— “Mieru? Man riebj šis vārds”

 

Par Imanuela Kanta grāmatu Mūžīgu mieru (no vācu valodas tulkojis Igors Šuvajevs; Zvaigzne ABC, 2024)

 

Imanuela Kanta darbs Mūžīgu mieru (Zum ewigen Frieden, 1795) jālasa kā projekts (Kanta vārdiem – filozofisks projekts). Tas ir plāns, vīzija, mūsdienīgi sakot, projekta pieteikums ar aptuveni ieskicētu plānoto darbu sarakstu un cerēto ietekmi uz starptautisko politiku. Ja raugāmies šādi, Kanta pieteikums ir izcils.

Nav noslēpums, ka pret mūžīga miera ieceri vērstā kritika allaž – arī Kanta paša dzīves laikā – skatījusi miera plāna iespējamību attiecībā pret reālo politiku. Varbūt tieši tāpēc izdevuma tulkotājs Igors Šuvajevs apcerējumu par mieru papildinājis ar citu Kanta darbu, kas veltīts melošanas tematam – Par iedomātām tiesībām melot aiz cilvēkmīlestības (Über ein vermeintes Recht aus Menschenliebe zu lügen, 1797). Virsrakstu līmenī saikne ir acīmredzama – lai kā to negribētos, politika un miers, kur nu vēl mūžīgs, saskaras ar melošanu. Tomēr Kants par politiku un meliem runā nevis banāli ikdienišķā nozīmē kā par mānīšanos, bet gan fundamentāli – kā par prāta universālisma kategorisko nepieciešamību. Zināmā mērā abi darbi dara vienu, tie ir kā gadījumizpēte kategoriskā imperatīva vārdā.

Ierasta tēma Kanta pētniecībā ir transcendentālisma un empīrisma attiecības, atskārta, ka realitāte, arī politiskā, ir tikai ar grūtībām saskaņojama ar vispārīgajiem, apriorajiem likumiem. Krietni interesantāks ir jautājums, ko iesākt ar tādu filozofisko izjūtu, kas transcendentālismu noraida pilnībā? Kad universālos likumus nevis apšauba, bet neatzīst principā jutekliskuma vārdā? Kad Šekspīra lugā Romeo un Džuljeta Benvolio aicina uz mieru, Tibalts no Kapuleti dzimtas atcērt: “Ko, cīņā mieru saukt? Man riebj šis vārds / Kā pekle, visi Monteki un tu!” (1. cēliena 1. aina.) Tur runā niknums, kas nedzird miera likumiskos pamatojumus. Miers tiek nicināts, bet šī nicinājuma pamatā ir naids, nevis saimnieciski vai morāli apsvērumi par cilvēces tālāku pastāvēšanu. Ja karš būtu tikai politikas (kā saimniekošanas) turpinājums (vai, kā priekšvārdā komentē Šuvajevs (11. lpp.), otrādi – politika esot kara turpinājums), varētu spekulēt par miera iedibināšanu. Šobrīd Ukrainas notikumu kontekstā mēdz teikt, ka nespēja atteikties no impērisma par labu demokrātijai ir Krievijas lielākā problēma. Tomēr nepamet pārliecība, ka no Krievijas pašas skatpunkta tieši impērisms un gribas vara ir tās panākumu atslēgas. Kants mūs mierina, ka “morāli ļaunajam piemīt tāda no tā iedabas nešķirama īpašība, ka savos nolūkos (sevišķi attiecībā pret līdzīgi noskaņotiem) tas ir iekšēji pretrunīgs un graujošs un šādi, kaut arī lēna progresa [gaitā], dod vietu (morālajam) labā principam” (58. lpp.), tomēr nevar nepamanīt, ka progress ir gaužām lēns. Vienkārši sakot, karš un miers varbūt arī ir racionāli projekti, bet ne tikai. Dažiem “riebj šis vārds”.

Kanta ieceres stūrakmens ir miera programma, kuru it visām valdībām vajadzētu īstenot nekavējoties. Pirmajā nodaļā, izklāstot prelimināros nosacījumus, viņš uzstāj, ka neviens miera līgums nav derīgs, ja tajā ir slēpti nosacījumi, kas varētu novest pie nākamā kara; nevienai neatkarīgai valstij, vai tā būtu liela vai maza, nevajadzētu nonākt citas valsts pakļautībā mantojuma, apmaiņas, pirkšanas vai dāvināšanas ceļā; pastāvīgās armijas laika gaitā būtu pilnīgi jālikvidē; nacionālie parādi nedrīkst tikt uzkrāti ar mērķi veicināt konfliktus starp valstīm; neviena valsts nedrīkst ar spēku iejaukties citas valsts konstitūcijā vai valdības darbībā; neviena valsts kara laikā nedrīkst veikt tādas darbības, kas padarītu neiespējamu savstarpēju uzticēšanos pēc miera atjaunošanas. Tās ir atziņas, kas mūsdienu Rietumu liberālajās sabiedrībās reti kādu pārsteigs, tomēr jau atkal un atkal ir jāpamana, ka to īstenošana nesekmējas.

Te jāatgriežas pie apsvēruma, ka Kanta iecere ir tikai “iecere”, taču tāda iecere, kurai pavisam noteikti ir jāpaklausa, ja vienlaikus atzīst, ka tiesiskums, taisnīgums, morālais likums un citi uz universalitāti pretendējoši nosacījumi ir spēkā esoši: “[..] politiskajām maksimām jāizriet nevis no katras valsts gaidāmās labklājības un svētlaimes, sekojot tām, proti, ne no mērķa, ko katra valsts (no vēlēšanās) kā augstākā (taču empīriskā) valsts viedības principa padara par priekšmetu, bet gan no tīrā tiesiskā pienākuma jēdziena (no pienācības, kuras princips dots apriori ar tīro prātu), lai kādas arī fiziskās sekas no tā izrietētu.” (58. lpp.) Bez šaubām, tā būtu aušība iedomāties, ka Kants it nemaz neizprata politikas realitāti. Galu galā viņam esot paticis spēlēt kārtis ar krievu virsniekiem – gan jau šo to redzēja un dzirdēja. Tomēr pavisam labas atbildes nav, kā likumu jeb politiskās maksimas, kas izriet no tīrā tiesiskā pienākuma jēdziena, padarīt par tikumu.

Kas gan politikā ir tāds īpašs, kas maldināšanai ļauj uzplaukt? Kantam var palīdzēt Hanna Ārente, skaidrojot, ka patiesība ir nevis dota vai apslēpta, bet gan cilvēka prāta radīta un tas novedis pie divu patiesības veidu nošķīruma. Ārentes ieskatā viens veids ir filozofiskās jeb racionālās patiesības, kas ir galarezultāts prāta darbībām, kuras noritējušas vientulībā un, Ārentes vārdiem, ir nepolitiskas. Otrs patiesības veids ir faktuālās patiesības, kas ir cilvēku kopdzīves un kopdarbības rezultāts un attiecas uz to, kas ir noticis. Ja racionālais pēc savas būtības principā nevar būt citāds, tad faktuālais, lai gan izvērsies tādā vai šādā veidā, principā tomēr varēja būt citāds. Kā norāda Ārente, tieši faktiskā pasaule – tā pati, kurā mīt miera nīdēji – ir tā, ko var mainīt, un, ja domājam konsekventi, tas arī ir politiķu uzdevums – veidot nākotni, fantazēt, plānot un projektēt. Tādā gadījumā arī Kants ir nedaudz politiķis, it īpaši, kad uzstāj, ka valsts varai vajadzētu vismaz uzklausīt filozofus (46.–47. lpp.).

Kanta filozofiskais mūžīgā miera projekts ir un paliek projekts, kas, starp citu, nebūt nav nesekmīgs – kā vienu no starptautiskām organizācijām, kuras statūtu noteikšanā var skaidri samanīt Kanta idejas, var minēt kaut vai ANO. Tomēr darīšana ar projektiem var izrādīties bīstama, ja aizmirst, ka projektētais ir iecere, kas viegli veidojama vien tik ilgi, līdz neatduras pret tiem, kam “riebj šis vārds”, kam transcendence nerūp. Manuprāt, politikas zinātnes (pat Kanta izpildījumā) traģēdija, tā pati, kas skar visas sociālās un humanitārās zinātnes jau vismaz kopš 19. gadsimta, ir vēlēšanās būt “īstai” zinātnei. Līdz ar to, politikas zinātne ir bijusi spiesta meklēt savu pamatojumu, un šķiet, ka to ir saskatījusi funkcionālajā instrumentālismā. Ja vajag datus un skaidras metodes, tad ir jāveic redukcija – uz ekonomiku, uz ražošanas apmēriem, IKP svārstībām, uz tanku un šauteņu skaitu, uz klimata piesārņošanas kvotām.

Šo politikas komentēšanas postažu var paskaidrot ar Aristoteļa Rētoriku, kurā izdalītas trīs pārliecinošas runas sastāvdaļas: ethos, kas skar runātāja uzticamību, demonstrējot kompetenci, godīgumu un labvēlību; pathos, kas ir auditorijas pārliecināšana, iekvēlinot jūtas kā baiļu vai lepnuma izjūtu; logos, kas skata faktus, informāciju un loģiskos argumentus, prāta darbu. Tā vien šķiet, ka modernās politoloģijas problēma ir tāda, ka tā politikā meklē logosu, lai gan skaidrajā realitātē politika visupirms ir ethos un pathos, griba, vara, aizrautība, mīla, naids, bailes, dusmas. Pat pārliecinoši dati nereti ir neapstrīdami nevis to precizitātes, bet gan iespaidīguma dēļ. Kā Baltijas ceļa atceres pasākumā stāstīja Eiropas Parlamenta deputāts Mihaels Gālers, Helmūts Kols beidzot noticējis, ka Latvija ir “īsta” valsts un nācija ne jau pēc saimniecisko datu analīzes, bet gan pēc pastaigas, kad aizmucis no žurnālistiem paklaiņot pa Rīgu un nejauši ieklīdis Svētā Pētera baznīcā, kur sagadīšanās pēc koris dziedājis kādu Hendeļa skaņdarbu.

Kanta mūžīgā miera projekta pamatojums ir stingrs, viņa loģika ir dzelžaina, pārliecinoša, argumenti ir skaidri un nepretrunīgi, cerētā ietekme ir saprotama un atzīstama. Viņa domu ietekme ir izrādījusies noturīga. Kants var kategoriski teikt, ka transcendentāls un apstiprinošs publisko tiesību princips ir šāds: “Visas maksimas, kam nepieciešams publiskums (lai sasniegtu savu mērķi), saskan ar tiesībām un politiku.” (66. lpp.) Arī tēbiešiem bija publiski zināms, ka nodevējus nedrīkst apbedīt saskaņā ar svētajiem ritiem. Un tomēr, noraidījusi visus augstākos likumus un apraudājusi mīļo brāli, Antigone atcirta Kreontam: “Ne līdzi nīst, bet līdzi mīlēt dzimu es.” Nav mūžīgā miera, kur kaislības valda.

 

Raksts tapis Latvijas Zinātnes padomes finansētā Valsts pētījumu programmas projekta “Sabiedrības saliedētības vektori” (VPP-KM-SPASA-2023/1-0002) ietvaros.