— Lasītāju meklējot

Par Īzera implicītā lasītāja klātbūtni populārā latviešu literatūrā

Ieejot grāmatnīcā, mēs jau zinām, uz kuriem plauktiem kājas mūs aiznesīs, jo tur – tai citā stūrī – tas taču nav mūsu, tā ir makulatūra! Bet šeit, lūk, tieši ir. Mugura pie muguriņas. Tieši mums sarakstīti. Dzejoļi, romāni, stāsti, dzīvesstāsti, lugas, poēmas, pavārgrāmatas. Mēs atveram vāku un esam mēs paši, lai gan iebrienam pavisam jaunos purvos un atklājam pavisam jaunus apvāršņus, bet tomēr jūtamies kā savā ādā. Bet kā tas nākas? Vai Astrīda Lindgrēne domāja tieši par mani, kad izdomāja maziņo rūķīti Nilsu Karlsonu, vai Emīls Zolā nojauta, kā tieši mani vēl gadsimtu un mazliet vēlāk šokēt ar cilvēku būtības augstumiem un dziļumiem, ievedot Žermināla tumšajā un smagajā kalnraču pasaulē, vai Annai Zēgersai vienkārši paveicās, kad pavisam nesen un pilnīgi negaidīti ar savu Septīto krustu” spēja mani ieraut tik intensīvas lasīšanas pieredzē kā bērnībā, ka ne atrauties nevar – un tieši šo pieredzi taču mēs visi mēģinām uztaustīt arvien no jauna. Par šo jautājumu pirms manis ir prātojis arī Volfgangs Īzers. 1972. gadā viņš literatūras teorijas laukā palaida savu konceptu ‘implicītais lasītājs’, kurš nu tagad tur dzīvojas un aug, un satiek jaunas paziņas, tostarp mani. Turpmākajās rindās, mīļā lasītāja un mīļo lasītāj, kas implicēti pavadāt mani jau no paša pirmā šī raksta vārda, mēģināšu noskaidrot gan mūsu savstarpējās attiecības, gan lasītāja un autora attiecības vispār – abus caur Volfganga Īzera prizmu.

Kā jau koncepta apzīmējums ļauj nojaust, Īzers centrā nostāda lasītāju. Ar ‘implicīto lasītāju’ viņš nedomā konkrēto lasītāju, bet stāvokli, kas rodas lasīšanas laikā¹. Autors rada tekstu, kurā viņš ievij noteiktu jēgu – lai būtu aizraujošāk, tas var būt arī tikai režģis ar tukšumiem, kas jāaizpilda lasītājam –, tomēr šī jēga stājas spēkā tikai tad, ja kāds šo tekstu lasa un jēgu vai nu uztver, vai arī piepilda tās radīšanai paredzētos tukšumus²; un šis lasīšanas akts Īzera izpratnē tad arī ir implicītais lasītājs. Tādējādi Īzers literatūras skolotājas klasisko jautājumu – ko autors mums ar to ir gribējis pateikt? – ļauj apvērst un jautāt: Ko lasītājs no tā ir gribējis saprast? Jo bez lasītāja nedz kas tiek piedzīvots, nedz tiek gūta jauna pieredze. Literatūra tādējādi dzīvo un pastāv, un izdzīvo nevis tikai tāpēc, ka autori raksta, bet tāpēc, ka tā atkal no jauna piedzimst un dzīvo šajā implicītajā lasītājā, kur vēstītājs satiekas ar interpretējošu sapratēju. Šajā mijiedarbībā tātad notiek radīšanas brīnums – rodas implicītais lasītājs. Atvasinot šo domu tālāk, varam pieņemt, ka tad, ja grāmata mūs nespēj aizraut un tādējādi mazinās mūsu uzmanība, šis implicītais lasītājs pazudīs. Tas var notikt, piemēram, tādos brīžos, kad faktiskais lasītājs starp rindām sāk domāt, ka varbūt labāk ieslēgt Netflix vai nomazgāt traukus, vai vienkārši iet gulēt. Žāvas tad nopļauj rindas, un burti sabirst renstelēs. Tikai caur lasītāju – implicītajā lasītājā – narators iegūst balsi. Sekojot šai loģikai, varētu pieņemt, ka katrs autors, pašam varbūt nemanot, tomēr domā par to, kā/rakstīt tā, lai noturētu implicīto lasītāju pie dzīvības kaut vai brīdī, kad viņš pēc punkta pielikšanas pārlasa paša sarakstīto un no rakstītāja kļūst par lasītāju, lūkojot, cik tad dzīvotspējīgs ir paša radītais “implicītais lasītājs”. Ja uz mirkli atgriežamies grāmatnīcā, tad varētu teikt, ka mēs iesim uz tiem plauktiem, kur ceram visdrīzāk satikt šādu implicīto lasītāju.

Kā panākt, lai šis implicītais lasītājs mūsos pamostos un tiktu noturēts pie dzīvības? Uz to atbildēt ir grūti, jo galu galā tas kļūtu par jautājumu, kā panākt, lai mums, vienkāršiem vārdiem sakot, nebūtu garlaicīgi, proti, būtu interesanti. Tam receptes nav, par gaumi, kā zināms, nestrīdas, un to noskaidrot nav nemaz šīs esejas mērķis. Tomēr paraudzīsimies, kādā virzienā šajā ziņā raugās Īzers. Viņš, eksplicīti nemeklējot “interesantuma” recepti, ar savu konceptu tomēr cenšas uztaustīt kaut kādu pavedienu, zīmi, dzīslu, ceļarādītāju, kas sadarbībā ar lasītāju, tātad viņu piesaistot tekstam, ļauj rasties šim “implicītajam lasītājam” un ar dažādiem piemēriem atspoguļo, ka slepenā sastāvdaļa, pilnīgi iespējams, slēpjas atklājumā³. Lai nonāktu pie atklājuma, faktiskais lasītājs caur implicīto lasītāju tiek izrauts no turienes, kur viņš ir tagad, un aiznests uz turieni, kur mājo atklājums. Tomēr šis implicītais lasītājs, kā konstatējām jau iepriekš, vispirms ir jāpamodina. Kā “tīzeri” Īzers piedāvā izmantot tādu fiktīvo pasauli, kuru faktiskais lasītājs visā visumā spēj atpazīt⁴. Tā var būt pasaule, kurā valda noteiktas uzvedības un morāles normas, kas caur implicīto lasītāju var tikt apšaubītas un kļūt relatīvas⁵: piemēram, kad mēs Annas Zēgersas Septītajā krustā no visa spēka jūtam līdzi no koncentrācijas nometnes izbēgušajam Georgam Heisleram par spīti tam, ka romāna gaitā arvien vairāk uzzinām, cik ļoti viņš pagātnē ir pārkāpis pieņemtās morāles normas attiecībās ar līdzcilvēkiem – lasītājs pat ar visbargāko morālo stāju un attiecīgu nosodījumu reālās ikdienas sīkumos un lielumos caur implicīto lasītāju piedzīvos pretnostatījumu: cilvēka individuālās, sīkās, egoistiskās īpašības tiks pretnostatītas kaut kam, ko varētu nodēvēt par absolūtu ļaunumu, tādējādi paverot jaunu perspektīvu uz, iespējams, pieņemto pasaules skatījumu; tie var būt notikumi, kuri caur implicīto lasītāju izraisa déjà vu pieredzi faktiskajā lasītājā, iedzīvinot tik universālas sajūtas kā mīlestība, nodevība, skumjas, prieks, sēras, iekāre un daudzas citas šajā virknē, lai tematizētu tās citā, varbūt plašākā vai šaurākā, bet pilnīgi noteikti atsvešinātā, lai gan atpazīstamā kontekstā, ļaujot pašu subjektīvāko padarīt par objektīvu tēmu⁶; taču tā var būt arī ceļojumu grāmata vai spoku stāsts, kas, veikli vilinot ar jau zināmo, ieved arvien vairāk nezināmajā un gluži vienkārši atklāj vēl nekad neatklāto – augus, dzīvniekus, valstis, garus, valstības, karaļus, elfus – nu, jūs gan jau domu sapratāt.

Kāpēc mēs lasām, kāpēc mēs turpinām lasīt, ko mēs tur gribam atrast, ko mēs tur gribam saprast? Kāpēc mēs ejam uz to grāmatplauktu, nevis uz to? Simts jautājumu. Viena teorija. Paspēlēsimies! Vienādojumu vienkāršojot līdz diviem minimālajiem mainīgajiem, mūsu spēlei mums vajag 1) fiktīvu pasauli ar pazīstamām iezīmēm, kurā 2) kaut ko atklāt, piedzīvot, pārdzīvot. Testa nolūkos varam visi reizē palūkoties uz divām Latvijā pēdējā laikā popularitāti ieguvušām grāmatām, kuru atpazīstamība liecina par to, ka implicītais lasītājs tur pēdējā laikā ir dzimis bieži un arvien no jauna, un gan jau daudzām un daudziem no mums šīs grāmatas būs atmiņā šobrīd, kad lasām šīs rindas. Ierosinu aplūkot vienu bērnu un vienu pieaugušo grāmatu, proti, vienu grāmatu lasītājam iesācējam, kur bildes balsta tekstu un jēgu, un vienu grāmatu rūdītākiem lasītājiem, kur teksts pārtop bildēs un jēgās. Kā būtu ar Anetes Meleces Kiosku⁷ un Andra Kalnozola “Kalendārs mani sauc”⁸? Lai citai reizei paliek šo darbu literārais vērtējums vai analīze, šobrīd piedāvāju eksperimentu – implicītā lasītāja meklējumus un vērojumus. To centrā nebūs autors un rakstīšana, bet gan lasītājs un lasīšana.

Tātad, kā jau tikko secināts, ja mēs sarunājam izmantot Īzera implicītā lasītāja minimālo survival kit, tad vispirms (un ik pa laikam arī turpmākās attīstības gaitā) mums vajag kaut ko pazīstamu, lai implicītajā lasītājā iedvestu pirmos elpas vilcienus un iedrošinātu faktisko lasītāju ļauties fiktīvajai pasaulei. Un tad, protams, ir jāmodina lasītāja ziņkāre, zinātkāre un vēlme šeit uzturēties ilgāk, piešķirot zināmajai pasaulei jaunus atribūtus, apgriežot visu kājām gaisā, ļaujot sajust dzīvē neizdzīvotas emocijas, aizvedot uz tālām zemēm, nostādot neatrisināmas dilemmas priekšā, radot jaunus jautājumus un uzvedinot uz negaidītām atbildēm – proti, ir jānonāk pie atklājuma. Ja viss izdosies, kā iecerēts, caur atklājumu tiks ieviesta jauna kārtība vai vismaz pastāvošās kārtības lielāks vai mazāks atjauninājums.

Anetes Meleces grāmatas Kiosks pamatā ir viņas animācijas filma, kas mūsu kontekstā ir pat vēl interesantāk, jo, kā redzams, vēlāk izdotās grāmatas it kā statiskais teksts ar statiskām bildēm⁹ dinamiskumā necik neatpaliek no kustīgiem attēliem. Tomēr, atšķirībā no animācijas filmas, grāmata nekad nevarēs “iet fonā” – tā kādam ir jāatšķir, jāapskata bildes, jāizlasa teksts, un tad tā iegūs tieši tādu pašu, pat ja ne lielāku dinamiku, instancē, ko mēs šeit esam sarunājuši saukt par implicīto lasītāju. Tekstu šeit daudzviet aizstāj un papildina bildes, tomēr bildes arī mūs kaut kur ved un to jēga uzplaukst vērotāja acī. Bērnu grāmatu lasīšana vispār ir ļoti interesants implicītā lasītāja stāvoklis, jo šādi tas kļūst par kolektīvu notikumu.

Bet nu atpakaļ pie Kioska. Jau pats vāks ieved pazīstamā konstelācijā. Kiosku zina visi – tam nav pat jābūt konkrētajam Rīgas kioskam, jo tādu var redzēt ikvienā mazākā vai lielākā Eiropas pilsētā. Es zinu arī pārdevēju Olgu – tā ir praktiski mana mamma, kas ilgus gadus strādāja benzīntankā starp žurnāliem, konfektēm, motoreļļām, atstarotājiem un snikeriem, un sapņoja pēc darba aizbraukt tepat uz Saulkrastiem. Tiktāl mans implicītais lasītājs ir pilnībā ieniris kioska valstībā. Un pilnīgi noteikti to ir izdarījis arī jūsu implicītais lasītājs – jo šo pārdevēju zinām taču mēs ikviens. To Melece lieliski parāda, iepazīstinot ar kioska klientiem, kurus mēs arī visi zinām un, iespējams, tie esam mēs paši. Taču ne visi mēs esam bijuši kioskā iekšā. Aha! Lūk, jauns atklājums ikviena maza bērna pasaulē, kuras horizontu dažkārt ierobežo kaut vai kioska augstā lete. Un kā tik tur tajā kioskā nav! Čipsi, končas, izlietne, sudoku, tualetes papīrs – īsta skatāmgrāmata, kur iegrimt ikvienam mazam lielās pasaules atklājējam. Bet rūdītāks implicītais lasītājs “zīmes” ir uzķēris jau iepriekš – mikroautobuss ar delfīna attēlu, silti mediterānā gaisma, kas vakarā tumsā plūst caur kioska žalūzijām, un, visbeidzot, ceļojumu žurnāls Olgas rokās – Olga acīmredzot vēlas “izrauties” no savas vides. Šeit paralēli sadzīvo divi implicītie lasītāji – no vienas puses, bērna acis atklāj brīnumaino kioska pasauli visās tās detaļās un konfektēs, no otras puses, pieaugušais implicītais lasītājs spēj iejusties Olgas sprostā. Tādējādi mazā lasītāja atklājošās atpazīšanas darbībai (izlietne! čupačups! zobupasta!) paralēli norit pieaugušā lasītāja atklājošā atpazīšanas darbība (būris! dzīves žņaugi! nepiepildīti sapņi!). Arī tālāk implicītajam lasītājam ļauts dzīvot dubulto dzīvi – Olgas kiosks apgāžas, un Olga ar kiosku mugurā dodas brīvībā, viņa skrien cauri pilsētai, satiek pazīstamos kioska klientus un visbeidzot– plunkš! – iekrīt kanālā un iepeld jūrā. Kamēr jandāliņš un straujā notikumu attīstība aizrauj mazo lasītāju, tikmēr pieaugušais priecājas par metaforisko ikdienas spaidu nomešanu un ļaušanos dzīves brīvajai plūsmai, dziļi meditatīvi ieelpojot un izelpojot līdz ar jūras ritmiskajiem viļņiem, kamēr Olga “trīs dienas un naktis kuģo pa jūru”¹⁰. Tomēr bērnu grāmatā šādas beigas būtu pārāk atvērtas – Dullā Daukas scenārijs trauslā vecumā var izrādīties arī traumatisks. Šajā gadījumā viss norit veiksmīgi, mēs uzzinām, kas ir aiz horizonta, un beigas ir laimīgas – Olgas tūkstoš lietu kiosks tagad ir kļuvis par saldējuma kiosku saulainā pludmalē pie zilas jūras. Mazais implicītais lasītājs ir atklājis kioska interjeru, jutis līdzi Olgai, kad viņa dzinās pakaļ čipsu čiepējiem un devies pēkšņajā ceļojumā pār jūru, un nu var priecāties par skaistajām beigām ar saldējumu, bet pieaugušais, kas zin, sāks apdomāt darbavietas maiņu un ticēt, ka sapņi piepildās. Vienam pasaule ir kļuvusi plašāka, otram – elastīgāka. Tātad Kioskā caur implicīto lasītāju mēs ieraugām gan jau zināmo pasauli, gan atklājam kaut ko jaunu, gan gūstam atziņas vai pārdomas – un atkarībā no radītā implicītā lasītāja, katrs, iespējams, nedaudz citas. Paturam šo prātā un paraugāmies uz Kalendārs mani sauc.

Andra Kalnozola Kalendārs mani sauc uzreiz šķiet atpazīstams – ir pilnīgi skaidrs, ka tā būs dienasgrāmata (ļoti piestāv arī kalendāra tēmai). Arī pirmais teikums uzreiz ļauj implicētajam lasītājam saspicēt ausis – “Šodien vārdadienas svin Antra, Adele, Ada” izklausās kā Latvijas Radio 1. Mēs jūtamies kā atnākuši mājās. Varētu teikt, ka implicītais lasītājs elpo jau šobrīd. Kā būs tālāk? Pazīstamais šeit nemitīgi mijas ar jaunatklājumu vai paskatīšanos uz pazīstamo no jaunas vai līdz šim vienkārši neiedomātas šķautnes. Jau teicu, ka Īzera izpratnē atklājumam pazīstamajā ir būtiska nozīme implicītā lasītāja pastāvēšanā, un tieši šī pasaules atpazīšanas un jaunatklāšanas mijiedarbe padara Kalnozola grāmatu tik labvēlīgu implicītā lasītāja dzīvīgumam: kalendāru mēs zinām visi, bet izrādās, ka tas ir cilvēks; vārdadienas mēs zinām visi, bet Oskars zina visas; ieskatījušies vai ieķērušies kādā, kura vārdu mēs pat nezinām, esam mēs visi, bet Oskars iemācās visu kalendāru, lai zinātu, kā tad viņa simpātiju sauc. Varētu teikt, ka viņš ir traks – kā jau visi, kas ir iemīlējušies! Bet nē, Oskars tiešām ir traks (ir bijis klīnikā). Visām telpām, lietām, priekšmetiem, attiecībām, notikumu attīstībai ir divas puses ­­– mūsu, no vienas puses, un Oskara, no otras puses. Mums patīk atpazīt, no vienas (savas) puses, un ieraudzīt Oskara acīm, no otras puses. Tas arī ir tas atklājums – svaigs, no rāmjiem attīrīts skats uz telpām, lietām, priekšmetiem, attiecībām, notikumu attīstību. Šis skatījums it kā suģestē bērna skatu (dažus fragmentus var gluži labi lasīt priekšā bērniem), Oskara izteiksmei pat piemīt kaut kas no Vinnija Pūka (“Labāk būs, ja kādu laiku palikšu iekšā. Tā es vismaz noteikti nekur neaiziešu”¹¹), stāstītājs spēlējas ar šī pieauguša bērna perspektīvu gluži apzināti, sniedz pat īsu ieskatu bērnu literatūras būtībā (“bērnu grāmatās visi kaut kur iet vai kāds atnāk ciemos”¹²) un lielos vilcienos atstāsta dažu grāmatu sižetus. Tomēr šis it kā naivais pieauguša bērna – mana implicītā lasītāja redzējumā Vinnija Pūka – skats ir tikai vēstījuma un atklājuma rīks, implicītais lasītājs ieskatās greizajā spogulī, kas pēc tam sakārtojas jaunā, atsvaidzinošā kārtībā.

Oskars mūs izved pa pazīstamām sabiedriskām telpām (mazpilsēta, kafejnīca Stūrītis, autoosta, bibliotēka) un privātām telpām (mammas dzīvoklis, Janīnas mājiņa ar ķēķi) un ļauj mums nepārtraukti būt šķietami gudrākiem par viņu pašu (kas par lāga sajūtu!). Tai pašā laikā viņš visur izdara tieši tik daudz sagaidāmā, lai “greizais” pārsteigtu vēl vairāk. Sekojot Īzeram, varētu apgalvot, ka tas ir Oskara triks: vienmēr izdarot tieši to, ko mēs vismazāk gaidām, nē, vispār negaidām, viņš ļauj mums katru reizi atklāt bibliotēku, zupas virtuvi, parku, veikalu un visu citu tik ļoti pazīstamo no jauna. Un tā nu mēs sēžām un skatāmies, ko mēs vēl neesam ieraudzījuši.

Oskars romāna laikā iziet attīstības ceļu, tur ir arī kaut kāds sižets, viņam ir daži ambiciozi sociāli projekti, kurus viņš īsteno, bet tas, KAS notiek, pat nav tik svarīgi. Svarīgi ir, KĀ Oskars redz to, KAS notiek. Beigās Oskars izdara gandrīz to pašu, ko, viņaprāt, visi dara bērnu grāmatās: viņš kaut kur [aiz]iet. Jauna ceļa sākums ir lieliskas beigas, bet principā jau Oskars varētu rakstīt savu dienasgrāmatu tālāk, un mēs varētu turpināt skatīties greizajā spogulī un turpināt atklāt visu pazīstamo no jauna. “Vēlreiz un vēlreiz. Un tā bezgalīgi. Jo dzīve ir gara dienu virkne.”¹³ Rezumējot un meklējot Īzeru grāmatā “Kalendārs mani sauc”, varam teikt, ka atklājums te ir attīrītais, tāpēc naivais skats uz tik pazīstamo, garo, vienmuļo, pazīstamo dienu virkni. Paturam šo prātā un paraugāmies vēl uz trešo tekstu, proti, uz šo.

Ciktāl Īzeram ir taisnība attiecībā uz manis rakstīto? Vai arī šeit mēs atradīsim pazīstamo, kas, bagātināts ar jauno, jūs visus caur implicīto lasītāju aizvedīs pie atklājuma? Bet varbūt man izdevās implicīto lasītāju “piebeigt” jau otrajā rindkopā? Cerams, ka ne. Tomēr visā visumā jāatzīst, ka Īzeru noteikti atradīsim arī šeit sarakstītajā: sākumā es devos ar jums uz grāmatnīcu, pie mīļākajiem plauktiem; tātad kaut kas zināms – ķeksītis. Tad es nedaudz pastāstīju par kaut ko jums, iespējams, jaunu – pašu Īzera konceptu (ķeksītis). Bet turpināju to vīt kopā ar kaut ko pazīstamu – žāvām, Netflix, jau atkal ar grāmatnīcu. Un tad es ierosināju kaut ko piedzīvot – proti, uzspēlēt paslēpes, kur mēs visi meklējam Īzeru divās, manuprāt, Latvijā zināmās (kā gan citādi) grāmatās. Tad sekoja analīze, kuras laikā, implicītais lasītājs, iespējams, dvesa pēdējos elpas vilcienus.

Taisnība jau Īzeram ir. Mums patīk literatūrā kaut ko atklāt, piedzīvot, atskārst. Tomēr Īzers ir spējis sniegt vēl vienu jaunu skatupunktu, kā paraudzīties uz lasīšanu. Ja mēs domājam par kaut ko radošu, tad prātā nāk tādas nodarbes kā zīmēšana, gleznošana, komponēšana, rakstīšana – jā, kaut kā jauna radīšana. Īzers šai virknei pievieno arī lasīšanu, jo tā, tāpat kā rakstīšana, Īzera konceptā kļūst par radošu aktu. Lasītājs ir tas, kas atpazīst pazīstamo, kas atklāj jauno, kas caur implicīto lasītāju, šo radošo, aktīvo lasīšanas aktu, konstituē jēgu, nonāk pie jaunām atskārsmēm, pilnīgi iespējams, ka pat pilnīgi citām, nekā bija iecerējis vai uz kurām viņu bija vedinājis autors. Literatūras gaitas pēc laišanas plašajā pasaulē vairs nav (tikai) autora, bet (arī) lasītāju rokās. Pārfrāzējot, kādu tautā iemīļotu prezidenti un nekaunīgi kombinējot ar Īzeru: “Mēs, lasītāji, esam stipri, mēs esam vareni!”

P.S. No otras puses, protams, vērts paturēt prātā Oskara dienasgrāmatā rakstīto: “Nevar ticēt grāmatām.¹⁴”

Raksts tapis ciklā “Latviešu grāmatai 500” ar Latvijas Kultūras ministrijas atbalstu.

Attēlā: Līdzīgi kā maģiskās acs attēlos ir nepieciešama skatītāja līdzdarbība, lai ņirbošajā mozaīkā ieraudzītu kaut ko ļoti konkrētu, arī drukāts teksts iedzīvojas precīzi tik ilgi, kamēr, lasītājam līdzdarbojoties, uzplaukst implicītais lasītājs. Atliek vienu reizi pamirkšķināt acis, un brīnums ir prom.

1. „Ar implicīto lasītāju ir domāts […] lasīšanai piemītošais akta raksturs”, Wolfgang Iser: Der implizite Leser. Kommunikationsformen des Romans von Bunyan bis Beckett. München: Wilhelm Fink 1972, 8.–9. Šeit un turpmāk manā tulkojumā.  (atpakaļ uz rakstu)
2. „Tikai caur lasītāja aktivitāti teksts iegūst jēgu “, Iser, 7.; „Tukšumi veido signālus kāpinātai uzmanībai; to iedarbība pamatojas tajā, ka tie nepasaka kaut ko, kas ir svarīgs”, Iser, 62. lpp. To mērķis ir virzīt lasītāju: “Ja […] romāna horizonts sevi piedāvā pakāpeniskā negācijā, tas nozīmē, ka tā intencija/intence – vai varbūt šeit labāk teikt: tā ‘pozitīvais’ – atrodas aiz horizonta, kas lasīšanas procesā ir jārekonstruē. Šādu repertuārā iepriekš strukturētu aktivitāti […] sauksim par teksta realizāciju, kas vienlaikus ietver no lasītāja pieprasīto veikumu. […] Šādus tukšumus lasītājs aizpildīs ar priekšstata radīšanas aktu.” Iser, 66.  (atpakaļ uz rakstu)
3. „[…] tikai teorijas veidā var tematizēt šo priekšmetu [lasīšanu kā aktu], tāpēc [teoriju izskaidrojošie] raksti tiek ierobežoti tikai uz vienu […] centrālu aspektu, kura vēsturiskās izmaiņas veido kopēju tēmu: šī tēma ir atklājums. Ja teksta piepildīšana ar jēgu sākas ar noliegumu, ja paralēli tam fikcionāli teksti savu fiktīvo raksturu iegūst tādējādi, ka to virziens neapzīmē neko, kas tādā pašā veidā ir sastopams mūsu dzīves telpā kā pašsaprotamība, jā, ja fikcija tādējādi vispār padara skaidrus deficītus, kas izriet no vēsturiski valdošajām spēkā esībām, bet arī no cilvēka rīcības piņķerīguma [Verstricktheit], tad jēga kļūst par lietu, kas ir jāatklāj, par atklājumu. […] [V]arētu apgalvot, ka atklājums ir estētiskās baudas kategorija. Jo tas piedāvā divas elementāras iespējas: ja piepildīšanas ar jēgu akts noved pie atklājuma, tad tas vienlaikus nodrošina zināmu brīvības pakāpi atsvabināt sevi – pat ja tas ir uz brīdi – no tā, kas viņš ir, vai pakāpties augstāk par to, kam viņš ir piesaistīts sociālajā dzīvē. Turklāt atklājums iedarbina arī mūsu spējas, pat vairākas uzreiz, bet parasti – emocionālās un kognitīvās.” Iser, 9. lpp.  (atpakaļ uz rakstu)
4. „[…] autors savus tekstus izvieto lasītājam atpazīstamā, tomēr vēl iepazīstamā pasaulē.” Iser, 7.  (atpakaļ uz rakstu)
5. „Tas, ka romāns uzņem apkārtējās pasaules sociālās un vēsturiskās normas, vēl nenozīmē to, ka tādējādi tiek tik vien kā reproducēta to iedarbība savā laikmetā. Jau tas fakts vien, ka ne visas normas ieplūst romāna tekstā, norāda par/uz? – uz – iepriekš laikam biju rakstījusi: liecina par selektīviem lēmumiem, kurus vada nevis tas, kas tobrīd ir spēkā attiecīgajā laikmetā, bet kuri tiek drīzāk pieņemti pret šo spēkā esību/tiek drīzāk pieņemti pretēji spēkā esošajam? – labi. Normas kā sabiedrības regulējumi caur to transponēšanu romānā vispirms zaudē savu pragmatismu. Tās nokļūst jaunā kontekstā, kurš tiktāl pārveido to funkciju, ciktāl tās vairs neiedarbojas kā regulējums, kā tas ir sabiedrības kopsakarā, bet gan kļūst par tēmu.” Iser, 8.  (atpakaļ uz rakstu)
6. „Ja cilvēka sajūtas tiek padarītas par tēmu, tad episkā distance pazūd aiz aktualitātes, kas tagad sevi piedāvā kā attēlojamo īstenību.” Iser, 16.  (atpakaļ uz rakstu)
7. Anete Melece: Kiosks. Rīga: liels un mazs, 2019.  (atpakaļ uz rakstu)
8. Andris Kalnozols: Kalendārs mani sauc. Rīga: Orbīta, 2020.  (atpakaļ uz rakstu)
9. Šai vietā stratēģiski noklusēšu attēlu spēju pateikt arī vairāk par vārdiem.  (atpakaļ uz rakstu)
10. Melece, bez pag.  (atpakaļ uz rakstu)
11. Kalnozols, 29. lpp.  (atpakaļ uz rakstu)
12. Kalnozols, 19. lpp.  (atpakaļ uz rakstu)
13. Kalnozols, 323.  (atpakaļ uz rakstu)
14. Kalnozols, 27.  (atpakaļ uz rakstu)