— kartāgas vārti

 

***

Amīrs ir mēness, Buhāra – debesu jums;
drīz mēness atkal nāks un rotās debesis.
Amīrs ir ciprese, Buhāra – zaļojošs dārzs;
drīz mūsu dārzā atgriezīsies staltais koks.
Rudakī

atkal un atkal es tevi uzeju šeit
            pasaule:
katru reizi vienādā stājā
galva debesīs
un roka sniedzas pēc zemes

deviņi sestdienu rīti pazuduši bez vēsts
viens atrasts zem drupām
viens izsaucies kā cīrulis starp mākoņiem
tad apklust nesagaidījis savu vārdu

atkal un atkal es nonāku šeit
pie ziedošā laika
            pie hiacinšu lauka
            pie žilbinošās saules dienvidaustrumos
un nezināmais ir atkal vienkāršāks par īsto

pasaules roka neaizsniedz zemi
skatiens apraujas
            kā zarafšāna
            upe bez ietekas izzūd tuksnesī
šis laiks ir tiklab aizmiršanas laiks

lai pavasara zāle nesteidzas –
es būšu atpakaļ
pēc deviņiem sestdienu rītiem

                        Oļi zem kājām ir mīksti kā zīds,
                        kad pāri Amudarjai ved atpakaļceļš.
                        Džaihūnas viļņi ar prieku sveic draugu
                        un zirgu sānus slacina, kad atgriežamies.

 

***

viesi ir pametuši šo lauku
tur paliek izrakņāta zeme un daži cinkoti stieņi
un paliek laiks līdz vakaram lai uzslietu mītni

tu vari būt brīvs
lai ko tu meklētu tas neatrodas šeit
ne šajās bedrēs ne aiz tās aptverošiem vaļņiem
tas negulstas uz vītolu zariem kā putns vai sniegs
te ir tikai gaiss
un daži cinkoti stieņi
no kuriem jāuzceļ mītne pirms vakars kļūst vēls
jo zvaigznes jau griežas ar seju pret nakti

lai ko tu meklētu tas neatrodas šeit
viesi ir pametuši šo magnētisko lauku
tu vari būt brīvs

 

***

signālu straumes saplūst bezveida upēs
kā pieci pirksti pret zemi pavērstā rokā
kā pieci patskaņi gaisā virs ūdens
krāsas sastājas spektros un vārdos atturīgi
vai gaidot kāda piekrišanu
vien piecas minūtes

karnarvonas stacija
osta
nekā ko apcerēt
nekā ko pieskaitīt vai atņemt
aiz straumes pavērtajām durvīm cita āda

viss nemainās tik pēkšņi
viss nav tik jauns un neplānots
es pagaidīšu vēl mazliet uz smilšu strēles
vien piecas minūtes

 

η Ursae Majoris

was für ein seltener Vogel
den Schnabel in die Himmel…

piecdesmitajā dienā mēs vadījāmies pēc zvaigznēm
sausam vēsumam apņemot ķermeni kā arāla jūru
un skatienam viskozi izplūstot
            debesu retinātajā laukā
tu rādīji – re paceļas virs horizonta lielais lācis
ar alkaidu tā astē

galamērķim bija jābūt kaut kur šeit –
aiz portvīna glāzēm
vai portsaīdā suecas rensteles malā
vai ararata smailē

tu meklē to uz kādas no izsvaidītajām papīra lapām
uz sekstanta iedaļas kādā kartes kvadrantā
starp divu aizgājušu upju gultnēm
starp kāda putna diviem spārniem

bet benetnaša jau ir desmit grādus virs horizonta
sērotāju galva
bet apvāršņa malā jau ir pilsētas vaibsti
balts minarets
un pažobelēs ligzdojoši strazdi

lai kur tu ietu
starp tevi un pilsētu ir melnas bazalta smiltis
ciedru izkurtējušie stāvi
faraona tautas lūgumi izkaisīti pār lauku
man ir tikai viens:
            ļauj neatrast

es labprāt paliktu pie savas riņķa kvadratūras
pie lielo greizo ratu ētas
ceļa gājēju galvas
kāds savāds putns
kāds savāds putns knābis debesīs
knābis debesīs
un garām araratam

 

***

vai šis strauts ir brūce vai tikai bezvainīga laiktelpas plaisa –

daugava pie kokneses pavasara laikā
kur atgriezties
kad
            –
                ….

vai šis strauts ir brūce? diez vai
(doma
            pārrauta
                        kā dambis
                   slīdošs zemes slānis
          )

kur atgriezties skatam kad tas izseko tekošu straumi
un ko lai es saku?
sic transit? bet nekas jau vēl nav galā
ir drīzāk vieta gatavoties jaunai dienai
vēl pirms tā pienākusi

šis strauts ir tikai plaisa –

man šeit nav nekā sakāma ne pavasara
ne kādā citā laikā

 

***

prometejs guļ
un mums paliek uz brīdi tumšs klajums brīvs
no liesmām
stīgas nostieptas no viena apvāršņa balsta līdz otram
ieskaņo vējš
tad apstādina
zūdoši

gausa ir zemes plūsma zem kājām
sekojot stundām
un tomēr soļi netiek tai līdzi
ja apstāsimies
ko darīs vējš ar smilšaino augsni ap mums
vai kārtos to vaļņos un grēdās morēnās un kāpās
vai izkaisīs līdz zālei atsegs saknes
vai paspēsim

mēs esam apstājušies
virs galvām
augusta drebošo zvaigžņu gamelāns
čukst stīgas
            nemodini viņu
            nemodini
            nemodini viņu
            vēl
horizonts savelkas šaurāks ap mums

mēs viņu nesasniedzām laikus

 

***

zem akmens velvēm gaiss
                        ir vēss
zem marmora skalojas varš
stiklu vietā gaiteņos vizuļo
                        neapcerētās dienas
plūst gaiss
viņa aizvērtās acis ir trojas priekšpilsētas
zeme                zeme
            zeme
zeme                ieži
velēna
un prelūdija zemei

virzība no perifērijas uz centru
lokveida kustība aptverot visus rasējuma
                        mezglu punktus
vai gandrīz visus

viesis
            ne gluži aicināts bet nav jau arī tā ka svešs
ar iežiem kabatās
labā
tad kreisā kā pulksteņa zvans
vilnis pār dīķi

nav vietas pieliekties
            vai vajadzētu?
velēnu izplūksnā sāls
            graudi – pērnā gada
neaizvadīto nedēļu raža
ienākusies

viļņi pār dīķi
            punkti aiz sevis
metāli jaucas
            brīvi
metālu zari uztausta pilsētas zem zemes un

viņa aizvērtās acis ir kartāgas vārti
                        un
viņa aizvērtās acis ir sāls