— Baltie pret melnajiem

Jau labu laiku pirms Danutes Kalinauskaites (1959) pirmā romāna parādīšanās lietuviešu literārajā vidē jautās gaidas, un paziņas, kuriem apvaicājos par grāmatu jaunumiem un potenciāli tulkojamiem tekstiem, man cerīgi atstāstīja baumas: “Kalinauskaite rakstot romānu, tam jābūt labam.” Un šis, par laimi, izrādījās gadījums, kad klusās cerības neliek vilties. Kalinauskaite, iepriekš ievērību izpelnījusies ar stāstu un noveļu krājumiem, 2023. gadā ar Baltajiem pret melnajiem ieguva gan lasītāju, gan kritiķu sajūsmu. Romāns kļuva par vienu no pieciem pretendentiem uz Metų knyga, proti, gada labākās prozas grāmatas titulu, ieguva 2023. gada Radošākās grāmatas balvu, kā arī Gabrieles Petkevičaites Bites prēmiju, Ļuda Dovidēna prēmiju un Grigorija Kanoviča prēmiju. (Uzskaitu kaut vai tāpēc, lai mūsu literātus pārņemtu balta skaudība, cik daudz dažādu vērā ņemamu apbalvojumu ir kaimiņiem.)

Kalinauskaites romāns, kuru nupat izdevis Jāņa Rozes apgāds, ir mēģinājums noturēt gaistošu atmiņu un salikt vienkopus dzimtas pieredzējumus. Precīzi to nodefinējusi Akvilina Cicēnaite: “Tas ir zaudēto dzimtas vārdu arhīvs, kur pūliņi nosaukt vārdā apliecina arī vēlmi turēties pie lietām un apveidiem, kas slīd ārā no rokām, – turēties, lai caur vārdiem izdzīvotu un nosargātu savu stāstu.” Punctum publikācijā piedāvājam romāna fragmentus.

Tulkotāja

 

– Tik daudz ko mums vajadzēs atkašņāt?

– Atkašņāt… – viņa raugās ar klejojošu skatienu.

– Atcerēties, jā, tu taču zini: Ābrahāms dzemdināja Īzāku, Īzāks dzemdināja Jēkabu, Jēkabs dzemdināja Jūdu un viņa brāļus… Dažas tūkstošgades laika trūkuma dēļ izlaidīsim. Timotiejum, tavam vecvecpapiņam, kurš vinnēja dzirnavas, un Simforijai, grāfienes istabmeitai, piedzima Venansijs, vairāk bērnu viņiem nebija, viņa nomira dzemdībās. Timotiejum un Elzei, otrajai sievai, piedzima Kosts, Mīkols, Jozs, Kastule, Deziderijs, Teofils, Petrs un vēl četri, taču tie nomira mazotnē. Venansijam, kaktu dakterim, un Onai piedzima Agniete, Leons, Teofilija, Vaitiekus, Eloīza, bet trīs citi nomira kā zīdainīši, tais laikos bērna nāve necik daudz neatšķīrās no mušas nāves – no tālienes pat uz bērēm neviens nebrauca. Jozam, kurš sev uz jēlām brūcēm bēra sāli un pat pirkstu sev grasījās nogriezt, lai tikai atkal neparautu karā, un Ludvisei piedzima Jons, drēbnieks, vairāk viņiem Dievs nedeva. Agnietei, kurai bija acis kā vanagam un neredzēta atmiņa, un Jozam Rusteikam no Bijotiem, piedzima Sofija, Felikss, Sims, Jons, Leokadija. Leonam, kurš upes krastā atrada mamuta ilkņus, un Petronei – viņa nomira ļoti agri, vēl pavisam jauna – piedzima Bronislava un Everists, atceries stāstus: pamāte viņam kopš bērnības ierādīja papirosu ļuļķēšanu, jau no desmit gadu vecuma, lai viņš agri nomirtu un saimniecība paliktu viņai, bet nekā – viņš sagaidīja vecumdienas, pēc pēdējās svaidīšanas vēl palūdza uzpīpēt, tā arī nomira un tā arī apglabāts – ar dūmu mutē. Teofilijai Raudonītei un Jonam Necelim piedzima Monika, Kazimiers, Jons, Augusts, Petrs un Regina, citi nomira mazi, Moniku krievi izsūtīja, bet viņas vīrs Stanislovs noslīka 1946. gada Kauņas plūdos, Kazimiers, tēva piekauts, aizbēga no mājām, ilgi tika visur meklēts, pat ar Sarkanā Krusta palīdzību, noslīka kūdras purvā – pēc tik daudziem gadiem droši vien jau pārvērties par dzintaru, spīd no dziļumiem, tikai mēs neviens to vietu nezinām. Eloīzai un Kristupam Daugēlam, Žemaitijas bajāram, piedzima Izolina, Valerija un Sims. Petrs Raudonis nonāca Brazīlijā, atceries, atsūtīja fotogrāfiju – stāv nevērīgā pozā, atspiedies pret mājas sienu, ar spieķi un tādu cepuri, kādas nēsāja džungļu iekarotāji, otrā pusē tā arī rakstīts: “Brazilijas mūža mežu iekarotājs”, strādāja pie dzelzceļa, nomira no čūskas kodiena, uzreiz. Vēl šajā zarā piedzima Magdalena – šuvējas mērīdamas gāja viņai visriņķī, ar vienu mērlenti nepietika, nomira bez bērniem, ar sirdi, jauna. Vaitiekum un Veronikai no Ukmerģes piedzimi tu, Albins un Danute, viņu jau atkal gribēja nosaukt par Izolinu, patika mūsu dzimtā Izolinas, bet, par laimi, vecāmāte, būdama ar viņu gaidībās, lasīja Pietara “Aļģimantu”. Tev piedzimu es, Aļģis un Valda. Valdai (viņai nav vīra) – Mīkoliņš. Mūsu cilts rieš pumpurus, plaukst, laiž dzinumus nākotnē un pagātnē… Vai ir arī kaut kas nezināms, noklusēts – postoši gēni, bandubērni, etiķskābe mīlas dēļ, iebarotas indes, nodevības, netiklības? Kāds, kurš pakāries? Bajāri, grāfi, kunigaiši?

– Kunigaiši? Tev nav labi ar galvu, – viņa saka, par mani šausminādamās.

– Bet vai tu esi dzirdējusi, – nezinu, kas mani dīda, – ka Itālijā visādus aristokrātus var iznomāt? Pasākumiem. Tāpat kā apartamentus, jahtas, drēbes. Ja tik es būtu… Zini, ja tik es būtu kunigaitiene…

Blakus stāv kruķis – ja tik viņai būtu vairāk veselības… Sadotu man ar to kruķi pa skaustu. par tiem pašnāvniekiem cilpā un grāfiem. Par iznomājamiem aristokrātiem. Par visām muļķībām. Tagad, kad pasaule pret viņu sazvērējusies, – plītī uguns aizdegas pati, grīda saslejas stāvus, sviestmaizes (arī tās sadziedājušās) paslēpjas skapī pie veļas, bet cilvēki aiz muguras groza pirkstu pie deniņiem vai arī skaļi kliedz taisni sejā, it kā viņa būtu kurla (ot, stulbeņi!) – visiem viņa labprāt iegāztu ar to kruķi.

Pasmejos, un arī viņa iesmejas, grudzinot ķiķina, piepeši aizmirst, par ko. Tas ir pats šausmīgākais – tās bedres. Izbīlis… Asaras… Lūk, galvaskausa smadzeņdaļa, vari bikstīt šo kārbu, cik gribi – tā ir par knapu nodzīvotai dzīvei, bet ir taču bijis tik daudz visa kā, tik daudz! Kārba spiež prātu, tāpēc tas dziest, atmiņa sačākstē un pagātne iznīkst, un vēl ātrāk – katru stundu, katru mirkli – iznīkst tagadne. Zini, kāpēc – miglas dēļ. Kad galvā uzrodas balta migla… Vienreiz atnāca pie manis, satraukusies, izspūrusi, ar atvērtu maku rokās un piedāvāja naudu, tolaik vēl bija liti: “Ja vēl kaut drusku mīli, nopērc man gabaliņu atmiņas…”

…Es jau labprāt nopirktu, mammu. Kā agrākos laikos, kad tu ķemmēji manus garos matus, kas sniedzās līdz pacelēm, es noguldītu galvu tev klēpī, lai tu manā paura kārbiņā varētu salikt visu, ko vēlies – diegus, adatas, pogas, uzpirksteni, šķērītes, ar smalkās rokas caurspīdīgajiem pirkstiņiem tu tur visu sabāztu un tad pa acu dobuļiem atkal izvilktu ārā. Šūtu. Dungodama durstītu man ar adatu sirds spilventiņā. Man ne drusku nesāpētu. Žēlastības pilnā es būtu.

***

Pirms pusgada Londonā, kur Glosterroudā pie indieša uzkopu trīszvaigžņu viesnīcu (pēc novārīto roku perioda The Royal Horseguards trauku mazgātavā), Stefānija, poliete, istabeņu vadītāja, ar putekļsūcēju pagrūda mani pret sienu. Darba pagrūdiens. No tās konclēģera uzraudzes ar rīksti aiz zābaka stulma cietu ne tikai es, cieta arī spānietes, portugālietes, slovākietes, tomēr visvairāk viņas tautiete Terēza, restauratore no Krakovas.

Tās jaunās sievietes drāmu vēroju kopš paša sākuma. Viņai, inteliģentai un domīgai, nekādi neizdevās precīzi iemērītās piecpadsmit minūtēs izlīst caur adatas aci: nomainīt veļu visām numura gultām, izsūkt paklājus, noslaucīt putekļus, izberzt klozetpodu un vannu, visu iesmaržināt. Un tā lai nekur nepaliktu nevienas kūša spalvas! Viņa neiekļāvās laikā. Nekad. Pēc mēneša, aizmirsusi kaunēties par asarām, viņa man pažēlojās, ka šitā pustumsa, šitās istabas un izlocītie gaiteņi, visa šī viesnīca un tās īpašnieks indietis, kas ar turbānu un zīda šarovariem sēž zelta zvilnī starp mākoņiem, viņai rādoties sapņos, viņa sākusi dzert nervu zāles, svars krītas, bikses, re, jau šļūk nost, bet Krakovā viņa neatgriezīšoties. Neparko. Nevarot pirms laika mukt prom no darba – viņai esot Stašiks, trīs gadus vecs… Diemžēl viņa neiemācījās to, ko neiemācījos arī es: kopā ar Stefu cilāt glāzīti palīgtelpu kambarītī, pasniegt viņai “saldas dāvaniņas” – zelta ķēdītes, gredzentiņus, un tā izpelnīties piesegu “pret indieti”, kurš sēž starp mākoņiem, un iespēju pie izejas muļķot apsargus – iznest ap vidukli aptītus dvieļus, arī pavisam lielos (mazie īsti pat neskaitījās, augstākā pilotāža bija lielie), bet elastīgās biksītēs – ziepes un šampūnus, ēst klientu riekstus un konfektes, nostrēbt no viņu minerālīša un viskija pudelēm, rakņāties pa mantām, sevišķi pa intīmajām, vibratoriem, datoriem, planšetēm, pie Stefas atgriezties ar kādu trofeju, pēc tam pie skoča glāzes ieņirgt par to visu, sevišķi par vecām bābām, kas čemodānos vadā līdzi bērnu rotaļlietas, lācīšus un sunīšus: dzīvīte, jtvmķ, dzīvīte, kam tu tik laba? Terēza pilotāžu neapguva un pieļāva kļūdas citu pēc citas, līdz visbeidzot, kad aiz iztīrīta un iesmaržināta numura durvīm atstāja kaudzi netīras gultasveļas, čerkstošu, padzīvojušu vāciešu pāris no Hamburgas sarīkoja tādu skandālu, ka Terēzu izmeta vienā sekundē. Indietis par viņu neko negribēja ne dzirdēt, bet Stefānija tik noteica, ka šī vieta ir piemērota tikai “attapīgām” meitenēm, nevis “entelektuālēm”.

Tātad mana galva kārtīgi nobūkšķēja pret sienu un uz aukslējām sajutu asiņu garšu. “Tā ir gulta, entelektuāle, nevis kompjūters! Zrozumiała? Nie?” – Stefānija, reibdama no visvarenības, stāvēja, iespriedusi rokas sānos, darba dialogs, darba būkšķis, darba asinis. Taču asiņu garša man nepatika.

Un taisni tai dienā gluži kā irdena sniedziņa kārta dzidrā ziemas dienā (nē, kā sēkla izbadušā tīrumā!) no debesīm nolaidās aploksne ar ziņu. Ziņa bija izgriezta no avīzes: “Luksemburgā miris… Tiek meklēti radinieki.” Izlasīju vairākas reizes. Lasīju un lasīju.

Nekādas vēstules ar paskaidrojumiem. Bez atpakaļadreses. Sūtīts no Viļņas. Anonīmi.

Thomas Vaibzdys. Thomas Vaibzdys…

Joks? Apcelšanās? Kāds savā nodabā klusi ķiķina?

Avīzes izgriezuma kopiju (uz dullo) nosūtīju uz advokātu biroju Viļņā un nepaguvu ne attapties, cik ātri – bez jebkādas birokrātiskas vilcināšanās – pienāca atbilde, burtiski pieklaudzināja ar āmuriņu pie deniņiem: ja jūs esat pārliecināta vai vismaz domājat, ka esat Toma Vaibzda radiniece, uzrakstiet iesniegumu, un tiks uzsākta mantojuma lieta. Nevilcinieties. Jā, patiešām, ir fiksēts fakts – pirms pusgada Luksemburgā ir nomiris tāds cilvēks. Vecs cilvēks.

X kungs.

– Mēs jau painteresējāmies par jūsu nelaiķi, – pēc pāris nedēļām telefoniski teica advokāts. – Par Toma Vaibzda eksistenci neviens no jūsu radiem Lietuvā, šķiet, neinteresējās?.. Viņš – droši vien nekļūdīšos, sacīdams, ka jums par laimi, – bija cilvēks bez ģimenes. Vienpatis. Un nepaguva neko norakstīt Baznīcai, grasījās, tikai nepaspēja, ir tādas ziņas… Baznīca droši vien ir stipri vīlusies, tai patīk vientuļi cilvēki, bet jums gan bēdāties nevajadzētu – reizēm brīnumainā kārtā mūsu dzīves ceļā uzrodas kāds nelaiķis. Ja jūsu māte… nu, ja viņai ir veselības problēmas, tad jums, meitai, vajadzēs atbraukt uz Viļņu un uzsākt procedūru… Bet procedūra nebūs vienkārša, mantojuma lietas nekad nemēdz būt vieglas, tās nevar atšķetināt viens un divi. Vajag atkašņāt radiniekus līdz trešajai paaudzei, reizēm pat līdz ceturtajai, gan tuvus, gan tālus. Nāksies pierādīt, ka ne tikai jūs, bet arī viņus visus ar nelaiķa kungu saista radniecība. Visīstākās asinssaites.

Advokāta vārdus vajadzēja saprast tā: ja kāds no maniem radiem pagājušā gadsimta sākumā savās caurumotajās diloņslimnieka plaušās ievilka mahorkas dūmu, tad es tagad to dūmu no savējām izpūtīšu. Ja kāds no viņiem, tiem nezināmajiem, pirms simts gadiem iebāza slēdzenē atslēgu, tad es to tagad, vairs neeksistējošu, pagriezīšu… Kā viena lietuviešu emigrācijas rakstniece pēc sešdesmit gadiem no Amerikas uz Kauņu atveda nosargātu reliktu – vecu mājas atslēgu, uz dullo to iebāza un pagrieza karu, pēckara laiku, postījumus, sovjetu iekārtu pārdzīvojušās mājeles slēdzenē un – ko jūs domājat – brīnumu lāde atvērās…
[..]

***

Tā mēs ar mammu sākām savu ceļojumu cauri dzimtai un laikam. Reizēm uznāk tumsa, un mamma aizmirst, kas ir viņa un kas esmu es. Tad, ar aizdomām manī raudzīdamās, saka: “Pateikšu savai meitai, lai tevi atlaiž…” Bet reizēm maigi (kā vecajos laikos!) saņem manu seju plaukstās, skatās acīs, kā gribēdama pievilkt tuvāk pagātni, bet atmiņas ir dzīļu dziļumos, viņa atlaiž mani un atkal attālinās. “Jūs viņu zaudēsiet. Viņa būs te, taču jau bez jums, bet jūs – bez viņas…” atkārto psihiatre, vēlēdamās atbrīvot mani no ilūzijām, jo es visu laiku ķeros atlokos, mēģinu kaut ko ar varu izplēst, izdiedelēt cerību, un viņa ir spiesta atkal un atkal atkārtot: “Saprotiet, šī slimība atstāj tikai trešo daļu…” Trešo daļu kā? – nīgri noprasu, lai gan zinu atbildi. “Smadzeņu apjoma… neirītiskās amiloīda plātnītes… neirofibrillu kamoliņi… smadzenes itin kā tiek pārklātas ar plānu marles kārtiņu…”

Bet es vairs negribu klausīties ne par kādu marli…

Kad gadās labs laiks un mamma zina, kas ir viņa un kas esmu es, mēdzam iziet pastaigāties. Mūsu mikrorajonā, betona džungļos – es zinu – ir aprakts mēnesakmens, tas izstaro pelēcīgi zilu neona gaismu, un pēc lietus mēs abas ejam nevis pa ietvi, bet pa tā no pazemes izlīdušā stara šķautni. Ir arī skaistākas vietas, kur dzīvot, bet man izdevās tevi atvest vienīgi uz šejieni. Ejam maziem solīšiem, saskaņojam kājas, viņa labo un es arī labo, viņa kreiso un es arī kreiso, un tas ritms… Laime tad no augšienes man bārsta drupačas, un es kā pateicīgs putns tik knābāju un knābāju.

 

No lietuviešu valodas tulkojusi Dace Meiere