— Dzimdzirim-dzim-dzim

Par Baļa Srogas memuāriem Dievu mežs (no lietuviešu valodas tulkojis Harijs Gāliņš; Zvaigzne ABC, 2024)

Otrais pasaules karš mainīja pasauli, kādu cilvēce to pazina līdz tam, un droši vien šis apgalvojums skan pat banāli. Ļaunums, kas atklājās nacisma, komunisma un fašisma režīmos, vēl līdz šai dienai šķiet prātam neaptverams, un šis ir viens no iemesliem, kāpēc ir tik būtiski neaizmirst šo karu un tā radīto traumu, proti, “ievainojuma iniciētu “rētas stāstu”, kas liecina par reprezentācijai citādi nepieejamu realitāti un ir novēlots attiecībā pret ievainojuma brīdi”.¹ Tāpēc šāda trauma nav tikai individuāla, bet attiecas uz plašāku kultūru un sabiedrību. Šī trauma visdrīzāk ietver mūs visus – tos, kuri sestdienās labprāt pavada laiku pie seriāliem par Hitlera, Musolīni un Staļina režīmiem, tos, kuri par to “neko negrib zināt, jo jādzīvo tagad”, un tos, kuri vienkārši mēģina saprast savus vec- vai vecvecākus vai meklē atbildi uz jautājumu, kāpēc paši ir tādi, kādi ir.

Personīgs atmiņu stāsts, pirmkārt, ļauj identificēties ar vēstītāju, kurš par pārdzīvoto stāsta no savas perspektīvas un, otrkārt, literatūra ir viens no veidiem, kādā ir iespējams pārstrādāt traumu; ne velti “drīz pēc Otrā pasaules kara, kad sabiedrība ir piedzīvojusi kolektīvo traumu, vārda māksla kļūst par šo sarežģīto procesu spoguli, tātad – tiecas traumas pieredzi izpaust valodā”.² Literatūra – tā ir iespēja pārstrādāt traumu, kura attiecas reizē uz indivīdu un sabiedrību, un izstāstīt to tā, lai iesaistītas būtu visas augšminētās grupas.

Bet ko nozīmē – apzināties sēras? Ko nozīmē apzināties melanholiju?

Šī spēja traumas pieredzi paust valodā var ieņemt visdažādākās formas – tā var būt retrospektīva, dzimtu vēsturē balstīta literatūra, dzeja, komiksi un daudz kas cits, tostarp arī memuāri, kuri varbūt vairāk nekā visas pārējās formas uzrunā traumas pieredzi vistiešāk. Visdrīzāk šā nepastarpinātā stāstījuma dēļ esam pieraduši, ka šādi atmiņu stāsti ir biedējoši, – un pilnīgi pamatoti, tāpēc ka neatkarīgi no tā, vai runa ir par izdzīvošanu padomju, nacistiskās Vācijas vai fašistiskās Itālijas koncentrācijas nometnē, tie vienalga ir vēstījumi par indivīdiem, kas nonākuši sistēmas elles epicentrā. Neapšaubāmi, mums, seriālu skatītājiem, vēsturisku grāmatu lasītājiem, svarīgs ir veids, pieeja, kā šī traģēdija ir izstāstīta.

Lasot stāstījumus par koncentrācijas nometnēm, katram ieinteresētam cilvēkam droši vien būs savs atskaites punkts, un, ja runājam tieši par autobiogrāfiskiem tekstiem, nevis romāniem, tad manējie līdz šim bijuši divi, abi, tāpat kā Baļa Srogas Dievu mežs, tapuši neilgi pēc Otrā pasaules kara beigām – Viktora Frankla Izdzīvošanas māksla (1946) un Primo Levi Ja tas maz ir cilvēks (1947). Primo Levi vēstījums ir skaudrs, šerminošs, un to ir grūti lasīt tieši tekstā iekļautā traģiskuma dēļ, savukārt Frankls uz refleksijas par koncentrācijas nometnē gūto pieredzi uzbūvē savu psihoterapijas metodi, kuras mērķis ir identificēt ikviena indivīda dzīves mērķi caur uzdevumu pabeigšanu, rūpēm par otru vai jēgas atrašanu, ciešanas pārdzīvojot ar cieņu.

Taču lietuviešu literāta un profesora Baļa Srogas (1896–1947) memuāri Dievu mežs (1945, cenzēts izdevums pirmoreiz latviski publicēts 1968. gadā) šai necilvēcīgajai pieredzei pieiet pilnīgi no citas, visai negaidītas perspektīvas, proti – ironijas. Tas nebūt nenozīmē, ka viņa aprakstītā realitāte ir mazāk skaudra, – nē, atšķirība ir tikai vēstījuma veidā un bagātīgi izmantotajā melnajā humorā. Dievu mežs jau ar nosaukumu vien apliecina, ka arī koncentrācijas nometnē rakstnieks saglabā savu būtību, spēju vērot un veidot precīzus portretus un pat ellē nekļūst par citu. To demonstrē kaut vai Srogas meistarība gan gestapo, gan koncentrācijas nometnes uzraugu, gan ieslodzīto portretējumā – teju katram viņš atrod precīzu detaļu, pat necilvēciskajā atklāj kādu cilvēcisku, lielākoties apsmiešanas vērtu īpašību, tālab memuāri rada iespaidu, ka ir sarakstīti ar tik burvīgu vieglumu, ka pat dziļi traģiskais lasītājam tiek pasniegts kā traģikomisks. Tā, piemēram, pašu Štuthofu viņš dēvē par Dievu mežu, jo, kā apgalvo Sroga, izsenos laikos Gdaņskas apkaimē bijuši izplatīti mīti, kuros darbojušies lietuviešu cilmes mītiski personāži – tie tad arī bijuši šā meža iedzīvotāji senlaikos, līdz 1939. gadā mežā apmetušies “pilsoņi, velniem līdzīgi radījumi” (7. lpp.). Pašu Štuthofu, kuru ieslodzītie Srogas atveidotajās sarunās izsmējīgi dēvē par “kūrortu pie jūras”, viņš attēlo kā nelielu valstiņu, kurā valda sava, jebkādiem loģikas vai saprātīgas pārvaldības likumiem pretēja un līdz ar to absurda kārtība. Lai arī stāstīts par vienu no briesmīgākajiem cilvēces izgudrojumiem, t. i., koncentrācijas nometni, memuāru teksts mūsdienu lasītāju vedina uz pārdomām par transformāciju, kādu sabiedrība piedzīvo, ja tās likteni nosaka varaskāri un sociopātiski mazie cilvēki bez niecīgākās empātijas (piemēram: “Vai Šreideram kāds lika tā mocīt cilvēkus? Nē, neviens nelika! Tā bija viņa paša iniciatīva. Viņam tas sagādāja līksmību. Līksmību un ienesīgumu. Un godkāre apmierināta – re, viņš arī priekšnieks, sit!” (47. lpp.)). Teksts vienlaikus vēsta un brīdina, atgādinot, ka tieši visbriesmīgākajos apstākļos visprecīzāk atklājas cilvēka būtība – un ka visbiežāk nekā skaista tajā nav. Cilvēciskais un līdzjūtīgais Dievu mežā parādās caur citiem beztiesīgajiem ieslodzītajiem, piemēram, Srogas “draugu Jonu, kalvinistu no Biržiem”.

Atsevišķa vērtība memuāros ir dažādu ieslodzīto grupu raksturojums – saglabādams rakstnieka aso skatienu, Sroga sulīgi un precīzi iezīmē gan lietuviešus, gan poļus, gan bībelforšerus (acīmredzot Jehovas lieciniekus), garīdzniekus, ukraiņus un latviešus, kurus vienprātīgi ienīst visi pārējie nometnes dalībnieki, kaut vai tāpēc, ka esesiešu uzraudzībā uz darbu viņi soļo triumfāli un, protams, dziedot kaitinošu refrēnu “Dzimdzirim-dzim-dzim!”. Baļa Srogas raksturojums ir tik sulīgs un Harija Gāliņa tulkojums latviešu valodā tik labs, ka atļaušos recenziju papildināt ar diviem garākiem citātiem, lai lasītājam būtu sajūtama šī neparastā, spīdošā teksta “garša”: “Citi ieslodzītie, īpaši poļi, kļuva vai traki no šīs dziesmas. Gadījās, kāds no viņiem, jau no tālienes sadzirdējis to nelaimīgo refrēnu, pārgrieztu ģīmi paķer no zemes akmeni un laiž to dziedātāju pulkā. Latvieši rimdzimdina vēl neatlaidīgāk – viņu virzienā lido vairāk akmeņu. Kāpēc latviešiem tā rimdzimdzināšana bija tik dārga – grūti pateikt…” (245. lpp.) Vai tikpat spilgts piemērs: “Latvietis noķer nelielu bronhītiņu vai niecīgu gripiņu. Cits tādēļ tikai nošķaudītos – un slimība būtu cauri. Krievs, piemēram, pat dabūjis tīfu, izārstējās ar jebkuru pilulu! [..] Turpretī latvieši uz slimībām skatījās daudz nopietnāk. Latvietis, gripiņā sakasījis sev 38 grādu temperatūru, smagi nopūšas un paziņo: “Slikti. Es tagad miršu. Tā apmēram pēc trim dienām…” Un izpildīja, zalktis, savus vārdus! Kad latvietis pateica: slikti, tad bija skaidrs – lai cik niecīga slimība, viņš tomēr mirs, kaut tu viņā sadzītu simts dažādu pilulu.” (432. lpp.)

Baļa Srogas izteiksmes līdzekļi un stils ir viens no argumentiem, kāpēc šos memuārus pilnīgi noteikti ir vērts izlasīt. To pievienotā vērtība, pirmkārt, ir dziļa un ļoti nepastarpināta refleksija par koncentrācijas nometnes ikdienu, ļaujot mūsdienu lasītājam caur vēstītāja perspektīvu būt šo notikumu aculieciniekam. Otrkārt, atklājot atsevišķu varoņu vai grupu portretus, Sroga panāk vienkāršu, taču smalku atpazīstamību, jo tajos nevilšus iezīmējas sevī vai apkārtējos viegli atpazīstamas īpašības. Protams, varētu vaicāt – kāpēc šo grāmatu pilnā apjomā izdot tagad? Daļēji to paskaidro izdevēju piezīme – ka diktatoriskie režīmi aizvien apdraud cilvēci – un der atcerēties arī, ka Lietuvā Dievu meža cenzēto variantu izdeva tikai pēc autora nāves, jo neatbilda sociālistiskā reālisma kanonam, galvenokārt jau ironijas dēļ. Līdz ar to šis darbs “netika izlasīts citu nacistisko nometņu aprakstu kontekstā un nevarēja izpelnīties tam atbilstošu ievērību plašākā kultūrtelpā”.³ Šobrīd ir pienācis laiks, kad Srogas memuāru literārā vērtība un Otrā pasaules kara atstātās traumas atklāšanās var kalpot kā spogulis, kurā atklājas arī mūsdienu sabiedrības daudzviet uzņemtās gaitas neglītie vaibsti.

1. Ostups A. No melanholijas līdz sērām: padomju okupācijas trauma Gundegas Repšes romānā “Dzelzs apvārdošana” un Noras Ikstenas romānā Mātes piens. Letonica. Nr. 40. 2019. 120. lpp.  (atpakaļ uz rakstu)
2. Gūtmane Z. Antana Šķēmas stāsts “Īzāks” un Ēvalda Vilka stāsts “Pusnakts stundā”: holokausta traumas naratīvs 20. gadsimta 60. gados. Letonica. Nr. 45. 2022. 55. lpp.  (atpakaļ uz rakstu)
3. Gūtmane Z. Totalitārisma traumu izpausmes Baltijas prozā. Rīga: LU LFMI, 2019. 416.–417. lpp.  (atpakaļ uz rakstu)