— Viegli rakstīt

Eseja publicēta rakstu sērijā par iekļaujošu valodu.

 

Es esmu rakstniece un rakstu latviešu valodā. Rakstot es nedomāju par lasītāju – vai viņš uztvers metaforas? Vai sapratīs, kas lasāms “starp rindiņām”? Vai teikums nav pārāk garš? Es rakstu latviešu valodā, kurā ne visi spēj mani lasīt. Tāpat es gatavoju vakariņas, ko ne visi manā ģimenē ēd. Kāds bļauj, ka negaršo sīpoli, cits atkārto, ka kartupeļu biezeni neēdīs nekad mūžā. Vai varu pagatavot tā, lai garšo visiem? Diez vai. Vai es varu rakstīt, lai tekstu uztver un izbauda visi? 

Visvieglāk man ir rakstīt kā līdz šim, savā latviešu valodā, bet reiz es apņēmos piedalīties Vieglās valodas aģentūras un Latvijas Universitātes Latviešu valodas institūta izsludinātajā konkursā Viegli lasīt un uzrakstīt stāstu vieglajā valodā. Pirms dalos ar savu pieredzi šāda teksta radīšanā, mazliet teorijas, kas man šķita būtiskas pašā sākumā. 

Pirmkārt, ir svarīgi saprast, ka vieglā valoda nav tas pats, kas vienkāršā valoda. 

Vienkāršā valoda palīdz tekstu izlasīt īsākā laikā, mazināt pārpratumus un ļauj tekstu saprast arī tiem, kuriem nav zināšanu attiecīgajā nozarē. Piemēram, vienkāršajā valoda es gribētu lasīt tekstus par nodokļu sistēmu, sava auto tehnisko pusi vai politisko situāciju man svešākā reģionā. Tā kā vairumam patīk skaitļi, tad minēšu, ka vienkāršās valodas standarts ISO 24495-1 tika pieņemts samērā nesen – 2023. gadā. 

Ja ar skaitļiem turpinu arī par vieglo valodu, tad noteikti jāmin tas, ka apmēram 15–25% iedzīvotāju katrā valstī nespēj uztvert sarežģītu informāciju. Kas ir šie iedzīvotāji? 

Vieglās valodas mērķauditorija ir cilvēki ar intelektuālās attīstības traucējumiem, neiropsihiatriskiem traucējumiem (tostarp UDHS, autismu, Tureta sindromu), afāziju, kā arī mācīšanās un rakstpratības traucējumiem. Vieglā valoda noder arī valodas apguves laikā, piemēram, imigrantiem vai bērniem. Man pašai liels atklājums bija tas, ka vieglā valoda vajadzīga arī vājredzīgiem, nedzirdīgiem un vājdzirdīgiem cilvēkiem, kuri ikdienā sazinās zīmju valodā un kuriem dažkārt ir ierobežota izpratne par frazeoloģismiem, metaforām un vārdspēlēm, un citiem teksta elementiem. Vieglā valoda tiek pausta ļoti īsos teikumos, izvēloties īsus un saprotamus vārdus. Sarežģītie vārdi tekstā tiek skaidroti. Tā atšķiras arī vizuāli, burti ir lielāka izmēra, izmanto lielākas atstarpes starp rindiņām, katru teikumu rakstot atsevišķā rindiņā. 

Otrkārt, tikpat svarīgi saprast, ka ir un būs daļa cilvēku, kas vieglo valodu uzskatīs par draudu latviešu valodai un apgalvos, ka vieglā valoda mūs degradē. Šādu viedokli es nereti dzirdu no apkārtējiem, bet tas nav slikti. Tas nozīmē, ka mēs sākam šo pamanīt un domāt, ka mums nav vienalga. Ienaidnieki ir jāiepazīst, tāpēc ceru, ka šie cilvēki iepazīs vieglo valodu un tās mērķauditoriju. Savas pārliecības jau katrs veido un sajūt pats, ne manos spēkos kādu mainīt. Manos spēkos ir pastāstīt savu pieredzi un to, cik es esmu bagāta zināt cilvēkus, kuriem vieglā valoda ir ļoti nozīmīga. 

Sevi es varu saukt par bagātu cilvēku, ja bagātību mēra pieredzē. Un te arī atšķirība: ja es jums saku, ka esmu bagāta, jo dzīvē sastopu dažādus cilvēkus, kuriem nepieciešama pielāgota literatūra, jūs sapratīsiet, ko es domāju ar vārdu “bagāta”. Dzejnieks Māris Čaklais saprastu, bet cilvēks, kurš lasa vieglajā valodā, visticamāk, šo nesaprastu. Viņam bagāts ir bagāts. Iespējams, man vārda “bagāts” vietā pat labāk būtu jāraksta – “viņam ir daudz naudas”. Cilvēks, kurš lasa vieglajā valodā arī nesaprastu, kāpēc es pieminu Māri Čaklo, bet pieļauju, ka lielākajai daļai no jums pat dziesma ieskanējās galvā, šo lasot. 

Man arī pieder viss, kas ar mani ir noticis. Esmu bijusi līdzās cilvēkiem, kuri lasa Braila rakstā, klausās audiogrāmatas, jo viņu redzes atlikums pat neuztver gaismu, es esmu vērojusi, kā top grāmatas palielinātajā drukā, un nu jau esmu radījusi stāstu vieglajā valodā. Vai es raudāju, klausoties, kā manu stāstu lasa un pēc tam pārrunā cilvēki ar intelektuālās attīstības traucējumiem? Raudāju. Pamēģiniet neraudāt tik īpašā brīdī. 

Mēģināšu jums pastāstīt, kā es uzrakstīju stāstu vieglajā valodā, bet, lai jūs vēl labāk šo valodu iepazītu, es to pastāstīšu vieglajā valodā. 

Mani sauc Laura Vinogradova. 
Es esmu rakstniece. 
Kādu dienu man piezvanīja Irina. 
Viņa strādā Vieglās valodas aģentūrā. 
Irina man stāstīja par konkursu stāstiem vieglajā valodā. 
Viņa man lūdza uzrakstīt stāstu. 
Es piekritu. 

Es nemācēju rakstīt vieglajā valodā. 
Vairākas dienas mācījos vieglo valodu kopā ar citiem rakstniekiem. 
Tas bija grūti. 
Pēc mācībām es sāku domāt savu stāstu. 
Vispirms gribēju vecu stāstu pārvērst vieglajā valodā. 
To sauc par stāsta adaptāciju. 
Man tas neizdevās. 
Vecais stāsts bija pārāk sarežģīts. 

Jauno stāstu es ilgi nevarēju izdomāt.  
Stāstu izdomāju šūpolēs. 
Atcerējos savu bērnību. 
Bērnībā es dzīvoju laukos. 
Tur nebija veikalu. 
Vienu reizi nedēļā pagalmā iebrauca autoveikals. 
Tā vienmēr bija priecīga diena. 

Autoveikals ir veikals mašīnā. 
Tas braukā apkārt pa maziem lauku ceļiem. 

Nolēmu stāstu konkursam rakstīt par autoveikalu. 
Es rakstīju datorā. 
Stāstu nosūtīju konkursam. 
Konkursā es uzvarēju.
Es ļoti priecājos. 

Man parādīja video ar lasītājiem. 
Viņiem stāsts patika. 
Manā stāstā šoferis pīpēja mašīnā.
Viens lasītājs teica, ka mašīnā pīpēt nedrīkst. 
Es arī domāju, ka pīpēt mašīnā ir slikti. 
Stāstos cilvēki reizēm dara sliktas lietas. 

Pēc tam manu stāstu izdeva īstā grāmatā. 
Tur bija arī citi stāsti vieglajā valodā. 
Latviešu autori pirmo reizi rakstīja stāstus vieglajā valodā.
Tagad grāmatu var nopirkt grāmatnīcās. 

Vairs es vieglajā valodā nerakstu. 
Es rakstu valodā, ko pazīstu. 
Man vieglā valoda nav viegla. 
Man tā ir grūta. 
Dažreiz eju uz radio.
Tur es stāstu par savu pieredzi vieglajā valodā. 

Un nupat man paliek pavisam neiespējami. Es neprotu vieglajā valodā pastāstīt visu, jo lielākā daļa vieglās valodas auditorijas arī nespēj uztvert visu. Un viņi nav to izvēlējušies, tas nav slinkuma dēļ, bet gan tāpēc, ka tā ir sanācis. 

Kā jau minēju iepriekš, man ir grūti aizstāvēt vieglo valodu, jo, manuprāt, cilvēkiem jau pietiek cīņu savā starpā, bet, ņemot vērā savu pieredzi, es tiešām uzskatu, ka vieglā valoda ir latviešu valodas paplašinājums. Es neuztveru vieglo valodu kā draudu, bet gan iespēju. Juvāls Noass Harari grāmatā Homo Deuss. Cilvēces īsā vēsture min, ka “[v]iss, kas notiek kosmosā, tiek atzīts par labu vai sliktu atkarībā no tā, kādu iespaidu tas atstāj uz sapiensiem”. Ne uz bitēm vai eikaliptiem, bet sapiensiem. Te nu es domāju – vieglās valodas mērķauditorija arī ir sapiensi, un vieglā valoda uz viņiem noteikti atstāj labu iespaidu. Bet varbūt tomēr visu, kas notiek kosmosā, par labu vai sliktu atzīst nevis kopējā sapiensu cilts, bet gan sapienss kā indivīds? Un tad jau vienoties par to, kas ir vērtīgi un kas nav, nebūs tik vienkārši. Bet šis jau laikam būtu cits stāsts. 

Es esmu rakstniece, kas nespēj šo tekstu uzrakstīt tā, lai tas patīk visiem. Es neprotu tādu valodu. Tādas nav. Bet, kamēr vien ir valoda, kurā lielāks skaits no mums spētu saprasties, es esmu priecīga to zināt.

 

Teksta vieglajā valodā redaktore: Velga Polinska