— Divi stāsti

Stāsti ir no ukraiņu dzejnieka Serhija Osokas pirmā prozas  krājuma Nakts peldes augustā (Нічні купання в серпні), kas 2016. gadā iznāca Ļvivā, Vecā Lauvas apgādā (Видавницьтвао Старого Лева).

Tulkotāja

 

Diena ir zila…

Diena ir zila. Diena ir skaidri sadalīta sausumā un slapjumā, karstumā un aukstumā, ilgumā un īsumā, melnumā un baltumā, skaļumā un klusumā. Skaļums ir mūsu klaigas smiltīs, mūsu saplēstās, netīrās kārtis, kurās pīķa dāma ir no citas kavas. Klusums ir kāda putniņa ligzda, kas piebūvēta pie otras Natalkas šķūņa sienas. Ja tai pieiet tuvu klāt, kļūst tumšs un pats putniņš saraujas mazs un aizsedz ligzdu. Ja katru dienu staigā tam garām, robeža starp gaišo un tumšo ļoti drīz kļūst acīmredzama un ķermeniska tāpat kā rēta no bruņurupucīša tev uz kājas.

Nirt tikai ar atvērtām acīm. Ar aizvērtām nirst vārguļi. Redzēt sev priekšā nespodru zaļumu, biezumu, ar bedri vidū, kas laiku pa laikam ievelk iekšā. Ienirt – iznirt. Līdz palss gar acīm. Tad staigāt gar krastu un celt augšā tumšās raglapes – dažreiz tajās kuļas sudrabotu mailīšu rumpīši. Tajā vecumā gan tās vēl neizskatās pēc mailītēm. Celt augšā raglapes ar ūdenszirnekļiem, melnām vabolēm, kurkuļiem, krupjiem, bruņurupucīšiem, gliemjiem, ūdensziediem un pūslenēm. Redzēt kāda cita murdu, no vienas malas aizbāztu ar vīkšķi, kā dārgumu lādi. Ar kājām aizbiedēt jaunos asarus – smaragdzaļus un svītrainus kā eglītes. (Sen vairs neesmu redzējis asarus.)

Peldēties ar draugiem. Cik gribas. Līdz vairs negribas. Līdz varavīkšņotiem lokiem zem acīm. Līdz dūrējam krūtīs. Līdz trīcošām kājām. Spēlēt ķerenes – ienirt un pieskarties patīkami cietai gūžai vai mugurai, vai vēderam, vai pirkstiem, kuri tūlīt pat izslīd, nozūd nespodrajā atvarā, bedrē. Sprauslāt kā zirgam, peldēt kraulā, uz muguras un brasā, apmest zem ūdens kūleni divdesmit reizes pēc kārtas, iznirt šļakatās, pamanīt, ka krastā ieradušās divas tantes ar baltām naģenēm, nolikušas baļļas krastā un tik mazgā savus palagus varavīkšņotās šļakatās, smilšu graudiņos, perlamutra drumslās.

Iziet krastā un nosalt pēc stundām ilgas peldēšanās (dvieļa, kā parasti, nav), purināt no matiem ūdeni zālē, lēkāt, žūt. Spēlēt kārtis uz cita cilvēka palaga (vispirms tāpat, pēc tam uz bučiņām), pieķert sevi skatāmies, kā pa cita cilvēka ķermeni tek lāse – tek un tad ātri žūst, aiz tās paliek mazliet valga perlamutra. Bedrītes, krociņas, saule, tava iztēle, kas aiznes visur – kaut uz Čumakivščinu, kaut uz otru krastu, vilkābeļu mežu – kopā ar visām šīm bedrītēm, krociņām, izliekumiem, kurus tavi pirksti pazīst vien ļoti nejauši, nevilšus. Beigās apgulties uz vēdera, lai sevi nenodotu. Apgulties uz vēdera, izlikties, ka esi noguris un nāk miegs – ar ausi tumšajās sūrenēs. Gaiņāt prom rokas, kas bužina tev matus, kutina kaklu, un smaidīt – vēl slepšus, lejup.

Un tad basām iet mājās, ēst tur boršču ar lielām kartupeļu daivām, ar lūpām ņemt gaļu no kauliem, skatīties uz mušu, kas sitas pret rūti, gribēt gulēt. Negribēt gulēt. Gribēt ko citu, vēl nav zināms, ko, just, kā tas brīžiem spēlējas gūžu muskuļos, sasilda krūtis. Apgulties uz palaga zem aprikožkoka un tūlīt pat ieslīgt miegā – tas kaut kur nes tik neuzvarami, tik droši kā divas tantes ar naģenēm savus izmazgātos palagus mājup. Kā kaut ko grēcīgu un sliktu valdīt silto gurdumu vēderā, ar kuru atkal esi cieši piespiedies pie palaga.

Pamosties vakarā. Slinki ēst lielu, dzeltenu aprikozi, kas nokritusi pavisam tik tikko, atlobot to uz pusēm, aizmetot kauliņu kaut kur dobēs. Žokļi pēc gulēšanas vēl smagnēji, mazliet neklausīgi. Mati izžuvuši un sagūluši šķipsnās, kā gribējuši. Divas tantes ar naģenēm un vectante ar lakatu ravē kartupeļus. Otrā krastā iedamas mājās, govis ar astēm sit dundurus, neviļus iekāpj ūdenī. Ūdens silst, zivis dzīro. Aka skan skaļi, šajā stundā kaut kā īpaši skaļi – tava dzirde atsevišķi uztver grieztuves dobjās vibrācijas, ķēdes skumjos smilkstus un spaiņa plunkšķi ledainajā ūdenī. Tad aka kļūst ašāka, ieskrienas, tās ikvakara mantra notrauc zvīņas tev no lūpām. Tu izpurini salmus no matiem un gar gurķu spaini, gar dillēm, kas uz nakti uzsūc mitrumu, gar pagalmu, kas tagad ir it kā izmazgāts – atkal ej peldēties – lai pienāktu pie ligzdas un kuro reizi šķērsotu gaismas un tumsas robežu, lai savainotu kāju un ar ceļmallapu apturētu asinis, lai nevilšus pieskartos pie gūžas, kas izslīd, izslīd, izslīd tumšzaļajā vakara perlamutrā…

 

Rudens tomātu salāti

Tādi sanāk vasaras pēdējās dienās. Vienkārši nopērc tirgū tomātus – tikai ne pie letes! No tantiņām, kas pa gabaliņu sēž uz kastēm, – lielus un sasprēgājušus, ne velti tos sauc par vērša sirdīm, tie pulsē tev rokās. Paņem nazi – un noskūpsti ar asmeni gatavo dārzeni. Griez ne pārāk sīki, necenties, lai daiviņas būtu vienādas – augusts jau satin teltis, met vezumos, kurš te vairs domās par ģeometriju… Griez nevis uz dēlīša, bet tāpat rokās, turot virs lielas bļodas, lai sula mazliet satek starp pirkstiem. Ir? Labi, tagad paņem sīpolu – skurbinošu, apaļu un dzeltenu kā holandiešu vecmeistariem, nolobi un sagriez, kā tagad saka, pusaplīšos. Salaisti ar eļļu, nevajag rafinēto, nevajag sezama, arī olīveļļu ne, ņem to smaržojošo, to, kuru lej metāla bunduļos. Jā, labi. Pasāli. Vēl mazliet. Nē, garšvielas nevajag. Nemaz. Nestrīdies pretī. Samaisi ar karoti. Un pagaidām neēd.

Aiz loga, pie tukšās vakarskolas, divi lumpeņi, vai varbūt izdzimteņi, pārmij trīsstāvīgos, nodod no rokas rokā pudeli, piesienas garāmgājējiem – vārdu sakot, iziet savas dienišķās evolūcijas regresa stadijas, vēl dažas dienas – un varbūt tomēr ieslīgs anabiozē.

Protams, labāk būtu tos noplūkt no dobes, nu… tu zini. Tur, aiz norakto kartupeļu ķīpas. Paņem rokās lakstus, kas nokrituši zemē no sarkanās smagmes, noplūc dažus neglītus, ar melniem plankumiem vietumis, ar iedobēm pie viducīša – un stublāja smarža trāpīs tev kā strāvas trieciens. Gurķi smaržo pēc bezrūpības, melone – pēc netveramas laimes, arbūzs – pēc pirmā skūpsta, bet tomāti augusta beigās – pēc sirdssāpēm. Neielpo tik ilgi, ja nu pēkšņi paliksi te uz visiem laikiem, bumbieres un sabrukušās mājas ēnā, pie vecā priedes dēļa, kam – skaties – miza vēl nav līdz galam atlupusi. Negribi? Pareizi.

Vislabāk tos uz vasaras virtuvi nest nevis polietilēna maisā, nevis plastmasas spainī, bet tāpat, stērbelē, klēpī, lai tie dobji sitas tev pret vēderu. Uzmanīgāk, te ir pāreja uz ežiņu. Nes, nes.

Pilsētā tomāti zaudē spēku – nokļūstot trolejbusā, lidojot virs kāpnēm, guļot tīrā izlietnē. It kā jau šķiet tieši tādi paši, un arī smarža kaut cik saglabājusies, vāra kā pēdējais elpas vilciens, bet strāvas tur vairs nav. Lai kā tu pūlēsies glābt, uzlabot garšu ar dillēm, pētersīļiem un pat ķiplokiem, tik un tā neizdosies. Visam ir laiks un vieta.

Nomazgā spainī. Paņem neērto nazi ar melno spalu, līdz pusei nolauztu, re, tur tas ir, uz galdiņa pie gāzes balona, ar lupatu noberz lakstus – kāds, kura sen vairs nav, šodien kapājis cūkām. Neskaties apkārt – tik un tā neieraudzīsi.

Vējš atpūtis pie vārtiem bariņu lauku bērnu. Skaļi smejas. Ķer cits citu. Jau džemperos un gumijas zābakos – lietus lija pa dienu un naktī, varbūt atkal uznāks. Bērni klaigā kaut ko spalgu, kaut ko uzbudinātu un plosīgu – kā vienmēr dažas dienas pirms skolas. Viņiem jau sapirktas burtnīcas un pildspalvas, viņus jau sauca skatīties – re, Mitko, kādu dienasgrāmatu tev nopirku! – bet viņi skatīties negribēja, nestāvēja, aizspurdza un aizlidoja.

– Spēlējam “luksoforus”!

– Nē, labāk “gurķus”! Žanka iznesa bumbu!

– Dzirdi? Dzirdi?! Un kad tu būsi veca, kā tad tevi mazbērni sauks? Žannastante?

– Ha, ha, ha, ha, ha!!!

Tu sameklē bļodu. Skaties uz mušu – vai tu re, kā saimnieko gar aprikožu ievārījumu, bet, kolīdz aizmigsi, iekodīs – iedzels kā lapsene. Kož pirms rudens. Negrib mirt, niknas uz visiem.

Sagriez daiviņās. Nevajag vienādās. Stāvi. Tu esi te – vai tur? Viss sajucis.

Pagaidi, līdz sula no tiem satecēs bļodā un sajauksies ar eļļu, sasūksies sīpolu. Jau ir? Ņem rupjmaizes riku, mērcē un ēd.

Nevari? Kur tu esi? Tevi nekā mazbērni nesauks…

 

No ukraiņu valodas tulkojusi Māra Poļakova