— No kurienes tu nāc

Līva Marta Roze (1998) ir dzejniece, kuras darbi publicēti literatūras žurnālos Strāva, Satori, Punctum, Žoklis un citviet, bet drīzumā apgādā Punctum klajā nāks viņas debijas krājums Struktūra. Līva Marta studējusi bioloģiju un šobrīd apgūst kultūras un mākslu studijas Latvijas Kultūras akadēmijā. Viņa nāk no viensētas meža vidū, bet mēs satiekamies teju viensētā, ko ieskauj teju debesskrāpji, – un arī viņas dzejoļos rodama pieredžu, valodas slāņu un ainavu dažādība, kas pārtop dzīvīgā, aizraujošā veselumā. Intervijā Līva Marta min – kā jau cilvēkos tas mēdz būt, arī viņā mājo pretstati. Viņa stāsta par savu rakstīšanas praksi, dzīvi laukos un pilsētā, par cilvēkiem un pieredzēm, kas ietekmējušas viņas dzeju, un par netveramo sajūtu, kurā iespējams uzrakstīt dzejoli.

Linda Mence

 

Kā tu sāki rakstīt dzeju?

Man liekas, pirmie dzejoļi man bija jāraksta skolā kā mājasdarbi. Mums bieži mēdza uzdot rakstīt dzejoļus, piemēram, dzejoli par matemātiku vai par savu vasaru. Kaut ko tādā garā. Un tad piektajā klasē manai iepriekšējai klases audzinātājai nomira mamma un katram no mums bija jāuzraksta viņai dzejolis sakarā ar šo notikumu. Man iespiedies atmiņā, ka man patika tas, ko es uzrakstīju. Un pēcāk literatūrā mums bija jālasa Veidenbaums, Aspazija, un man viņi nenormāli patika. Es joprojām atceros no galvas Kā gulbji balti padebeši iet, un man likās – o, šis ir baigi kruti. Pirmo dzejoli pēc savas iniciatīvas es uzrakstīju, kad man bija 14 gadu un noslīka mans kaķis. Tad es tā ik pa laikam kaut ko rakstīju, tādus mazus dzejolīšus cauri vidusskolai, bet tā riktīgi es sāku rakstīt, kad pārcēlos uz Rīgu studēt, jo dzīves kvalitāte uzreiz tik drastiski kritās, ka sāka tapt ļoti daudz dzejoļu.

 

Tam, kāda ir tava ikdienas dzīve un stāvoklis, kurā tu esi, arī šobrīd ir saikne ar to, kā tu raksti?

Jā, man liekas, es rakstu galvenokārt rudeņos, kad esmu atgriezusies Rīgā. Jo man vienmēr ir tāds mazais kultūršoks. Man šķita, ka es pa gadiem pieradīšu pie Rīgas dzīves, jo es jau kādus septiņus gadus esmu Rīgā, bet es tā arī neesmu pieradusi. Un ir spriedze starp to, kā dziļi sirdī man negribas šeit būt, bet ir tomēr jābūt. Un līdz ar to es ļoti krasi uztveru šo vidi.

 

Man tas atgādina to, kā Čakam nomale kontrastēja ar centru, un arī ar pieredzi, par ko cilvēki rakstīja industrializācijas sākumā. Man arī, nākot no laukiem, tā pieredze ir pazīstama – ka sensorā uztvere it kā jau ir nokalibrēta uz viena veida vidi, un, nonākot pilsētā, rodas šoks.

Čaks man ir tajā pašā bariņā pie Veidenbauma un Apazijas, un savus pirmos dzejoļus es rakstīju, ietekmējoties no viņiem. Bet, jā, ar to pilsētu ir tā, ka es jūtos konstanti pārstimulēta, kad es izeju uz ielas, no trokšņiem un gaismas, un cilvēkiem. Reizēm man tas ir jānovirza uz papīra, tam ir jāiet prom.

 

Kandavā bija gleznotājs, kurš ejot vienmēr skatījās uz zemi. Un es to nesen atcerējos, ejot pa ielu, jo visas tās sejas nāk virsū un vienīgā, telpa, kas paliek man, ir skatīties uz zemi.

Man atkal ir tā, ka citreiz liekas – tās sejas ir tik interesantas arī no poētiskā viedokļa, man gribas uz katru paskatīties. Bet līdz ar to es arī ātru nogurstu no tā.

 

Varbūt tā ir laucinieku lieta. Mazākās pilsētās cilvēki tiešām skatās virsū.

Es nezinu, cik liela ir Kandava, bet Alūksne arī nav nekāda lielā pilsēta. Kādreiz, kad es gāju skolā, man nepatika tas mazums, ka visi viens otru sejā zina, ka cilvēkiem patīk citam par citu runāt, un likās, ka es gribu izlauzties no tā ārā. Bet tagad, kad es esmu bijusi ārā, man tas provinciālisms liekas ļoti mīlīgs. Man viņš vairs netraucē, es to uztveru ar humoru.

 

Tas arī ienāk tavos tekstos – dzejoļos un tekstā, kuru tu nolasīji Punctum festivālā, par Aņku.

Es uzaugu meža vidū, viensētā. Un tāpēc tam tuvākajam ciemam, no kura nāk Aņka, mēs vienmēr bijām kaut kas no ārpuses. Kad es gāju skolā pilsētā, viņi gribēja mani identificēt ar kādu konkrētu ciematu, bet tas īsti nebija iespējams, jo es nācu no viensētas un diezgan maz pazinu cilvēkus no ciema vai pagasta, tikai spilgtākos, kā Aņka. Mēs ar māsu esam runājušas par to, ka cilvēki vienmēr grib definēt to, no kurienes tu nāc, bet mēs esam tādas nedefinējamas, vienmēr no kādas citas vietas. Tagad Rīgā es varu sevi definēt kā nākam no Alūksnes, bet, atrodoties Alūksnē, es nenāku no Alūksnes, es nāku no Pededzes, bet, atrodoties Pededzē, es neesmu no Pededzes, es esmu no Sileniekiem.

 

Tas ir interesanti, ka to, no kurienes tu esi, saprot tikai daži cilvēki, kas dzīvo kopā ar tevi, pārējiem nav tās pieredzes. Jo tas ir ļoti konkrēts punkts, daudz konkrētāks par Alūksni, bet nevienam citam nav pieejams.

Pareizi tu saki, jā.

Tu pieminēji autorus, kas tevi ietekmējuši bērnībā. Kādi vēl notikumi vai procesi tev bijuši svarīgi kā dzejniecei?

Pirmkārt, mans kursabiedrs Mārtiņš Kalniņš, kurš man pastāstīja, ka ir tāds Jauno autoru seminārs. Viņš pats grasījās piedalīties, bet beigās neko nenosūtīja, bet es nosūtīju un nonācu Literārajā akadēmijā kopā ar tevi. Es neko par to pasauli nezināju, es vienkārši rakstīju pati sev un varbūt saviem krustvecākiem – es mēdzu savus e-pastus par to, kā man iet, papildināt ar kādu dzejas tekstu, kas man bija tapis. Tas arī bija svarīgi, ka mans krusttēvs man teica – šis ir labs teksts, raksti vēl. Viņš bija mans pirmais lasītājs. Pēc tam svarīgi bija tas, ka viena no maniem recenzentiem bija Inga Gaile. Viņa uzreiz mani uzaicināja piedalīties LadyFest. Un visus šos gadus es esmu jutusies drusciņ zem viņas spārna, un es domāju, viņa tā ar daudziem jaunajiem autoriem izturas. Un vēl interesanti, ka arī Arvis Viguls toreiz bija mans recenzents. Un par viņu es toreiz neko nezināju pretstatā Ingai – es biju lasījusi viņas Stiklus, es zināju, ka viņai ir kaut kāds sakars ar feminismu, un man bija bail no viņas. (Smejas.) Bet par Arvi es neko nezināju, un paldies dievam, ka es neko nezināju, jo uzreiz pēc semināra es Valmierā gadījos Jānī Rozē un ieraudzīju, ka palicis viens eksemplārs viņa Grāmatas, es nopirku un biju tādā sajūsmā, jo tas man pavēra kādu citu poētisko valodu. Es nemēģināšu tagad izteikties kaut kā gudri par to, kā viņš raksta, bet viņš raksta tā, kā es vēl nebiju lasījusi. Un tad, protams, uzreiz vismaz zemapziņas līmenī tev gribas tam darināt līdzi. Jāpiemin arī Satori vasaras skola pagājušovasar. Henriks Zēgners bija vadītājs, un viņš novadīja ļoti foršu nometni, un pēc tās es pirmoreiz sevi sāku saukt par rakstnieci. Jo laikam tā intensīvā nedēļa kopā ar citiem rakstošiem cilvēkiem beidzot ļāva pieņemt to apzīmējumu. Un Ivars Šteinbergs, protams, arī mani ir daudz aicinājis rakstīt un piedalīties. Kad man citreiz trūkst ticības savai varēšanai, es vienmēr atceros, ka Ivars Šteinbergs nav muļķis, un, ja viņš mani uzaicinājis kaut ko uzrakstīt, tātad es to varu. (Smejas.)

 

Kā tādi svētie aizgādņi – es pat nezinu, kas tieši tie svētie aizgādņi tādi ir, vai varbūt senču gari, bet labi, viņi visi ir dzīvi. (Smejas.) Ir tas mīts par vientuļo censoni, bet man liekas, ka ir liela nozīme tiem, kuri atbalsta.

Es jau rakstītu tāpat, arī tad, ja neviens nezinātu, ka es rakstu. Bet es nerakstītu tik daudz, ja man nebūtu visu to iespēju un cilvēku, kuri man palūdz kaut ko uzrakstīt.

 

Vai tam ir kāds sakars arī ar rediģēšanas procesu? Jo man šķita, ka, piemēram, dzejolis par Pakistānas kebabu ir pamatīgi mainījies, kopš tu to nolasīji pirms pieciem gadiem.

Tev tā liekas tagad, bet es neesmu tur nevienu pašu vārdu mainījusi.

 

Bāc! Bet vai tu vispār daudz rediģē savus dzejoļus, vai vairāk viss paliek tā, kā uzrakstīts?

Kādreiz noteikti vairāk bija, ka tā, kā uzrakstīju, tā arī palika. Un kad es sūtīju kaut ko publicēšanai, parasti arī teica, ka nav daudz, ko rediģēt. Bet tagad, ja teksti nāk nevis no iekšēja impulsa, bet kāds palūdz kaut ko uzrakstīt, protams, ir baigā ņemšanās ar rediģēšanu. Ir kādi uzmetumi, tad viņi tiek kombinēti, īsināti, garināti. Bet lielākoties, ja kaut kas baigi labs man iznāk ārā, tas ir uzreiz. Tā kā Vācietim, vienā vilcienā.

 

Kas ir tie stāvokļi, kuros tu vari rakstīt?

Man taisni šodien, kad autobusā braucu mājās no akadēmijas, radās ideja vienam dzejolim, sāka rindas veidoties galvā, un es sajutu, ka tas ir tas netveramais stāvoklis, kuru ir grūti izskaidrot, bet, kad viņš uznāk, tad arī tās rindas nāk. Un viņu nevar tā speciāli dabūt, tāpēc es reizēm mokos ar pasūtījuma darbiem, jo es varu mocīties nedēļu divas, bet man tik un tā ir jāsagaida tas moments. Un tad es uzrakstīšu trīs dzejoļus vienā piegājienā. Bet man ir grūti aprakstīt to stāvokli. Man patika Žaumes Kabrē Es atzīstos, kur galvenais varonis saka, ka īsta māksla dzimst frustrācijā. Un man ir sajūta, ka tas priekšnoteikums ir frustrācija ar savu vidi un dzīvi, un sensoro pārkairinājumu, un tam seko tas neizskaidrojamais stāvoklis, kurā es nenonāku īsti pēc pašas iniciatīvas, bet tas uznāk un tad es varu to frustrāciju it kā apstrādāt.

 

Mani tavā krājumā piesaistīja tas, ka tajā ir gan subjektīvais, pietuvinātais, ķermeniskais, gan arī it kā absolūti objektīvais, ko visvairāk pārstāv zinātnes terminoloģija un procesi. Es zinu, ka tu esi studējusi bioloģiju un zinātne ir bijusi tava ikdiena, bet kā tu savieto to lielo plašumu?

Man patīk domāt, ka, ja ne visi, tad vismaz es esmu cilvēks, kas ir pilns ar pretrunām. Man liekas, to nozīmē būt cilvēkam. Ka pastāv dažādas pretrunas vienlaikus. Man, piemēram, liekot kopā manuskriptu, bija jāsāk domāt par to, kā cilvēki uztvers dzejoļus. Kad es rakstu, es par to nedomāju. Kad man izdevās kaut kā distancēti uz tiem dzejoļiem paskatīties, man likās svarīgi, ka tur ir dažādas Līvas. Tur ir dzejoļi, kuros prevalē zinātniskā terminoloģija, un tā ir terminoloģija, kuru es vairākus gadus no savas dzīves izmantoju ikdienā, tāpēc tā parādījās manos dzejoļos, jo tas bija man pazīstams un vienkāršs veids, kā sevi izteikt. Bet tad tas periods beidzās un nāca citi dzejoļi, nāca mīlestības dzejoļi, kas ir vairāk sensuāli. Bet tā joprojām esmu es un es nerakstu tikai dzejoļus par kebabiem. (Smejas.) Man liekas forši, ka tad, kad tas viss salikts kopā, var redzēt, ka cilvēks var rakstīt diezgan dažādi un tik un tā rakstīt diezgan labi. Es esmu tikpat naiva, cik es esmu ne-naiva. Es mēdzu lamāties ļoti rupjiem vārdiem. Tas viss pastāv manā personībā.

 

Cik svarīgi tev ir just savu laikabiedru, savas paaudzes klātbūtni dzejā? Vai tu sajūti ko radniecisku?

Es domāju, ka jā. Es biju kopā ar Loti Vilmu Vītiņu, Evelīnu Andžāni, Lauri Bērziņu, Emiju Grigorjevu un Māru Ulmi rakstnieku braucienā Igaunijā ziemas skolā. Un sakarā ar to mums nesen vajadzēja iesūtīt darbus, jo taps antoloģija. Un man liekas interesanti, ka es reizēm redzu līdzīgus motīvus citu darbiem. Un vēl arī tas, ka gan man, gan Mārai, gan Evelīnai tapšanā ir pirmie krājumi, lai gan mēs neesam gluži viena vecuma. Ir kāda līnija, vilnis, kurā mēs visas peldam, pat ja ikdienas dzīvē man liekas, ka es viena pati tajā plunčājos. Bet tobrīd es sajutu, ka ir tāds vilnis, kurš vienkārši ir liels, un tāpēc es ikdienā neredzu, ka tur arī Māra vai Evelīna, vai Emija peld. Tā man bija tāda forša sajūta to apzināties, par to vilni. Jo ikdienas dzīvē es neesmu baigi sociāla, es, piemēram, nekad neeju uz tiem Māras Ulmes dzerstiņiem Ģertrūdes ielā, kur, cik es nojaušu, daudzi cilvēki satiek daudzus cilvēkus un viņiem noteikti ir ļoti interesanti, bet tas atkal nav īsti manā raksturā – iet uz tādiem pasākumiem. Visas manas draudzības ir vai nu piespiedu kārtā tapušas kaut kādos literatūras pasākumos vai aiz nejaušības. Un man ar to pilnībā pietiek, jau tā visus cilvēkus nevar satikt un ar visiem uzturēt jēdzīgu kontaktu. Es jūtos drusku stulbi, ka es nepiepildu to ierasto dzejnieka tēlu, kurš dzer, pīpē un tusojas kopā ar citiem dzejniekiem, un tad tur ir visādas drāmas un mīlas ķildas, un kas tik vēl ne. Bet man liekas, es tīri labi funkcionēju tajā vidē bez tā visa.

 

Tev ir brīži, kad tu domā par tēlu, par priekšstatu, kas citiem ir par tevi kā dzejnieci, vai par to, kādam ir jābūt dzejniekam, dzejniecei?

Drusciņ varbūt sanāk. Es atceros, ka es runāju ar Emiju Grigorjevu par to, ka viņai kādreiz bija bail iet terapijā, jo viņai likās, ka tad viņa varbūt nebūs laba rakstniece. Es par to arī reizēm esmu domājusi – vai tiešām man būtu jābūt destruktīvai, lai es būtu laba dzejniece. Nu, jo tās pazīstamās dzejnieces ir bijušas diezgan destruktīvas. Vai drīzāk tā vide viņas tādas ir veidojusi. Un es teicu Emijai, ka, manuprāt, mēs tomēr dzīvojam laikmetā, kurā vairs nav sevi jāspīdzina, lai tu būtu labs autors, tu vari iet un meklēt palīdzību. Jā, par to tēlu es nezinu. Toreiz, kad es biju Bron-Hītā ar Ivaru Šteinbergu, Māra un Elīna uzdeva jautājumu par tēlu, piedaloties lasījumos. Es teicu, ka es vienkārši mēģinu būt maksimāli es, bet Ivars teica, ka pat tad, kad mēs mēģinām būt maksimāli mēs paši, arī tad tā ir tēla veidošana. Un ar laiku es sāku viņa vārdus saprast. Man liekas, tajā savā rakstošo draugu lokā man ir izveidojies kāds zināms tēls, ka es lielākoties neparādos pasākumos, vienmēr laicīgi eju mājās un baigi daudz ne ar vienu nerunājos. Bet tas ir tāds ļoti lokāls tēls. Es esmu pārāk jauns un mazpazīstams autors, lai man būtu iekšējie jautājumi par manu publisko tēlu.

 

Kāpēc ir vērts publicēt savus dzejoļus?

Tas liekas loģisks iznākums tam, ka tu esi iepriekš rakstījusi. Man nav tā, ka būtu baigi milzīgā sajūsma par to, ka man iznāks grāmata, jo es zināju, ka kādu dienu tas tāpat notiks, – ja reiz es rakstu un piedalos pasākumos, tas liekas neizbēgami, ka kaut kādā brīdī tam jābūt papīra formātā. Mana vācu valodas skolotāja mēdza teikt – mājasdarbs ir loģisks stundas turpinājums, un es gribētu pārfrāzējot teikt, ka grāmata ir loģisks dzejas rakstīšanas turpinājums. Ir arī pienākums pret sevi vai savu talantu. Māra Ulme allaž uzsver, ka man esot liels talants. Un tad es domāju: ja man viņš ir, tad man ir pienākums pret sevi vai kādu augstāku spēku, kas man to devis, un man tas jādara pieejams cilvēkiem. Un lai kā es teiktu, ka es rakstu sev, man ir arī diezgan liels gandarījums, kad kāds cilvēks saka, ka viņam manis rakstītais ir ko nozīmējis.

 

Ko tu vēlies piedzīvot, lasot dzeju?

Man liekas, Rokpelnis bija tas, kas to teica – vislabākie dzejoļi ir tie, kurus tu izlasi un nevari pateikt, kas tur īsti ir, bet tev ir tas vāu! Un tu nevari paskaidrot to vāu. Tas notika, kad es lasīju Vigula Grāmatu. Tu lasi, un tur kaut kas ir, tas kaut ko ar tevi izdara. Kaut ko parāda vai pasaka, kam tu citādi nevarētu piekļūt.

Kādi teksti pēdējā laikā tev radījuši šo sajūtu?

Tagad es lasu Emīlijas Dikinsones krājumu. Man laikam sagribējās to Dikinsoni palasīt, jo viņu uzskatīja par tādu neirotisku, ekscentrisku būtni. Uz mūža beigām viņa gandrīz nepameta māju un sazinājās ar tiem saviem pāris draugiem ar vēstulēm. Man vienkārši vajadzēja sajūtu, ka ir kāda tāda dzejniece un es arī tāda varu būt. Es tieši par to šodien domāju, ka es gaidu to dienu, kad varēšu dzīvot viena pati un nevienam no manis neko nevajadzēs, un varēšu visiem rakstīt papīra vēstules un iziet no mājas, tikai ģērbusies baltā. (Smejas.) Mans mīļākais dzejolis no viņas ir tas, kur ir tās dažas rindiņas, aptuveni tā – it takes one clover and a bee to make a prairie. Viss, kas tajā dzejolī ir, – ka vajag āboliņu un biti, lai būtu pļava. Un es nezinu, ko tās rindiņas ar mani izdara, bet viņas kaut ko izdara.

 

Tavos dzejoļos bieži parādās ēdiens un ēšana, kāpēc tā?

Man bija tāds periods, kad es daudz rakstīju par ēšanu un ēdienu, jo man tolaik bija ēšanas traucējumi, man bija kompulsīvā pārēšanās, kura sāka pāriet bulīmijā. Un tad es reflektēju par to dzejoļos, mēģināju saprast, kas ar mani notiek. Jo tajā slimīgajā stāvoklī tu ieslīdi diezgan nemanāmi, līdz attopies, ka kaut kas ļoti fundamentāli nav kārtībā, tu ej ēst uz virtuvi, kad neviens to neredz, un dari to nezin cik reizes dienā, un tu jūti kaut kādu drausmīgu tukšumu sevī iekšā, ko tu mēģini aizpildīt ar ēdienu, bet tas tukšums ir nevis fizioloģisks, bet kaut kāds garīgs. Un tu ēd, līdz tev sāk sāpēt. Tās ir briesmīgas sajūtas, kādreiz man vēl mēdza mesties šermuļi, atceroties, kā tas ir. Es mēdzu sevi pēc pierīšanās lēkmēm badināt vai ārkārtīgi daudz nodarboties ar sportu – ar jogu, ar futbolu un vēl trīs reizes nedēļā gāju uz aikido, un tad vēl reizi nedēļā taisīju lielo tīrīšanu dzīvoklī, kas bija absolūti nepieņemama slodze manam ķermenim, bet man toreiz likās, ka vajag uzreiz tās kalorijas nodzīt. Par laimi, tas beidzās. Kad es sapratu, kas tieši notiek, es sāku sevi kaut kā aiz matiem vilkt no tā ārā. Bet, jā, līdz ar to man bija diezgan daudz dzejoļu par to tēmu.

 

Tu nonāci pie kaut kādas sapratnes, kas bija tas stāvoklis vai procesi, kas to izraisīja?

Jā, es biju sākusi skriet kaut kādā vāveres ritenī. Tas arī sakrīt ar dzīvošanu Rīgā, jo man likās, ka man viss ir jāpaspēj. Man ir jāiet uz treniņiem, uz kultūras pasākumiem, man ir jāmācās. Es cēlos piecos no rīta, pirmās divas stundas lasīju grāmatas vai rakstīju dienasgrāmatu un tad gāju uz skolu, un tad mājās es mācījos vai uzkopu māju, tad treniņš, un, kad pārnācu mājās, bija jau vēls, un tad es ātri pieēdos un gāju gulēt. Tādā aplī es diezgan ilgi dzīvoju un kādā mirklī sapratu, ka neatceros, kad es pēdējo reizi vienkārši sēdēju un skatījos ugunī. Sveces liesmā vai kamīnā. Un tad es sapratu, ka kaut kas nav labi. Un vienlaikus bija tā tukšuma sajūta. Tad es sāku apzināti sevi bremzēt, un tad uznāca kovids un vairs nekur nevarēja aiziet, es atgriezos laukos uz ilgu laiku un kaut kā lēnām izgāju no tā visa. Tagad es esmu uz visādiem medikamentiem, jo pavasarī es saslimu ar trauksmi, kas man liekas kaut kas līdzīgs tam, kam es jau esmu gājusi cauri, bet citā veidolā. Un tagad es atkal apzināti sevi bremzēju. Man patīk iztēloties, ka ir mans mazais iekšējais bērns, mana mazā Līva visu laiku man pie rokas, un, ja es pārlieku skriešu visu laiku no viena punkta uz otru un neapstāšos un nepajautāšu, kā viņa jūtas un ko viņa vēlas, es atkal pazaudēšos. Man to domu par iekšējo bērnu iedeva Olgas Tokarčukas grāmata Pazudusī dvēsele, kur galvenajam varonim ir pazudusi dvēsele, un ilustrācijās tā dvēsele ir kā tāds mazs bērniņš, viņš bērnībā. Un galvenajam varonim ir ilgi, ilgi jādzīvo mājiņā pilsētas nomalē, kamēr tā dvēsele paspēj viņu panākt, jo viņš visu laiku ir skrējis, darījis un strādājis, un pazaudējis viņu. Un tad es visu laiku, kad izeju no mājas un kaut kur dodos, čekoju, vai mazā Līva ir tikusi līdzi lielajai Līvai. Šī ideja man palīdz. Man liekas, no tā arī man bija tas tukšums, kuru es gribēju piepildīt ar ēdienu. Es vienkārši biju aizskrējusi tālu pa priekšu savai dvēselei un nebiju pasēdējusi un paskatījusies sveces liesmā kādu brīdi.