— Neticīgā lūgšana

Neticīgā lūgšana

Es braucu vilcienā,
un man likās, ka es apstātos,
ja tas mani nenestu uz priekšu.
Es nokristu ceļos
kā filmas varonis kritiskā brīdī,
putekļos vai vienkārši uz ceļa.
Tas lai paliek jūsu ziņā.
Es nokristu un teiktu:
“Man nav, kam lūgt,
tāpēc lūdziet manā vietā.”
Visi, kas mani no šīs vietas dzird, un tie, kas nedzird,
lūdziet.
Uz ceļiem uz ceļa,
pakrēslī un ausmā,
pie gultas,
baznīcas solā,
uz tempļa klona,
virtuvē.
Es jūs lūdzu – lūdziet.
Ja jūs ticat, tad jums ir jālūdz.
Es nezinu, vai tas kaut ko mainīs un kad,
bet, ja jūs to varat, jums ir jālūdz.
Lūdziet, ja jums ir žēl.
Lūdziet, ja jūsu ticība karājas mata galā.
Lūdziet kā Dāvids septiņas reizes dienā.
Lūdziet kā neticīgie lūdz bailēs.
Lūdziet kā skolēni pirms eksāmeniem.
Lūdziet kā ubagi.
Lūdziet, kā apdziedātājas lūdz ar dziesmu.
Lūdziet, pagriezušies uz Kaabu.
Lūdziet ar ziedojumiem.
Lūdziet himnās un litānijās.
Lūdziet ar rakstītu vārdu.
Lūdziet mēmi un lūdziet kliedzot.
Lūdziet vientulībā un lūdziet draudzē.
Lūdziet kaut vai piedošanu,
kaut vai aiz bailēm no soda.
Lūdziet visumam, ja ticat, ka viņš var ko mainīt.
Lūdziet arī tad, ja jūs nezināt, kā jālūdz.
Lūdziet, kā mana ģimene lūdza rītā, kad mana krustmāte nomira.
Ja tas nav vienkārši, lūdziet.
Man vienalga, kā, bet lūdziet.
Lūdziet par visiem, kas, nokrituši uz ceļiem, nespēj palūgt.

Man nav nekā svētāka par miegu.
Tāpēc es lūgšu aizmigšanu.
Lai morālākā armija pasaulē iekrīt garā snaudā,
lai bērni Gazā beidzot var izgulēties drupās.
Lai ukraiņi apsedz savu zemi ar miegu,
lai viņi guļ tik cieši, ka nedzird vairs sirēnas,
lai Dņepra aiznes krievu zaldātus uz Melno jūru.
Lai veči paliek mājās beidzot nedomāt par sieviešu klēpjiem
un jauniem troņiem.
Lai guļ visi varmākas un upuri tālu no viņiem.
Lai guļ visi alkoholiķu bērni
un guļ viņu vainas apziņa.
Lai aizmieg visi indīgie vārdi.
Lai aizmieg to nesēji.
Lai Zeme guļ, kā nekad vēl nav gulējusi,
un ieaug zaļās stiegrās.
Lai visi pamestie dzīvnieki iekrīt dziļā snaudā.
Lai iemieg visi izmirstošie zvēri
un paliek savā skaitā.
Es lūgšu aizmigšanu svētīt
1606 no lodēm ievainotos un mirušos štatos,
visus, kas ilgojas pēc malka ūdens,
visus līdz tulznām sastrādātiem pirkstiem,
visus, kas nezina, kad atgriezīsies mājās,
visus, kas nezina, kur vairs ir viņu mājas,
visus, kas runā, bet netiek dzirdēti,
visus, kas klusi raud, kamēr viņiem kāds blakus krāc,
visus, kam bail no policijas,
visus un visu bez robežām,
visas vecākās meitas
un nepareizos dēlus,
aizvainotās mātes
un apvainotos tēvus,
visus pieaugušos bērnus
ar “vecām dvēselēm”,
visus nāves pārsteigtos
un dzīves nomocītos,
jūs visus, kas jūtas to pelnījuši.
Es lūgšu aizmigšanu
uzmeklēt visus nobiedētos,
sagūstītos un ieslodzītos,
visus vēstures saskrāpētos,
visus ar bērnības nazi rīklē,
visus uz nebeidzamās vecuma līknes,
visus, kas atkarīgi no citu žēlastības,
visus, kam jāstāv aptiekas rindā, lai izdzīvotu,
visus, kam ir jābaidās uz ielas,
visus, kas ieslodzīti savā prātā.

Es lūgšu un saukšu jūs lūgt,
es lūgšu, lai mūsu lūgšanām būtu spēks.
Es tam neticu, bet es lūgšu sev spēku – ticēt.
Es lūgšu, cik ilgi varēšu.
Es lūgšu, cik ilgi atcerēšos.
Ja godīgi, tas nemaz nebūs ilgi.
Es lūgšu aizmigšanu,
lai mēs arī varam viens otram iedot buču un aiziet gulēt pieri pie pieres.