— Dzīvoklis ar neskaitāmiem pasaku spoguļiem

Portugāļu dzejnieks, rakstnieks, kritiķis un mistifikators Fernandu Pesoa (Fernando Pessoa, 1888–1935) un viņa dažādie heteronīmi, šis mākonis (sauksim to par Pesou) mums pazīstams ar savu pārsteidzoši daudzveidīgo prozu, dzeju, lugām un tostarp arī nesen latviski klajā laisto Nemiera grāmatu (Valodu māja, 2024). Pesoa rakstījis par sociālpolitiskiem, filozofiskiem, ezoteriskiem, teorētiskiem un citiem jautājumiem. Tālāk lasāmie teksta gabaliņi izraudzīti no Pesoas tekstu minimālās antoloģijas (Prosa, Antología Mínima, 2020), domājot par viņa portretu. Nobeigumā daži Pesoas aforismi oriģinālvalodās (skaņai ir spēks) un tulkojumā.

Tulkotājs

[ES NEZINU, KAS ESMU, KĀDA DVĒSELE MAN IR]

Es nezinu, kas esmu, kāda dvēsele man ir.

Kad runāju atklāti, es nezinu, cik atklāti es runāju. Es esmu mainīgi cits nekā “es”, par kuru nezinu, vai tas ir tie citi.

Jūtu, ka man ir uzskati, kuŗu man nav. Nonāku ekstāzē no bažām, kuŗas noraidu. Mana mūžīgā uzmanība tikai uz sevi liek man nemitīgi pamanīt dvēseles nodevības pret raksturu, kuŗa varbūt man nemaz nav, un tā nemaz netic, ka man tāds būtu.

Jūtos daudzkārtīgs.

Esmu kā dzīvoklis ar neskaitāmiem pasaku spoguļiem, kas sašķoba greizos atspulgos vienīgo centrālo realitāti, kas nav it nevienā un ir visos.

Tāpat kā panteists, kas jūtas kā vilnis, zvaigzne un puķe, es sajūtu sevi dažādās būtnēs. Jūtu, ka dzīvoju svešas dzīves sevī, nepilnīgi, it kā mana būtne piedalītos visos cilvēkos, ikvienā no viņiem nepilnīgi, ko izsaka “ne-es” summa, kas apkopota vienā viltotā “es”.

[1914–1915]

DZĪVES, KAS PAIET, HRONIKA…

Nesen dažu politisko kampaņu drazā no jauna izcēlās tas vulgārais polemizējošais paradums, kas izpaužas kā slikta attieksme pret kādu, kuŗš vienu reizi vai vairākas ir mainījis partiju vai kuŗš bieži pret kaut ko ceļ iebildumus. Zemākas raudzes ļaudis, kam šāda attieksme ir saistoša, turpina izmantot šo argumentu, sak, šāds cilvēks gan ir izdarījis ko nosodāmu. Varbūt nav par vēlu šai delikātajai un intelektuālajai padarīšanai atrast patiešām zinātnisku pieeju.

Ja ir kāda savāda un neizskaidrojama lieta, tad tā ir šāda – inteliģenta un jūtīga būtne vienmēr uzsēžas vienam un tam pašam viedoklim, vienmēr grib saglabāt iekšēju konsekvenci. Bet viss nemitīgi pārveidojas gan mūsu ķermenī, gan attiecīgi arī smadzenēs. Vai tad tā nav slimība – iekrist un atkrist nenormālībā, kad šodien gribam domāt tāpat kā vakar, kaut arī mūsu smadzenes šodien vairs nav vakarējās, un ne tikai smadzenes, bet arī pati diena, kas vairs nav vakardiena? Būt konsekventam ir slimība, iespējams, atavisms, kas nāk no mūsu dzīvnieciskajiem priekštečiem, kuŗu attīstības stadijā šāda nelaime vēl būtu dabiski pieņemama.

Konsekvence, pārliecība, noteiktība turklāt ir arī acīmredzamas un daudzkārt pilnīgi liekas neaudzinātības pazīmes. Tās liecina arī par necieņu pret citiem, ja viņu acīs vienmēr mēģinām iztaisīties par vieniem un tiem pašiem, tas nozīmē viņus nogurdināt un notrulināt ar dažādības trūkumu.

Ar mūsdienīgiem nerviem, atklātu inteliģenci un možu jūtīgumu apveltītai būtnei ir intelektuāls pienākums mainīt viedokli un pārliecību vairākas reizes pat vienas dienas laikā. Tai jāpiemīt nevis reliģiskiem uzskatiem, politiskiem viedokļiem, literārai gaumei, bet gan reliģiskām sajūtām, politiskiem iespaidiem un literāra apbrīna impulsiem.

Dažiem apgaismota gara stāvokļiem, dažām ainaviskām nostādnēm, kad tās ir pārmērīgas, ir dotas tiesības pieprasīt no klātesošajiem noteiktus politiskus, reliģiskus un mākslinieciskus uzskatus, tādus, uz kādiem viņi dod mājienu, un kas mainīsies, saprotams, atkarībā no tā, kā mainīsies ārējie apstākļi. Disciplinēts un labi audzināts cilvēks pārvērš savu jūtīgumu un inteliģenci par mainīgas vides atspoguļojumu: no rīta viņš ir republikānis, bet vakarā monarhists; ateists spožas saulē gaismā un ultramontāns¹ katolis noteiktās ēnas un klusuma stundās; un, tā kā to nespēja atzīt neviens cits kā Malarmē savas pilsētas mijkrēšļa brīžos, kad gaismas tiek izslēgtas, viņš droši vien sajuta, ka viss simbolisms ir viens neprāta auglis, kad, izjutis jūŗas vientulību, viņš nezināja neko vairāk par Odiseju.

Tikai virspusējām būtnēm ir dziļa pārliecība. Tiem, kuŗi neko īpaši nepamana, kuŗi redz lietas tikai tādēļ, lai tajās neieskrietu, vienmēr ir viens un tas pats viedoklis, viņi ir tie taisnie un pareizie. Politika un reliģija krāmējas ar šo malku, tāpēc tā ļoti slikti deg Patiesības un Dzīvības priekšā.

Kad mēs beidzot pamodīsimies un sapratīsim, ka politika, reliģija un sabiedriskā dzīve ir tikai zemāki, plebejiski estētikas līmeņi – estētika tiem, kuŗi līdz tai vēl nav izauguši? Tikai tad, kad no atklātības un konsekvences aizspriedumiem brīva cilvēce būs pieradinājusi savas izjūtas dzīvot patstāvīgi, dzīvē būs iespējams sasniegt kaut ko skaistu, smalku un apskaidrotu.

[5-4-1915]

[JO VAIRĀK PADZIĻINĀM]

Jo vairāk dzīvē padziļinām savu jūtīgumu, jo ironiskāk iepazīstam paši sevi. Kad man bija divdesmit gadu, domāju, ka mans liktenis ir nelaimīgs; šodien apzinos, ka tas ir banāls. Divdesmit gadu vecumā sapņoju par Austrumu Karalistēm; šodien es bez jautājumiem un detaļām samierinātos ir mierīgām dzīves beigām tepat priekšpilsētā, būdams miegainas tabakas bodītes īpašnieks.

Jūtīgumam visvairāk kaitē domas par to, nevis ar to. Kamēr nesapratu, ka esmu smieklīgs, es spēju sapņot lielā mērogā. Šodien, kad es zinu, kas esmu, man ir atlikuši tikai tie sapņi, kuŗus esmu nolēmis sapņot.

[ap 22.02.1930.]

[LIRISKĀS DZEJAS PAKĀPES]

Pirmā liriskās dzejas pakāpe ir tā, kad dzejnieks ar spraigu un emocionālu temperamentu spontāni vai pārdomāti pauž šo temperamentu vai emocijas. Tas ir visparastākais liriskā dzejnieka paveids; tam arī ir vismazāk nopelnu kā tipam. Emociju spraigums parasti nāk no temperamenta vienotības; tā šis liriskā dzejnieka tips parasti ir tikai ar vienu stīgu, un viņa dzejoļi griežas ap noteiktu (parasti nelielu) skaitu emociju. Tāpēc par šo dzejnieku paveidu parasts teikt – jo tas pamatoti tiek saskatīts –, ka viens ir “mīlestības dzejnieks”, otrs – “ilgu dzejnieks”, trešais – “skumju dzejnieks”.

Otrā liriskās dzejas pakāpe ir tāda, kad dzejnieku, kuŗš ir intelektuālāks vai apveltīts ar bagātāku iztēli, vai pat tikai ar nedaudz izsmalcinātāks, vairs neraksturo emociju vienkāršība vai ierobežotība, kas iezīmē pirmās pakāpes dzejnieku. Viņš arī tipiski ir lirisks dzejnieks vārda parastajā nozīmē, bet vairs nav vienstīgains. Viņa dzeja aptveŗ dažādas tēmas, tomēr tām ir vienots temperaments vai stils. Tā kā šim cilvēkam ir pieejamas dažāda veida emocijas, viņš tās arī izjūt dažādi. Piemēram, Svinbērns,² kas spēlē uz viena temperamenta un stila stīgas, tik un tā vienlīdz izteiksmīgi spēj uzrakstīt gan mīlas dzejoli, gan izjustu elēģiju, gan revolucionāru poēmu.

Trešā liriskās dzejas pakāpe ir tāda, kad dzejnieks, kuŗš ir vēl intelektuālāks, sāk depersonalizēties, just ne tāpēc, ka jūt, bet tāpēc, ka domājas jūtam; viņš jūt tādus dvēseles stāvokļus, kādi tam reāli nepiemīt – gluži vienkārši tāpēc, ka viņš tos saprot. Mēs esam uz dramatiskās dzejas sliekšņa, tuvu tās dziļākajai būtībai. Dzejnieka temperamentu, lai kāds tas būdams, prāts izšķīdina. Tā daiļradi vienos tikai stils, pēdējais gara vienotības patvērums, kas ir viņa kopāesamība ar sevi pašu. Tāds ir Tenisons,³ kas uzrakstījis gan Ulisu, gan Šalotas lēdiju, tāds (vēl vairāk) ir Braunings,⁴ kuŗš rakstīja, kā viņš pats izteicās, “dramatiskas poēmas”, kur ir nevis dialogi, bet gan monologi ar dažādu dvēseļu atklāsmi, ar kuŗām dzejnieks neidentificējas, nemēģina un daudzkārt nemaz negrib identificēties.

Ceturtā liriskās dzejas pakāpe ir daudz, daudz retāka, kad dzejnieks, vēl intelektuālāks un arī vēl ar daudz bagātāku iztēli apveltīts, sasniedz pilnīgu depersonalizāciju. Viņš ne tikai izjūt, bet arī pārdzīvo tādus dvēseles stāvokļus, kas viņam tieši nav pieejami. Daudzos gadījumos viņš krīt uz dramatisku dzeju vārda visīstākajā nozīmē, kā tas bija Šekspīra gadījumā, kuŗš bija būtībā lirisks dzejnieks, kuŗš pacēlās līdz dramatiska dzejnieka līmenim ar apbrīnojamo depersonalizācijas pakāpi, ko bija sasniedzis. Bet vienā vai otrā gadījumā šāds dzejnieks turpina būt lirisks, lai arī dramatiskā manierē. Tāds ir jau minētā (ut supra) Brauninga gadījums. [..] Ne jau stils nosaka personas vienotību, to apliecina tikai tādas stila iezīmes, kuŗās iemājo intelekts. Tieši tā bija ar Šekspīru, kam negaidīti groda frāze, izteiksmes smalkums vai sarežģītība ir vienīgās iezīmes, kas tuvina Hamleta un Karaļa Līra runas veidus, vai Falstafu ar Lēdiju Makbetu. Tā ir arī ar Brauningu viņa Vīriešos un sievietēs un Dramatiskajās poēmās.

Bet iedomāsimies, ka dzejnieks, allaž izvairīdamies no dramatiskas dzejas, ir ārēji dramatisks un depersonalizācijas skalā tiek vēl pakāpi augstāk. Daži dvēseles stāvokļi, kas ir izdomāti, bet nav izjusti, ir izjusti iztēlē un ir tātad pārdzīvoti šādā veidā, viņa apziņā visdrīzāk definēs fiktīvu personu, kas šos stāvokļus patiešām izjutīs.

[ap 1930. gadu]

GĒTE

Ģeniāls cilvēks ir apveltīts ar intuīciju, un tāds izmanto prātu, lai izpaustu jutekļu pateikto. Ģēnija darbs – vai runa ir par poēmu vai par kaujaslauku – ir pārvērtība, kad mums ir nostrādājusi kaut kāda pāri prātam ejoša gudrība. Ja talants dabiski izpaužas zinātnē un no atsevišķā iet uz vispārīgo, tad ģēnijs dabiski izpaužas mākslā un no vispārīgā iet uz atsevišķo. Ģeniāls dzejolis ir skaidri vai neskaidri atrisināts skaidras intuīcijas centra darbs (atbilstoši talantam, ar kuŗu ģēnijs ir apveltīts) ar daļējām intelektuālām transpozīcijām. Liela cīņa prasa stratēģiski skaidru intuīciju, kur ir vairāk vai mazāk zinātnes, atbilstoši stratēģa talantam, ar daļējām taktiskām transpozīcijām.

Ģēnijs ir alķīmija. Alķīmiskais process noris četros veidos: 1) ar pūšanu, 2) ar balošanu, 3) ar sārtošanos, 4) ar sublimēšanu. Vispirms jāļauj sapūt sajūtām; kad tās ir mirušas, tās izbalo atmiņā; pēc tam nosarkst iztēlē; visbeidzot sublimējas izteiksmē.

[1932]

VĪRS NO PORLOKAS

Literatūras vēstures marginālijās kā kuriozs ir piefiksēts tas, kā tika sacerēts un uzrakstīts Kolridža⁵ Hubilajs.⁶ Šī kvazipoēma ir viens no neparastākajiem angļu literatūras dzejoļiem – labākais, neskaitot grieķu literatūras paraugus, no visām literatūrām. Un konteksta neparastumu pavada arī dzejoļa neparastā izcelsme.

Kolridžs stāsta, ka dzejolis esot sacerēts sapnī. Viņš pa laikam esot dzīvojis vientuļā muižā starp Porloku un Lintonu. Kādu dienu viņš iedzēris atsāpinātāju un aizmidzis; esot nogulējis trīs stundas, kuŗu laikā, viņš teic, esot sacerējis dzejoli, kad prātā paralēli un bez pūlēm esot ienākuši visādi tēli un atbilstošie vārdiskie izteicieni.

Pamodies viņš sācis pierakstīt sacerēto; viņš jau esot uzrakstījis trīsdesmit rindiņas, kad viņam pieteikts ciemiņš, “kāds vīrs no Porlokas”. Kolridžs juties spiests viņu pieņemt. Abi kopā pavadījuši apmēram stundu. Kad viņš atsācis pārrakstīt nosapņoto, viņš sapratis, ka ir aizmirsis, cik daudz viņam vēl atlicis rakstīt; viņš atcerējies tikai dzejoļa beigas – divdesmit četras rindas.

Un tā mums ir šis Hubilajs kā fragments vai fragmenti; sākums un beigas kaut kam brīnumainam, no citas pasaules, izteiktam noslēpumainos vārdos, ko iztēle nespēj cilvēciski attēlot un kā sižetu mēs šausmās nespējam pat nojaust. Edgars [Alans] Po (Kolridža apzināts vai neapzināts skolnieks) ne dzejā, ne prozā tā arī nesasniedza Citpasaulību tik dabiskā vai draudīgā pilnībā. Runājot par Po, ar visu viņa aukstumu kaut kas no viņa mūsos paliek, lai arī tas būtu kas negatīvs; Hubilajā viss ir cits, viss ir Viņpusē; un tajā ir kas neizzināms, norises vieta ir kaut kādi neiespējami Austrumi, ko dzejnieks pozitīvi redzēja.

*

Mēs nezinām – Kolridžs nav pateicis –, kas bija šis “Vīrs no Porlokas”, kuŗu tik daudzi, arī es, lādēt lādēja. Vai tā bija haotiska sagadīšanās, ka parādījās šis nezināmais traucēklis, kuŗš izjauca saziņu starp bezdibeni un dzīvi? Vai šī šķietamā sakritība radās no kādas okulti reālas klātbūtnes, kas šķiet apzināti kavējam Noslēpumu atklāsmi, pat ja tā ir intuitīva un atļauta, vai sapņu pierakstīšanu, ja tajos kaut kādā formā dus šāda atklāsme?

Lai vai kā, uzskatu, ka Kolridža gadījums – groteskā formā, lai kalpotu par dzīvu alegoriju – parāda to, kas notiek ar mums visiem, kad mēs šajā pasaulē, izmantojot jūtīgumu, ar kādu tiek radīta māksla, cenšamies sazināties, viltus pontifiki, ar Citpasauli mūsos pašos.

Ir tā, ka mēs visi, pat ja [mākslas] sacerēšanas laikā esam nomodā, saceram sapnī. Un mēs visi, pat ja neviens mūs neapciemo, no iekšienes uzņemam “Vīru no Porlokas”, neparedzēto traucēkli. Viss, ko mēs patiešām domājam vai jūtam, viss, kas mēs patiešām esam, cieš (kad mēs to izpaužam, pat ja tikai pašiem sev), no tā ciemiņa, kas esam arī mēs, tā ārējā cilvēka, kas ikkatrā no mums sēž iekšā, liktenīgās iztraucēšanas, kas dzīvē ir reālāks par mums pašiem – viņš ir visa tā, ko esam iemācījušies, kas mēs domājamies esam, kas vēlamies būt, dzīvā summa.

Šis ciemiņš – mūžam inkognito, jo, būdams mēs, viņš nav “kāds”; šis iztraucētājs – uz laiku laikiem anonīms, jo, būdams dzīvs, viņš ir “bezpersonisks” – ir jāuzņem mums visiem mūsu vājuma dēļ starp pilnībā sacerēta dzejoļa sākumu un beigām, kuŗu mēs paši sev neļaujam uzrakstīt un saglabāt. Un tas, kas patiesi saglabājas no mums visiem, lieliem vai maziem māksliniekiem, ir fragmenti no kaut kā mums nezināma, bet kas būtu varējis būt, ja būtu, pašas mūsu dvēseles izpausme.

Kaut mēs prastu būt bērni, lai mums nebūtu neviena, kas mūs apciemo, lai nebūtu ciemiņu, ko mēs jūtamies spiesti uzņemt! Taču mēs negribam likt gaidīt tam, kuŗš neeksistē, mēs negribam aizvainot “svešinieku” – kas esam mēs paši. Un tā no tā, kas varēja būt, paliek tikai tas, kas ir; no dzejoļa vai kopotajiem rakstiem (opera omnia) paliek tikai sākums un beigas kaut kam zaudētam – disjecta membra, kā ir teicis Kārlails,⁷ ir tas, kas paliek no ikviena dzejnieka vai no jebkuŗa cilvēka.

[08.02.1934.]

AFORISMOS
AFORISMI

Seeing will always be the best metaphor for knowing.
Redzēšana vienmēr būs labākā metafora zināšanai. 

Esperar pelo melhor e preparar-se para o pior: eis a regra.
Gaidīt labāko un gatavoties ļaunākajam: lūk, noteikums.

O pessimismo é bom quando é fonte de energia. 
Pesimisms ir labs, kad tas ir enerģijas avots.

God is God’s best joke. 
Dievs ir Dieva labākais joks.

Sê plural como o universo!
Esi daudzskaitlīgs kā visums! 

Um paradoxo tem valor só quando o não é.
Paradoksam ir vērtība tikai tad, kad tas tāds nav.

Duvido, portanto penso.
Es šaubos, tātad domāju.

Do indivíduo temos que partir, ainda que seja para o abandonar.
No cilvēka ir jāšķiŗas, pat ja mums nāktos viņu pamest.

Aquela reinspiração, sem a qual traduzir é só parafrasear em outra língua.
Tā jaunā iedvesma, bez kuŗas tulkot ir tikai pateikšana ar citas valodas vārdiem.

No portugāļu valodas tulkojis Dens Dimiņš

1. Tāds, kuŗš piekrīt teoloģiskām doktrīnām vai iestājas par absolūtu Romas baznīcas vai pāvesta varu gan garīgā, gan laicīgā plāksnē.  (atpakaļ uz rakstu)
2. Aldžernons Čārlzs Svinbērns (Algernon Charles Swinburne, 1837–1909), angļu dzejnieks un rakstnieks.  (atpakaļ uz rakstu)
3. Alfrēds Tenisons (Alfred Tennyson, 1809–1892), slavens angļu dzejnieks.  (atpakaļ uz rakstu)
4. Roberts Braunings (Robert Browning, 1812–1889), nozīmīgs angļu dzejnieks.  (atpakaļ uz rakstu)
5. Semjuels Teilors Kolridžs (Samuel Taylor Coleridge, 1772–1834), izcils angļu dzejnieks, angļu dzejas romantisma virziena aizsācējs.  (atpakaļ uz rakstu)
6. Oriģ. Kubla Khan, latviski atdzejojis Anšlavs Eglītis kā Kubla Chans.  (atpakaļ uz rakstu)
7. Tomass Kārlails (Thomas Carlyle, 1795–1881), slavens skotu vēsturnieks, rakstnieks un esejists. Kārlails citē Horāciju, viņa lietoto frāzi disiecti membra poetae – dzejnieka izkaisīti fragmenti (latīņu val.).  (atpakaļ uz rakstu)