadus vēlāk, kad tevi atkal pārņem atmiņas un tu atceries pavisam citu pasauli, kas vairs neeksistē. Tāpat notiek ar ārstu sākumā un beigās.

Jā, aristokrātiem bija šaura domāšana, bet ir arī zināma varonība tajā, kā viņi aiziet līdz ar sauli un nepadodas mūsdienu pasaulei. Kamēr vien tas tiek darīts līdz galam. Nevar būt pa pusei viens un otrs – vai nu tu esi jaunā laikmeta cilvēks, vai arī… Tas arī laikam kā Čehovam – vai nu tu nocērt tos ķiršu kokus, vai arī sēdi tur un veģetē.

Manu baronu var redzēt kā skarbu un neelastīgu – un viņš noteikti ir neelastīgs –, taču lasītājs nekad nav īsti pārliecināts, cik viņš patiesībā ir inteliģents un emocionāls, kāda ir viņa iekšējā dzīve un vai viņam tāda vispār ir. Galvenais, lai lasītājs to skaidri nezina. Ja viņš dzīvo un mirst pēc saviem noteikumiem – labi, lai tā būtu. Viņa pretstats romānā ir modernie Limsaku brāļi, kas reprezentē progresīvo modeli. Vai beigās viņi ir labākā situācijā – tas ir interesants jautājums, kam pieskāros izņemtajā noslēgumā, taču tagad atstāju lasītāja ziņā. Jo varētu būt abējādi.

Labāk ir nezināt, vai viņi izdzīvotu revolūcijā vai ne.

Jā, viņi varēja būt no tiem cilvēkiem, kuriem zemnieki nodedzināja muižu, bet varēja arī būt no tiem, kurus aizstāvēja. Bija, piemēram, Vegesaksi Raiskumā, kas bija visnotaļ liberāli, uzcēla hospitāļus un skolas, un, kad pienāca laiks dedzināt muižas, vietējie zemnieki viņus pasargāja. Bija daudz tādu gadījumu, lai gan, protams, bija arī atmaksas – jūs paaudžu paaudzēm mūs mocījāt, tagad mēs atriebsimies. Un arī to var saprast.

Tas ir interesanti, jo man liekas, ka mūsdienu latviešu literatūrā ir jūtama pat zināma nostalģija pēc baronu un muižu laika. Iespējams, daļēji kādas sajūtas dēļ, ka līdz ar viņu aiziešanu tika zaudētas kādas vērtības. Savukārt Stārkā es nejutu šo nostalģiju. Barons šķita vienlaikus komisks un traģisks tēls – vai tā tu redzi šo baltvāciešu aristokrātijas norieta laiku Latvijā?

Noteikti, jā. Stārkā ir attēlotas visas vietējās tautības, teiksim tā. Tā bija daļa no manas sākotnējās nostājas – es gribēju, lai tur būtu viņi visi: latvieši, krievi, ebreji, vācieši. Un vācieši ir savā ziņā īpaši… Divas no šīm tautām ir pilnībā vai daļēji pazudušas no kopainas, taču vācieši pazuda pat vairāk nekā ebreji, turklāt unikālā veidā, jo tas notika brīvprātīgi, vismaz daļēji.

Taču ne visi aizgāja – daži palika un asimilējās, jo viņi Latviju uztvēra kā mājas, mana dzimta te ir bijusi gadsimtiem ilgi, tāpēc palikšu un skatīsimies, kas notiks. Un savā ziņā arī ārsts dara tāpat – viņš paliek un atgriežas vietā, kur bija gūsteknis, lai gan tur viņam tika apsolītas arī jaunas iespējas.

Es negribēju visu izstāstīt skaidri un saprotami. Tāpēc ir vērts pieminēt vēl vienu ietekmes avotu – iespējams, vairāk noskaņas ziņā. Bija tāds fantasy, šausmu rakstnieks Roberts Eikmens. Ļoti, ļoti interesants rakstnieks, kurš vairāk rakstīja īsstāstus M. R. Džeimsa garā. Noskaņa viņa darbos ir ļoti interesanta – tā ir tāda unsettling, nemieru rosinoša, jo liekas, ka notikumos ir zināma loģika, taču nav iespējams pilnībā to aptvert.

Man patīk šī sajūta, un es to saucu par simbolismu, jo – kad tiek izmantots simbols? Simbols tiek izmantots tad, ja ar valodu nepietiek, lai izpaustu komplicēto ideju, kas ir prātā, vai arī tu nespēj izpaust to citādi kā vien ar simbolu. Un simboli nekad nav simtprocentīgi reprezentatīvi. Tāpēc viscaur grāmatai ir simboli, kas veido tādu kā paralēlu stāstu vai komentāru par notikumiem, kas ir papildu slānis, kas lasītājam var norādīt zināmu virzienu.

Man šķiet, ka cilvēki, kas ir lasījuši tavas iepriekšējās grāmatas, varētu būt pārsteigti, dzirdot tevi runājam par šausmām un iekšējā nemiera rosināšanu, jo iepriekšējās grāmatās komiskie elementi bija daudz redzamāki, pat Iz Baltikas. Vai tagad tevi šāds simbolisms un vēsture interesē vairāk nekā humors?

Man ir tāda problēma, ka parasti, kad apsēžos un sāku rakstīt, man sanāk kaut kas smieklīgs. Es to nesaku, lai kritizētu komisko literatūru, – man liekas, ka uzrakstīt ko humoristisku ir sarežģītāk nekā filozofisku darbu. Ir ļoti viegli notēlot dziļumu – tad galvenais ir rakstīt gana godīgi, lai daļa cilvēku būtu ar mieru iet tam līdzi. Ir viegli simulēt arthouse filmu, pietiek nofilmēt kādu, kurš skatās pa logu, – ā, tātad viņš noteikti domā kaut ko ļoti dziļi. Bet komiskā literatūra prasa, lai lasītājs smietos vai pasmaidītu, citādi tur nebūtu komēdijas. Taču es gribēju vismaz parādīt, ka spēju uzrakstīt grāmatu, kas nav smieklīga.

Tiesa, es mazliet sabēdājos, kad gāju cauri grāmatai ar tulkotāju Valdi [Ābolu], un es par to ieminējos – re, vismaz esmu parādījis, ka varu uzrakstīt romānu, kas nav smieklīgs. Bet viņš atbildēja, ka nē, tas ir gan smieklīgs. Tātad viņš tur redzēja humoru, ko es pats… Es negribu to saukt par humoru, lai gan tur noteikti ir zināma ironija, bet pašas ainas nav humoristiskas, ja nu vienīgi kā absurds. Taču es Stārku neuzskatu par humoristisku romānu, pat ja ikvienam inteliģentam cilvēkam humors ir personības daļa. Cilvēkiem bez humora izjūtas nav paškritikas. Man šķiet, ka ir jāprot pasmieties par sevi, citādi tu neesi pilnvērtīgs cilvēks.

Tāpēc es Stārku uzskatu par “kārtīgu” romānu. Man liekas, ka latviešu literatūrā reizēm ir zināmi aizspriedumi pret komisko, kas ir žēl, jo te ir vairāki ļoti labi žanra autori. Neatceros, pēc kuras grāmatas tas bija, bet mēs runājām par to ar kādu ļoti intelektuālu kritiķi, un viņš jautāja: “Bet vai tai ir mākslinieciska vērtība?” Un man tas ir pie vienas vietas, mans jautājums ir – vai to gribas lasīt?

Atceros, pirms kādiem desmit gadiem biju Tallinas grāmatu tirgū. Laikam viņiem galīgi nebija runātāju, jo mani uzaicināja uz vienu paneļdiskusiju. Pirms manis bija ļoti augstu vērtēta krievu-igauņu kritiķe, kas pateica ko tādu, ko es nekad neaizmirsīšu: “Bla-bla-bla, Tolstojs, Dostojevskis, bla-bla-bla, Turgeņevs, Brodskis. Literatūra ir sāpes. Ko jūs par to teiktu, Maik?” Un, atvainojiet, bet es nelasu grāmatas tāpēc, ka man tas rada sāpes, – man vienkārši patīk lasīt grāmatas, tās man sniedz baudu. Tas ir nonsenss! Tāda literatūra ir kā auksta duša, kas nākot par labu veselībai. Varbūt tā ir, bet tas nenozīmē, ka aukstā dušā ir jāiet katru dienu, ka nekad nedrīkst iet vannā. Reizēm mēs kaut ko darām tāpēc vien, ka mums tas patīk.

Gribēju pajautāt par rediģēšanas procesu – Latvijas Radio intervijā tu teici, ka tas bija sarežģīts. Varbūt vari par to pastāstīt?

Es ļoti nopriecājos, kad Valdis Ābols piekrita to iztulkot. Es pats biju sagatavojis latviešu versiju, kas bija drausmīga, kā droši vien vari iztēloties. Tāpēc es nospriedu, ka, jā, man noteikti vajag kārtīgu tulkotāju. Un Valdis nav tikai tulkotājs vien. Viņš ļoti uzmanīgi izgāja cauri tekstam. Viņš daudz nopietnāk pievērsās vēsturiskajai precizitātei, nekā to biju darījis es. Viņš pievērsa manu uzmanību vairākām lietām, par ko es nezināju.

Tu pieminēji, ka tev bija papildu nobeigums, ko tu izņēmi. Vai bija arī kādas citas strukturālas lietas, ko tu izmainīji rediģēšanas gaitā?

Jā, man bija kādi trīsarpus melnraksti. Strukturāli nebija nekas liels, taču es izņēmu diezgan daudz savienojošu elementu, piemēram, liekus skaidrojumus un lietas, kas būtu atbalsojušās izņemtajā noslēgumā. Lasītājs tad beigās varētu nodomāt – o, cik es esmu gudrs, es to atceros no grāmatas sākuma, bet nezināju, ko tas nozīmē. Tā kā bija šis tas, bet pamatā runa bija par saīsināšanu.

Tev šķiet, ka žurnālista pieredze rakstot palīdzēja arī citās ziņās, ne tikai šai saīsināšanā?

Īsti ne. Grāmata nav tāda žurnālistiska. Daži cilvēki ir teikuši, ka tā ir visai kinematogrāfiska, un es tam piekrītu. Stilistiski vēl viens autors, uz ko es daudz balstos, ir Džozefs Rots. Viņš ir mans varonis, ja runājam par rakstniekiem. Netaisos sevi salīdzināt ar viņu, bet viņš lieliski spēj pārsteigt.

Ir tāds slavens stāsts par Billiju Vailderu, ka viņam virs durvīm bija zīme ar uzrakstu: “Ko darītu [režisors Ernsts] Lubičs?” Man virs durvīm ir Rota fotogrāfija un, kad esmu iestrēdzis, es tad domāju: “Ko te darītu Rots?” Atskaitot to, ka viņš prasītu naudu. (Smejas.) Bet tas ir noderīgs paņēmiens, ko rakstniekam turēt repertuārā. Tas nenozīmē, ka tu esi kā viņi vai spēj rakstīt kā viņi, bet, ja es varu pieņemt viņu prāta stāvokli, varbūt spēšu atrast kādu risinājumu, kas neizdotos ar savu parasto domāšanu. Tas ir viens no tiem radošajiem paņēmieniem, kas var aizvest interesantā virzienā. Tas ir daudz labāk nekā domāt par līdzīgu situāciju kādā citā grāmatā, piemēram. Piemēram, ja ir problēma ar kādu tēlu – ko darītu tāds rakstnieks? Un bieži viņš izmestu lappusi un uzrakstītu jaunu tēlu, pārsteigtu tevi vai pievērstos kādai detaļai un padarītu to interesantu. Tas neļauj palikt pārāk vienveidīgam.

Ja es mēģinātu tā iedomāties, man bail, ka atbilde būtu – viņš pateiktu, ka tas nekam neder, ka viņš varētu uzrakstīt daudz labāk.

Iespējams. Bet arī tas reizēm var noderēt. Daudziem rakstniekiem būtu noderīgi iemācīties, ka liela daļa uzrakstītā nekam neder. Tā ir ļoti noderīga attieksme. Tie, kas ir to aizmirsuši, par tiem būtu jāuztraucas. (Smejas.)

Nesaistīti ar šo – pirms ieraksta sākšanas tu pieminēji, ka romānam daudz devusi arī sarakste ar Svenu Kuzminu. Cik daudz tu lasi no mūsdienu latviešu literatūras?

Es lasu Svenu. (Smejas.) Man viņš patīk, viņa valoda man ir dzīva. Godīgi sakot, es nelasu neko daudz no mūsdienu literatūras – ne no latviešiem, ne angļiem. Es vairāk esmu iestrēdzis gadsimtu senā literatūrā. Bet Valmieras bibliotēkā es tiku pie Blaumaņa Kopotajiem rakstiem un tagad lēnā garā eju tiem cauri. Un man ļoti, ļoti patīk – man būtu vajadzējis to darīt jau pirms vairākiem gadiem. Tas arī krietni palīdzējis ar valodas mācīšanos, jo viņš raksta ļoti skaidri un tieši. Un ir daudz smalkjūtīgāks, nekā mūsdienās saka. Viņa darbos ir sintezēta tālaika Eiropas kultūrvide, tā kultūra, kas interesē arī mani. Anšlavs Eglītis arī – ir patīkami, ka viņš piedzīvo tādu kā renesansi. Man ieteica Jāni Ezeriņu, un arī viņš man patīk, tur, šķiet, tāda franciska noskaņa.

Es nelasu tik daudz, cik gribētu, bet strādāju pie tā. Meklējot materiālus šai grāmatai, atradu ļoti savdabīgu grāmatu – [Zeibotu Jēkaba] Barons Bunduls. Ļoti īpatnēji stāsti.

Mani ļoti interesē gadsimta sākums līdz trīsdesmitajiem gadiem. Ne tikai latviešu literatūrā, bet arī pasaules literatūrā. Taču latviešu literatūrā tas jo sevišķi ir laiks, kad… Manuprāt, tolaik var runāt par latviešu literatūrām – bija dzīvas paralēlas vides, kas mijiedarbojās. Cilvēki rakstīja latviski, krieviski, vāciski, jidišā – un tas viss notika Rīgā, kas droši vien bija fantastiska vieta, kur izdoties. Tāpēc man šķiet, ka Latvijai vajadzētu ne tikai attīstīt literatūru latviešu valodā, bet arī pieņemt kā savus šos rakstniekus – fon Keizerlingu un citus, kas pieder viņiem, pieder mums. Ja angļu literatūrai var būt kreolu literatūra, Austrālijas literatūra, Indijas angliski rakstītā literatūrā, tad arī Latvijai nevajadzētu iztikt tikai ar valsts valodā rakstīto literatūru. Mums ir jābūt daļai no Eiropas – tāpat kā jebkura cita Eiropas valsts var kaut ko sniegt Eiropas literatūrai.

Vai Latvijai vajadzētu pieņemt tevi kā latviešu rakstnieku?

Es ceru, ka tā būs, – es noteikti esmu gatavs, lai mani pieņemtu. (Smejas.) Es noteikti neesmu britu rakstnieks. Tad kur gan es iederos? Viss, kas man ir, ir šeit. Kad es ierados Latvijā, man nebija tēmu, par ko rakstīt. Es gadiem un gadiem nerakstīju, bet tagad man tas ir… Lielākās bažas ir par to, ka tas sāk pārvērsties par tādu kā bildungsroman, un man tagad ir vesela fon Blanku ģenealoģija. Es zinu, kas notiek ar meitu un mazmeitu, es zinu, kas notika ar iepriekšējām paaudzēm. Ja kļūšu par galīgu megalomaniaku, uzrakstīšu to visu. (Smejas.)

Bet vai pēc tā ir pieprasījums? Viena no lietām, ko uzrakstīju pa vidu, ir stāsts ar darbību 1936. gadā, kad tika atklāta Ķemeru sanatorija, un tajā ir būtībā barona vecmeita. Es to redzu kā ļoti feministisku grāmatu. Bet interesanti, ka tajā laikā, kad es to rakstīju, viņai bija cits vārds, bet, tagad atskatoties, es redzu, ka viņa ir daļa no tās manas fon Blanku dzimtas un ir tikai jānomaina vārds, lai viņa kļūtu par aiznākamo paaudzi.

Noslēdzot – vai tev šķiet, ka arī nākamajā grāmatā vai grāmatās tu pastiprināti pievērsies interesei par Latviju un pasauli gadsimtu mijā?

Man ir divi trīs projekti, par kuriem šobrīd domāju. Ir vērts pieminēt, ka patiesībā kopš iepriekšējās grāmatas uzrakstīju vēl trīs citus romānus vai garstāstus. Vienkārši šī man šķita labākā. Un tās pārējās ir vairāk komiskas grāmatas. Bet man tās joprojām ir, ja kādu interesē.

Man ir ideja par stāstu mūsdienu Latvijas un Francijas vidē, kas varētu būt visai interesanta, – un arī tur ir tāda unsettling sajūta. Šobrīd sliecos par labu iespējai pieķerties tam. Ļoti labprāt arī gribētu uzrakstīt kaut ko teātrim. Viens no maniem sapņiem ir uzrakstīt kaut ko Valmieras teātrim. Man ir dažas idejas, tā ka varbūt sākšu viņus bakstīt.

Man gan jāsaka, ka es ļoti novērtēju iespēju būt šajā dīvainajā stāvoklī, ka rakstu angliski, bet tieku izdots tikai tulkojumā. Angliski manas grāmatas lielākoties nav pieejamas. Tā ka grāmatu izdošanas ziņā es eksistēju tādā savādā Alises Brīnumzemē pasaulē. Piemēram, Iz Baltikas nevajadzētu būt publicētai, jo es labi saprotu, ka šajā pasaules daļā nav daudz cilvēku, kurus interesētu Samjuels Džonsons un Džeimss Bosvels. Taču kaut kādā veidā tas sanāca un laikam mācība šeit ir tāda, ka vajag tikai rakstīt, nedomājot, vai tas tiks izdots. Ja tev pašam tas patīk, tad reizēm grāmata varbūt varēs iznākt un atradīs lasītājus.

Par šo grāmatu es ļoti priecājos. Ir jauki, ka cilvēki par to saka šo to jauku, un man ir bijušas brīnišķīgas sarunas, kur es redzu, ka cilvēki ir sapratuši, ko es mēģināju darīt. Taču es nekādā ziņā nepieņemu to par pašsaprotamu. Un jūtos ļoti apmierināts, ka tā ir sanākusi tāda, kā es biju domājis.