— Es esmu muzejs

 

Par Kaspara Vanaga un Kristīnes Liniņas veidoto izstādi Pēcnāves dzīve (Paula Stradiņa medicīnas vēstures muzejā līdz 15. septembrim)

 

Šovasar apmeklēju novadpētniecības muzeju kādā Latvijas mazpilsētā. Gaidītās ekspozīcijas un vitrīnu vietā atradās vairākas telpas, pilnas ar visdažādākajiem priekšmetiem, kas bez īpašas sistēmas rindojās uz galdiem un plauktiem: vecas grāmatas, darbarīki, fotogrāfijas, gleznas, monētas, personas dokumenti, tējkannas un servīzes. Pār šo bagātību saimnieko dzīves skarbo vēju appūsts un saīdzis kungs. Jau pie pirmajiem vārdiem viņā jaušas aizvainojums. “Prasiet, kas jums interesē, ja jums vispār kaut kas interesē,” viņš saka. Kas ir nodevis to, ka mums varētu trūkt pietātes un izpratnes? Nav laika to analizēt, jo arī mēs ieņemam aizsargpozīciju. Pāri tējkannām, koka karotēm un cirvjiem sabiezē elektrizēta gaisotne. Saruna nerisinās gludi. Visu laiku mūsu komunikācijā jaušas tāda kā nenovērtētības sajūta: vai mēs esam cienīgi redzēt šo kolekciju, vai protam novērtēt darbu, kas jau otrajā paaudzē ieguldīts tajā? Vai arī – kaut kādā ziņā simbolizējam vispār pasaules vanitas, kas ar tūristu mugursomām kā vējš pārskrien pāri pagātnes mantojumam? Kad uzdodam jautājumus, muzeja saimnieks atzīstas, ka neprot atbildēt. To, ko viņš savukārt zina, īsti nespējam novērtēt un uztvert mēs. No priekšmetu raibuma un sistēmas trūkuma iestājas pārsātinātība, un jūtamies vainīgi. Te saduras divas pasaules: viena, kas teju nekrāj neko, un otra, kas krāj visu. Iespējams, šajā mazpilsētā tā arī tas ir sadalījies: muzeja saimnieka paziņas un radinieki neglabā pat to, kas būtu saglabāšanas vērts, kamēr viņš pats vairs sev neuzdod jautājumu, kas ir un kas nav saglabājams. Divas orbītas, kas tā arī nesatiekas un katra savā veidā izvēlas nerisināt atmiņas un pagātnes jautājumu. Maza, dramatiska epizode ar paviršiem rīdziniekiem un uz pašaizsardzību noskaņotu vietējo, kas tik gludi ieaužas lielajā pasaules nesaprašanās audumā. Mums taču būtu bijis, par ko parunāt, ja mēs tiktos kādā neitrālā vietā. Bet šeit priekšmeti no pagātnes nostājās starp mums, kaut kas mūsu dzīvespriecīgajā vieglumā bija neiederīgs un, jau pirms atvērām mutes, sūtīja skaidru signālu: mēs neesam to cienīgi. Atvadoties abas puses izjuta redzamu atvieglojumu.

 

Vai diezgan līdzīga spriedze nav bijusi viens no centrālajiem impulsiem izstādes Pēcnāves dzīve tapšanā? Varētu domāt, ka runa te ir par regulāro komunikācijas krīzi starp kultūras mantojuma sargiem un sabiedrību, bet, iespējams, īstā krīze tomēr meklējama pavisam citur – nestabilitātē, kas pavada nozīmes un vērtības piešķiršanu priekšmetiem no pagātnes. Epizode novadpētniecības muzejā ilustrē nevis aplamu vai pareizu attieksmi pret pagātnes mantojumu, bet gan situāciju, kurā pagātne var mūs satuvināt, bet var arī nošķirt tā, ka nav iespējams to pārvarēt, un, ja mēs paši par to nereflektējam, tā dara to mūsu vietā. Par diskomforta brīžiem, kas sniedz ieganstu refleksijai, jāpriecājas, nevis jādusmojas, un, iespējams, teiktais attiecas arī uz izstādi Pēcnāves dzīve.

Tos, kam vēl tikai ir priekšā izstādes apmeklējums, gaida ļoti specifiska pieredze: iespēja uz mirkli samainīties vietām ar muzejniekiem un iejusties to ādā, sakratīt robežas, kas nošķir muzeja krājuma veidotājus un apmeklētājus. Un uzdot sev tos jautājumus par priekšmetiem no pagātnes, kas parasti tiek uzdoti un atbildēti pirms to nonākšanas vitrīnās. Ir ieteicams šo izstādi apmeklēt kopā ar esošiem vai potenciāliem domubiedriem, gluži kā to darīja pirmie moderno muzeju apmeklētāji 19. gadsimta pirmajā pusē, kuriem muzeji bija nevis izglītības vai katarses, bet gan sarunu un socializēšanās vietas. Izstāde Pēcnāves dzīve var kļūt arī par strīdēšanās vietu. Daži no strīdiem varētu raisīties par atmiņas krātuvēm un to tiesībām ne tikai atcerēties, bet arī aizmirst. Ironija, kurai dažviet pakļauti muzeja krājuma priekšmeti, varētu kādu apmeklētāju aizvirzīt pat uz tālākiem vai radikālākiem secinājumiem, nekā bijis padomā kuratoriem. Bet citas sarunas, iespējams, ievirzīsies atšķirīgā gultnē. Turpmākās rindas veltītas tikai vienai no šādām gultnēm.

“Ziniet, man liekas, ka manis paša pagātne pastāvīgi mainās, kad es to atceros vai lasu kaut ko, kas mani interesē,” kādā intervijā teica Horhe Luiss Borhess, un izstāde Pēcnāves dzīve šo pagātnes mainīgumu padara par galveno jautājumu, kas jāuzdod muzejam pašam par sevi. Vienīgā atbilde, ko muzejs uz šo jautājumu var sniegt, skanēs priekšmetu valodā. Gluži kā brīvajā tirgū, arī kultūras mantojumā objektiem nepiemīt vērtība pati par sevi, bet to nosaka konteksts, tā veidojas samudžinātā un bieži neskaidrā attiecību tīklojumā. Bez tiešās nozīmes priekšmetiem ir vēl neredzama nozīme, un tieši tā ir nestabila. Lai cik atšķirīgi būtu muzeji, tie visi dara vienu un to pašu – izceļ objektus no to sākotnējā konteksta un ievieto jaunā, un kultūras mantojuma sargs atrodas nozīmju biržā. Medicīnas darbinieku brilles un pildspalvas, kas eksponētas izstādē, vairs nekalpo redzei vai rakstīšanai, bet gan emocionālas saiknes radīšanai un piemiņas saglabāšanai. Šajā nozīmes pārnešanas procesā pārpratumi ir gandrīz neizbēgami. Izstāde tos klusām veicina, izvietojot objektus tā, lai tie vēstītu nevis par saviem īpašniekiem, bet gan apmestu loku un atgrieztos pie sākotnējās funkcijas, likdami aizdomāties par pretrunām, ko šī situācija sagādā mūsu attieksmei pret vēsturi – gan savu personīgo, gan savas kopienas un valsts vēsturi. Neatceramies to, ko gribam, atceramies to, ko negribam, un vērtīgais ar nevērtīgo mēdz negaidīti samainīties vietām. Izstāde izspēlē šo procesu, atklājot piemiņas priekšmetu nozīmes relativitāti – un tas izgaismojas, kad tiek runāts nevis nevis par priekšmetu nozīmēm, bet tiem pašiem. Norisinās kaut kas, ko varētu dēvēt par priekšmetu reanimāciju, – ne velti taču saka, ka it viss atdzīvojas tur, kur mīt pretrunas. Priekšmeti tiek atbrīvoti no muzejiskās nozīmes, kas tiem savulaik piešķirta, bet kas notiks tālāk un kāds būs nākamais solis? Atbildi uz šo jautājumu kuratori atstāj apmeklētāju ziņā.

 

Apmeklētājs izstādē var starp rindām lasīt kuratoru pirmītējo pārsteigumu, kā jaunpienācējiem muzeja komandā iepazīstot tā krājumu. Liekas, ka viņu priekšā bijusi izjaukta puzle, kuras gabaliņus liekot kopā, sācis veidoties attēls nevis par medicīnas vēsturi, bet gan par muzeja misiju. Līdz ar to rodas gandrīz vai vilinājums ieņemt kādu no pusēm. Vienā no tām ir humānisma un apgaismības laikmeta kuriozitāšu kabineti, otrā – kūrētas kolekcijas, kas pakļautas mērķtiecīgai atlasei. Izstāde Pēcnāves dzīve sevi it kā novieto vēsturiskajā pārejas posmā starp abiem, kas norisinājās 19. gadsimta sākumā. Vēsturnieki šo pāreju nereti apraksta kā fokusa maiņu no priekšmetiem uz cilvēkiem, un nekas to neiemieso labāk nekā izcilu personību memoriālie muzeji. Tie iedzīvina tādu krāšanas un glabāšanas koncepciju, pār kuru stiepjas romantisma radošā ģēnija kulta ēna, – laikmetā, kad veidojās modernie muzeji, tie dabiski iekļāvās vēstures, mākslas un sakrālās pieredzes saplūdināšanā. Kā daudzi labākie Latvijas memoriālie muzeji, arī liela daļa Medicīnas muzeja kolekcijas ir komplektēta, izejot no šīs koncepcijas. Simpātijas raisa izstādes kuratoru izvēle nevis vienkārši to izgriezt ar oderi uz āru, bet drīzāk iejūtīgi iztausīt polsterējumu, kas klāj memoriālo priekšmetu atlases un uzglabāšanas principus. Saikne starp cilvēku un priekšmetu nav pašsaprotama, mezgli, uz kuriem tā turas, ir sasieti diezgan vaļīgi.

Vienu no šiem mezgliem iesien laiks. Attiecībā uz vairākus gadsimtus seniem artefaktiem mēs jautājumu par vērtību vispār neuzdodam. Attiecībā uz jaunākiem laikiem pārbaudījums, kas objektam jāiztur attiecībā pret vitrīnu, jau ir lielāks. Vērtība un vecums muzeju valodā ir sinonīmi. Izstādē eksponēti priekšmeti, kas ir pietuvojušies šai robežai, bet vēl nav to šķērsojuši, un tāpēc to vērtības relatīvums kļūst vēl skaidrāk redzams. Līdz ar to šī ir ļoti polemiska izstāde – tās zemtekstos jūtama saspringta saruna starp kuratoriem un krājuma glabātājiem, kas kuru katru brīdi draud pārvērsties konfliktā. Izstādes apmeklētāji gan var šo līmeni pat nepamanīt, taču tās apskates laikā pienāk brīdis, kad apmeklētājam vairs nav iespējams aizbēgt no jautājuma, ko viņš pats glabā un kāpēc.

Gribot negribot nākas sākt domāt par saviem priekšmetu krāšanas paradumiem un tiem muzejiem, kas veidojas mūsu datoros un tālruņos. Mēs dzīvojam laikā, kad vairs nerakstām uz skapjiem to izgatavošanas gadu un neglabājam matu sprogas medaljonos. Materiālās pasaules vērtība mainās, un tās objekti piedzīvo inflāciju. Diez vai par mūsu pašu piemiņas priekšmetiem kļūs pildspalvas. Bet kas tad? Jāsaka godīgi: mēs nezinām, kas no šodienas kādreiz būs vērtīgs. Viss, kas mums ir apkārt, ir apveltīts ar potenciālu kļūt par muzeja priekšmetu. Varbūt labākais, ko var darīt pagātnes mantojuma sargs, ir vākt visu, ko iespējams? Laiks, kurš nesaudzē priekšmetus, nesaudzēs arī savākto kolekciju: kaut kas aizies bojā, kaut kur nāks jaunas muzeju vadības un vētīs eksponātu krājumu, daži faili nekad nebūs atgūstami, citi pilnīgi nejauši un nevajadzīgi saglabāsies un nākotnes cilvēki spriedīs pēc tiem par mums. Mēs visi katru dienu producējam pagātnes artefaktus un dzīvojam muzejā, tikai eksponātu atlase vēl nav notikusi.

 

Izstādi Pēcnāves dzīve vēl iespējams aplūkot līdz septembra vidum. Pēc tam tajā eksponētie priekšmeti tiks novietoti atpakaļ muzeja krātuves kastēs un mapēs, tiks veikta uzskaite un noformēti akti. Tad varēs jau sākt runāt par pašas izstādes pēcnāves dzīvi, proti, par turpinājumu sarunai un jautājumiem, kurus tā aktualizējusi. Kā katra jēgpilna saruna, arī šī ir riskanta. Apstākļos, kad aizvien biežāk esam liecinieki tam, ka dažādas kultūras mantojuma institūcijas ir spiestas spēlēt paslēpes ar trulām vai barbariskām reorganizācijas idejām, kritiski runāt par krājuma izvērtēšanu nozīmē staigāšanu pa plānu ledu. Bet tas nav iemesls klusēšanai. Un izstādes apmeklējums sola tāda veida intelektuāla un emocionāla piedzīvojuma savijumu, kāds biežāk pieredzams laikmetīgās mākslas, nevis vēsturisku krājumu izstādēs. Atsvešinot pazīstamo un ar lakoniskiem līdzekļiem ļaujot virspusē ieraudzīt dziļo, izstāde Pēcnāves dzīve aicina arī apmeklētājus ļauties kuratoru vilinājumam virzīties ārpus medicīnas vēstures ietvariem un censties saprast, kāpēc un kādos veidos jautājums “Kas ir muzejs?” var kļūt par jautājumu “Kas esmu es?”.